Марина Васильева – Кармический брак: приворот на несколько веков
Marina Vasiļjeva - Karmiskas laulības. Piebūrums uz vairākiem gadsimtiem
Par tādu saikni ļaudis saka: “Gan kopā šauri, gan atsevišķi riebīgi” (“И вместе тесно, и тошно врозь”).
Kāpēc mēs reizēm izvēlamies attiecības, kuras mūs nomoka?
Kāpēc vienā ģimenē sieva gadiem cieš vīru-tirānu, bet citā apspiests laulātais draugs, kurš jau sen dzīvo pa divām mājām, nekādi neizlemj pamest savu sievu-zāģi?
Dažreiz ar tradicionālajām atbildēm – “baidos palikt viena”, “bērnu dēļ” – nepietiek. Tā ka gan sieviete ir stipra, pašpietiekama, gan bērni tādā laulībā cieš ne mazāk par vecākiem.
Iespējams, atbilde neatrodas, tāpēc ka tā neslēpjas pašreizējā dzīvē?
Laulības kā atmaksa
Larisas laulību visi sauca par “dīvainu”. Spilgta skaistule, kopš bērnības peldējusies komplimentos, iemīlējušos skatienos, ātrumā taisījās precēties ar cilvēku, kurš raizējās tikai par sevi un nekautrējoties varēja viņu apvainot draugu klātbūtnē.
Ne jutekliska prieka, ne materiāla aprēķina šajā savienībā nebija. Visi tuvinieki, bijušie klasesbiedri, kaut kādā veidā uzzinājuši par priekšā stāvošajām kāzām, nāca pie Larisas ar vienu jautājumu: “Kādēļ tu to dari? Vai tad tu viņu mīli?”
Un viņa, vienmēr saprātīga, nosvērta, pati sev nevarēja dot pārliecinošu atbildi.
Nē, mīlestības pret šo “radošo cilvēku”, kurš no jaunības nesmādēja riktīgas iedzeršanas, nav. Viņam ir zelta rokas – lieliski glezno, taisa burvīgas lietas kā kokgriezējs, iespējams, kļūs perspektīvs arhitekts.
Bet tas nav tas cēlonis, kura dēļ viņa ir nolēmusi saistīt ar viņu savu dzīvi. Zemapziņa, slāpējot saprāta balsi, neatlaidīgi maļ: “Tev tas jādara!” Tajā nebija nekādas loģikas vai jēgas, bet viņa sekoja šai frāzei: “Jādara!”
Sk. arī Upurēšanās attiecībās. Kam un kādēļ?[1]
Ģimenes dzīve sākās smagi. 90. gadu krīze, vīram algu naudā nemaksā.
Mēbeļu fabrika, kurā viņš strādāja kā dizainers, piedāvāja ņemt produkciju un patstāvīgi to pārdot vai arī talonu veidā par nopelnīto summu pirkt preces veikaliņā, kur uzņēmums pieved niecīgu sortimentu konservu un mantu, saņemtu bartera veidā.
Vienīgā skaidrā nauda ģimenē – tā ir Larisas maģistres paaugstinātā stipendija.
Bērns piedzimst kopmītnē – sekcijā uz trīs ģimenēm. Kaimiņi abās pusēs regulāri dzer un lamājas. Ziemā balkona durvis kopīgajā virtuvē apaug ar 20 cm biezu ledus slāni. Istabā pastāvīgi darbojas sildītājs, bet arī tas neglābj no aukstuma.
Visas šīs dzīves grūtības Larisa ir gatava vīrišķīgi pārdzīvot. Ekonomiskās krīzes agri vai vēlu beidzas, dēls aug burvīgs, viņu aicina par pasniedzēju dzimtajā universitātē.
Taču laulība nav veiksmīga un neiepriecina. Vīra pasēdēšanas ar studiju biedriem pārvēršas nopietnās iedzeršanās. Reizi pēc reizes viņš no tām atgriežas neadekvāts, agresīvs, bet reizēm arī izģērbts un ielas huligānu piekauts.
Izgulējies sāk zvērēt un dievoties, ka tas ir bijis pēdējo reizi, ka viņš “visu ir sapratis”. Bet nekas nemainās.
