Дежавю и реинкарнация
Dežavu un reinkarnācija
Gandrīz katram no mums kaut vai reizi dzīvē ir nācies piedzīvot dežavu efektu. Eksperti iesaka attiekties pret tādiem momentiem ar īpašu uzmanību.
Šī apbrīnojamā sajūta var kļūt par “kompasu”, kurš norāda jums izvēlētā dzīves ceļa pareizību, un vēl – liecināt par īpašām spējām.
Izteikums “dežavu” ir cēlies no franču “deja vu”, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “jau redzēts”. Pirmoreiz terminu lika priekšā izmantot franču psihologs Emīls Buaraks (Émile Boirac), kurš mīklaino parādību aprakstīja savā grāmatā “Nākotnes psiholoģija (L'avenir des sciences psychiques)”. |
Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā 100 gadu, taču viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kas tad īsti dežavu ir, šodien nav ne ievērojamiem zinātniekiem, ne cienījamiem ezotēriķiem.
Ir skaidrs tikai viens: tas ir pilnīgi īpašs stāvoklis, kad situācija, kas notiek pašreizējā momentā, šķiet pazīstama tādā mērā, it kā tā jau būtu piedzīvota.
Kādā momentā jūs pieķerat sevi pie domas, ka istaba, kurā atrodaties, interjera priekšmeti un cilvēki tieši tādā pašā kombinācijā jau ir gadījušies jūsu dzīvē.
Taču nākamajā momentā viss pāriet, pagātne, tagadne un nākotne nostājas ierastajās vietās, un no piedzīvotā brīnuma paliek tikai atmiņas. Un jautājumi, uz kuriem nav atbildes.
Zinātniskā pieeja
Zinātnieki fenomenu sāka pētī jau XIX gadsimtā, un uzreiz radās divas pilnīgi pretējas teorijas, kas izskaidro mīklaino efektu.
Pirmā saka, ka dežavu rodas fiziska noguruma gadījumā.
Parasti īstenības uztveres un informācijas apstrādes procesi mūsu smadzenēs notiek vienlaikus, taču pārpūles gadījumā notiek zināma kļūme, kuras dēļ cilvēkam sāk šķist, ka viņš vienreiz to jau ir piedzīvojis.
Pēc otras teorijas, dežavu efekts, otrādi, rodas cilvēkam, kurš ir labi atpūties, spēka pilns, kad visi procesi smadzenēs paātrinās un signāls par realitātes uztveri tiek apstrādāts ātrāk, nekā vajag, izraisot atkārtošanās sajūtu.
Mūsdienu zinātnes pasaulē kaislības dežavu sakarā nenoklust. Pateicoties jaunākajām tehnoloģijām, zinātne ir guvusi iespēju pētīt smadzeņu zonas, kas atbild par dažādiem uztveres procesiem.
Nesen angļu zinātnieki veica lielu eksperimentu, kas ļāva radīt dežavu efektu laboratorijas apstākļos. Brīvprātīgajiem rādīja kartiņas ar zīmējumiem un vārdiem, bet pēc tam ar hipnozes palīdzību lika tās aizmirst un pēc tam rādīja atkal.
Vairums eksperimenta dalībnieku piedzīvoja sajūtu, ļoti līdzīgu “jau redzētā” sajūtai. Rezultātā tika noskaidrots, ka atminoties smadzeņu deniņu daļā saslēdzas noteikta neironu ķēde.
Kad cilvēks cieš no pastāvīga dežavu, šī ķēdīte atrodas hiperaktivitātes stāvoklī vai visu laiku ir saslēgta.
Tieši tāpēc galvā pazib atmiņas, kurām nav pamata, bet jaunus iespaidus pavada atminēšanās sajūta.
Zinātnieki agri vai vēlu noskaidros dežavu fizioloģiskā procesa visas nianses, un beidzot kļūs skaidrs, kāda ir to būtība. Taču diez vai šie dati apgaismos parādības cēloņus. Droši vien ir vērts meklēt tos smalkākās matērijās.
Ja dežavu sajūta gadās diezgan bieži – tas visdrīzāk liecina par ekstraordinārām spējām.
Kad dežavu notiek tikai laiku pa laikam, to var vērtēt kā sava veida likteņa zīmes. Tie ir signāli no zemapziņas, kas norāda, kādiem jūsu dzīves aspektiem pašlaik ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību.
