Исследования жизни после смерти.Что видит душа

Pēcnāves dzīves pētījumi. Ko redz dvēsele

15 04 11 01

Mēs, Reinkarnacionikas Institūta studenti, grupas – ar burvīgu numuru 13 – nodarbībā veicām savus pēcnāves dzīves pētījumus[1].

Tēma – pāreja no zemes plāna uz smalko pasauli – nav vienkārša, jo katram ir savs personīgs stāsts par tuvu cilvēku aiziešanu.

Mēs, tik dažādi, taču līdzīgi un aizrāvušies ar iepriekšējo dzīvju tēmu, gribam pastāstīt, kas ar dvēseli notiek pēc nāves.

No zemes plāna aizgājušie tuvinieki “nav pavisam nomiruši”. Bieži viņi turpina kādu laiku sazināties, sniegt mums netveramas zīmes.

Gadās, ka Dvēsele nekavējas un uzreiz aiztiecas uz citu pasauli. Šī tēma ir daudzšķautņaina, katrs gadījums ir neatkārtojams.

 

Nāve neeksistē

15 04 11 02

Naiļa Butirina

Es atceros, kad man izmainījās attieksme pret nāvi. Es pārstāju no tās bīties, kad paskatījos uz to citādi.

Kad es apzinājos, sapratu un pieņēmu, ka nāve – tā ir tikai pāreja uz citu eksistences formu. Nāve kā tāda neeksistē.

Kad nomira mans vīrs, mani pārpildīja zaudējuma rūgtums, neļāva mierīgi dzīvot. Es sāku meklēt iespēju vismaz kaut kā apstiprināt manas cerības, ka viņš ir dzīvs.

Nevarēja viņš atvadīties no manis uz visiem laikiem! Pirms astoņiem gadiem informācijas bija tik maz, ka es to vācu pa kripatai.

Taču notika brīnums! Es atradu to, ko meklēju, vai brīnums pats meklēja mani. Manā dzīvē parādījās Reinkarnacionikas Institūts. Tagad ar pārliecību varu teikt, ka atradu visas atbildes uz maniem jautājumiem.

Piedāvāju uzmanībai kāda sava iemiesojuma stāstu, kuru es redzēju savas Dvēseles acīm. Tā ir aiziešana medībās. Paleolīta laiks, es – vīrietis.

“Mēs medījām mežā. Gājām ķēdītē pusaplī un platumā. Un, lūk, parādījās zvērs. Visi paslēpās, sagatavojās. Es devu komandu, un visi metās zvēra virzienā. Sāka mest šķēpus un asas plāksnes (līdzīgas nazim).

Es biju priekšgalā, un kāda mestā plāksne nogrieza – nocirta man galvu.

Dvēsele spēji ar paukšķi izlēca no ķermeņa! Pēkšņuma dēļ viņa izskatās kā nelīdzenas formas sabiezējums. Pēc tam izplūda tādā biezā bezsvara stāvoklī… bija zila, pēc tam kļuva gaiša, puscaurspīdīga.

Dvēsele nostājās virs ķermeņa metrus trīs augstumā. Viņai negribējās iet prom no šī ķermeņa. Viņa nožēlo: “Nebija īstais laiks, vēl par agru, tam nebija tā jānotiek.”

Un viņa mēģina atkal ieiet šajā ķermenī. Dvēsele nezina, ko viņai tālāk darīt, viņa ir apjukusi. Dvēsele raud, saprot, ka ķermeņa nav.

Tālāk viņa sāka lidot… Lido pa mežu, atlidoja uz savu māju. Dvēsele pielido sievietei no sejas puses, apkampj un ietin sievu, tā glāsmaini no visām pusēm, taču sieviete paiet garām.

Dvēsele piespiežas viņai. Jūtas ir ļoti maigas un siltas. Sieva vēl nezina, ka no medībām neviens neatgriezīsies. Dvēsele lūdz piedošanu par notikušo.

Tālāk Dvēsele lidoja pie vecākiem. Dvēsele ir kā ļoti liels mākonis. Lido, un aiz viņas ir šleife.

Pie vecākiem ir pavisam mierīgi, un Dvēsele atvadās ar godbijību, ar pateicību, ar cieņu un ar mīlestību. Viņa piespiežas mātei, taču tādas mīlestības, kā pret sievu, nav.”

Aprakstu Dvēseles acīm tālāk notiekošo: “Tuvumā gaisā redzu daudzas tādas pašas kā es. Dvēseļu ir daudz, bet katra ir pati par sevi. Viņas ir līdzīgas man, bet visas ir dažādas pēc blīvuma.

