Татьяна Зотова – 7 дней до Нового года. Как вернуть дух праздника?
Tatjana Zotova - 7 dienas līdz Jaunajam gadam. Kā atgriezt svētku garu?
Žurnāla “Reinkarnacionika” redakcija apsveic lasītājus ar tuvojošos Jauno gadu!
Vēlam Jums Jaunajā gadā jaunas veltes, izpratni, līdzdalību un dvēselisku siltumu.
Ceram, nākamais stāsts Jums atgriezīs burvestības sajūtu Jaunajā gadā.
Draugi! Jo tuvāk svētki, jo vairāk satraukuma, tos gaidot. Un, neraugoties uz kņadu, katrs no mums cer uz brīnumu Jaunajā gadā. Šodien varētu jums pastāstīt, kādi brīnumi šajā laikā notiek[1].
Varētu uzrakstīt, kā atpazīt brīnumu. Bet man gribas šodien dalīties brīnumā, kurš notiek ar mani.
Svētku gars eksistē…
Atzīstos, pēdējos gadus es bieži žēlojos pati un dzirdēju no citiem, ka svētki nepavisam nav jūtami. Nav tā prieka, kāds man bija bērnībā. Un šajās pēdējās nedēļās domāju, ka mans noskaņojums it nemaz neatbildīs svētkiem. Kā gan es kļūdījos!
Raugoties uz letēm ar eglīšu rotājumiem, uz veikalu stikla durvīm, kas apzīmētas ar guašu, ar roku rakstītiem paziņojumiem, uz uguntiņās mirdzošajiem kokiem un mājām, es pārcēlos uz svētku atmosfēru. 
Man pirmo reizi pa šiem gadiem sagribējās izdaiļot savu māju uz svētkiem. Izgriezt papīra sniegpārsliņas un izkārt virtenes.
Ne aiz cieņas pret tradīciju, bet tieši tāpēc, ka es gribu!
Es aizdomājos: kāpēc mērenībā mēs ļoti labi jūtam svētku noskaņu, bet pēc tam šo sajūtu zaudējam?
Izrādījās, viss ir vienkārši: bērnībā mēs no Jaunā gada gaidām kaut ko jaunu, neparastu. Lai pat pašu mazumiņu.
Mēs gatavojamies, priecājamies par rotaļlietām, rotājumiem, dāvanām – mēs radām sev noskaņojumu paši!
Šajā uzplūdā mana atmiņa sāka vairākas reizes dienā nest mani uz bērnību, kad kā maza meitene es izdzīvoju šos svētkus.
…tos vajag tikai sajust!
Es ļoti labi atceros mūsu mākslīgo padomju eglīti ar gandrīz plakaniem plastmasas zariem un koka krustveida kāju. To vienmēr rotāja ar vati un krāsainu lietutiņu. Kā mēs gaidījām, kad tētis saliks mums eglīti, nostiprinās un mēs sāksim kārt rotājumus!
Un rotājumi! Atcerējos kartona kārbiņas, kur rindās bija salikti stikla rotājumu komplekti. Un plakani plastmasas gailīši.
Līdz šim laikam atceros savu iemīļoto eglītes rotājumu – pingvīniņu no putuplasta. Pēdējā detaļa bija virtene – tieši tā ar saviem atspīdumiem papildināja izrotātās eglītes maģiju.
Kad mēs gājām pie tēvoča uz svētkiem, mani ilgi nevarēja dabūt prom no eglītes – man patika raudzīties uz tās rotājumiem. Pats maģiskākais rotājums šķita gaišzila stikla mājiņa ar spīguļiem uz jumta sniega vietā.
Kad vakarā tika iedegtas virtenes un uz tās krita gaismas atspīdumi, es ticēju, ka tā ir pasaku mājiņa mežā. Man gribējās kļūt ļoti mazai un dzīvot šajā mājiņā.
Vēl mēs spridzinājām plaukšķenes. Mazas, oranži baltas. Es it kā gan mazliet baidījos no plaukšķa, taču interese, kādas figūriņas no tā izlidos, bija stiprāka, un es 
parāvu aukliņu. Un pēc tam ar brāli un māsu skrēju pa kaklu un pa galvu meklēt starp konfeti dažādu zvēru sīkās figūriņas. Lai salīdzinātu, kam ir kādas.
