Наталья Иванова – В деньгах ли счастье: уроки души, или были ли у меня богатые воплощения
Natālija Ivanova - Vai laime ir naudā: dvēseles mācības jeb vai man bija bagāti iemiesojumi
Uz jautājumu, kas ir bagātība, katrs cilvēks atbildēs dažādi. Vieniem bagātība – tā ir iekšējā pasaule, miers; citiem – materiālā pārpilnība.
Materiālo pārpilnību cilvēki arī saprot savā veidā: vieni kā iespēju piepildīt visdažādākos “gribu”, kā “Zelta zivtiņā”; otri – kā iespējas ieguldīt savā attīstībā, palīdzībā citiem cilvēkiem; trešie –...
Nevienam nav noslēpums, ka visi cilvēki grib būt finansiāli sekmīgi, taču daudziem nav tādas iespējas. Kāpēc?
Meklējot dziļākas atbildes uz šiem jautājumiem interneta plašumos, es izgāju uz Māra Drešmaņa vebināru “Reinkarnācija un nauda”.
Māris pastāstīja par to, kā var izdziedināt savu finanšu sfēru, uzzināt, kādas pārliecības, ierobežojoši uzstādījumi no pagātnes dzīves ietekmē šodienas dzīvi. Rādīja, kā var novākt šīs negatīvās ietekmes.
Analizēju savas programmas, saņemtas no vecmāmiņas un vecākiem, finanšu sfērā. Redzu nepareizas pārliecības. Ļoti gribu atrast atbildes savas Dvēseles iepriekšējos iemiesojumos.
Izsaku jautājumus, nodomu ieraudzīt savu materiāli piepildītu dzīvi iepriekšējos iemiesojumos.
Meklējot resursa dzīves, kuras palīdzēs man šeit, šodienas iemiesojumā, dzīvot pārpilnībā, lai būtu iespēja ieguldīt savā attīstībā, ceļot, palīdzēt citiem, dodos jaunā ceļojumā pa savas Dvēseles atmiņu...
Sk. arī Kāpēc attīstītām dvēselēm ir problēmas ar pārticību?[1]
Derviša dzīve
Esmu dervišs. Man nav ģimenes, es nedzīvoju mītnē. Visa mana dzīve paiet klejojumos pa pasauli. Man nav nekā tāda, par ko es varētu teikt: tā ir mana mantība. Viss mans apģērbs un apavi pieder Dievam vai tika labu cilvēku dāvāti.
Viņi arī pasniedza man pārtikai vai cienāja ar to, kas tajā brīdī atradās uz viņu galda. Bet man arī daudz nevajadzēja, ja nu tikai maizes riciņu un ūdeni. Dažreiz mani cienāja ar garšīgiem augļiem, aitas sieru, svaigiem plācenīšiem.
Mani līdzcilvēki dzīvo kopienās, pakļaujas noteiktam nolikumam, gavē, skaita lūgšanas.
Periodiski dodas klejojumos, taču vienmēr atgriežas savā mītnē (hanaki).
Bet man riebjas hanaki noslēgtā telpa, tāpēc mani ceļojumi ir ilgstoši, bieži ļoti bīstami, taču tāpēc ne mazāk interesanti un izzinoši.
Ceļā mani ne reizi vien ir vaktējuši izsalkuši zvēri, zālē čaboši skorpioni un biezajā zālē paslēpušās indīgas čūskas. Taču brīvības gars un vienatne ir stiprāki.
Neraugoties uz ilgstošajiem klejojumiem, es rūpīgi, kas ne pārāk bieži bija novērojams starp man pazīstamajiem dervišiem, sekoju sava ķermeņa un apģērba tīrībai.
Mazāko strautiņu, nesteidzīgi plūstošu upi izmantoju, lai tīrītu al-hirki (halātu) un apmetni – apģērbu no rupjas un biezas aitas vilnas, šūtu paša rokām.
Turoties pie askētisma tradīcijas, atteikšanās no kaislībām un pasaulīgās kņadas, pasaulīgo labumu nicināšanas, man ir minimāls apģērbs.
Mana hirka izskatās pēc halāta, uzšūta savām paša rokām no neviendabīga un daudzkrāsaina auduma atgriezumiem.
Neraugoties uz savu vecumu, tā nes enerģētiku, garīgo saikni ar manu skolotāju, audzinātāju, kurš reiz tai pieskārās. Tā sargā mani no apziņas un gara piesārņošanās, stiprina ticībā, garīgos centienos.