Vienas ir piepildītākas ar gaismu un puscaurspīdīgas, Dvēseles ir bālganas, vienu redzu dzeltenu. Visas ir dažādas pēc formas, taču forma nav pastāvīga, tā mainās.

Izmērā arī palielākas un pamazākas. Pārvietojas kura lēnāk, kura mierīgāk, bet kura ātrāk. Ir arī tādas, kas šaudās it kā panikā.

Šeit viņām nav kontakta, viņu ceļi nekrustojas. Šeit katra ir aizņemta ar savām darīšanām. Tās ir dvēseles, kuras vēl nav aizgājušas. Kāda uz kaut kurieni pārvietojas, kāda augstu aiziet – katrai savs ceļš. Laiks nav sajūtams.

Un šajā laikā ciltī ienesa manu ķermeni uz savā starpā sakrustotām nūjām. Kliedzienu nav, viss notiek mierīgi. Sieva ir satraukta, taču raudāt šeit nav pieņemts.

Dvēsele pārvietojas uz nākamo dienu – bēru dienu. Apbedīšanas rituāls. Šamanis, vecas sievietes, tamburīni vai kaut kas tiem līdzīgs. Ar rokām tiek izsista mūzika.

Mans ķermenis ir “telts” veida būdā. Galva ir pielikta ķermenim. Apkārt ķermenim sievietes no vienas puses, vīrieši – no otras. Sievietes ir sagatavojušas ķermeni, aplikušas aproces.

Ķermenis ir skaists un spēcīgs. Dvēsele atrodas blakus. Doma: “Man ir laiks, visas darīšanas ir pabeigtas.” Apbedīšanas procedūra. Ķermeni sadedzina ugunskurā. Es skatos uz ugunskuru. Uguns uzliesmo. Uguns mēles ceļas debesīs.

15 04 11 03

Dvēsele tagad ir mierīga un pieņēmusi pareizu formu: skaista, puscaurspīdīga, pus-balta. Nelielas bumbiņas izmērā, kā mīksts mākonītis ar līdzenām mīstām malām. Procesija ir beigusies.

Es lidoju prom augšup pa diagonāli. Skatos uz saviem tuviniekiem, sievu un bērniem. Es pagriežos un lidoju arvien ātrāk un ātrāk.

Caurule un maiga, nedaudz slāpēta gaisma. Priekšā ir divas Dvēseles, bet tās ir tālu. Izlidoju no caurules. Es paātrinos arvien vairāk un vairāk un lidoju Mājup.

Es saprotu, es jūtu, es vienkārši zinu, mani vilina manas Mājas[2], gribas lidot vēl, vēl ātrāk!...”

 

Dvēseles apkampieni

15 04 11 04

Aļina Kaļņicka

Redzēju miršanu kādā no iemiesojumiem, kur es – veca sieviete. Tajā momentā kaut kas gaišs un viegls izgāja no krūtīm.

Dvēsele lejā ieraudzīja viņas nedzīvo ķermeni. Vēroju Dvēseles darbības un saprotu, ka viņa skatās un ir gatava šai iziešanai uz augšu.

Dvēselei gribas apkampt dēlus. Viņa pielido vienam, it kā apkampj viņu. Dvēselei gribas nodot viņam kādu spēku, uzdāvāt siltumu, lai viņš būtu mierīgs par mātes Dvēseli.

Pēc tam Dvēsele pielido otram dēlam. Glāsta viņu un grib atbalstīt. Dvēsele zina, ka dēls neizrāda emocijas, bet patiesībā sirds dziļumos pārdzīvo.

Doma tikai viena: atvadīties un aiziet.

Vēroju, kas tālāk. Dvēsele nonāk parkā blakus mājai. Skatās uz to visu pēdējo reizi. Tur ir skaisti! It kā mēģina piepildīties ar šo dabu, sakrāt sajūtas un saglabāt – paturēt savā atmiņā.

Tālāk Dvēsele dodas kaut kur uz augšu. Iet augstāk un augstāk. Redz kaut ko līdzīgu mākoņiem, kā slāņus baltā krāsā. Parādās violeta nokrāsa. Krāsas mainās – cik skaisti! Tāds vieglums!

Sajūtas ir patīkamas, it kā tu sēdi uz mākoņa un tevi šūpo. Domu nav, tukšums, it kā būtu izvilktas prom visas problēmas, un bezsvara sajūta.

 

15 04 11 05

Lidija Hansona

Kad es uzzināju, ka Reinkarnacionikas Institūtā mēs iesim cauri miršanas pieredzei[3], sākumā bija intereses un piesardzības sajūta.