Tādas dežavu sajūtas var “sūtīt” jūs uz tiem momentiem un situācijām, kad jūs uzvedāties ne gluži pareizi. Jūs atkal un atkal saduraties ar to, kas bija, tāpēc ka apstākļi prasa no jums citu pieeju.
Pamēģiniet izsekot, kādos tieši momentos jums šķiet, ka viss atkārtojas. Atkāpieties no situācijas, paskatieties uz to no malas.
Pamēģiniet iziet aiz savu priekšstatu un stereotipu ietvariem un izdarīt, piemēram, to, ko nekad neesat atļāvušies.
Zemapziņas uzšļakstījums
Dežavu efekts tā vai citādi ir saistīts ar zemapziņas sfēru, kuras pētīšana ir psiholoģijas zinātnes pārziņā. Taču arī psihologiem nav vienota viedokļa fenomena skaidrojumā.
Amerikāņu psiholoģijas profesors Artūrs Allins (Arthur Allin) 1896. gadā izvirzīja teoriju, ka dežavu – tie ir aizmirsti un mūsu atmiņā augšāmcēlušies sapņu fragmenti[1].
Maldīgas atpazīšanas sajūta rodas kā emocionāla reakcija uz situāciju brīdī, kad mūsu uzmanība uz īsu laiku novēršas no iepazīšanās ar jaunu tēlu, bet pēc tam atgriežas pie tā.
Mūsdienu psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids arī veltīja dežavu ne mazums uzmanības. Pēc viņa domām, šī sajūta – pēdas no aizmirstām atmiņām par ļoti spēcīgu emocionālu traumatisku pārdzīvojumu vai vēlmi, kuru atraidām.
Savā grāmatā “Sadzīves psihopatoloģija (Zur Psychopathologie des Alltagslebens)” viņš aplūko dežavu, ņemot par piemēru meiteni, kura pirmo reizi ir atbraukusi paciemoties pie savas skolas draudzenes laukos. Viņa iepriekš zināja, ka tai ir brālis, kurš ir smagi slims.
Ieraudzījusi saimnieku dārzu un māju, viņa piedzīvoja sajūtu, it kā jau ir bijusi šajā vietā. Un tajā pašā brīdī atcerējās par savu brāli, kurš arī bija slims. Reiz viņa apspieda šīs atmiņas, jo dvēseles dziļumos viņai gribējās palikt kā vienīgajam bērnam ģimenē.
Līdzīga situācija viesos uz mirkli augšāmcēla šo aizmirsto pārdzīvojumu, taču tā vietā, lai atminētos savas kaunpilnās domas, viņa, pēc Freida viedokļa, pārnesa “atminēšanos” uz dārzu un māju, un viņai šķita, ka viņa visu to ir redzējusi.
“Manus paša dežavu pārdzīvojumus es varu izskaidrot līdzīgā veidā,” piebilst Freids, “un konkrēti – augšāmceļot neapzinātu vēlmi uzlabot manu stāvokli.”
Tas ir, “jau piedzīvotā” sajūta – tas ir sava veida atgādinājums par cilvēka slepenajām fantāzijām. Signāls par to, ka mēs pieskaramies kaut kam ļoti ilgotam un vienlaikus aizliegtam.
XX gadsimta beigās holandiešu psihiatrs Hermanis Sno (Herman Sno) izvirzīja hipotēzi, ka katra atmiņa glabājas cilvēka smadzenēs līdzīgi hologrammai.
Informācijas apjoms, kas sakrājas dzīves laikā, ir pārāk liels, un smadzenes nespēj glabāt visas atmiņas pilnā apjomā. Tāpēc katra tiek saspiesta līdz atsevišķam mazam fragmentam.
Kad cilvēks grib kaut ko izvilkt no atmiņas, viņš griežas pie šī fragmenta, no kura tad “izvēršas” pilna atmiņas hologramma.
Sno uzskatīja, ka dežavu efekts parādās gadījumā, kad kāda piedzīvojamās situācijas detaļa tuvu sakrīt ar vienu no tādiem atmiņas fragmentiem un izsauc atmiņā saglabāto hologrammu – patiešām bijuša pagātnes notikuma neskaidru ainu.