Viņa uzvedība nemainās arī pēc pieciem gadiem, kad, pateicoties vectēvam-veterānam, parādās savs dzīvoklis, bet, pateicoties tēvam, labi apmaksāts darbs.
Vīrs kļūst arvien niknāks, bet Larisas piektdienas pārvēršas murgā: “Atnāks piedzēries vai pakritīs tur, kur dzer, līdz rītam?”
Ja piepildās pirmais variants, tad dzīvoklī sākas elle: televizors tiek nosviests uz grīdas, telefona vads norauts, lai Larisa nesauktu palīgā vecākus; ja nav paspējusi izskriet vārtu rūmē, tiks piekauta, bieži pārbiedēta aiz dīvāna paslēpušos dēla acu priekšā.
Par pēdējo cerību glābt ģimeni kļūst pārcelšanās uz citu pilsētu. Dzīvokļa īrēšana, jauns darbs, milzums iespaidu patiešām uz īsu laiku ienes mājā mieru. Ne uz ilgu laiku.
Vīram šajā tālajā pilsētā atrodas bijušais kursa biedrs, tāda pati “radoša personība”, kura pastāvīgi meklē iedvesmu vīnā un zālītē. Dzērāju elle atgriežas mājās.
Pēdējā nagla Larisas ģimenes zārkā tika iesista pēc 12 gadu kopdzīves.
Viņa gaidīja vīru un dēlu pēc korporatīva brauciena uz atpūtas bāzi. Cerēja, ka kolēģu vidū un, aizņemts ar dēlu, vīrs turēs sevi rokās. Kad septiņos vakarā mājās vēl neviens nebija atgriezies, sāka uztraukties.
Izsaukums pa telefonu palika bez atbildes. Deviņos atskanēja zvans. Bēdīgā balsī 9 gadus vecais dēls izdvesa: “Tētis piedzērās, iegāzās vitrīnā pārejā, sakāvās, un mūs savāca uz miliciju. Atbrauc, lūdzu, pēc manis.”
Traucoties taksī pēc bērna, Larisa pieņēma lēmumu: “Kamēr cietu es, to varēja paciest. Mans dēls vairs necietīs!”
Šķiršanās pagāja ātri. Tagad Larisai vajadzēja strādāt divas reizes vairāk, bet viņa it nemaz to nenožēloja – pretī viņa ieguva prieku aizmigt mierīgi, neieklausoties soļos kāpņu laukumiņā, bailēs gaidot piedzērušā sitienus pa durvīm.
Viņas vīrs, pazaudējis ārējo kontroli, turpināja dzert, eksperimentēt ar narkotikām, kamēr nenonāca psihiatriskajā slimnīcā.
Pēc dažiem gadiem, kad Larisas dzīve iegāja mierīgā gultnē, viņu arvien biežāk sāka mocīt jautājums, kuru reiz pirms kāzām viņa dzirdēja no ģimenes: “Kādēļ viņa ar šo cilvēku apprecējās? No kurienes atnāca šis uzstādījums “tev tas jādara”?
Atbilde atradās ar reinkarnacionikas palīdzību.
Sk. arī Francūžu mīlestība no pagātnes dzīves: nostalģija un apmātība[2].
Gribu, lai būtu mans!
Lana jau kādu stundu skrēja pa mežu, bet ātrumu nesamazināja. Viņu nebiedēja sabiezējušais biezoknis, viņa nepievērsa uzmanību, ka durstīgi krūmi plēš viņas apģērbu, ķeras plīvojošajos matos.
Deniņos pulsēja uzmācīga doma: “Viņam jābūt ar mani! Ja viņš vēlreiz paskatīsies ar vienaldzīgu skatienu, es vienkārši nomiršu!”
Tur priekšā norā dzīvoja sieviņa, ciema iedzīvotāji neieredzēja un tajā pašā laikā baidījās no viņas. Klīda runas, ka sieviņa ar vienu skatienu var pielipināt mēri tā lopiem, kurš nodarījis viņai pārestību, vai nodedzināt māju.
Lana zināja, ka kontaktēties ar raganu ir aizliegts, ka tikai izmisušas mātes iet pie viņas ar lūgumu glābt viņu mazuli no slimības. Ja ciemā uzzinās, ka viņa ir gājusi uz “nolādēto noru”, no viņas visi novērsīsies. Bet viņai bija vienalga.
