Tatjana Begļaka - 11 slazdi, kuri traucē jūsu garīgajai izaugsmei

Татьяна Бегляк – 11 ловушек, которые мешают вашему духовному росту

Tatjana Begļaka - 11 slazdi, kuri traucē jūsu garīgajai izaugsmei

17 06 01 03

“Neatkarīgi no tā, kāda prakse vai mācība ir, ego patīk gaidīt savu stundu, lai piesavinātos garīgumu paša izdzīvošanai un vinnēšanai.” – Čogjams Trungpa (Chogyam Trungpa) “Laužoties cauri garīgajam materiālismam” (“Cutting Through Spiritual Materialism”)

Personības garīgā izaugsme – tā ir pieredze, caur kuru mēs visi izejam, kad pārdzīvojam garīgās pamošanās procesu. Kad mēs sākam apzināties patiesību, kas mēs esam, mēs attīstām saikni ar mūsu patieso dabu, augstāko būtību jeb Dvēseli.

Samērā ar to, kā mēs pakāpeniski virzāmies pa mūsu takām, mūsu garīgā būtība sāk plaukt līdzīgi mirdzošam ziedam sirdī. Un jo vairāk mēs attīrāmies no nedzīvām, izkropļotām un pārāk izaugušām pārliecībām, jo skaidrāk mēs jūtam savu dievišķo būtību. Kad mēs labi kopjam savu iekšējo dārzu, mēs jūtam arvien vairāk un vairāk mīlestības, vieduma, miera un viengabalainības, jo mūsu Patiesā Daba mums lēni atveras.

Tomēr, tāpat kā jebkuru dārzu, mūsu metaforiskās iekšējās ainavas var iznīcināt nezāles, epidēmijas un citas piesārņojuma formas, kuras slāpē visu skaisto, ko mēs audzējam. Dažreiz mēs pat sabotējam izaugsmi, kura notiek mūsu iekšienē, pašiem to nenojaušot.

17 06 01 04

Kas tas ir – garīgā izaugsme?

Garīgā izaugsme – tas ir process, kurā notiek pamošanās pretī savai patiesajai dabai, sava mērķa un potenciāla apzināšanās. Garīgās izaugsmes procesā jūs pieredzat apziņas paplašināšanos un insaitu, kurš pazīstams arī kā augstākā apziņa. Garīgajai izaugsmei ir viens mērķis: palīdzēt jums realizēt savu Dvēseli, Augstāko Es jeb Atmanu. Kad jūs spēsiet savienoties ar savu Dvēseli, jūs izjutīsiet to, kas tiek uzskatīts par apskaidrību, “svētlaimi”, Vienotību jeb moksha.

Sk. arī: Kas vedina cilvēkus nostāties uz garīgās izaugsmes ceļa?[1]

11 slazdi, kuri traucē jūsu garīgajai izaugsmei

“Tas nav ceļojums, lai par kaut ko kļūtu. Tas ir, lai nekļūtu par to, kas jūs neesat.” – Adjašanti (Adyashanti) “Jūsu pasaules beigas” (“The End of Your World”)

Garīgā ceļojuma problēma ir tāda, ka tas bieži ir pārpilns ar dažāda veida slazdiem. Šie slazdi nav fiziski – tie ir mentāli un bieži tiek minēti kā anti-pamošanās spēki.

Tā kā mēs dzīves procesus pirmām kārtām apstrādājam caur prātu, mums ir nosliece arī garīgumu aplūkot caur prātu. Problēma ir tāda, ka garīgumam domas ir pārāk ierobežots instruments. Tikko kā garīgums nonāk domas ietvaros, tas pārstāj atbilst savai patiesajai būtībai un tā vietā kļūst par ierobežojošu pārliecību vai dogmu. Citiem vārdiem, garīgums zaudē savu dzīvo, mūžīgi mainošos būtību, kad viņš ir atdalīts un ieslēgts prāta iekšienē.

17 06 01 05

Padomājiet par to tādā veidā: jūs esat kādreiz izjutuši milzīgu godbijību un apbrīnu kaut kā skaista un apburoša, piemēram, saullēkta, klātbūtnē? Jūs sākat to fotografēt vai aprakstīt tekstā, un šajā brīdī jūs pārstājat gremdēties saullēkta izjūtā, jūs vairs neesat klāt saullēkta procesā. Tā vietā jūs izlaižat to caur savām domām kā caur fotoaparāta objektīvu vai lielisko dabas procesu sadalāt atsevišķās detaļās vārdu un paziņojumu veidā. To pašu var teikt par garīgumu.