Taču, izgājusi šo pieredzi, saprotu, ka tas nemaz nebija šausmīgi! Tas, kas notiek pēc tam, ir vienkārši apbrīnojami! Lūk, viena no manām pieredzēm.

Es – jauna sieviete mūsdienu Eiropā. Viņas dzīve aprāvās diezgan agri no kareivja šāviena. Kad sievieti nošāva, Dvēsele izgāja no ķermeņa un ieraudzīja to, vientuļi guļam uz grīdas.

Skatoties uz savu fizisko apvalku, Dvēsele izjūt nožēlu: “Žēl… tāda skaista un jauna…”

Dvēsele nekavējas, pat neskatās, kas tur ir palicis. Viņa lido augšup. Viņu neviens nesagaida, viņa vienkārši sāk pamazītēm iet prom, pakāpeniski paātrinoties.

Es izskatos kā iezilgans mākonis, kā ēterisks ķermenis – gaišzila zaigojoša sfēra. Uztveru savas Dvēseles domas: “Prom tālāk no turienes.”

Nav gluži tā, ka viņai būtu liels prieks, bet ir apmierinājums – viss, nav nekādu negatīvu sajūtu! Atbrīvotības un mierīguma sajūta, ka viss tagad būs labi.

Tālāk viņa traucas kā uz kanālu, uz cauruli, taču neredzamu, bet sajūtamu šīs jaunās telpas vidū. Šī kanāla blīvums ir citāds.

Tas ir apaļš, bet robežu nav, kaut kā izdalās pēc blīvuma. Un Dvēsele virzās ne uzreiz uz augšu, bet it kā ieslīpi uz augšu. “Redzu savā priekšā zaigojošu gaismu, un no tā ir prieks.

Es vēl viņu tālumā redzu, bet mani pārpilda prieks, un man gribas iet uz turieni. Un es eju turp!

 

Sk. arī R. Mūdijs: kā nāvei-tuvā pieredze maina cilvēku dzīves.[4]

 

Dvēseli vajag atlaist

15 04 11 06

Aļona Obuhova

Mans viedoklis ir tāds, ka šo sfēru nevajadzētu stipri kustināt. Tāpēc tā arī ir aizkapa pasaule, lai pavadītu tuviniekus ar visiem rituāliem, saskaņā ar savām konfesijām.

Un pēc tam ar pateicību atdot nepieciešamos pagodinājumus un uzmanību un atminēties svētkos. Galvenais – atlaist.

Personīgajās pieredzēs, skatoties iepriekšējos iemiesojumus, pēc fiziskā ķermeņa nāves mana Dvēsele katru reizi uzvedās citādāk[5]. Kad nāve notika vecumā un dabiski, Dvēsele visu zināja iepriekš un gatavojās aiziešanai.

Viņai pietika laika atvadīties no tuviniekiem. Citos gadījumos, kad dzīve aprāvās pēkšņi, kad Dvēsele vēl nebija gatava iet prom, viņu sagaidīja radniecīgās Dvēseles.

Reiz sarežģītā aiziešanā Dvēseli sagaidīt iznāca visa Dzimta. Tas bija svinīgs skats. Es biju satriekta, kad uz iekšējā ekrāna ieraudzīju, kā negaidīti, no nekurienes, skanot virtuālam rekviēmam, parādās senču – daudzu, daudzu cilvēku – ēnas.

Viņi nostājas un ņem šo savainoto Dvēseli zem rokām, un palīdz viņai iet uz Mājām. Es sapratu, ka nekādos apstākļos nevienu Dvēseli nepametīs.

Šīs sagaidošās Būtības pieņem to cilvēku izskatu, kuriem šajā iemiesojumā Dvēsele uzticējās, vai parādās kā Garīgie Audzinātāji vai ģimenes locekļi.

15 04 11 07

Tur, dzīves tajā pusē, nav nekādas elles. Pa ceļam ir atpūtas vietas, ja koridors izrādās garš un nogurdinošs. Tikšanās tajā pusē vienmēr ir labvēlīgas.

Es izpētīju apmēram 20 aiziešanas un uzticos savai iekšējai pasaulei. Dvēsele atgriežas mājīgās un pazīstamās Mājās.

 

Dvēsele izlemj aiziet

15 04 11 08

Zinaīda Šmita

Ievērojamu savas esības daļu es pavadīju mēģinājumos tikt skaidrībā ar visu šo dzīvi.

