Раймонд Моуди: околосмертный опыт меняет жизни людей
Reimonds Mūdijs: nāvei-tuvā pieredze maina cilvēku dzīves
Dzīve pēc dzīves
Reimonds Mūdijs (Raymond Moody) ir zinātnieks un dzīvespriecīga dvēsele. Pirmo reizi viņš plašu atpazīstamību ieguva, 1970. gadu vidū publicējot grāmatu “Dzīve pēc dzīves (Life After Life)”[1], kas ir viņa vislabāk pārdotais darbs par nāvei-tuvo pieredzi (NTP) (near-death experience) (NDE)). Viņš ir pievērsies šai tēmai arī savos turpmākajos darbos “Pārdomas par dzīvi pēc dzīves (Reflections on Life After Life)” un “Gaisma viņā pusē (The Light Beyond)”.
Dzimis Džordžijā, Dr. Mūdijs ir psiholoģijas profesors Rietumdžordžijas koledžā. Viņa akadēmiskā akreditācija ir īpaši iespaidīga, kas liecina par mūža mīlestību mācīties. Virdžīnijas Universitātē viņš ir ieguvis ne vienu, bet divus doktora grādus, vienu filozofijā un otru psiholoģijā. Turklāt viņam ir medicīnas zinātņu grāds Džordžijas Medicīnas koledžā.
Mūdijs ir ļoti pieprasīts lektors gan Amerikā, gan Eiropā, iemantojis pamatoti pelnītu reputāciju kā zinošs cilvēka apziņas robežzonu topogrāfs. Viņš bija tas, kura nāvei-tuvās pieredzes pētījumos simtiem izdzīvojušo pirmo reizi tika konstatēts pārsteidzošs biežums, kad viņi peld virs ķermeņa, viņus piesaista neizsakāmi skaista balta gaisma un miera sajūta, kura īsti vārdos nav aprakstāma.
Kā Mūdijs atzīmē šajā intervijā ar Dr. Danielu Redvudu (Daniel Redwood), nāvei-tuvā pieredze pārsniedz kultūras robežas, parādoties ar minimālām atšķirībām cilvēku vidū visā pasaulē. Cilvēki, kuri pēc šīs pieredzes atgriežas pār nāves slieksni, zaudē bailes no nāves un vairumā gadījumu pieņem jaunu skatījumu uz dzīvi.
Intervija ar Reimondu Mūdiju
Gaisma tuneļa galā
Daniels Redvuds (DR): Kā jūs atbildētu kādam, kurš saka, ka baltā gaisma un pārpasaulīgais miers nāvei-tuvajā pieredzē ir vienkārši skābekļa trūkuma sekas smadzenēs?
Reimonds Mūdijs (RM): Kad es pirmo reizi to dzirdēju, es pieņēmu, ka tas ir kaut kas līdzīgs, šoks smadzenēm un tā tālāk. Es zinu daudzus ārstus, burtiski no visas pasaules, kuri ir izmeklējuši šo parādību, un viņi visi sāka ar šo pieņēmumu. Mēs visi, runājot ar cilvēkiem, kuriem ir bijusi šī pieredze, esam ļoti tuvi savā viedoklī.
Klasiskā halucinācijas definīcija, protams, ir tāda, ka tā ir šķietama maņu pieredze bez atbilstoša ārēja notikuma. Tas ir, cilvēks kaut ko redz vai dzird, kad tur īsti nekā nav. Taču ar šīm nāvei-tuvajām pieredzēm mums ir daudz gadījumu, kad pacienti, atrodoties ārpus sava ķermeņa, redz kaut ko, kas notiek attālumā, pat citā slimnīcas daļā, ko vēlāk apliecina neatkarīga pārbaude – ir bijis tieši tā, kā pacients teica. Tāpēc to ir ļoti grūti savienot ar vienkāršu fizioloģisku vai bioķīmisku skaidrojumu.
Vēl viena lieta, kas liek man just, ka šī pieredze ir kaut kas vairāk nekā tikai halucinācija, ir tāda, ka šīs pieredzes dziļā ietekme uz cilvēkiem ir vienkārši pārsteidzoša. Viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka tas, ko mēs saucam par nāvi, ir tikai pāreja uz citu realitātes līmeni[2].
