Наталия Ковалёва - Кто такой внутренний ребенок и как его исцелить?

Natālija Kovaļova - Kas ir iekšējais bērns un kā viņu izdziedināt?

Jums kādreiz ir teikts: “Tu uzvedies kā bērns.”?

Vai tas ir tik slikti – justies un rīkoties prieka un nepiespiestības stāvoklī? Un varbūt aiz šiem vārdiem slēpjas arī cita jēga?

Cilvēks, kurš bērnībā pārdzīvojis traumu, līdzīgā situācijā sliecas padoties bailēm, kuras ir ierakstītas viņa dvēselē.

Šis raksts atklās jums, kāpēc no smaidīgiem bērniem izaug skumju mākti un nopietni pieaugušie. Un kādēļ vajag izdziedināt iekšējo bērnu.

 

Iekšējā bērna stāvoklis

“Iekšējais bērns” – nosaukums nosacīts. Tā ir dvēseles daļa, kas glabā atmiņas un enerģiju no pirmsdzemdību perioda un agrīnās bērnības.

Mēs izaugām, kļuvām lieli “tēvoči” un “tantes”, taču uzvedības visas jūtas, tēli un modeļi dzīvo mūsos.

 

Kāpēc tieši bērnība atstāj tik spilgtas pēdas?

Ir vairāki cēloņi.

Viens no tiem slēpjas fiziskā ķermeņa uzbūvē.

Pirmajos dzīves mēnešos bērns aktīvi aug, formējas nervu sistēma. Visi receptori: ādas, dzirdes, redzes – ir ārkārtīgi superjutīgi, ekstrasensorā līmenī.

Mūsu senči to zināja un sargāja mazuļus no asām un skaļām skaņām, spilgtas gaismas, rupjiem pieskārieniem un svešiem cilvēkiem. Līdz 3 gadiem bērnus neveda uz ļaužu lielas pulcēšanās vietām. Spēcīga iedarbība bija jūtama kā sāpes un ierakstījās ķermeniskajā atmiņā kā trauma.

 

Otrais cēlonis – garīgais

Mazulis sāk iepazīt pasauli. Viņš ir bezpalīdzīgs un atkarīgs no vecākiem. Viņam vajag gādību un mīlestību, viņa vienkāršo vajadzību izpratni. Ģimenes locekļu saudzīga attieksme pret bērnu ieliek sevis tēlus un nākotnes pamatus.

 

Konflikta rašanās cēloņi

Ja bērnībā mūs mīl un atbalsta, saka “JĀ”, ļauj mums izpausties, izskaidro dzīves likumus, tad mēs veiksmīgi pieaugam un izaugam kā pārliecināti un laimīgi pieaugušie. Pasaule mūs mīl, un mēs tai atbildam ar pretmīlestību.

Ja mūs bērnībā kritizē, saka “NĒ” un “NEDRĪST”, soda, tad zemapziņā formējas “slikts” sevis tēls. Dzimst pārestības un vainas sajūta. Bērnam trūkst spēku situāciju izmainīt. Vēloties norobežoties no sāpēm, viņš slēpj savas jūtas un aizver daļu savas dvēseles.

Dvēseles kustīgajā un viengabalainajā laukā rodas “pankūka (склянь)”, iesaldētā daļa. Ejot tai cauri, informācija izkropļojas kā greizā spogulī. Cilvēks pārstāj dzirdēt un just sevi, pierod pie aplamiem signāliem.

Pieaugušā vecumā sekas ir redzamas noskaņojama svārstībās, paškritiskumā, bailēs pieļaut kļūdu un, baidoties sākt kaut ko jaunu, izpaust sevi.

Bērna vecāku pasaules un uzvedības modeļu tēli paliek ar mums, tikai nolaižas dziļāk neapzinātajā. Tie visbiežāk atdzīvojas, kad mēs paši kļūstam par bērna vecākiem.

Rodas situācija, kas līdzīga no bērnības, un uzliesmo iekšējs konflikts starp vecāku un bērnu. Tiek iedarbināta spontāna regresija vai atgriešanās, un cilvēks “nejauši” nonāk savas dvēseles slēptajā daļā.

Un, lūk, mūsu priekšā ir nevis pieaudzis un saprātīgs pieaugušais, bet pirmos soļus sperošs raudošs bērns vai vēss stingrs vecāks.

Svarīgi saprast, ka tiek spēlēts atmiņu ieraksts un to vienmēr var izlabot.

Ko tādā situācijā var izdarīt?

 

Iekšējā bērna izdziedināšanas paņēmieni

Pats iedarbīgākais paņēmiens – pa tiešo vērsties pie savām bērnības atmiņām.

Atcerēties un izpaust apspiestās jūtas, jau no pieaugušā pozīcijas un kļūt par labestīgu un viedu vecāku sevī.

Darbā var izmantot mākslas terapijas metodes, meditatīvus vai elpošanas vingrinājumus, iegremdējumus bērnības fotogrāfiju tēlos, rakstīšanas un izrunāšanas dažādas tehnoloģijas.

Visas tehnikas ir vienkāršas, un tās var veikt patstāvīgi vai domubiedru grupā.

 

Ko mums dod grupveida darbs?

Lielāku efektivitāti sniedz nodarbības grupā. Tur tiek radīta atbalsta un savstarpējās palīdzības atmosfēra. Izmantojot kopīgo enerģiju, var izdarīt to, kas vienam nav pa spēkam.

Pašam ir vieglāk izdomāt iemeslus, kāpēc es ar to nodarbošos citu reizi. Kā rāda prakse, grupā tiek iekļauti ne nejauši cilvēki, bet pēc līdzības principa, tāpēc izmaiņas notiek ātrāk un vieglāk.

 

Kāpēc vajag tik vaļā no pārestībām?

Tikt vaļā no pārestībām un vainas sajūtas, kas grauž dvēseli, ļauj iekšējās telpas dziļa attīrīšanās un atveseļošanās, cilvēka izdziedināšanās.

Mums ir daudz asu sāpju atlūzu, un mēs bieži pret tām paklūpam. Pieņemam svarīgus lēmumus, balstoties uz aplamu pasaules ainu, kas dabūta bērnībā.

Kad izklīdušās daļas savienojas, dvēsele atkūst. Pieaudzis cilvēks kļūst līdzsvarotāks un labestīgāks. Sākam ar izpratni attiekties pret apkārtējiem.

Enerģija, kas tiek tērēta traumas uzturēšanai un robežu aizsargāšanai, atbrīvojas. Izlabojas pasaules aina. Atgriežas dzīves spēki, talanti, jaunrades prieks un vēlme izpaust sevi.

Viss, kas ir tik raksturīgs bērniem un nav pieejams daudziem pieaugušajiem.

Vai rezultāts ir tādu pūļu vērts?

Tas jālemj jums.

Iespējams, vienkāršāk ir atstāt visu, kā ir. Vienmēr atradīsies “svarīgākas” darīšanas.

Līdz zināmam laikam “strausa” pozīcija darbojas. Galva smiltīs, jautājums tikai, kur ir aste?

 

Var atlikt uzdevuma risināšanu līdz nākamajai dzīvei vai nodot to dzimtas atmiņai mantojumā bērniem.

Vai atgriezties savā bērnībā un izdziedināt to tieši tagad.

 

Kādu lēmumu pieņemat jūs?

 

Pievienots 37.06.2015.

https://yourpastlife.ru/kto-takoj-vnutrennij-rebenok-i-kak-ego-iscelit/

Tulkoja Jānis Oppe