Agrāk es pat vērsos pie mirušā tēta un lūdzu atsūtīt man mīļoto, kurš – es skaidri zināju – man ir jāsatiek šajā dzīvē! To es vienmēr zemapziņā zināju!

Tāpat kā daudzi citi, nesen pārdzīvoju tuva cilvēka aiziešanu. Ģimenē mēs šo tēmu apspriedām – reinkarnācijas un karmas jautājumus[6].

Bieži atbildes pie manis nāca sapņos, kuri pavēra man manas pagātnes lappusītes un sniedza atbildes uz jautājumiem. Man vēl tik daudz visa kā ir jāsaprot, jāizlasa un jāapjēdz!

Lūk, mans miršanas pieredzes pētījums ar Reinkarnacionikas metodi. Mani ieinteresēja jautājums, kā notiek aiziešana no zemes plāna pēc ieilgušas slimības.

Atbilde bija negaidīta, tāpēc ka smalkajā pasaulē, kā izrādījās, viss ir redzams nedaudz citādāk. Neparastas man bija arī Dvēseles domas.

Noskatījos Dvēseles aiziešanu kādā no saviem iemiesojumiem. Istabā ir tumsa, tīmekļi un vienaldzība pret visu. Vairs ne dzīve, bet letarģija, daudzas stundas nekustīguma.

Šī sieviete ir zaudējusi spēkus un pastāvīgi atrodas pussnaudā. Dvēsele domā par to, ka tālāk palikt ir bezjēdzīgi, palikt negribas.

Ir izpildīts, ko vajadzēja, un Dvēsele pieņem lēmumu aiziet.

Es paskatījos, kā Dvēsele atdalās no ķermeņa. Tas notiek ļoti viegli. Dvēsele atdalās un ātri ceļas augšup. Viņa pat negrib palikt blakus šim ķermenim.

Tā ir tāda caurspīdīga substance, kā nenoteiktas formas mākonis. Viņa tiecas augšup, lai ātrāk izzustu no zemes plāna.

Dvēsele domā: “Izpildīju visu, ko vajadzēja šajā dzīvē, un esmu brīva. Kas par brīvību!” Dvēsele tiecas uz zvaigžņoto debesi. Viņa ir brīvā planējumā.

 

Tikšanās Dvēseļu Pasaulē

15 04 11 09

Olga Maļinovska

Nodarbībā, caur miršanu pārejot uz telpu starp dzīvēm, es pārvietojos uz pagātnes harmonisku iemiesojumu sievietē.

Es – vecāka gadagājuma sieviete, un esmu apzināti gatavojusies šai pārejai. Viņa nožēloja grēkus un vienkārši gaidīja šo stundu.

Es ieraudzīju un sajutu Dvēseles iziešanu no ķermeņa. Tas bija ļoti viegli, bez emocijām, bez pretošanās un nožēlas. Tas ir tik vienkārši, kā elpot.

Tā bija dabiska nomiršana, un tā notika miegā. Es ieraudzīju, kā vienā mirklī izzūd magnētisms starp ķermeni un Dvēseli, kā fiziskais ķermenis pēkšņi ir kļuvis neizmērojami smags attiecībā pret Dvēseles ķermeni, un viņa brīvi pacēlās uz smalkākām dimensijām.

Tālāk redzēto ir grūti aprakstīt vārdos. Vieglāk būtu uzzīmēt. Absolūti viss – enerģijas plūsma, virziens, tuvojošos siluetu šķautnes un aprises – bija gluži kā uzsvērti un ierāmēti varavīkšņainas refrakcijas mirdzumā.

Es ieraudzīju Dvēseļu grupu, kura mani sagaidīja. Viņas dīvainā veidā bija izkārtojušās vairākās rindās, veidojot tempļa formu.

Pamata centrā bija spēcīgs mirdzums, kā eja un tajā pašā laikā līdzīgs audeklam, kurā varēja ietīties un tādā veidā apsvētīt Dvēseles ķermeni.

Tā ir daudzdimensionalitāte, tā ir cita, ne kā uz Zemes, krāsu palete!

 

Dvēsele ir mūžīga

15 04 11 10

Valērijs Karnauhs

Esmu mūks, varbūt jezuīts vai piederīgs kādam citam ordenim. Es ar kādu cīnos. Rokās man ir zobens, un viņam arī.

Pēc tam ieeju ķermenī un tajā brīdī redzu zobena asmeni, kas lido man pretim. Tā mirdzums saulē, un tas nocērt man galvu.

Momentāna nāve – ne sāpju, ne baiļu, ne izpratnes. No radušās atveres izlido viegla dūmaka un sāk celties augšup.