Tomēr es domāju, ka uz jūsu uzdoto jautājumu nevar sniegt galīgu atbildi, jo galu galā par šo cilvēka prāta robežapgabalu nav neviena eksperta, kas varētu mums sniegt atbildi. Pagaidām nav vispārpieņemta veida, kā noteikt atbildi. Ikvienam būs jāskatās un jāpieņem lēmums savā veidā. Viss, ko es varu darīt, ir runāt par sevi un saviem daudzajiem kolēģiem medicīnā, kuri ir pētījuši šo jautājumu, un mēs visi esam pārliecināti, ka pacienti ir ieskatījušies viņā pusē.
Acīmredzamie vēstures fakti
DR: Vai esat atradis līdzības nāvei-tuvās pieredzes saturā pat starp ļoti atšķirīgu kultūru cilvēkiem? Vai Austrālijas aborigēns piedzīvo to pašu, ko tēraudlējējs Indiānā un gans Afganistānā?
RM: Jā, acīmredzot tā. Tas ir diezgan interesanti. Kaut kas tāds, par ko es noteikti nebūtu domājis, taču šķiet, ka šīs kultūras atšķirības ir ļoti šauras. Vienkārši atšķirību nav tik daudz. Pašlaik es pats neesmu aplūkojis gadījumus ārpus Rietumu jūdu-kristiešu tradīcijām, bet mani kolēģi gan. Esmu saņēmis vēstules no Austrumiem, no Ķīnas, Japānas un Indijas, kurās aprakstīta identiska pieredze, vēstules gan par pieredzēm šajās kultūrās, gan no ārstiem, kuri ziņo par šo pieredzi. Laiku pa laikam antropoloģiskajos rakstos un pat pirmsrakstu kultūrās ir minēti antropologi, kuri ir atraduši šo pieredzi konkrētajā grupā, kuru viņi pētīja, un ziņo mums, ka tā ir tāda pati kā neatliekamās palīdzības nodaļās Rietumos.
DR: Vai pēdējos gados pieaugošais ziņojumu skaits, par kuriem mēs visi esam dzirdējuši saistībā ar nāvei-tuvajām pieredzēm, ir saistīts ar progresu kardiopulmonālajā reanimācijā (KPR) vai faktu, ka cilvēki atļaujas brīvāk par to runāt?
RM: Man ir iespaids, ka tas galvenokārt ir saistīts ar pirmo. Ja atgriežaties vēsturē, jūs atradīsiet daudz šādu gadījumu. Tie ir atrodami vēsturiskajos rakstos. Tūras Gregors (Gregory of Tours) uzrakstīja grāmatu "Franku vēsture (The History of the Frank)". Ir Beda Cienījamā (Saint Bede the Venerable) “Angļu baznīcas un tautas vēsture (The History of the English Church and People)”. Tie bija visai agrīni raksti, radīti vairākus gadsimtus p.m.ē. Arī Platons apraksta līdzīgu gadījumu. Hieronīms Boss (Hieronymus Bosch) 15. gs. radīja gleznu, kurā attēlota šī tēma. Medicīnas literatūrā ir izkaisīti gadījumu apraksti, pat sākot ar 19. gadsimtu. Un Šveices alpīnists ģeoloģijas profesors, vārdā Dr. Alberts Heims (Albert Heim), 18. gs. beigās piedzīvoja kritienu, un savā lejupceļā viņš piedzīvoja mistisku pieredzi, kura pamatīgi izmainīja viņa dzīvi. Tāpēc viņš sāka interesēties par šo tēmu un aptaujāja savus kolēģus alpīnistus, un atrada daudz nāvei-tuvo pieredžu, kas bija identiskas tam, ko mēs dzirdam šodien.
Tātad tas notiek jau ilgu laiku, bet es domāju – kā jūs teicāt, mēs tagad konstatējam, ka KPR metodes ir ļoti plaši pieejamas un tik izsmalcinātas, ka mēs izglābjam daudz vairāk cilvēku, kuriem ir šī pieredze uz nāves sliekšņa.