Jo vairāk mēs izmantojam prātu, lai tuvotos mūsu Dvēselei, jo tālāka jūtas mūsu Dvēsele. Bet tikko mēs atlaižam mūsu domas un ļaujam sev vienkārši just mūsu Dvēseli, mēs atkal atrodamies pie sevis mājās. Padomājiet par to tādā veidā: kad jūs tiecaties panākt sauli aiz tālumā aizejošā apvāršņa, jūs virzāties viņas virzienā, bet jūs nevarat viņu sasniegt, tāpēc ka tā ir ilūzija. Bet, kad jūs apstājaties un jūtat sauli apspīdam jūsu ādu, jūs to izbaudāt, un jums nav vajadzīga bezgalīga sekošana.

Mums kā uz domāšanu orientētām būtnēm ir grūti kļūt par savās domās apzinošiem, jo mēs bijām nosacīti ar to, ka identificējāmies ar tām no agras bērnības. Taču, tikko mēs spēsim novērot mūsu domas un to, ka tām ir tendences sabotēt mūsu laimi, mēs pieredzēsim īstu garīgu izaugsmi.

Zemāk ir sniegti vienpadsmit izplatītākie slazdi, kuros mēs iekrītam, virzoties pa garīgo ceļu. Esmu personīgi sastapis šos slazdus daudzas reizes, un tie ir veduši pie daudzām sāpēm un cīņas. Paskatieties, cik no šiem slazdiem jūs varat identificēt pie sevis.

Sk. arī: Ar kādām problēmām uz Zemes saduras vecās dvēseles?[2]

1. Garīgā apvedceļa slazds.

Garīgais apvedceļš – tā ir prakse izmantot garīgumu, lai izvairītos, apspiestu vai bēgtu prom no noteiktām emocijām vai stresa situācijām dzīvē. Pie parastiem garīgā apvedceļa tipiem pieder:

• savu emociju iesaldēšana caur “apgarotu” apspiešanu vai izvairīšanos;

• neveselīga apmātība un pieķeršanās pozitīvajam (piemēram, pozitīvai domāšanai) un pasīvi-agresīvas “skaistas” maskas uzlikšanai;

• nogurdinoša spriedelēšana par kāda negatīvo jeb savu ēnas pusi;

• dusmu fobija;

• vājas personīgās robežas;

• akla vai pārmērīgi pieļāvīga līdzcietība (kaitējot sev vai citam);

• vardarbīgs mēģinājums “nogalināt” ego un nosodīt viņu kā sliktu vai ļaunu;

• pārspīlēta stāvēšana malā;

• iestrēgšana teorētiskajā garīgumā un dogmatiskā pārliecībā attiecībā uz “patiesību”;

• atteikšanās no atbildības, piešķirot to citai augstākai būtnei (piemēram, garīgajam audzinātājam, eņģelim);

• ilūzija, ka ir sasniegts augstāks esības līmenis nekā citiem;

• garīgās prakses tiek izmantotas, lai izvairītos no nepatīkamām emocijām: piemēram, meditācija, lai nošķirtos no emocijām, nevis pārveidotu tās.

Lasiet vairāk par garīgo apvedceļu.

17 06 01 06

2. Pārākuma slazds

Tas izpaužas tendencē “skatītes no augšas uz leju” uz citiem, kuri nav “apzināti attīstīti” vai “pamodināti”. Pārākuma slazdu var uzskatīt kā smalku sajūtu “būt labākam” par citiem, kuri nav “garīgi”. Galējākos gadījumos šis slazds var izpausties kā tendence mesties virsū cilvēkiem, kuri vēl joprojām ir “aizmiguši”, “akli” vai sabiedrības “aitas”. Tāda veida reakciju bieži var redzēt cilvēkiem, kuri ir tikko “pamodušies” pretī pasaules stāvoklim, kaut arī ir bijuši pakļauti minimālai garīgai izaugsmei. Mums ir jāatceras, ka katrs dara visu iespējamo savā apziņas līmenī. Kad pienāks laiks, pamodīsies visi.

