Natālija Butenko - Atcerēties pagātnes dzīvi palīdzēs zīmes

Наталия Бутенко – Вспомнить прошлую жизнь помогут знаки

Natālija Butenko - Atcerēties pagātnes dzīvi palīdzēs zīmes

16 11 15 01

Ticēt vai neticēt reinkarnācijai, katrs priekš sevis izlemj pats. Taču pagātnes dzīves zīmes ir klātesošas visur: vai vienkārši kā atmiņas atbalsis, vai kā atgādinājumi, signāli, lai mēs neaizmirstu, kas mēs esam patiesībā.

Pirms es iepazinos ar Reinkarnacionikas Institūtu, man bija fragmentāras atmiņas par pagājušajiem iemiesojumiem; fragmentāri, nekontrolējami, bez skaidrības, kā un ar ko saistītas.

Visbiežāk tas notika holotropās elpošanas seansos, bet bija arī vienkārši uzliesmojumi: piemēram, paskatījos uz savu fotogrāfiju baznīcā kristībās, lakatā, ar sveci, mierīga…

Un uzpeldēja tēls mūķenes apģērbā – vienā no pagājušajām dzīvēm es biju mūķene, bet vēlāk – sieviešu klostera priekšniece.

Cits gadījums notika, kad es rakstīju rakstu par marokāņu restorāna interjeru. Kad es tur iegāju un ieraudzīju mozaīku, izliktu pa sienām, es burtiski nevarēju atraut no tās skatienu: staigāju, vērīgi lūkojos, taustīju sienas, un kaut kas manī griezās ar kājām gaisā (переворачивалось).

16 11 15 02

Vēlāk es atcerējos iemiesojumu, kur es biju mozaīku meistars Senajā Mezopotāmijā un liku skaistu mozaīku milzīgā templī.

Un tie ir tikai divi piemēri no daudziem tamlīdzīgiem. Katrs tāds atmiņas uzliesmojums[1] ilgi uzbudina, tu sāc piedomāt klāt, pārdomāt, analizēt, taču puzli salikt nevar (не складывается).

Kā izrādījās, daudzas tādas zīmes mēs neapzināmies tā iemesla dēļ, ka mēs neatceramies. Bet varbūt tās mums ir dotas speciāli – pamodināt snaudošo atmiņu. Taču mēs nedzirdam (не внемлем), iegrimuši savās ikdienas un darba problēmās un domās.

Kad es atnācu mācīties uz Reinkarnacionikas Institūtu, mēs sākām plānveidīgi pārlūkot pagājušos iemiesojumus, atcerēties detaļas, balstoties uz konkrētiem uzdevumiem. Un te nu sākās…

Es pēkšņi sāku atcerēties, ka visa mana dzīve ir piepildīta ar zīmēm no tālas aizmirstas pagātnes: dažreiz kā nelielas detaļas, bet reizēm kā nopietni procesi.

Sk. arī Kā atrast pagājušo dzīvju pēdas[2].

16 11 15 03

Un neatceros gadījumus, ka mani kāds censtos pārliecināt, ka man ir īsi pirksti, tā ka ietekmes no šīs dzīves es atrast nevarēju, taču atbrīvoties no šīs sajūtas arī neiznāca.

Un, lūk, atnāca atbilde: vienkārši es savas rokas atceros pavisam citādas. Un uzreiz kļuva viegli un priecīgi, it kā kalns no pleciem būtu novēlies. Sīkums, taču uzmanības fiksēts, un radās sevis pašas nepieņemšana.

Tajā pašā iemiesojumā es ieraudzīju, ka nomiru no kaut kādām problēmām ar kreiso kāju. Šķiet, gangrēna. Bet tagad man uz kriesās pēdas ir dzimumzīme.

Sk. arī Nāves pagājušajās dzīvēs atbalsojas ķermenī pašreizējā dzīvē[3].

Ķermeņa uzvednes

Pats pirmais tēls, kurš mani pārsteidz, atnāca, pārlūkojot manu sievišķo iemiesojumu garīdznieka, mana tēva, ģimenē.

Sākumā saskatīju tikai savas rokas ar gariem pirkstiem, kādas mēdz būt mūziķiem. Un pēkšņi kaut kas sāka manī līksmot no šī tēla. Es atcerējos, ka man pašreizējie roku pirksti man vienmēr ir šķituši īsi.

It kā miniatūri un proporcionāli, bet, uzvelkot gredzenus ar lieliem akmeņiem, vienmēr garāmejot pamanu, ka pirkstiem ir jāizskatās garākiem.

Vēstures atkārtošanās

Nākamais gadījums, kurš mani šokēja, bija daudz senāks, no vikingu laikiem. Esmu milzīgs spalvains vīrietis, karavīrs. Piedzimu kā ļoti bērns lielā svarā. Māte nespēja patstāvīgi dzemdēt un nomira dzemdību laikā.

Tēvs, ieraugot, ka māte vairs neelpo, bet bērns joprojām nav parādījies, pārgrieza viņai vēderu ar nazi un izcēla pasaulē savu dēlu. Zēns izauga ar vainas sajūtu, ka ir nogalinājis savu māti, un baidījās no situācijas atkārtošanās – atriebības, kad dzemdēja viņa sieva.

Par laimi, toreiz viss nokārtojās sekmīgi. Bet vainas sajūta palika un parādījās manā pašreizējā dzīvē. Es pēkšņi apzinājos, ka šīs jūtas attiecībā pret māti nav mani pametušas kopš pašas bērnības.

