Купало. Сотворение Души ребенка

Kupalo. Bērna Dvēseles radīšana

Pirms slāvu lielajiem svētkiem Kupalo sapulcējās
pētnieciskās grupas “Senā Krievzeme” dalībnieces
izpētīt šo tēmu un parādīt,
kā mūsu senči šos svētkus sagaidīja,
kā Saules spēku izmantoja,
kas īpašs šajā dienā notika.

Jekaterina Fjodorova

 

Mīlestības plostiņi

Kupalas nakts, meitenes ir sapulcējušās pie upes. Katra nolaiž plostiņu ūdenī ar domām par izredzēto un par tālu nākotni, kas viņu kopā gaida. Tās domas ir pilnas ar mīlestību un siltumu, ar kuriem tos piepilda.

Starp viņām ir tā, kas izceļas starp pārējām. Tajā brīdī viņas dvēselē ir tik daudz jūtu, ka tās dažādās krāsās spēlējas. Viņai ļoti gribas atrast to, kam viņa savu mīlestību uzdāvās. Tāpēc visas dienas pirms svētkiem viņa gatavojās visu izdarīt bez kļūdām.

Sākumā viņa no vīnogulāja nopina lelli, iepinot tajā no katras zālītes pa drusciņai. Caur to viņa savu tēlu mīļotajam nodod, lai viņš saprastu, kuru meklēt. Un lai atsauktos tieši tas, kam viņas tēls būs tuvs.

Pēc tam to lellīti lakatiņā ietina, galvgalī nolika. Un naktī viņa redzēja viedu sapni, kas tikšanos ar izredzēto paredzēja.

Un tajā dienā viņa ar pamirušu sirdi nolaiž ūdenī plostiņu, uz kura pat no tālienes var redzēt vainagu, to lelli un sveces uguntiņu, kura spīd ļoti spoži. Vasaras beigās pēdējā gadatirgū viņi satiksies, bet līdz tam laikam viņa pacietīgi gaidīs.

Precētās meitenes tajā laikā nodarbojās ar svētku vispārējo organizēšanu. No rīta tā agrāk rītausmā viņas mežiņā iegāja. Un katru zālīti, kas viņu nodomam atbilda, viņas ņēma sev līdzi.

Kaut ko paspēja izkaltēt un kaut ko svaigā veidā lika piestā, lai saberztu pulverī un sadalītu pa maisiņiem, kurus pēc tam izkarinās daudzās vietās.

Pat zintnieks šajās dienās nolēma meklēt sev mācekli, sapulcējot rītausmā puikas, kas vasarā bija dzemdēti. Par tikšanās vietu tika izvēlēta nora mežā ar lielu akmeni centrā.

Zēnus viņš nolēma pārbaudīt dažādos veidos. Kā viņi domas prot nolasīt no telpas, pie sajūtām griežoties. Vai tic saviem spēkiem, vai uzticas zīmēm, kas visur viņus pavada.

Visas pārmaiņas māmuļā dabā vajadzēs pamanīt, lai labāk sagatavotu tām cilvēkus apvidū. Dažādos plānos tas var notikt, kā fiziskā izpausmē, tā arī enerģētiskajā plānā.

 

Katram no viņiem šī diena nozīmēja ļoti daudz. Mēs arī tagad varam atkārtot visu nepieciešamo, saprotot jēgu, kuru ieliksim savās darbībās.

 

Bērna Dvēseles radīšana. Jauna Zvaigzne

Lana Čulanova

 

Uzreiz pārnesos uz tāliem laikiem. Vasaras saulgriežu diena^[1].

Redzu pļavu, saules pielietu, un meitenes tajā. Viņas it kā ir kopā, bet katra arī pati par sevi pa “savu lauku” iet. Jaunās meičas zālītes un ziedus vāc, no tiem katra sev vainagu pin.

