Встреча с М.Ньютоном. Что происходит после смерти
Tikšanās ar M. Ņūtonu. Kas notiek pēc nāves
Tikšanās ar Maiklu Ņūtonu
1. daļa. Kādā veidā Maikls Ņūtons nonāca pie izpratnes par iepriekšējām dzīvēm un telpu starp dzīvēm. Kas notiek ar mums pēc fiziskās nāves.
Esmu tradicionāls psihoterapeits. Sākotnēji es neveicu regresijas iepriekšējās dzīvēs vai kādas citas tamlīdzīgas lietas, ar kādām es nodarbojos tagad. Pamatā es strādāju ar cilvēkiem ar uzvedības modificēšanas palīdzību, tajā skaitā arī ar tiem, kuriem bija problēmas ar miegu, atradās depresijā vai juta līdzīgas problēmas.
Pirms kāda laika cilvēki sāka nākt pie manis un jautāt: “Jūs taču strādājat ar hipnozes tehniku, varbūt jūs varēsiet pārnest mani uz pagātnes dzīvi?”
Tajā laikā es biju ļoti valdonīgs cilvēks, un es atbildēju: “Nē, es nenodarbojos ar tādām lietām. Man ļoti žēl, taču es sekoju tradicionālajam akadēmiskajam virzienam, tā ka jums labāk griezties vēl pie kāda...”
Taču kaut kas neparasts gadījās ar mani pēc dažiem gadiem: pie manis atnāca klients, kurš žēlojās par sāpēm sānā. Viņš man pastāstīja, ka ir bijis pie daudziem ārstiem, taisījis rentgena uzņēmumus, un ārsti šīs sāpes ir saistījuši ar psihosomatiku. Viņi paskaidrojuši, ka tas viss ir viņa galvā, un, ja viņš vienkārši aizmirsīs par šīm sāpēm, tās ar laiku pāries pašas.
Tomēr šīs sāpes turpināja viņam radīt problēmas: viņš nevarēja normāli gulēt – tik intensīvas reizēm tās bija. Viņš interesējās, vai es varēšu uztaisīt regresiju uz viņa agrīno bērnību un atrast tur šīs problēmas pirmcēloni.
Mēs aplūkojām daudzus viņa bērnības agrīnos aspektus, un es nevarēju atrast situācijas klienta agrīnajā dzīvē, kurās viņš varētu triekties pret asu priekšmetu, sagriezties ar nazi vai piedzīvot ko tamlīdzīgu, kas varētu apgaismot asās sāpes sānā.
Galu galā, nedaudz satraucies, es palūdzu klientam, kurš, starp citu, diezgan ātri iegrima dziļā hipnozes stāvoklī, kas man ir galvenais moments darbā ar iepriekšējām dzīvēm, atrast viņa sāpju cēloni un pastāstīt man, kad viņš tās sajuta pirmoreiz.
Pēkšņi viņš bija nonācis kaujas laukā Francijā Pirmā pasaules kara laikā. Viņš ietilpa britu divīzijā kaujā pie Sommas un nonāca zem bombardēšanas. Tajā brīdī, kad nabags nejauši bija devies uz pagātnes dzīvi un, guļot dubļos, mira, es, ar man raksturīgo skepticismu, palūdzu viņam saskatīt divīzijas uzšuvi uz viņa piedurknes. “Kas tā ir par kauju? Kur mēs esam? Ar ko tu cīnies?” – es viņam pajautāju, neapmierināts ar to visu, kas ar viņu notiek.
Viņš visu aprakstīja detalizēti, un es, kā vēstures cienītājs, sāku saprast, ka viņam ir taisnība. Es sapratu, ka man ir parādījusies pirmā pieredze, klientam iegremdējoties pagātnes dzīvē. Es viņa pagātnes dzīvei pielietoju tās pašas metodes, kādas es izmantotu, izstrādājot sešus gadus veca bērna traumu, kurš guvis sakropļojumu virtuvē, kamēr mammas nav bijis blakus.
Kopš šī notikuma es apzinājos, ka regresija uz pagātnes dzīvi bija īsta[1]. Es joprojām biju nedaudz skeptiski noskaņots un, protams, sāku vairāk eksperimentēt ar citiem cilvēkiem.
