Наталья Иванова – Дежавю, или Память моих прошлых и будущих жизней

Natālija Ivanova - Deja vu jeb Manu iepriekšējo un nākamo dzīvju atmiņa

Bieži pieķeru sevi pie domas: “Bet tas taču ar mani jau ir bijis, es to esmu jau redzējusi, jutusi. Tas ir deja vu no manas pagātnes dzīves.” Doma sāk drudžaini strādāt, analizēt ieraudzīto, izjusto, garām pazibējušo.

Kad tas bija? Šajā dzīvē? Kas tas bija?

Un tādas situācijas atkārtojas bieži…

Aprakstīšu dažas no tām.

Ērģeļu mūzikas skaņas…

Kluss vasaras vakars. Es pirmo reizi eju uz ērģeļmūzikas koncertu Domā. Vietas zālē gadījušās ne pārāk veiksmīgas – sānā.

Ieklausos sev jauna instrumenta skanējumā un mēģinu izjust mūziku, saprast, vai tā atsaucas manā dvēselē.

Bet… pēkšņi manu uzmanību piesaista meitene, kura sēž priekšā, centrālajā rindā. Kas gan viņā ir tāds interesants?

Esmu apmulsusi… Jo tā taču sēžu Es. Lūk, mans ķermenis… mani mati… mana seja. Apģērbs ir cits, bet tā esmu Es.

Drudžaini joņo domas… Kā tad tā? Es taču sēžu šeit, sānu rindā, es zinu, ka tā esmu es. Bet tur arī sēžu Es. Kā kas tāds var būt?

Atkal vērīgs skatiens uz nepazīstamo… Vīzija nepazūd, turpinās ne mazāk par piecām minūtēm. Esmu dubultojusies, esmu šeit un tur...

Ko es redzēju: savu pagātnes vai nākotnes iemiesojumu?

 

Sk. arī Spēja ieskatīties nākotnē ir katrā no mums.[1]

 

 

Baltās un Sārtās rozes jātnieki

Es maz, var teikt, vispār neinteresējos par vēsturi un vēl jo vairāk par Anglijas dinastiju kariem. Nekad neesmu lasījusi Valtera Skota vēsturisko romānu “Heieršteinas Anna” (“Anne of Geierstein”), Šekspīra lugas, veltītas šiem notikumiem.

Taču līdz šim laikam redzu spilgtu ainu… Saulaina vasaras diena, vēsās egles ir pamirušas, gaidot nezināmo… Un uz pakalna cīņā uz zirgiem divkaujā viens otram tuvojas divi karavīri.

Viņu bagātie tērpi liecina par piederību augstmaņiem. Uz krūtīm Baltās un Sārtās Rozes Ordeņu simboli.

Divi jātnieki traucas pretim viens otram, taču pēkšņi strauji apstājas… Norit bezvārda dialogs… aci pret aci, no sirds uz sirdi…

Nokārusi galvu, Baltā Roze nesteidzīgi apgriež zirgu un lēni aiziet tālumā… Viņas Ordenis ir sakauts… Vīzija ir izzudusi… Ko tā man gribēja pateikt, par ko brīdināt?

Vēsturiska izziņa

Brutāli asiņaini notikumi, attiecību skaidrošana, cīņa par troni starp diviem klaniem, dinastijām – Lankasteras un Jorkas pārstāvjiem –, uz kuru ģerboņiem rotājās sārtā un baltā roze, izstiepās uz ilgiem 30 gadiem (1455-1485).

Tās nebija vienkāršas cīņas, bet pretinieku izkaušana, nežēlīga iznīcināšana. Šajā karā savas galvas nolika ne mazāk par 50 000 cilvēkiem. Un tie bija ne tikai ierindas karavīri, lai arī labi apmācīti, bet arī augstmaņi.

Viņas Ordenis ir sakauts… Rakstu – es. Jā, es jūtos sieviete Baltās rozes karavīra izskatā. Kas ir šī sieviete? Varbūt karaliene Margarita – gāztā karaļa laulātā draudzene?

Sieviete valdonīga, asa, viņa pati vadīja karavīru vienības, dodoties aizsargāt savu dzimtu, laulāto draugu, dēlu. Taču spēki nebija viņu pusē: dēlam izpildīja nāvessodu, vīru nogalināja, bet pati karaliene piecus ilgus gadus pavadīja ieslodzījumā.

Viņas dzīvība tika saglabāta, taču vara bija zaudēta… Iestājās Tjudoru dinastijas valdīšana.

 

Manas mājas – Sinagoga?

Neesmu īpaši reliģioza. Jā, periodiski ieeju pareizticīgo baznīcā, zinu dažas lūgšanas. Dažreiz apmeklēju katoļu dievnamu. Kāpēc? Visdrīzāk mani vada ziņkārība, sajaukta ar tradīcijām – atnākt, paskaitīt lūgšanas.

Bet sirdī – klusums. Mani vienkārši pārsteidz un pievelk katoļu mītnes stingrais iekārtojums, sajūsmina, satrauc iztēli pareizticīgo dievnamu greznība un diženums, kur jūties mazs smilšu graudiņš šajā esības pasaulē.

Reiz jaunas pastaigas pa galvaspilsētu atveda mani uz vēl vienu Dieva templi – Sinagogu.