16 11 15 04

Un, kad es grūtniecībā nēsāju savu dēlu, termiņa beigās izrādījās, ka viņš guļ nepareizi, turklāt nedēļu pirms dzemdību termiņa ārsti negaidīti konstatēja man problēmu dzemdes kanālā un nozīmēja man plānveida operāciju – “ķeizargriezienu”.

Taču līdz ieplānotajai dienai es nenonācu, kontrakcijas sākās dienu agrāk. Rezultātā neviens tādam pagriezienam nebija gatavs, es ar kontrakcijām staigāju vairākas stundas, un tikai pēc tam man iztaisīja operāciju.

Šuve iznāca pāri visam vēderam, šķība, neglīta, it kā ar nazi būtu griezts, pēc tam vēl arī pigmentējās, kļuva tumša, bija saaugumi… Redzams, atstrādāju atriebības programmu[4] no tās tālās bērnības.

Dīvainās aizraušanās

Par atsevišķu lappusi manā dzīvē kļuva aizraušanās, kuras vēlāk izrādījās pagājušo iemiesojumu atbalsis. Daudzas radās bērnībā, pēc tam pārgāja, un par tām aizmirsu. Dažas līdz šim brīdim ir ar mani.

Tā, piemēram, es 6. klasē nonācu Pionieru nama astronomijas pulciņā. Kaut arī astronomijas mums skolā vēl nebija, man pēkšņi ļoti sagribējās iegūt šīs zināšanas.

Es pat redzēju sapni, kuru atceros līdz šim: kosmosa telpa, un tajā notiek kaut kas neiedomājams – it kā vienlaikus no visām pusēm nāk meteorītu lieti, iemirdzas zvaigznes, – īsts kosmisks salūts!

16 11 15 05

Kad sāku noskaidrot manas dvēseles izcelsmi, izrādījās, ka viņa ir dzimusi Sīriusa sistēmā un es daudz laika esmu pavadījusi uz planētas, kura pēc tam diemžēl aizgāja bojā. Tikai tad mani pārveda uz Zemi.

Par vēl vienu aizraušanos pusaudzes vecumā kļuva ārstniecības augi. Es tos pētīju, pati vācu kalnos, kaltēju, taisīju novārījumus… Jāsaka, ka mājās pie mums neviens ne ar ko tamlīdzīgu nenodarbojās. Pēc tam šī aizraušanās pārgāja.

Noskaidrojās, ka vienā no pagājušajām dzīvēm esmu bijusi dziedniece-ārstniecības augu vācēja, dzīvojusi kaut kur pašreizējās Dienvidslāvijas teritorijā, vākusi augus un taisījusi no tiem novārījumus, palīdzējusi cilvēkiem.

Sk. arī Kā dvēsele izvēlas sev darbības sfēru[5].

Apbrīnojamā saikne ar dzīvniekiem

Un vēl es vienmēr esmu mīlējusi dzīvniekus, un viņi mani arī. Man sekoja suņi, kaķi burtiski tiecās mitināties pie manis dzīvoklī, es arī pati stiepu mājās visdažādāko dzīvību.

Kad mācījos skolā, nez kāpēc iestājos trušu kopšanas pulciņā jauno naturālistu stacijā, kur rūpējos ne tikai par trušiem, bet arī par pārējiem dzīvniekiem, kuri tur mita.

Es pat nebiju pārsteigta, kad ieraudzīju savu iemiesojumu XIX gadsimta Ziemeļamerikā, kur biju cirka mākslinieku dēls un visu laiku pavadīju zvērnīcā, kaut arī mani vecāki bija akrobāti. Kļuvusi vecāka, es no cirka aizgāju un kļuvu par veterināru.

Ar kaķiem atradās atsevišķs stāsts: Senajā Ēģiptē kā maza meitene es nonācu dievietes Bastetas (Bastet) templī un, kad nedaudz paaugos, kalpoju tur, rūpējos par kaķiem. Tajā iemiesojumā es agri nomiru.

16 11 15 06

Tagad šie zvēriņi, redzams, prasa man turpinājumu: regulāri noņemos ar atradeņiem, visi apkaimes kaķi uzskata par pienākumu mani apciemot, un, lai kur neietu ciemos, saimnieku kaķi vienmēr pienāk pie manis vai ierīkojas uz manas somiņas.

Mistiskās izpausmes

Mana aizraušanās ar ezotēriku guva savu izskaidrojumu: kā minimums, divās dzīvēs esmu nodarbojusies ar maģiju, bijusi ragana, vienā – biju druīds, otrā – dziedniece.

Un vēl es sevī konstatēju iemiesojumu Hiperborejā, kur biju priesteriene – starpniece starp dieviem, cilvēkiem un drakoniem.

Ar drakoniem arī viss nav tik vienkārši. Kad mans dēls bija mazs, viņš vienkārši “slimoja” ar drakoniem. Un es kopā ar viņu pētīju visu, ko par viņiem varēja atrast, mēs pat enciklopēdiju par drakoniem nopirkām.

Nerunājot nemaz par to, ka mums bija neskaitāmi daudz drakonu rotaļlietu, attēlu un citu atribūtu veidā.

Un, lūk, kādu reizi iegremdējoties, es sevi atrodu drakona ķermenī[6]. Bet par šo pieredzi es kādu reizi pastāstīšu atsevišķi, tā pelna detalizētu pētījumu.

16 11 15 07