Pagāja diezgan daudz laika, un ar mani notika vēl viens gadījums: pie manis atnāca sieviete, kura žēlojās par vientulības sajūtu, jutās izolēta sabiedrībā un nepiederoša šai pasaulei. Viņa jau tādā mērā bija zaudējusi saikni ar dzīvi un apkārtējiem cilvēkiem, ka jau bija sākusi domāt par pašnāvību.
Atkal es strādāju ar viņu tāpat, kā ar to vīrieti. Mēs daudz runājām par viņas problēmām bērnībā. Es iegremdēju viņu hipnotiskā stāvoklī, un mēs ilgi aplūkojām viņas dzīves dažādas epizodes, bet tā arī neatradām cēloni.
Tāpat kā tam vīrietim, par kuru es tikko stāstīju, es palūdzu viņai iet pie vientulības un saziņas trūkuma problēmas cēloņa. Atkal taču, viņa izrādījās labs subjekts un ātri iegrima dziļā hipnotiskā stāvoklī.
Viņa man teica: “Tagad es redzu viņus visus! Mani kompanjoni stāv man iepretim.”
Es nodomāju: “Par ko viņa runā? Vai tā būtu bridža spēlmaņu grupa? Kas ir šie cilvēki?”
Tajā momentā viņa it kā saspringti skatījās uz sienas pusi, un viņas aizvērto acu plaksti drebēja. Viņa atbildēja man: “Nē, nē! Tās ir manas garīgās radniecīgās dvēseles, un viņu šeit ir astoņas.”
Viņa sāka viņas aprakstīt un skaidrot, kas viņas ir. Man vēsums pārskrēja pār muguru – es nevarēju noticēt, ka runāju ar kādu, kurš tajā momentā atrodas telpā starp dzīvēm. Jāsaprot, ka tā bija sfēra, ar kuru es nekad nebiju strādājis un nebiju lasījis grāmatas par šo tēmu. Toreiz bija maz grāmatu, kuras kaut vai kā pieskārās šai tēmai...
Ar šo pašu gadījumu es sāku pētīt telpu starp dzīvēm. Drīz, pēc vairākiem prakses gadiem, es pilnīgi pārgāju uz darbu ar klientiem, kurus interesē nemirstības telpa.
Tagad pie manis nāk cilvēki, kuri ir ieinteresēti uzzināt, kas viņi ir patiesībā, kas ir viņu radniecīgās dvēseles[2], kā izskatās viņu garīgā grupa, kādēļ viņi atnāca uz Zemi un tā tālāk.
Man šķiet, tie ir ļoti dziļi jautājumi dzīves izpratnei. Psiholoģiskais labums, kuru gūst cilvēki, kas atrod atbildes uz saviem jautājumiem, padara viņus psiholoģiski spēcīgākus, nekā viņi bija pirms tam. Lūk, kā kopumā es nonācu pie darba, ar kuru nodarbojos pašlaik.
Kā iepriekšējo dzīvju terapiju uztver sabiedrība?
Parasti ir sastopami divu tipu cilvēki: tie, kas saprot, kas ir hipnoze un cik efektīva tā ir darbā, un tie, kas attiecas pret to negatīvi. Starp citu, Amerikas medicīnas asociācija hipnoterapiju kā medicīnisku līdzekli atzina tikai 1958. gadā – kas, protams, ir diezgan vēlu, ja padomājam, cik sen eksistē hipnoze.
Es gribu uzsvērt, ka hipnoze neizraisa cilvēkiem halucinācijas. Apziņa neizslēdzas – cilvēks lieliski saprot, kas notiek ar viņu un ap viņu. Tas nemaz nav tas dziļais “delta” stāvoklis, kurā jūs atrodaties naktī gultā miega laikā.
Regresiju laikā jūs atrodaties tā sauktajā “alfa” vai “teta” stāvoklī. Tādējādi jūsu apzinošais prāts spēj strādāt un palīdzēt jums atpakot informāciju, kura nāk no zemapziņas.
Hipnoze patiesībā, ja ņemam vērā ticību tai, ir atkarīga no jūsu gatavības pieņemt informāciju, kuru jūs iegūstat no cilvēkiem, kā ticamu. Tas nemaz nav tā kā fizikā, kur jums ir formulas. Kāds no zinātnes skatpunkta var būt gatavs saderēt, ka hipnoze nav iespējama.