Kopumā psihiatrija dežavu uzlūko kā normālu parādību, ja tā atkārtojas ne pārāk bieži. Bet, ja cilvēks to pieredz regulāri, tad ir iemesls aizdomāties par savu veselību un tikt skaidrībā, vai šis stāvoklis nav kādas slimības sekas.
Senču atmiņa
Taču fenomena racionāli traktējumi apmierina ne tuvu visus, kas sadūrušies ar šo mīklaino parādību. Pārāk jau nu mistiska izskatās tāda pārdzīvojuma pieredze: it kā uz mirkli ķermenī iemājo sveša dvēsele vai apziņa negaidīti “sašķeļas”.
Pastāv versija, ka dežavu fenomens var būt saistīts ar ģenētisko jeb, kā to citādi sauc, dzimtas atmiņu[2].
Teorijas piekritēji ir pārliecināti, ka katrs cilvēks ir apveltīts ar slēptu “gēnu arhīvu”, kurā ir atmiņas ne tikai par viņa vecāku, vectētiņu un vecmāmiņu dzīvi, bet arī tālāk – līdz pat pašai pirmajai dzīvajai būtnei uz Zemes.
Šādā aspektā dežavu efekts tiek traktēts kā mūsu senčiem piederošās atmiņas fragmentu “nolasīšana”.
Starp citu, tāda pieeja cieši sasaucas ar psihoterapeita Kārļa Gustava Junga “kolektīvā bezapzinātā” teoriju. Pats Jungs uzskatīja, ka dzīvo divas paralēlas dzīves[3].
Reiz, vēl būdams jauneklis, viesos viņš ieraudzīja veclaicīgu porcelāna statueti, kas attēloja dakteri, kurš dzīvojis XVIII gadsimtā. Dakterim bija kurpes ar sprādzēm, kurās nākamais psihoterapeits atpazina apavus, reiz piederējušus viņam pašam.
Viņš to atminējās un kopš tā brīža bija pārliecināts, ka dzīvo vienlaikus gan par sevi, gan par to dakteri.
Atmiņas pēdas. Reinkarnācija
Cita versija balstās uz ticību reinkarnācijai. Tās autore – hipnoterapeite Doloresa Kenona (Dolores Cannon). Viņa izstrādāja unikālu hipnozes metodiku, kura ļāva pacientus iegremdēt dziļā transā un iegūt vēsturiska un garīga rakstura informāciju.
Kenona neapšaubāmi tic dvēseļu pārdzimšanai[4]. Pēc viņas domām, dežavu rodas divos gadījumos:
1) kad cilvēks atceras vietu vai notikumu, kuru jau ir piedzīvojis savā iepriekšējā iemiesojumā;
2) momentā pirms iemājošanas jaunā ķermenī viņa dvēsele redzēja to, kas notiks. Proti, tieši pirms iemiesojuma dvēsele nonāk garīgā dimensijā, kur viņai tiek sniegta iespēja paskatīties savu nākotnes dzīvi.
Un dežavu momenti – tās pat nav atmiņas, bet sava veida atgādinājums par to ceļu, kuru izvēlējies cilvēks, nolēmis no jauna piedzimt uz Zemes.
Laikam gan pareizi būtu pieņemt, ka dažādi cilvēki piedzīvo dežavu efektu dažādu cēloņu dēļ: kādam tas patiešām ir aizmirsts sapnis, bet kāds patiešām atminas savus iepriekšējos iemiesojumus.
Tāpēc ļoti svarīgi ir ieklausīties savā intuīcijā[5] – tā noteikti pateiks priekšā, kādēļ pie jums nāk dīvainas “atmiņas”.
P.S. Jūs esat piedzīvojuši dežavu efektu? Dalieties komentāros!
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Raksta autore Olga Grišajeva (Ольга Гришаева)
Avots https://spiritual.forum2x2.ru/t63-topic
Pievienots 28.07.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/dezhavyu-i-reinkarnatsiya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2604-tatjana-zotova-paralela-dzive-sapni (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3824-vera-prosvirnina-dzimtas-karma-dzimtas-energiju-dziedinasana-un-attirisana (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2492-tatjana-zotova-paralelas-dzives-vienas-dveseles-fragmenti (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2609-tatjana-zotova-dveseles-pardzimsana-pec-naves-bernu-atgriesanas-pie-vecakiem (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3900-alona-starovoitova-intuicijas-attistibas-garigais-cels (Tulk. piezīme)