Es ieeju pa atvērtajām durvīm. Redzu hanukino (Hanukas sveces), senlaicīgus manuskriptus, kipas (ebreju galvassegas), tefilīnus (jūdu lūgšanas ietērpa elementus, kas aizsargā saimnieku, vai “trešo aci” atverošos), mezuzas (ebreju mājas zīmes).

Tik nepazīstami un tik tuvi man priekšmeti. Pats Sinagogas Gars čukst: “Tu esi mājās. Lūk, tava pirmdzimtene.” Labestības, drošības, aizkustinājuma sajūta pārņem mani. Pa vaigiem plūst asaras… Lūk, viņas, dzimtās MĀJAS.

Roka stiepjas pēc Toras tīstokļa. Bet nē, nedrīkst. Nedrīkst pieskarties šim senajam svētumam. Grāmata ir piesegta ar stiklu un ir tikai aplūkojama…

Sajūta, ka tas jau manā dzīvē ir bijis, nepamet… Un pēc kāda laika, pēc daudziem, daudziem mēnešiem, es redzu dīvainu sapni…

Sena ebreju iela… Pa to lēni iet vecs ebrejs ar tīstokli rokās. Es ziņkāri raugos no puspievērtām durvīm. Pēkšņi šis dīvainais cilvēks pienāk un… dāvina man Toru…

Drīz es uzzināju, ka mans sapnis pie manis atnāca lielajos ebreju tautas svētkos – šavuotā jeb Toras dāvināšanas Dienā. Varbūt tā ir mana tālā dzimta, kura sūta man signālus… Par ko? Kā man tos atšifrēt?

 

Kas tas bija…

Runā, ka tas viss ir deja vu jeb “sen ieraudzītais”. Hipotēžu, izskaidrojumu šim fenomenam ir daudz.

Fiziķi apgalvo, ka neparastas vīzijas cilvēkiem rodas, izkropļojoties laiktelpai, kuras noteiktā punktā saplūst pagātne, tagadne un nākotne.

 

Sk. arī Deja vu un reinkarnācija.[2]

 

Mediķi domā, ka deja vu cēlonis var būt psihiski traucējumi.

Psihologi fenomenu izskaidro ar kļūmi galvas smadzeņu darbībā, kas ved pie īslaicīgiem atmiņas traucējumiem.

Kārlim Gustavam Jungam (Carl Gustav Jung) bija ideja, ka eksistē paralēli visumi, kuros Dvēsele eksistē vienlaikus.

Sapņu teorijas piekritēji tic, ka sapņi spēj iegūt reālas aprises, bet zemapziņa ģenerē attēlu kā sajūtu, ka tas jau reiz ir bijis, reiz noticis.

 

Sk. arī Paralēlās dzīves sapnī.[3]

 

Man kā bioloģei un ķīmiķei interesē hipotēze par cilvēces ģenētisko jeb dzimtas atmiņu.

Ja ņemam vērā, ka iedzimtības informācija notiek caur DNS no cilvēka cilvēkam, tad šis slēptais “gēnu arhīvs” satur visu mūsu ciltstēvu atmiņas, ieskaitot visas būtnes jeb ķermeņus, kurās ir iemiesojusies mana dvēsele.

 

Kam ticu es…

Manas acis redzēja
iemiesošanās brīnumu…
…Bet kāpēc zinātne ir tik netaisnīga?
…Savas bezspēcības dēļ…

Es, tāpat kā daudzi reinkarnacioniķi, ticu, ka mūsu Dvēsele dzīvo ne vienu reizi vien, krāj pieredzi uz Zemes, atgriežas Dvēseļu pasaulē un atkal iemiesojas cilvēciskos vai necilvēciskos ķermeņos.

Jauna iemiesojuma momentā atmiņas pamata datu banka aizveras. Taču dažreiz cilvēks atminas, redz, jūt to, kas jau ir bijis agrāk, iepriekšējos iemiesojumos.

Taču ne tikai pagātne ienāk prātā – pirms iemiesojuma jaunā ķermenī Dvēselei parādās unikāla iespēja ieskatīties nākamajā dzīvē. Arī šīs vīzijas mēs saucam par deja vu.

Statistika liecina, ka vairāk nekā 97% cilvēku savā dzīvē sastopas ar deja vu, turklāt izjūtot interesi, pozitīvas emocijas, vēlēšanos saprast atnākušo “atmiņu” nozīmi.

Nevar viennozīmīgi pateikt, ka deja vu – tas ir labi vai slikti. Par šīs parādības cēloņiem var spriest ilgi.

Bet var vienkārši pieņemt, ieiet jaunā iegremdējumā un pacensties atrast to iemiesojumu, uz kura atbalsīm mūs uzvedināja dzimtas atmiņa.

 

P.S. Jums ir pazīstams deja vu efekts? Ko jūs par to domājat?

 

Natālija Ivanova   Reinkarnacionikas institūta 1. kursa studente. Tiecos pēc miera un harmonijas visā, rakstu, zīmēju, mācu bērnus, iedvesmoju un iedvesmojos.

 

Pievienots 16.05.2018

https://ru.journal.reincarnatiology.com/dezhavyu-iz-proshloj-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

---

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2739-jevgenija-goreva-speja-ieskatities-nakotne-ir-katra-no-mums (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3999-dezavu-un-reinkarnacija (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2604-tatjana-zotova-paralela-dzive-sapni (Tulk. piezīme)