17 06 01 07

3. Slazds – mēģinājums ar varu modināt citus

Tikko kā mēs esam pamodušies no “matricas”, mums bieži izmisīgi gribas, lai mūsu apkārtējie arī pamostos. Mēs varam redzēt, cik daudz sāpju un maldu pieredz citi cilvēki, un mums rodas spēcīga vēlēšanās “parādīt viņiem patiesību”. Taču bieži mūsu mēģinājums ar varu modināt cilvēkus cieš neveiksmi. Ar visiem mūsu labajiem nodomiem mūsu vēlēšanās “izglābt” citus izraisa viņos negatīvu reakciju, tādā veidā padarot trakus gan viņus, gan mūs. Jo neatsaucīgāki viņi ir mūsu mēģinājumiem “pamodināt viņus”, jo apbēdinātāki un atstumtāki mēs jūtamies. Galu galā mēģinājums piespiest citus pamosties beidzas ar to, ka tas ir kaitējis gan mums, gan citiem. Šis slazds izraisa daudz dusmu un pārpratumu, kas ved pie ego tālākas pastiprināšanas, sabotējot mūsu garīgo izaugsmi. Ļaujiet cilvēkiem mosties, kad viņi ir gatavi.

17 06 01 08

4. Slazds – vēlēšanās palīdzēt citiem

Šis slazds cieši savijas ar iepriekšējo slazdu, izņemot to, ka šis vairāk ir orientēts uz rekomendāciju došanu citiem. Nav nekā slikta palīdzībā citiem cilvēkiem, ja jūs cienāt viņu robežas. Taču dažreiz paplašinātās garīgās perspektīvas dod ego iespēju justies “zinošākam” nekā citi, kuri joprojām atrodas ilūzijas slazdā. Kad neprasīts padoms tiek sniegts citiem, rezultāti var būt katastrofiski (dusmas, satraukums, fiziska reakcija utt.)

Vēlēšanās palīdzēt citiem arī var tikt izmantota kā paņēmiens aizbēgt no aktuālas personīgas vajadzības pēc palīdzības. Zem “garīguma” un līdzcietības maskas palīdzība citiem var būt tikai garīgā apvedceļa cita forma.

Sk. arī: Kā iemācīties noturēt savas personiskās robežas un aizsargāt personisko telpu.[3]

17 06 01 09

5. Slazds – mēģinājums sarīkot pasaules revolūciju

Tikko kā mēs pamostamies un apzināmies melus un korupciju, kas eksistē mūsu pašreizējā sociālajā struktūrā, daudzi no mums izmisīgi grib izmainīt sabiedrību. Mēs nonākam slazdā dēļ domas, ka brīvību, godīgumu un taisnīgumu var radīt, izmainot ārējo sistēmu. Rezultātā mēs iekrītam “mēs pret viņiem” un “skaldi un valdi” mentalitātē, kura ir ego tuneļa vīzijas produkts. Mēs nesaprotam, ka faktiski mēs vēl vairāk sakurinām korumpēto sistēmu, kura ir vajadzīgas dusmas un haoss, lai plauktu un izdzīvotu. Tā vietā, lai saprastu, ka visas patiesās izmaiņas notiek iekšējas revolūcijas rezultātā, mēs esam iestiguši tieksmē uz ārēju revolūciju, kura nes nedrošas un īslaicīgas izmaiņas.

17 06 01 10

6. Bezjēdzīguma slazds

Tikko kā mēs pārdzīvojam esības dievišķos un transcendentos stāvokļus, kuros mēs kļūstam Vienoti ar visu, mēs varam iekrist garīgā nihilisma slazdos pēc tādas pieredzes piedzīvošanas. Citiem vārdiem – tikko mēs no Visuma skatpunkta apzināmies, ka visam, ko mēs darām, galarezultātā nav nozīmes, tāpēc ka viss paiet, mēs varam iekrist depresīvā domāšanā. Izmantojot tādas patiesības, kā “viss ir ilūzija”, cilvēks, iekritis šajā slazdā, kā likums, dzīvi uzlūko caur prātu. Ar prātu āķējoties pie garīgām patiesībām, tās pārvēršas personīgās pārliecībās, kuras ego izmanto kā ieganstu, lai paradoksāli justos atsevišķs no Esības.