Skatiens meitenēm ir sakoncentrēts un sapņains. Vainagā viņas iepin domas par izredzēto, viņa dvēseles tēlu un meiču sapņus.

Kā tad viņas zālītes atlasa?

Izvēlos vienu no meitenēm un vēroju viņu. Zarjanuška ar gaišbrūniem matiem basām kājām uzmanīgi pa zemi soļus liek, ar rokām augu galotnes viegli skar, gaisu ar pilnu krūti ieelpo.

Kādā brīdī, it kā kaut ko sajutusi, noliecas un stiebriņu vai ziedu noplūc, paosta to un lēni iepin. Un tā ar katru zālīti.

Nē, ne pēc nosaukuma viņa atlasa, bet pēc dvēseles^[2]. Jo katram augam taču arī ir sava mazā dvēsele. Tad, lūk. Vainagā tiek iepīti tie, kuri ir līdzīgi, atbilst gan pēc ārējā izskata, gan pēc smaržas, gan pēc īpašībām meitenes dvēselei, ir raksturā līdzīgi.

Tad arī iznāk, ka vainags atspoguļo un iemieso pašu meiteni, un katrai tas unikāls iznāk.

Pārvietojos tuvāk vakaram. Puiši un meitenes ir sapulcējušies uz pasēdēšanu pie upes. Klusa un mierīga atmosfēra. Puiši kokli spēlē, katrs savu dziesmu izpilda. Meitenes reizēm dziedonim piebalso, dažas lēnā riņķa dejā kustas.

Man ir patīkami vērot šo darbību.

Redzu Zarjanušku, arī viņa ir šeit. Kautrīgi ar draudzenītēm sēž, ieklausās priekšnesumos.

Lūk, nākamais kokli rokās ņem, zemē aizdomājies skatās, ar pirkstiem stīgas skar un sāk dziesmu teikt.

Un dzied viņš par brīnišķu dārzu, kurā ģimene laimīgi dzīvo. Paceļ acis un saskatās ar Zarjanu. Viņš un viņa. Lūk, viņi ir atraduši viens otru.

Mazliet vēlāk atkal atrodu viņus. Viņš viņas priekšā uz viena ceļgala ir nolaidies. Zarjanuška viņam savu vainagu uzliek, salaulāti viņi tagad ir. Viņš viņai krelles no lapām un ogām ir uzlicis. Tagad viņi kopā turas un sēž blakus.

Pamazām tādā pašā veidā arī citi pāri savienojas, atrod viens otru.

Bet tās meičas, kas izredzēto nav satikušas, vainagus naktī mēness gaismā upē ielaiž, dažas sveci ieliek centrā.

Skatos, kas ar vainagiem tālāk notiek. Katrs pie sava mērķa piepeld, savu saimnieku atrod. Un tikai viens līdz zilajai jūrai aizpeldēja, un jau tur jūrnieks brašs to noķēra. Ilgs un līkumains jūrnieka ceļš pie savas vēstneses bija, bet satikās arī viņi.

Katra meitene, kas vainagu toreiz pļavā pina, satika savu pāri, un ģimenes radās.

Un kas tad tālāk ar Zarjanušku un viņas izredzēto notika?

 

Papardes gaisma

Pēc pasēdēšanas un salaulāšanās aizgāja uz mežu viņi staigāt un papardes ziedu meklēt. Jā, es zinu, ka paparde nezied, bet viņi to atrada. Tiesa, tas zieds ne parasts bija, bet maģisks.

Jo tajā laikā taču saulei ir vislielākais spēks, un naktī zvaigznes un mēness šo gaismu atstaro. Lūk, kāda paparde šo gaismu ar savām lapiņām un zariņiem uzķēra, sevī savāca un iemirdzējās pilnā mērā. Tā ka ne ziedoša paparde iznāca, bet mirdzoša.

Zarjanuška ar vīru, sadevušies rokās, pār papardi šajā maģiskajā gaismā noliekušies bija, kamēr tā nenodzisa.