Gaismu redz tie, kas ir gatavi ļauties
DR: Cik procentu cilvēku nepiedzīvo klasisko pacelšanos gaismā, būdami tuvu nāvei, piemēram, smagā autoavārijā? Ar ko šie cilvēki atšķiras?
RM: Pētījumi par to atšķiras, un ir interesanti, ka to cilvēku procentuālais daudzums, kuriem ir šāda pieredze, kļūst jo lielāks, jo tuvāk viņi bija nāvei. Dr. Freds Šūnmeikers (Fred Schoonmaker), Denveras Sentlūkas Kardivaskulārās medicīnas centra nodaļas vadītājs, savā pētījumā intervēja lielu skaitu pacientu, kurus viņš bija personīgi atdzīvinājis, un atklāja, ka aptuveni 60% pacientu, kuriem tika veikta reanimācija, ir šāda veida pieredze. To var salīdzināt ar Dr. Kena Ringa (Kenneth Ring) un Dr. Maika Saboma (Michael Sabom) atziņām, kuri pētīja pacientus, kas bija bezsamaņā un tuvu nāvei, iespējams, mazāk smagi slimus, un atklāja, ka aptuveni 45% no viņiem ir bijuši šāda pieredze.
Bet tas joprojām nesniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc dažiem ir šāda pieredze un dažiem ne. Mēs tiešām to nezinām. Daudzi fakti, par kuriem, manuprāt, mums varētu būt aizdomas, – pacienta vecums, konkrētais iemesls, kas noveda viņu līdz nāves punktam, neatkarīgi no tā, vai viņš bija vīrietis vai sieviete, iepriekšējā reliģiskā sagatavotība un ticība, un tā tālāk – neviens no šiem faktoriem nešķiet noteicošais. Tāpēc mēs vienkārši nezinām, kas tas ir.
Dr. Brūss Greisons (Bruce Greyson) pēc pētījuma, ko viņš veica pirms dažiem gadiem, nāca klajā ar dažiem spriedumiem, ka, iespējams, tas ir atkarīgs no tā, vai pacients ļaujas šajā nāves brīdī, un viņš domā, pamatojoties uz dažiem saviem atklājumiem, ka, iespējams, pacienti, būdami tuvu nāvei, sasniedz punktu, kurā viņi ļaujas un tad piedzīvo nāvei-tuvo pieredzi.
Sk. arī Kas notiek pēc fiziskās nāves[4]. Saikne ar tās-puses pasauli. |
Reinkarnācija – tas ir izdomājums?
DR: Kā jums šķiet – reinkarnācija ir metaforiska vai burtiska? Kāds ir jūsu priekšstats par dvēseles izdzīvošanu?
RM: Es noteikti domāju, ka jā, reinkarnācija ir metaforiska, bet ne tādā nozīmē, kā daži varētu padomāt. Vispirms ļaujiet man teikt, ka es nezinu, vai reinkarnācija pastāv vai ne, kaut arī es esmu daudz strādājis ar šīm pagātnes dzīves regresijām un tā tālāk. No acīmredzamības viedokļa es nevaru teikt ne vienu, ne otru.
Bet, ja jūs man jautājat par manām jūtām un intuīciju, man būtu jāsaka – ja es būtu spiests izteikt minējumu, es teiktu jā. Bet es joprojām uzskatu, ka tas būtu metaforiski tādā nozīmē, ka, manuprāt, process ir daudz sarežģītāks, nekā mēs pat varam izteikt parastā valodā. Kad mēs runājam par to šajā dimensijā, mums ir jāizmanto lineāra izteiksmes un koncepcijas forma, bet man ir sajūta, ka, pārejot uz to pusi, visas šīs lineārās kategorijas, kuras mēs izmantojam, – acīmredzamība, laika secība un viss tādā garā – tur ir pilnīgi atšķirīgas. Reinkarnācija, iespējams, ir daudz sarežģītāka pieredze, nekā mēs varbūt šobrīd varam iedomāties.
