Татьяна Зотова – Доказательства бессмертия души. Студент-математик сделал сенсационное открытие
Tatjana Zotova - Dvēseles nemirstības pierādījumi. Matemātikas students izdarījis sensacionālu atklājumu
Ticība aizkapa dzīvei, dvēseles mūžīgumam un viņas pārdzimšanai visos laikos ir eksistējusi daudzās kultūrās kopš laikiem, kad cilvēkiem vēl piemita mitoloģiskā apziņa.
Taču sabiedrība attīstījās, radās reliģijas. Arī tās piekrīt, ka mūsu dvēsele ir nemirstīga un spējīga augšāmcelties.
Nomaļus nepalika arī zinātnieki. Varētu likties, šeit situācijai būtu jābūt sarežģītākai – jo taču ir nepieciešami fakti, pierādījumi, ka cilvēka konkrētā dzīve nav beigusies. Taču pamazītēm pierādījumi sāka parādīties dažādu disciplīnu zinātnieku pētījumos.
Zinātnes skatījums uz reinkarnāciju
Psihiatrs Jans Stīvensons (Ian Stevenson) veica pētījumus reinkarnacionikas jomā. Galvenokārt pētīja bērnu stāstus par to, ka viņi jau reiz ir dzīvojuši[1], aprakstīja pagājušo dzīvju notikumus un sniedza faktus, kurus varēja pārbaudīt. Tika aplūkoti gadījumi, kad stāstus-atmiņas varēja apstiprināt dokumentāli: dzīvesvietas aprakstu, radinieku vārdus utt.
Viņš mēģināja arī iedzimtus defektus, dzimumzīmes[2] bērniem sasaistīt ar datiem par brūcēm, ievainojumiem uz to ķermeņiem, kuri viņi, iespējams, bija pagājušajās dzīvēs.
Arī medicīnas sfērā atradās tie, kas spēja apstiprināt hipotēzi, ka cilvēkam ir dvēsele. Un viņa turpina dzīvot arī pēc ķermeņa nāves.
Viens no pētījuma radītājiem, anesteziologs Stjuarts Hamerofs (Stuart Hameroff) pavēstīja – kad pārstāj pukstēt cilvēka sirds, informācija, kura glabājas smadzenēs, nenomirst, bet turpina “tecēt Visumā”.
“Es domāju, ka apziņa vai arī viņas priekštece vienmēr ir eksistējusi Visumā, droši vien no Lielā sprādziena laikiem,” padalījās Hamerofs.
“Ja pārstāj pukstēt sirds un asinis pārstāj plūst pa asinsvadiem, mikrocaurulītes zaudē savu kvantu stāvokli.
Tomēr kvantu informācija, kas tajās atrodas, nesabrūk. Iznīcināta tā nevar tikt, tāpēc izplatās, izklīstot Visumā.
Kad pacients, nonācis reanimācijā, izdzīvo, tad var stāstīt par “baltu gaismu”, var pat novērot, kā “iziet” no sava ķermeņa. Bet, ja cilvēks nomirst, tad kvantu informācija nenoteiktu periodu eksistē ārpus ķermeņa. Tieši tā arī ir dvēsele,” – paskaidroja zinātnieks.
Tātad klīniskā nāve[3] iestājas, kad kvantu vielas, kuras formē dvēseli, atstāj nervu sistēmu un iekļūst Visuma plašumos, – izskaidroja zinātnieki.
Tas, ko mēs definējam kā apziņu, ir Visuma kvantu gravitācijas efekta rezultāts. Savu hipotēzi pētnieki nosauca par “Orch OR” /”orķestrētā objektīvā redukcija”/.
Citiem vārdiem, mūsu dvēseles – nav vienkārši neironu darbība smadzenēs. Viņas sastāv no paša Visuma auduma; eksistēja vēl no laika sākuma.
Šī ideja ir tuva priekšstatiem hinduismā un budismā, no kuriem izriet, ka apziņa – tā ir Visuma neatņemama daļa.
Un kā uz šo jautājumu lūkojas precīzās zinātnes?
Dvēseles nemirstības pierādījums fizikā
Fiziķis teorētiķis Roberts Lanca (Robert Lanza) no Universitātes Wake Forest Ziemeļkarolīnā ar kvantu fizikas palīdzību pamēģināja pierādīt, ka dzīve eksistē arī pēc nāves.
Uz ko balstās viņa eksperiments? Uz teoriju, ka eksistē paralēli Visumi, kuros sinhroni var noritēt notikumi, tikai dažādā veidā.
Viss, kas var gadīties, kādā momentā notiek starp šiem Visumiem, bet tas nozīmē, ka nāve nevar eksistēt kā tāda, tā ir tikai pāriešana uz paralēlu realitāti, nevis absolūta dzīves beigšanās.