Ko tad dod šī gaisma? Tajā visa informācija par Visumu un zvaigznēm, planētām ir. Saulīte šajās dienās ar savu gaismu aizsniedzas līdz pašiem slēptākajiem pasaules-ēkas stūrīšiem un izgaismo tos, nesot informāciju uz Zemi.

Atgriežos pie mūsu pāra. Viņi sēž upes krastā un sapņo. Domās viņi sava bērna dvēseli rada, un kopā ar to parādās arī jauna zvaigzne pie debesjuma. Lūk, kādēļ paparde vajadzīga bija. Tajā ir uzvedne, kā dzīvu dvēseli radīt un zvaigzni jaunu iedegt^[3].

 

Ja gribat savu izredzēto atrast, tad vasaras saulgriežu maģiskajās dienās uz Kupalas svētkiem iznāciet, noteikti tajos piedalieties. Vainagu novijiet, zālītes ar dvēseli, pēc nojautas izvēlieties, lai patīkami būtu gan skatīties uz tām, gan aromātu ieelpot, gan ar roku pieskarties. Vainags lai mīļš jūsu sirdij iznāktu. Noteikti piedalieties arī spēlēs, riņķa dejās, parādiet sevi, izpaudieties, atbrīvojieties un izbaudiet svētkus no sirds.

 

Amuleti no zālēm

Aļona Rezņika

 

Ezers. Bērziņi. Spoža saule. Visur meitenes, kā maigi saules stariņi peld starp bērziņu tievajiem stumbriem. Visas ir saposušās, izrakstītos sarafānos.

Kā maigi putniņi ar samtainām uzactiņām uz augšu-uz leju māj un skatienus no brašiem puišiem kautrīgi visu laiku prom vērš.

Es arī šo jauniņo skaistuļu vidū pie ezera atrodos, zālītē apsēžos un vainadziņu no ziediem dažādiem pinu, lai uz saviem matiem tumšbrūnajiem to uzliktu.

Un, kad būšu papilnam pablēņojusies ar savu vainadziņu un ar draudzenītēm un puišiem zālītē nodejojusies, un spēles dažādas nospēlējusies, kad dziesmas visādas dažādas jau dziedāt pārstāšu, lūk, tad arī būs pats laiks vainadziņu manu ūdenī nolaist, lai tas man laimīti manu savā vietā atnestu.

 

Dziedāšana un izšūšana

Man ir gadi astoņi. Es maza meitenīte, sēžu uz soliņa un linu audeklu rakstiem izšuju. Diedziņš sarkans, diedziņš balts. Savijas skaistā bizē šie diedziņi un daļiņu manas dvēseles iepin izstrādājumā.

Mammas un aukles, un kaimiņu tantes blakus man sēž un dziesmas sērīgas velk. Kā strautiņš plūst sieviešu dziesma, vārdi maģiskie diedziņu un adatiņu turēt palīdz, jēgu rakstos ieliek.

Iedur man adatiņa reizēm manos bērna pirkstiņos, bet es gan zinu, kādu svarīgu darbu es daru. Jo taču pūru sev šuju, sarafānu no linu auduma gaišzila, lai līgavainim īpašā dienā iepatiktos.

Māmiņa man tā māca, saka: “Paciet, meitiņ, toties pēc tam dzīve nebūs tik durstīga. Paciet, mīļā.” Un es paciešu.

Bet ne tikai tādēļ es šuju sev rakstus uz sarafāna. Vēl arī tādēļ, lai mans gars arī būtu ievīts šajā izšuvumā, lai blakus, kad vajag, būtu, lai palīdzētu man tajā svarīgajā brīdī manu mīļo izredzēto atpazīt uz saistīt mūs uz mūžiem ar mīlestību stipru.

Ak, cik skaisti plūst dziesma, cik gludi šuj diedziņu adatiņa.