Iepriekšējo dzīvju atminēšanās – labums un bīstamības
DR: Vai esat redzējuši cilvēkus, kuriem ir palīdzējusi pagātnes dzīves regresija?
RM: Par to nav šaubu, jā. Tas man ir bijis diezgan nozīmīgi. Sākumā es īsti nedomāju par to kā par terapeitisku procedūru. Es to pētīju kā izmainītu apziņas stāvokli, un mani patiešām pārsteidza tas, ka cilvēki, kuri piedzīvo šīs regresijas, jūtas no tām guvuši lielu labumu un jūt, ka ir sapratuši sevi jaunā veidā, iespējams, apjēdzot dažas no grūtībām un neirotiskiem konfliktiem, ar kuriem viņi šajā dzīvē saskaras.
DR: Vai jums šķiet, ka pastāv kāda bīstamība, dzenoties pēc informācijas par pagātnes dzīvi? Kādos apstākļos tas būtu jādara, un kāda kvalifikācija, ja tāda pastāv, jūsuprāt, ir nepieciešama gidam vai terapeitam?
RM: Tātad, atbildot uz jūsu pēdējo jautājumu, es domāju, ka gida kritēriji ir diezgan mainīgi, un, protams, neviena no ierastajām apmācībām šajā sabiedrībā nevienam nesniedz nekādas īpašas zināšanas šajā jomā. Manuprāt, mēs šajā kultūrā saskaramies ar to, ka Rietumu kultūrā daudzus gadsimtus mēs esam ļoti sistemātiski lieguši sev izmainītus apziņas stāvokļus, un atrastos tikai dažas drosmīgas dvēseles, kas tajos ieskatītos un bristu tajos iekšā, un tādā veidā palīdzētu mums pārējiem, kad mēs tajos ietu iekšā. Jūs jautājat par bīstamību. Es domāju, ka bīstamības noteikti pastāv, un es tās redzu visu laiku. Viena no tām noteikti ir ego uzpūšana un sava veida elitārisms, ko jūs varat vērot – “lūk, ir cilvēki, kas runā par manām iepriekšējām dzīvēm, ka manā iepriekšējā dzīvē ir bijis tā un šitā” – un tas kļūst par ego ceļojumu. Šķiet, ka daži no viņiem savā uzpūtībā vēlas izslēgt citus. Bet kopumā tas noteikti ir mazākums, izteikta cilvēku minoritāte.
Un tad arī pastāv briesmas, ko, manuprāt, ir teikuši tibetieši, ka, ieejot tādā stāvoklī un sākot pētīt garīgo dimensiju, parādās daudzas lietas, par kurām stāsta tibetieši, un es sāku savā ziņā ticēt, ka tas novērš uzmanību no īstā ceļa. Ar to es domāju, ka esmu dzirdējis no šīs austrumu doktrīnas, ka tad, kad sāk parādīties iepriekšējās dzīves, jūs vienkārši nepievēršat tām pārāk lielu uzmanību, jo ir vēl citas lietas, kuras jūs vēlaties atrast. Manuprāt, ir labi, ja parādās šīs iepriekšējās dzīves pieredzes tiem, kas par tām interesējas un tajās ieskatās, un no tām uzzina, ko par sevi var uzzināt. Bet tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka tas ir etaps, un, ja mēs pavadīsim pārāk daudz laika, prātojot par mūsu pagātnes dzīves detaļām, mēs palaidīsim garām to, kas notiek tagadnē.
Universitātes prakse
DR: Kā jūsu darbs ar nāvei-tuvo pieredzi un pagātnes dzīves regresiju ir ietekmējis jūsu akadēmisko karjeru kā psiholoģijas profesoram Rietumdžordžijas koledžā? Vai uz jums ir izdarīts kāds spiediens, lai jūs turpinātu mazāk strīdīgu jautājumu pētniecību?
RM: Nē, tas būtu jauks stāsts, ja es varētu sevi attēlot kā vajātu mocekli, bet tas tiešām nav noticis.
DR: Es priecājos to dzirdēt.