Es varu jums teikt, kā sākumā arī es skeptiski attiecos pret klientu iegremdēšanu iepriekšējās dzīvēs un telpā starp dzīvēm, taču tas, kas mani patiešām galīgi pārliecināja, ir secīgums un precizitāte, ar kādu mani klienti ziņoja man visu to, kas ar viņiem ir noticis pagātnē.
Nebija nekādas nozīmes, vai pie manis atnāca dziļi reliģiozs cilvēks vai ateists, vai cilvēks, kurš pieturas pie kādām citām filozofiskām pārliecībām, – tikko es viņus iegremdēju hipnozē, viņi visi runāja vienu un to pašu par garīgo pasauli un dzīvi tajā.
Kas notiek pēc nāves
Pēc nāves dvēsele paceļas virs ķermeņa un skatās uz to no augšas uz leju. Ir zināmi daudzi nāvei-tuvo pieredžu gadījumi. Par to ir sarakstītas grāmatas. Cilvēki ir stāstījuši par savām nāvei-tuvajām pieredzēm pa televizoru un pa radio. Viņi aprakstīja, ko juta un piedzīvoja šajos momentos.
Ir svarīgi apzināties, ka nāvei-tuvās pieredzes gadījumā cilvēks klīniskās nāves stadijā atrodas dažas minūtes, kas tad arī ļauj viņam pastāstīt mums visu to, caur ko viņš ir izgājis.
Manā gadījumā klients hipnozes stāvoklī man šīs lietas apraksta reizēm pa 3 stundām. Turklāt mani klienti atrodas atslābinātā stāvoklī, nevis ķermeniskas traumas iedarbībā, tāpēc viņi var man skaidri un gaiši izskaidrot visu, kas ar viņiem notiek pēc nāves.
Ļaujiet man vēl kaut ko izskaidrot.
Eksistē divi dvēseļu tipi: attīstītās un iesācējas. Protams, tas ne gluži ir tā, ir arī citādas dvēseles, bet mēs tagad parunāsim par šiem diviem tipiem. Iesācēja dvēsele – tā ir tāda dvēsele, kura ir nodzīvojusi maz dzīvju. Parasti iesācējām dvēselēm ir viena problēma – viņām ir grūti atstāt savu ķermeni. Nav gluži tā, ka viņas neiziet no ķermeņa, vienkārši viņas atrodas blakus tam. Bieži viņas grib doties uz savām bērēm.
Reizēm viņas ir tik pārņemtas ar sevi, ka grib uzzināt, kuri ir atnākuši pie viņām uz bērēm, kuri ir atnesuši viņām ziedus, cik liela cieņa tiek izrādīta viņu mirušajam ķermenim, vai ķermenis tiks kremēts vai vienkārši apglabāts zemē. Tādējādi ir sastopamas dvēseles, kuras vēl nav gluži gatavas atstāt zemes astrālo plānu un nesteidzas šķirties no šīs dzīves, kurā viņām bija tik daudz prieka.
Pretēji iesācējām otrais tips dvēseļu, kuras ir nodzīvojušas daudzas dzīves un ir pietiekami pieredzējušas, pamet šo pasauli ļoti ātri. Visas dvēseles pirmām kārtām satrauc viens un tas pats jautājums, kad viņas skatās uz savu mirušo ķermeni: kā nomierināt un atbalstīt cilvēkus, kurus viņas atstāj uz zemes.
Oriģinālais avots: nezināms. (Tulk. piezīme.)
Krievu valodā tulkoja Svetlana Durandina,
Reinkarnacionikas Institūta
1. kursa studente
P.S. Vai šis raksts jums bija interesants? Dalieties komentāros.
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 15.10.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/vstrecha-s-m-nyutonom-chto-proishodit-posle-smerti/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4001-pagatnes-dzive-vai-fantazija (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3781-alla-sirko-radniecigas-dveseles-attiecibas-muzibas-garuma (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4002-maikla-nutona-atklajums-apgaza-ar-kajam-gaisa-prieksstatu-par-dzivi-pec-naves (Tulk. piezīme)