Bet mammas un aukles galdautus dažādus izšuj, lai galdi bagāti tajās kāzās jaunajiem kļūtu.

Dvielīšus ar lapiņām un ziediem izrotā, lai sejas gaišās savas slaucīt varētu jaunie.

Un, kad visu darbu pabeigsim visas, tad es personīgi visu zīmīgā, ar griezumiem rotātā lādē salikšu rociņām savām.

Un ieskatīties lādē tajā nevienam nemaz nav vēlēts. Man un māmuļai manai mīļajai. Un viss. Tur taču mana mīlestība ir ielikta, mana dvēseles, gara daļiņa un vēlējumi dažādi labumam un laimei.

Lūk, kā…

 

Rīta cēliens

Kupalas diena. Jauns un vecs, visi ir sapulcējušies klajumā lielā, galvenajā. Mēs visi ejam apkārt koka stabam un Spīdekli mūsu sveicam ar veckrievu vārdiem: “Ak, Spīdekli mūsu, Saulīt, zinu es, zinu…

Lūdzu gaismu tavu gan dienā… gan naktī caur zvaigznēm mums… Bērniņus mūsu sargā no kaitēm dažādām… Mieru un saticību ģimenēs ienes… Saprātu jaunajiem rīcībai dod… Ak, Spīdekli mūsu, Saulīt…”

Staigā tā, staigā pa apli ciema iedzīvotāji, godina Sauli, dziesmas tai dzied, lūgšanas dažādas izsaka, tās spēciņam klanās. Tāpēc ka bez Saules gaismas nebūs dzīves mums, tāpēc ka bez tās siltuma ne ražas nebūs, ne prieka nekāda no dzīves.

Ja paskatās uz mūsu sievietēm, viņas visas ir ar nopietnām sejām. Un ierakstīta iekšienē viņām pateicība Saulei kopš dzimšanas. Un rūpes par saviem tuviniekiem ir ieliktas mūsu sievietēs. Vēlēšanās liela, lai labi viss būtu, ir ierakstīta sirdī dziļi.

Lūk, dažas no viņām iet ar koka piestiņām aplī šajā. Zālītes aromātiskas berž viņas tajās. Lai pēc tam maisiņos pašaustos ietītu un piekārtu vīriešiem pie jostiņas kā amuletu, kad viņi tālā ceļā ies.

Vai uz mājām aiznestu tādu maisiņu un stūrītī mājas gariņam noliktu klusītiņām, lai zālītes šīs labklājību mājā nestu un no nelaimes visādas dažādas pasargātu.

Noliecas laiku pa laikam pār piestiņu sieviete un vārdus savus slepenos čukstos izsaka, kā kaut kādu burvestību rada ar saviem nodomiem un čukstiņiem dažādiem.

Lūk, tā arī kļūst tās zālītes par maģisku amuletu uz veselu gadu. Un, lai sagatavotu zālītes šīs, jaunas sievietes cēlās no rīta agri, meitenes savas sapulcēja, apģērba visas tīrus tērpus un uz lauku gāja pēc zālēm.

Un katra gāja un iepatikušos zālīti pa ceļam vāca un vajadzīgajā maisiņā lika, lai pēc tam labumam izmantotu, amuletos pārvērstu un ārstnieciskas tējas uzlietu.

Lūk, kā…

 

Lai sev amuletu tādu uztaisītu un zālītes savas dažādas katru savā maisiņā savāktu, vajag sākumā zināt, kādam nolūkam maisiņu savu radīsi. Un, kad uzzināsi, ko no maisiņa gribi, kādai vajadzībai tas tev kalpos, tad liec tajā tās zālītes, kuras pēc smaržas un izskata patīk. Vienu ieliec – izrunā, kam tā, otru ieliec – arī nodomu izsaki, kam kalpos. Un tā savu pušķīti savāc. Un, kad būsi ielikusi maisiņā visas zālītes, tad nu izrunā savu vēlējumu čukstus, noliecoties pār maisiņu, kam tam savā kopumā jākalpo. Un aizsien to cieši, cieši un ieskatīties tajā nevienam neļauj. Lūk, arī gatavs tas būs – tavs amulets.