RM: Man ir tā laime būt ļoti liberālā koledžā, kur manas nodaļas darbinieki ļoti interesējas par izmainītiem apziņas stāvokļiem. Es domāju, ka būtu bezatbildīgi to attēlot kā kaut kādu pārliecinošu zinātnisku pierādījumu. Es domāju, ka, kamēr cilvēks risina šīs tēmas ar perspektīvu, ka tie ir izmainīti apziņas stāvokļi, kas var mums daudz ko iemācīt par mums pašiem, es neredzu, ka kāds varētu pret to iebilst.
DR: Vai pa šiem gadiem kopš jūsu pirmās grāmatas iznākšanas jūs esat novērojis, ka šīs sabiedrības cilvēki arvien vairāk ir atvērti šai informācijai?
RM: Par to nav šaubu. Es pirms neilga laika biju Eiropā un pabiju astoņās valstīs. Visās ārsti man atnesa rakstus, ko viņi bija rakstījuši medicīnas žurnāliem par saviem nāvei-tuvās pieredzes pētījumiem. Tātad mēs varam teikt – pēdējie 15 gadi ir veicinājuši to, ka tagad ir pieņemts fakts, ka cilvēkiem, kas ir tuvu nāvei, lielai daļai no viņiem ir pārsteidzoša pieredze, kas maina viņu dzīvi, un tai ir kopīgs modelis.
Sk. arī Pazīstamu ekspertu pierādījumi, ka dzīve pēc nāves eksistē[6]. |
Bet tagad nākamais solis ir šīs pieredzes interpretācija, ko tā galu galā nozīmē. Tas pat nav medicīnas aprindu jautājums. Ārstiem nav jālemj, vai pastāv dzīve pēc nāves. Medicīnas sfēras interese par to ir tāda, ka neatkarīgi no tā, ko mēs par to vēlamies teikt, tā noteikti pastāv. Tāpēc mums ir jābūt gataviem tam, lai izskaidrotu pacientiem un atbalstītu viņus un tā tālāk, un pārliecinātu viņus, ka viņi nav vientuļi.
Maģiskie kristāli
DR: Kas jūsu pašreizējā darbā jūs visvairāk aizrauj?
RM: Visvairāk man patīk pētīt cilvēka prāta robežas. Mani ļoti aizrauj tas, ka man tagad ir 45 gadi, esmu ieguvis divus doktora grādus un mani vienmēr ir ļoti interesējis cilvēka prāts. Es atceros, kā 3 gadu vecumā sēdēju uz lieveņa pie vecmāmiņas un prātoju par apziņu. Tā man ir bijusi mūža nodarbošanās, un lieta, kas mani nepārtraukti pārsteidz, ir tā, ka gandrīz nekad nepaiet pat nedēļa, kad es nesaskartos ar kādu jaunu pārsteidzošu cilvēka prāta dimensiju vai kādu parādību, ko es nekad iepriekš neesmu pieredzējis.
Viena lieta, ar ko es šobrīd nodarbojos ar lielu interesi, ir tik ļoti nicinātā skatīšanās kristālā[7], ko mūsu sabiedrībai ir izdevies attēlot tikai kā krāpniecisku darbību vai blēdību, kā es pats domāju vēl apmēram pirms trim gadiem. Tagad, iedziļinoties šajā fenomenā, es zinu, ka tam ir ļoti bagāta vēsture, pārsteidzoša vēsture, kas ietver diezgan dramatisku, neparastu un intriģējošu cilvēka apziņas dimensiju. Man nav ne jausmas, vai kāda no šīm vīzijām attiecas uz nākotnes notikumiem. Es nejūtos kvalificēts, lai pat sāktu kaut ko tādu pierādīt vai konstatēt. Taču kristāla skatīšanās fenomens un cilvēku vīzijas nenoliedzami pastāv, un tām var būt arī daži patiešām intriģējoši pielietojumi.
It īpaši, ja atgriežaties domāšanas vēsturē, ir pārsteidzoši, cik daudzi vēstures lielie radošie ģēniji ir izmantojuši hipnogoģiskus stāvokļus kā papildinājumu savam darbam.
DR: Miniet dažus no šiem cilvēkiem.