Sk. arī: Vai laiks un telpa ir reāli, jeb mēs dzīvojam ilūzijā?[4]

17 06 01 11

7. Slazds – izvairīšanās no ikdienas pienākumiem

Daži cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar garīgo ceļu, ka izvairās nodarboties ar ikdienas lietām. Šī bēgšanas forma var novest pie atgrūšanas cilvēku attiecībās, atteikšanās maksāt rēķinus, izvairīšanās maksāt nodokļus, apmātības “dzīvot ārpus matricas” utt. Kad izvairīšanās no ikdienas pienākumiem tiek nēsāta kā apzināti pacelts karogs ar pretenziju uz lielāku garīgumu, arī tā ir apslēpta egoisma forma. Izvairīšanās no ikdienas pienākumiem, kuri netiek uztverti kā “pietiekami garīgi”, arī var būt uzmanības novēršanas forma, kuru ego izmanto, lai ierobežotu garīgo izaugsmi. Jo vairāk jūs esat norūpējušies un apmāti ar ideju ārēji dzīvot “garīgu” dzīvi, jo tālāk no jūsu dvēseles darba jūs atrodaties. Dažreiz mums ir jābaro haizivis, lai dzīvotu mierīgu un harmonisku dzīvi.

Atcerieties senu sentenci no Dzenbudisma, kura saka: “Pirms Apskaidrības: cirst malku, nest ūdeni; pēc Apskaidrības: cirst malku, nest ūdeni.” Mums ir jābūt pazemīgiem un jāapzinās, ka parastā ikdienas dzīve ir ideāla vieta garīgai izaugsmei un nobriešanai.

17 06 01 12

8. Pašmocības slazds

Drīz pēc tam, kad mēs esam piedzīvojuši garīgo pamošanos un apzināmies visu šīs pasaules ārprātīgumu, mēs bieži iestrēgstam paškritikā. Mēs varam sākt pasauli uztvert kā “cietumu”, bet citus cilvēkus – kā “gūstekņus” vai pat kā “okupantus”. Pamošanās šoks var novest jūs pie satraukuma un paranojas. Diezgan neizbēgami, ka mēs varam sākt justies kā upuri[5], kā rezultātā mēs vainojam citus cilvēkus un augstākos spēkus tajā, ko mēs jūtam. Pašmocības garīgo slazdu var redzēt sociālajos tīklos, kuri bieži kļūst par skumju ballīti iesācējiem. Galarezultātā mums ir jāierauga, ka tieši mūsu domas liek mums ciest un nevis citi cilvēki un situācijas. Tiklīdz mēs spēsim uzņemties atbildību par saviem uzskatiem un pārliecībām, mēs atkal varēsim kļūt pārliecināti par sevi.

17 06 01 13

9. Pestītāja kompleksa slazds

Šis slazds ir saistīts ar pirms tam pieminēto slazdu – vēlēšanos palīdzēt citiem. Pestītāja kompleksu pieņem cilvēki, kuri jūtas pārāki par pārējo cilvēci. Viņu “unikalitātes” vai “garīgā augstuma” sajūta var likt viņiem sajusties tā, it kā viņi ir paredzēti pasaules izlabošanai. Pestītāja kompleksu visbiežāk var redzēt “gaismas darbinieku/zvaigžņu sēklu/dziednieku” aprindās, kuri tiecas uzkāpt pjedestālos, domājot, ka viņu kosmiskais pienākums ir “glābt planētu”. Šī uztvere sakrīt ar pārliecību, ka ar realitāti kaut kas ir “nepareizi”, citi cilvēki ir “sabojāti”, un viņiem ir jātiek izlabotiem (kā tas ir no ego skatpunkta). Tāda uztvere pastiprina arī “individualitātes” sajūtu un ego pašvērtējumu.

Pestītāja komplekss var paiet soli tālāk un pārvērsties Mocekļa kompleksā. Mocekļi uzskata, ka viņiem ir “jānes citu nasta”. Ir acīmredzams, ka tas ir ļoti neveselīgs dzīvesveids, kura pamatā ir kristietības nosacītība (atcerieties Kristus gadījumu). Svešas sāpes “nesošie” mocekļi izvairās no atbildības par savu laimi un izdabā citu cilvēku nenobriedušai uzvedībai. Lasiet vairāk par Pestītāja kompleksu.

17 06 01 14

10. Pieķeršanās slazds

Izjutušiem dziļus un plašus mistiskus pārdzīvojumus, kuri bieži iestājas pēc ievērojamas garīgas izaugsmes, mums kļūst pierasti pieķerties šiem pārdzīvojumiem. Tas var būt sāpīgi: nolaisties no šo pārdzīvojumu augstuma parastajā, neapskaidrotajā realitātē. Mēs varam arī pieķerties mūsu “gadījumam” un pārliecībai par garīgumu. Tā kā prāts mēģina piešķirt jēgu šai transcendentālajai pieredzei, viņš bieži ieciklosies dažādās idejās kā kādā kontroles formā. Taču, jo vairāk mēs pieķeramies mūsu pārliecībai, pieredzei, vēlmēm un prāta interpretācijām, jo vairāk ciešam. Mēs aizmirstam, ka viss paiet, pat transcendentāli pārdzīvojumi. Apskaidrošanās – tas nav mērķis, tā ir pilnīgā atdošanās; fundamentāla izmaiņa dzīves uztveres paņēmienā.