Ungārija, 15. gadsimts. Larisa redzēja sevi, skrienot pa mežu, dzirdēja savu izmisīgo “gribu viņu” galvā, un jau zināja, ko lūgs sieviņai: “Piebūrumu!”
Sk. arī Maģiska iedarbība: Vai maģija ir tik nekaitīga?[3]
Ivaneks bija pats izskatīgākais puisis viņu ciemā. Garš, pašlepna stāja, pārliecināts skatiens. Un arī ģimene viņam bija turīga, kas viņam pievērsa daudzu meiteņu uzmanību.
Bet Lana bija mežonēns, dzīvoja ciema nomalē ar savu vecmāmiņu, bieži cieta badu. Viņa saprata, ka pat viņas skaistums – burvīgas zeltainas bizes līdz pēdām – nesola viņai labu nākotni. Taču dedzinošā kaisle, pamodusies pret Ivaneku, grūda viņu uz ārprātīgu rīcību – darījumu ar raganu.
Sieviņa Lanu neapmānīja – piebūrums nostrādāja. Ivaneks, agrāk lējis uz viņu aukstu nicību, atsūtīja preciniekus.
Lanas un Ivaneka turpmākās dzīves ainas zibēja Larisas atmiņā, ātri mainoties. Un arī sīki aplūkot tur nebija ko. Kāzas, dēla piedzimšana.
Vīrs pie Lanas sāniem uz citām neskatījās, bet ne laimes, ne mīlestības mājās nebija. Dažreiz Ivaneks it kā pamira ar klātneesošu skatienu. Dzīves beigās Lana palika pavisam viena. Vīrs nomira agri, un dēls, vienīgais viņas prieks, gāja bojā.
Nevienas īstas mīlestības dienas… Ne toreiz, ne tagad, pēc 400 gadiem…
Sk. arī Meditācija, kura palīdzēs atbrīvoties no vecajām attiecībām un atvērties jaunām[4].
Dvēseles dziedināšana
Telpā starp dzīvēm Lanas dvēsele atgriezās neticami savainota. Viņa nebija gatava ne tikties ar Radniecīgajām Dvēselēm, ne sarunai ar Audzinātājiem.
Tikai viena dvēsele varēja viņai palīdzēt – viņas dēla dvēsele. Viņus atstāja divatā, tajos tēlos, kuri Lanai bija dārgi dzīves laikā. Jaunā māmiņa un mazais dēls spēlējas pļavā…
Larisa pārgāja pie savas dzīves plānošanas pārskatīšanas[5]. 400 gadu – viņa ilgi atlika iespēju atdot savu karmisko parādu vīram. Taču laiks pienāca.
Viņa redz Dvēseļu Pasaulē viņu smaidošu: “Tiekam ar to galā vienreiz,” un nelabprāt, bet piekrīt. Viss nostājās savā vietā, lūk, kura dēļ un kāpēc viņai ir “Jādara!”
Var ilgi bēdāties un izmist, ja attiecības ģimenē nav izveidojušās. Žēlot sevi un vainot otru. Vieglāk no šīm enerģijām nevienam nekļūs.
Bet ir arī cits ceļš – atcerēties visu, ieraudzīt tālos cēloņus, nesaprotamus šodien. Novērtēt traumējošo savienību no dvēseles skatpunkta… Izvēle ir katra paša ziņā.
P.S. Jums ir bijušas attiecības, kuras līdzīgas čemodānam bez roktura – nest smagi un pamest žēl?
 |
Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi. |
Pievienots 16.06.2016
https://ru.journal.reincarnatiology.com/karmicheskij-brak/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/darja-pihalova/11-dazadi/3801-darja-pihalova-par-sieviskibu-un-upuresanos-attiecibas-ka-parstat-graut-sevi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3904-jelena-jasina-francuzu-milestiba-no-pagatnes-dzives-nostalgija-un-apmatiba (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2338-marina-vasiljeva-magiska-iedarbiba-vai-aizrausanas-ar-magiju-ir-nekaitiga (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/aleksejs-timofejevs/11-dazadi/3877-aleksejs-timofejevs-ka-atverties-jaunam-attiecibam (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3908-irina-tkacova-mes-pasi-planojam-savu-dzivi-lidz-iemiesojumam (Tulk. piezīme)