 

Tā īstā diena. Laiks iet uz vakara pusi. Šodien ir tā diena, kad man sarafāns jāuzģērbj, ko es rociņām savām mazajām izšuju. Tieši šodien man izredzētais savs mīļais ir jāsatiek. Izgreznojos. Vainagu, ko likt uz galvas, nopinu sev.

Apkārt ir daudz puišu, bet es viņu ar skatienu meklēju. Pazināmies mēs sen jau, bet tieši šodien varēs mūsu likteņus sasaistīt. Tāpēc ka šodien ir tāda diena, kad laiks ir pienācis pusīti savu jau atrast un dzīvē iekārtoties.

 

Sk. arī: Kā atrast savu izredzēto: mūsu senču ieražas un rituāli[4].

 

Lūk, viņš, mans izredzētais, mīļotais. Aiz rokas mani paņem un sev līdzi ved. Un manis izšūtā sarafāna apakšmala viņam viegli pieskaras, kad blakus man viņš iet.

Sirsnīgus jautājumus man uzdod:

– Vai tu mani mīli vai nē?

– Mīlu, mīlu.

Nu, tad arī nolemts tika, ka kopā mēs būsim, ka dzīvosim mēs kā vīrs un sieva.

Savā mājā viņš pie sevis ieveda. Un tur viņa vecāki jau gaidīja mūs, galdu klāja, kaimiņu tanšu izšūtu galdautiņu uz galda izklāja, kuru iepriekš bija atnesusi uz viņu māju māmiņa mana mīļā.

Ēdienus nobaudījām un uz mums sagatavoto goda istabu devāmies. Tur rokām darināto sarafānu es noģērbu, matus izlaidu, sasukāju un mīļo gaidīt apsēdos.

Un, kad mīļais mans atnāca pie manis, tak es jau precīzi zināju, ka šodien visai svarīga diena būs, tāpēc ka tieši šodien mūsu bērnu ieņemšanas sakraments notiks – tie būs dvīņi.

Un bērniņi tie, ieņemti tieši Kupalas dienās, būs ļoti saulaini. Paši gaišākie, siltumu un prieku nesoši.

Un dzīvot mēs no šīs dienas sāksim labi un vēl labāk, tāpēc ka pareizu ceļu iesim arī tālāk. Kā mūsu senči pēc paražām rīkosimies. Un mūsu bērniņus arī tāpat iemācīsim. Kupalas naktīs laimi^[5] savu atrast un bērnus saulainus ieņemt.

Lūk, kā…

 

Un arī tu, mūsu lasītāj, nepalaid garām to momentu, kad saulainu bērniņu var ieņemt. Kupalas naktīs, ja tu jau pusīti savu ilgoto esi atradis, labi būtu bērnu pie sevis piesaukt un sēklu auglīgo ielikt. Un tad nu ir ļoti liela varbūtība, ka bērniņš laimīgs izaugs, gudrs un dzīvespriecīgs. Stiprs būs un veselīgs arī garā, kā saulīte ir stipra Kupalas dienās šajās.

 

Pētnieciskā grupa “Senā Krievzeme”

 

P.S. Un kas vēl jums ir zināms par Kupalas ierašām? Dalieties komentāros, kas jums kļuva atklājums.

 

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 20.06.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/kupalo-sotvorenie-dushi-rebenka/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4147-kupalas-nakts-dveselu-sazina (Tuk. Piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4077-kadel-dvesele-nak-uz-zemi (Tuk. Piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3852-lana-culanova-ka-atrast-savu-zvaigzni (Tuk. Piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4081-sieviska-magija (Tuk. Piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4078-ka-atrast-laimi-manas-dveseles-stasts (Tuk. Piezīme)