Pieķeršanās – tie laikam ir paši izplatītākie slazdi, kuri sabotē mūsu garīgo izaugsmi. No vienas puses, pieķeršanās idejām palīdz mums augt, bet gala rezultātā tās idejas, kuras mēs negribam atlaist, noved pie stagnācijas mūsu izaugsmē. Kad idejas kļūst par aizsargapvalkiem, nevis par mūsu izaugsmes katalizatoriem, rodas liela problēma. Mums ir jāsaprot, ka brīvību nevar pārdzīvot caur prātu. Brīvība ir sajūta, kad mēs varam tikt atbrīvoti no pieķeršanās mūsu domām.

Sk. arī: Dvēseles pamodināšana – kā to sasniegt ar 7 atslēgu palīdzību?[6]

17 06 01 15

11. Slazdi – paļaušanās uz ārējām atbildēm

Kad mēs virzāmies pa mūsu garīgajām takām, ir normāli un noderīgi mums – meklēt ārēju atbalstu. Grāmatu lasīšana, piedalīšanās semināros, retrītu apmeklēšana, holistisku tehniku praktizēšana un personīgā guru iemantošana – tas viss palīdz mums just garīgo izaugsmi. Tomēr pēc kāda laika mēs kļūstam tik stipri atkarīgi no ārējām atbildēm, ka nevaram būt brīvi un laimīgi. Tādus maldus var pamanīt daudzu garīgu meklētāju apmātībā cildināt savus guru (citiem vārdiem, noliegt savu dievišķību un projicēt to uz citu personību).

Galu galā, kad mēs pierodam pastāvīgi meklēt atbildes ārpus sevis, mēs aizmirstam par mūsu pašu Dvēseles klātbūtni. Mēs aizmirstam, ka galvenais vadības un vieduma avots atrodas mūsu iekšienē, un tā vietā mēs turpinām dzīties pēc lietām ārpus mums pašiem, kuras, kā mēs uzskatām, “apskaidro” mūs.

Mums ir jāapstājas, jāietur pauze un jāpadomā par garīgajiem ceļojumiem. Vai mēs meklējam pieredzi no pirmajām rokām vai pieredzi, kuru lietojuši citi? Neaizmirstiet ieskatīties sevī, lai atrastu atbildes, tāpēc ka, pateicoties saiknei ar jūsu Dvēseli, jūs galu galā izjutīsiet brīvību.

Meditācija “Vieduma Pērle”[7] palīdzēs izdzirdēt savu dvēseli.

17 06 01 16

***

Lai ieraudzītu šos slazdus un izrautos no tiem, mums ir jābūt maksimāli godīgiem pret sevi pašu. Mums ir jābūt gataviem apzināties, ka mēs patiešām esam nomaldījušies un iekrituši ego. Mēs arī ar milzīgu labumu sev pētīsim mūsu Ēnas puses un mūsu kļūdainos apgalvojumus.

Neuztraucieties, ja jūs esat iekrituši kādā no šiem slazdiem. Mēs visi iekrītam ego lamatās. Mums var būt īpaši grūti to skaidri ieraudzīt, kad ego “apgaro” un paaugstina noteiktas pārliecības un idejas. Jo atklāti, mierīgāki un godīgāki jūs esat, jo ātrāk var ieraudzīt šos “nedarbus” un atbrīvoties.

Noslēgumā gribu teikt: nebaidieties no tumsas. Nebaidieties kļūdīties. Viss, kas gadās, neatkarīgi no tā, cik tas ir sāpīgi, ir iespēja apmācīties. Galarezultātā, jūsu Dvēsele – tas ir viss, kas jums jāatrod.

Ja jums ir kādas papildus domas vai ieskati par slazdiem, kas sabotē garīgo izaugsmi, lūdzu, dalieties ar to zemāk. Man patiktu dzirdēt arī par jūsu paša ceļojumu.

Mateo Sols (Mateo Sol)

Avots: https://lonerwolf.com/spiritual-growth/

P.S. Vai jums ir kādas papildu domas vai idejas par slazdiem, kuri bremzē jūsu garīgo izaugsmi? Pastāstiet par savu ceļojumu uz garīgumu.