Skaidrs, ka ar laiku hirka nodilst, tajā parādās caurumi. Asie dzeloņi krūmiem, caur kuriem nākas lauzties, atstāj neaizmirstamas zīmes. Taču adata un diegi plecu somā palīdz man apģērbu lāpīt.
Un tā nav vienkārši ielāpa uzlikšana, tas ir viens no garīgās prakses, koncentrēšanās, uzmanīgas un pateicīgas attieksmes pret savu halātu etapiem.
Aizmirsu pateikt, ka manu galvu sedz smaila aitas cepure, bet kājas aizsargā veci zābaki. Manu plaukstu nopulēta nūja palīdz iemīt ceļu.
Jau daudzus gadus es klejoju pa dažādām pilsētām un zemēm, slavinu Dievu, dzīvoju Viņā un Viņam. Es norūdu savu gribu, pacietību, garu, krāju vieduma drupačas un dalos tajās ar pasauli.
Es neatceros, cik man gadu, taču jūtu, ka spēki pamazītēm atstāj ķermeni. Piesēžu atpūsties kalna pakājē, apbrīnoju promejošās saules staros lielisko pavasarīgo ieleju, pārlaižu roku sārto magoņu noliektajām galviņām.
Uzsmaidu sienāzītim, kurš pamiris uz manas plaukstas, klausos cīruļa atvadu dziesmā... Cik brīnišķīga ir šī pasaule... Cik brīnišķīga ir dzīve... šeit, šajā brīvajā ielejā...
Nav trokšņa, bļāvienu, trakojoša pūļa, ļaunprātīgu augstmaņu ar spīdīgām, sviedrainām sejām, nav vīraka smaržas, kas sajaukusies ar asins, trūdu un nelaimes smaku… Nav sīkumainas kņadas, kautiņu, niknuma, atriebības… Ir mīlestība, saziņa ar Dievu, lūgšanas…
Jā, man nav pasaulīgās bagātības, nav lādes, pilnas ar zeltu, dārgakmens kausiem un rotājumiem… Bet ir Dievs, viss Visums, visa Pasaule.
Tā, ar smaidu uz lūpām un jūsmīgu labuma sajūtu, es pieveru acis… Un mana Dvēsele atvadās no ķermeņa, aiztraucas augšup, pie Dieva…
Sk. arī Naudas karma: naudas kontrakti un dvēseles mācības[2].
Divas neizmaināmas monētas
Mans ceļš ved uz Dievnamu, Dieva Templi… Eju pa ceļu ar domām, nu kāpēc manā dzīvē ir tik maz materiālās bagātības, pārpilnības? Droši vien Tas Kungs dzird manas lūgšanas… Ieeju Dievnamā, redzu altāri, izkrāsotas ikonas…
Skaitu lūgšanas, izbaudu klusumu un mieru… Un pēkšņi jūtu, ka neredzami eņģeļi tur audekla maisiņu ar zelta monētām. Pavīd doma: kāpēc viņiem ir tik viegli, jo zelts taču ir smagāks…
Un pēkšņi saprotu, ka šis dārgums ir domāts man. Pieņemu šo velti. Rokas jūt monētu smagumu. Pateicos Dievam, Visumam par tādu dāsnu dāvanu…
Izeju no dievnama. Redzu cilvēkus stāvam nomalē. Nē, viņi man nelūdz žēlastības dāvanas. Varbūt tāpēc, ka tas ir pazemojoši.
Taču es saprotu viņu iekšējo lūgšanos Dievam. Jā, viņi ir nabadzīgi, viņu bērni cieš badu, mājās ir trūkums. Atveru maisu un dalos monētās.
Man nav žēl no tām šķirties. Man nevajag skaļus pateicības vārdus, es jūtu no šiem cilvēkiem nākošo mīlestību, viņu Dvēseļu siltumu. Un tas piešķir man pārliecību, ka rīkojos pareizi.
Maiss ir pa pusei tukšs. Bet es nepārdzīvoju, es taču varu naudu nopelnīt.
Esmu skolotājs… Lūk, redzu sevi budisma skolā. Maza telpa, bērniņi sēž uz grīdas, un es dalos ar viņiem savās zināšanās, mācu lasīt un rakstīt. Mans darbs tiek apmaksāts.
Domās pārnesu sevi uz citu skolu, kur es arī veicu skolotāja darbu. Tā ir ebreju skola. Tajā ir tikai zēni, ap gadiem sešiem-deviņiem. Mēs balsī lasām nodaļas no Toras, zīmējam, mācāmies rakstīt un lasīt.
Uz galda stāv krūze, un vecāki, atnākot pēc bērniem, ieliek tur savas monētiņas. Cik? Tik, cik Dvēsele liek.