Es neatceros īpašas dāvanas. Nez kāpēc atmiņā nav nosēdusies mandarīnu smarža. Toties labi atceros maisiņu ar konfektēm, aporta šķirnes ābolu un valriekstiem.
Konfektes apēdās ātri, bet pats interesantākais bija skaldīt valriekstus – nekad nezini, kādi viņi ir iekšienē. Bija lieliski, ja rieksta čaula sadalījās divās pusītēs!
Lai uz šodienas daudzveidības fona gan rotājumi šķiet neuzkrītoši, gan arī dāvināto saldumu asortiments ir pavisam cits.
Taču tieši plakanie plastmasas gailīši un papīra lukturīši uzdāvināja man bērnībā pasaku. Pateicoties tiem, es varu sajust, pārdzīvot maģijas stāvokli un noskaņoties svētkiem[2].
Pasaku radīt ir vienkārši. Tam vajag atcerēties, kāda bija jūsu Jaungada pasaka bērnībā.
Brīnumi nav tur, kur tiem tic, bet kur tos rada
Brīnums katram ir savs. Priekš sevis es sapratu, ka mans brīnums – tas ir stāvoklis. Un tas veidojas no sīkumiem. Man nevajag gaidīt pašus svētkus – brīnums jau pašlaik ar mani notiek!
Šodien, kad mani mazuļi atgriezīsies no bērnudārza, es zinu, ar ko mēs nodarbosimies – izgriezīsim sniegpārsliņas. Tās visas būs dažādas!
Vēl es esmu sagatavojusi divas lielas stikla lodes, lai bērniņi varētu uz tām atstāt savu plaukstiņu nospiedumus. Mēs tās parakstīsim un saglabāsim.
Un mēs ar draugiem norunājām pārģērbties par Sala Vectēvu un Sniegbaltīti un apsveikt savā starpā ģimenes. Ja pirmajos brīžos es vēl šaubījos, tad, jo tuvāk svētkiem, jo vairāk es sāku to gribēt! Mēs varēsim uzdāvināt svētkus mūsu bērniem un palīksmot paši!
Man gribētos jums atgādināt par brīnumu, kurš notiek katru ziemu. Tas ir tik vienkāršs, ka maz kāds to pamana. 
Es gribu, lai jūs, kad sāks snigt, aplūkotu sniegpārsliņas, kuras kritīs jums uz pleciem. Labi ieskatieties tajās. Nemēdz būt neviena pāra vienādu sniegpārsliņu! Katra ir neatkārtojama.
Tagad iedomājieties, cik daudz unikālu sniegpārsliņu krīt katru ziemu. Un cik to ir sakritis visā jūsu dzīvē? Un tikai tādēļ, lai izkustu jūsu plaukstās.
Gribas dalīties ar jums līdzībā par to, kā mēs no bērniem, kas tic brīnumiem, pārvēršamies pieaugušajos, kam grūti tiem noticēt.
Dāvanām ir jāatnāk laikus!
Reiz pasaulē dzīvoja galdnieks. Kādu vakaru pirms Jaunā gada
Lika gulēt dēliņu, un pēkšņi tas čukst:
– Tēti, saki, vai patiesi Sala Vectēvs man uzdāvinās
Zirgu izrakstītu, šūpuļkrēslu, lai viņš mani kaujā nestu?
– Kam tev zirgs? Klausies, es domāju, Sala Vectēvs
Noderīgāku dāvanu ir izvēlējies – jo tu taču mums jau esi paaudzies!
Klusums. Dēls neatbildēja. Tikai ar degunu nošņaukājās.
Apsedzās ciešāk ar segu, un drīz pie viņa atnāca miegs.
Tēvs vēl ilgi noņēmās ar pasūtījumiem no svešiem ļaudīm:
Dienu bija palicis maz līdz svētku brīvdienām.
Bija jau gandrīz pusnakts, un viņš, nolēmis atpūsties,
Apsēdās krēslā blakus kamīnam, aizvēra acis, lai pasnaustu.
Un pēkšņi pusnakts klusumā atskanēja skanīgi, skaļi
Zēna smiekli. Mūsu galdnieks nodrebējis pajautāja: “Kas tu esi?”