Jēga ir tāda, ka cilvēki ir pieraduši ticēt, ka dzīve ir lineāra un galīga. Un identificē sevi tikai ar fizisko ķermeni.
“Patiesībā cilvēka smadzenēs ir receptori, kurus var ietekmēt, un debesis šķitīs zaļas vai sarkanas. Mēs esam pieraduši dzīvi uztvert kā karbonātu un molekulu maisījumu. Taču to diktē tikai mūsu apziņa. Patiesībā viss var būt absolūti ne tā,” komentē Lanca.
“Patiesībā viss, ko jūs redzat, neeksistē bez jūsu apziņas. Tieši viņa pasaulei piešķir jēgu,” saka Lanca, piebilstot, ka “tieši cilvēka apziņa nosaka Visuma formu un izmērus. Un pat laiks – tas ir cilvēka apziņas rezultāts.”
Nāve, kādu to saprot cilvēku vairākums, – tā ir ilūzija, mūsu apziņas radīta.
Pēc Lanca domām, cilvēka dzīve ir līdzīga daudzgadīgam ziedam, kurš atgriežas, lai ziedētu multivisumā.
Zinātnes pētījumi nestāv uz vietas, un, tā kā “visas zinātnes tiecas uz matemātiku”, tad arī šī disciplīna nav palikusi nomaļus. Un pat vairāk!
Dzīve pēc nāves pierādīta matemātiski
Jurijs Bernalds (Юрий Бернальд), Urālu federālās universitātes students, ir ieguvis dzīves pēc nāves eksistēšanas matemātisko formulu.
“Reiz, pētot robežu, es aizdomājos: pēc nāves nekam nav jābūt. Bet “nekas” nevar būt. Par manu spriedumu rezultātu kļuva formula, kura, kā es uzskatu, pierāda, ka dzīve pēc nāves eksistē. Vēl vairāk, šī formula pierāda, ka tā pirmām kārtām ir atkarīga no mums pašiem.”
Un paskaidroja, ka formulas pilnu versiju ir nolēmis publicēt zinātniskā rakstā, taču parādīja, kā tā izskatās vispārīgos vilcienos: L = f(t), kur L – dzīve, izteikta informācijas veidā, t – laiks.
“Dzīvi un nāvi es aplūkoju kā laika funkciju, tad nāve būs šīs funkcijas robeža, kad t tiecas uz plus bezgalību. Mēs zinām, ka, to atverot, tā dod nenoteiktību – bezgalību, dalītu ar bezgalību.
Tādēļ tai jābūt izteiktai kā divu izteiksmju attiecībai. Ja dzīvi uzskatām kā informācijas plūsmu par to, ko mēs darām, ko mēs domājam, tad tā būs summas par visu dzīves periodu attiecība pret tās pašreizējo momentu.
Tādas robežas atrisinājums ir konstante. Tādējādi mēs viennozīmīgi izdarām secinājumu, ka dzīve pēc nāves eksistē,” saka Bernalds.
Tagad students gatavojas publicēt rakstu kādā no rietumu žurnāliem. Ar mērķi publikāciju finansēt, viņš ir iedarbinājis kopfinansēšanas kampaņu, kuras laikā viņš plāno iegūt 25 tūkstošus rubļu.
Bernalds tika nominēts jaunatnes Nobela prēmijai. Prēmijas pasniegšana notiks sestā Eirāzijas ekonomikas jaunatnes foruma gaitā, kurš noritēs Jekaterinburgā 2015. gada pavasarī Jekaterinburgā.
Arvien vairāk un vairāk ziņu par dzīves eksistēšanu pēc nāves parādās tieši zinātnes vidē.
Un, ja jau matemātiķi ir radījuši formulu, – bet “matemātikā kā nevienā citā sfērā nekas netiek pieņemts kā pašsaprotams”, – tad var pieņemt, ka dvēseles reinkarnācija[4] ir kas vairāk par mitoloģiskiem un reliģiskiem uzskatiem.
P.S. Draugi! Atbalstīsim jauno zinātnieku viņa centienos pierādīt, ka dvēseles dzīve ir mūžīga. Varbūt tieši viņa atklājums palīdzēs daudziem cilvēkiem pārvarēt pašas galvenās bailes – bailes no nāves.
P.S. Un kā jūs attiecaties pret dvēseles nemirstību? Vai meklējat tam pierādījumus?
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 22.01.2015
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3857-kristine-nikitina-bernu-ieprieksejas-dzives-stasta-pasi-berni-sodien (Tulk. piezīme)
[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3858-kristine-nikitina-sunu-atmina-atklaj-ieprieksejo-dzivju-noslepumus (Tulk. piezīme)
[3] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4007-dzive-pec-kliniskas-naves (Tulk. piezīme)
[4] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4025-neirokirurgs-ebens-aleksandrs-par-dzivi-pec-naves (Tulk. piezīme)