Mana Dvēsele ir atbrīvojusies no miesas un kļuvusi brīva. Viņa pamet šo miesu.

Nākamais iemiesojums bija 1388. gadā mežā. Jauns idalgo ir atnācis uz slepenu tikšanos pie savas mīļotās.

Jūtu, kā kamols spiežas kaklā, kā negribas šķirties. Mēs mīlam viens otru. Esmu jauns, man ir tikai 32 gadi. Pēkšņi momentānas sāpes sastindzina manus plecus.

Es nevaru pakustēties, man ir smagi elpot. Mēģinu saredzēt, kas tad ir noticis, bet viss ķermenis ir sastindzis. Izeju no ķermeņa un redzu viņas vīru kopā ar saviem kalpiem.

Rokās viņiem ir loki un arbaleti, bet man starp lāpstiņām rēgojas bulta. Meitene ir piesegusi muti ar plaukstu, acīs šausmas un asaras.

Tajā brīdī redzu, ka mans ķermenis nokrīt uz zemes. No Dvēseles paceļas dūmu mākonītis jūras zirdziņa izskatā. Neapzināti saprotu, kas tas esmu es pats. Man ir pilnīgi vienaldzīgi, kas notiek ar ķermeni. Es, Dvēsele, esmu viegla un brīva un lidoju augšup.

 

Sk. arī Pārejas 10 etapi. Dvēseles neaizmirstamais ceļojums pēc nāves.[7]

Es domāju, ka izstrādātais ir jāatstāj, nevis jāraud par viņu. Cilvēka Dvēsele ir mūžīga[8].

Tā ir kā diskete ar informāciju. Reinkarnacionikas Institūts palīdz atklāt pieeju un sniedz instrumentus, lai nolasītu informāciju, kura atrodas šajā disketē.

Mācību procesā studenti mācās izmantot šos instrumentus, kā arī nodot zināšanas citiem.

15 04 11 11

 

Zīmes mīļotajiem

Aleksandra Eļkina: Cik svarīga tēma priekš manis! Pēc mammas pēkšņās nāves zaudējuma rūgtums plosīja manu Dvēseli ilgus gadus.

Un, lūk, es negaidīti nonācu Institūtā un paskatījos nāvei acīs daudz, daudz reižu.

Dažreiz Dvēsele gāja prom no dzīves mierīgi un viedi, bet reizēm tā protestēja pret pēkšņu bojāeju, ka pēc tam ilgi nevelējās atstāt Zemi.

Mana Dvēsele pēc iziešanas no ķermeņa dažreiz mēģināja dot zīmes maniem mīļotajiem, bet diemžēl viņi bija tik pārņemti ar ciešanām!

Bet tā gribējās, lai mani izdzirdētu, sajustu manas smalkās vibrācijas, pabūtu ar mani uz viena gaiša viļņa.

Tikai šeit, Reinkarnacionikas Institūtā, es galīgi atbrīvojos no savām zaudējuma sāpēm. Paldies, Institūt, Kapteiņi, es tagad zinu, kā spēšu palīdzēt tiem, kas turpina ciest, zaudējot savus tuviniekus.

 

Neraugoties uz tādu skumju tēmu, mēs, 1. kursa studenti, izrādījāmies iedvesmoti, un mums dzima idejas un milzīga vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, kas pēkšņi zaudējuši savus tuviniekus.

Mūsu pētījums grupā tiecas pāraugt svarīgā un cilvēkiem vajadzīgā projektā. Pēc tā palaišanas labprāt dalīsimies jaunā rakstā mūsu žurnālā.

 

Sagatavojusi kopīgi grupa Nr. 13,
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studenti

 

P.S. Vai šis raksts Jums bija noderīgs? Dalieties tajā komentāros!

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 11.04.2015

https://ru.journal.reincarnatiology.com/issledovaniya-zhizni-posle-smerti-chto-vidit-dusha/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2518-tatjana-zotova-zinatnieki-nodibinajusi-sakarus-ar-tas-puses-pasauli (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/2661-filma-par-dveselu-pasauli-musu-dzimtas-majas (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3689-alona-obuhova-vai-mirt-ir-briesmigi-es-atradu-zales-pret-bailem-no-naves (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4028-reimonds-mudijs-navei-tuva-pieredze-maina-cilveku-dzives (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2491-tatjana-zotova-kas-notiek-ar-dveseli-40-diena-pec-naves (Tulk. piezīme)

[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4008-karma-un-reinkarnacija Tulk. piezīme)

[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/679-parejas-10-etapi-dveseles-neaizmirstamais-celojums-pec-naves (Tulk. piezīme)