Un, kaut gan ebrejus uzskata par sīkstulīgiem cilvēkiem, mana krūze vienmēr ir pilna un es jūtu, ka šo cilvēku sirdī nav mantkārības. Viņi dalās ar mani savās monētiņās un savas Dvēseles tīrībā un labestībā…
Eju uz mājām… Mani gaida sieva un desmit bērnu. Iedodu katram pa nelielai monētiņai. Un mēs visa ģimene taisāmies uz tirgu: vajag nopirkt pārtiku, dārzeņus, šādas tādas lietas.
Bērni priecīgi iepērkas. Viņi saprot – ja viņu pašu monētiņu nepietiks, tad mēs kā gādīgi vecāki iedosim vēl.
Bērni uzmanīgi izvēlas to, ko viņiem vajag attīstībai, jaunradei. Kāds ir izvēlējies krāsas un audeklu, mazuli ir ieinteresējuši tīstokļi, kādam vajag rotaļlietas.
Mūsu ģimenē nav krāšanas kaislības, mēs neesam skopuļi, bet tajā pašā laikā pārmērību nav. Mūsu maiss kļūst tukšs… Tajā paliek divas monētiņas. Mums ar sievu pa vienai.
Tās ir neizmaināmās monētas. Tās atradīsies mūsu makos, kabatās kā atgādinājums, ka materiālie labumi ir svarīgi, un šīs divas zelta monētiņas mums palīdzēs, ja pēkšņi pēc tām radīsies nepieciešamība.
Bet pagaidām mēs iztiekam ar mazumu un tā dēļ neciešam. Ir viss, ko vajag dzīvei. Mums pašlaik svarīgāka ir garīgā bagātība, mūsu pasaule, mūsu ģimene, mūsu bērni. Dvēselē ir labi, pateicība Visaugstākajam. Būs jauna diena, būs jauna pārtika…
Noslēgums-pārdomas
Kāpēc man parādīja tieši tādus iemiesojumus? Varbūt tāpēc, ka manas dzīves pirmajā pusē bija liela ieciklošanās uz materiālajām bagātībām, bet garīgā puse šķita otršķirīga?
Ar laiku dzīve daudz ko iemācīja. Bija pacēlumi un kritumi. Bija bagātība un nabadzība.
Taču mācos no savām kļūdām. Ir iekšēja vēlme būt materiāli stabilai, saprast, kādi ierobežojumi, pārliecības bremzē mani, tiecoties uz mērķi.
Saprotu, ka viens no šķēršļiem ir mans askētisma gars, iekšēja vēlme iztikt ar mazumu. Varbūt ir iekšējas bažas, ka bagāta dzīve dara nabagu garīgo?
Sk. arī 5 naudas bloki: kā atvērt ceļu pārpilnībai.[3]
Varbūt bremze materiālas labklājības sasniegšanā, finansiālā neatkarībā ir mana profesija – skolotājas darbs? Profesija cēla, garīga, taču diemžēl maz apmaksāta.
Pašlaik rakstu, un nāk apzināšanās. Atceros bērnību. Mēs dzīvojām ne pārāk bagāti. Taču mums ar māsu viss nepieciešamais bija. Ne tāpēc, ka vecāki vilkās pēdējiem spēkiem. Viss kaut kā noritēja dabiski. Nebija greznības, bet mēs arī necietām.
Droši vien man palīdzēja tās neizmaināmās monētiņas no tālās pagātnes… Un kāda vēl tā ir, šī pagātne?
Meditācijas, Māra un reinkarnacionikas institūta Kapteiņu ierakstītas, palīdzēja man atrast atbildes uz daudziem jautājumiem… Taču es vēl esmu meklējumos… Meklēju jaunus apstiprinājumus, resursus, apzināšanās.
P.S. Kas jums ir bagātība? Jūs gribētu pētīt savus bagātos iemiesojumus?
 |
Natālija Ivanova
Reinkarnacionikas institūta 1. kursa studente. Tiecos pēc miera un harmonijas visā, rakstu, zīmēju, mācu bērnus, iedvesmoju un iedvesmojos. |
Pievienots 12.07.2018
https://ru.journal.reincarnatiology.com/v-dengah-li-schaste/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4228-kapec-tik-daudz-attistitu-dveselu-cinas-parpilnibas-del (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1690-tatjana-beglaka-naudas-karma-naudas-kontrakti-un-dveseles-macibas (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4229-nauda-un-garigums-5-izplatiti-parpilnibas-blokejumi-un-ka-tos-parveidot (Tulk. piezīme)