– Kā, tu mani nepazīsti? Nu, ieskaties vērīgāk:
Es – tas esi Tu! Taču jaunāks par daudziem tūkstošiem dienu.
Galdnieks klusēja un pat vārdu nespēja bilst.
Aplūkojot zēnu, centās sevi atpazīt.
– Ko tu te dari, mazais?
– Es? Vienkārši atnācu pajautāt: kā, man atkal neuzdāvinās to, ko gribētos?
– Ko tu gribēji? Atgādini, es taču pavisam esmu aizmirsis…
– Draugu-zirgu, lai viņš mani ārēs aiznestu!
Un, paceļot savu zobenu, es uzsaukšu cīnītājiem: “Dodamies kaujā!”
Ienaidnieku karadraudzi sasistu un mājup trauktos!
Gaidu es zirgu sen jau, tikai, lūk, mans tēvs
Par bērnu mani neuzskata un dāvā man instrumentu.
Kad palūdzu zirgu es, viņš man tad atbildēja:
“Laiks tev pieaugušam kļūt, mans dēls! Rotaļlietas taču – nieki.”
– Pagaidiet! Un kā tad bērnība? Rotaļlietas, sapņi un smiekli?
Jo tā es taču pārstāšu ticēt pasakai un gaidīt brīnumus?
Tātad es jau redzēju, ka Sala Vectēva nav – dāvanas man atnes tētis.
Kā tālāk? Dod atbildi!
– Un tālāk – tu kļūsi pieaudzis, sāksi mācīties, sapratīsi,
Ka svētki ir vēl garlaicīgāki, kad neko negaidi.
Kādēļ gaidīt dāvanu? Jo viens taču tāpat ir skaidrs: saņemsi ne to, ko vēlies…
Noderīgais ir tik garlaicīgs!
Klusums. Nožēlas pilna nopūta. Un abi, pieplakuši logam,
Skatījās, kā virpuļo sniegs, ietinot valsti.
– Sen es neesmu redzējis sniegu… Pareizāk, lūk,… kā tagad!
– Iesim nu ātrāk, savelsim kaut ko pie durvīm!
– Tā uzreiz? Jo ārā taču ir pusnakts!
– Ģērbies ātrāk, iesim! Savelsim sniegavīru – jo divatā taču jautrāk!
Ilgi viņi rotaļājās. Sniegavīru savēlis
Un papikojies, zēns sev jautāja:
– Ko gan tagad mums darīt?
– Es zinu vienu izeju: lai mēs ar tevi nepaspējām – bet man ir dēls!
Lai viņš aizauļo ārēs, karadraudzi sev līdzi pasauc.
Un Jaungadu laimīgi sagaida!
– Lieliski! Tā arī rīkosimies: bet es neatvados no tevis,
Atceries, jebkurā brīdī tu vari sazināties ar mani.
Un līdz rītam, aizmirsis par darbu pagaidām,
Tēvs meistaroja dēlam un dziedāja viņa dvēsele.
Darbs kūsāja! Viss ir vienkārši! Brīnumu ir viegli radīt,
Ja bērna acīm centies dzīvi uztvert.
Galdnieks taču tikai iztēlojās sajūsmas pilno skatienu,
Kad viņš dēliņam zirgu uzdāvinās – un tas būs priecīgs!
No sirds gribas jums novēlēt, lai jūs Jauno gadu gaidītu no ilgu, pasakas radīšanas stāvokļa. Lai jūsu acis mirdzētu kā bērniem. Jo katram mums iekšienē taču dzīvo bērns, kurš tic brīnumam.
Atcerieties, kā jūs Jaungadu sagaidījāt bērnībā. Kāda bija jūsu eglīte? Kā jūs to rotājāt? Vaktējāt Sala Vectēvu līdz pusnaktij vai likāties gulēt? Vai skrējāt pa kaklu pa galvu nākamajā dienā pie eglītes pēc dāvanas?
P.S. Kā jūs radāt svētku garu? Dalieties komentāros.
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 24.12.2015
https://ru.journal.reincarnatiology.com/podarite-sebe-chudo-v-novyj-god/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3989-jauna-gada-vienkarsie-brinumi (Tulk. piezīme)
[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4110-reinkarnacionikas-instituta-garigo-kuratoru-jaungada-vestijums (Tulk. piezīme)