RM: Piemēram, Edisons izmantoja hipnogoģiskus stāvokļus[8], lai iegūtu savas idejas. Roberts Luiss Stīvensons savas idejas un stāstus guva, atrodoties hipnogoģiskā stāvoklī. Žorža Sanda (George Sand) to izmantoja, rakstot savus romānus. Čārlzs Dikenss, un sarakstu var turpināt. Un tomēr mūsu sabiedrībā mēs vienkārši esam pilnībā ignorējuši šo aizraujošo paņēmienu.
DR: Vai ir jāizmanto kristāls, lai nonāktu hipnogoģiskā stāvoklī?
RM: Nē, atskatoties uz šī fenomena vēsturi, ir izmantoti daudzi dažādi skatīšanās veidi. Tibetieši skatījās uz dzidrajiem ezeriem un redzēja vīzijas. Viņi izmantoja arī pareģojošus spoguļus. Tāpat arī šamaņi. Daudzas šamaņu kultūras izmantoja spoguļus kristāla skatīšanai. Acteku priesteri kristāla skatīšanai izmantoja obsidiāna spoguļus un lodes. Viduslaikos Eiropā un arī Indijā, kur šādas tehnoloģijas, iespējams, bija ļoti dārgas, skrīveri izmantoja sīktēlu, eļļas pilienu uz sīktēla, lai ierosinātu šādas vīzijas.
Tāpēc ir daudz dažādu paņēmienu, kā to darīt, un to var iemācīt ļoti vienkārši. Eksperimentos ar to esmu atklājis, ka to ir iespējams iemācīt apmēram pusei no parastajiem iedzīvotājiem un ļoti ātri. Un, tiklīdz viņi to apgūst, viņi jūt, ka no tā gūst lielu labumu, gan apgūstot dimensiju, ko viņi parasti neapzinās, gan arī palielinot relaksāciju un lielāku piekļuvi saviem radošajiem procesiem.
DR: Kādu labumu jūs personīgi esat guvis no tā?
RM: Es atklāju, ka tas ir brīnišķīgs papildinājums radošajam darbam. Esmu rakstījis dažus stāstus, ko redzēju kristāla lodē, un izmantoju to savos rakstos diezgan interesantā veidā. Es uzskatu, ka tas ir patiešām noderīgi.
|
Daniels Redvuds ir manuālais terapeits un rakstnieks, kurš dzīvo Virdžīnijbīčā, Virdžīnijā. Viņš ir grāmatas “Laiks dziedināties: kā gūt labumu no holistiskās veselības (A Time to Heal: How to Reap the Benefits of Holistical Health)” autors un Alternatīvās un komplementārās medicīnas žurnāla (Journal of Alternative and Complementary Medicine) redkolēģijas loceklis. https://drredwood.com/ |
Krievu valodā tulkoja
Olga Červjakova
Avots: https://healthy.net/2019/08/26/life-after-life/ (Tulk. piezīme.)
©1995 Daniel Redwood, D.C.
2019.08.26.
P.S. Jūs esat kādreiz pārdzīvojuši nāvei-tuvo pieredzi?
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 12.02.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/rajmond-moudi-okolosmertnyj-opyt/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. https://egramatas.com/2015/12/31/reimonds-mudijs-dzive-pec-dzives/ (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/679-parejas-10-etapi-dveseles-neaizmirstamais-celojums-pec-naves (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4025-neirokirurgs-ebens-aleksandrs-par-dzivi-pec-naves (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2518-tatjana-zotova-zinatnieki-nodibinajusi-sakarus-ar-tas-puses-pasauli (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4031-bailes-no-udens-kops-atlantidas-laikiem (Tulk. piezīme)
[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4029-pazistamu-ekspertu-pieradijumi-ka-dzive-pec-naves-eksiste (Tulk. piezīme)
[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-arabadzi/11-dazadi/3792-marina-arabadzi-roza-energiju-planeta (Tulk. piezīme)
[8] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2490-tatjana-zotova-tomasa-edisona-iniciativa-izmainija-musu-pasauli (Tulk. piezīme)