Lana Čulanova - Sargātāja

Лана Чуланова - Берегиня

Lana Čulanova - Sargātāja

Ах, женщина, загадки обаянье,

Очарованье нежности,

И чувств стремительный полёт.

Ak, sieviete, mīklas valdzinājums,

Maiguma burvīgums,

Un jūtu trauksmainais lidojums.

Šodien es gribu jums pastāstīt par to,
kas man ir tuvs un it kā skaidrs, bet, ja es sāku dziļāk skatīties, tad saprotu, ka šī tēma pat ļoti nav vienkārša.

Parunāsim par sievietes būtību^[1]. Pareizāk, par vienu viņas šķautni.

Pirmo reizi šī tēma man pieskārās, kad Karpatu kalnos pie ugunskura es klausījos pasaku par sargātāju (берегиня), un sirds sažņaudzās, bet dvēsele, it kā mostoties no miega, čukstēja: “Pasaka ir par mani.”

Bet tad es biju aizņemta ar citām lietām, un šis jautājums tā arī palika neatklāts. Pēc tam par sargātāju kaut kur pazibēja videoklipi, nedaudzi raksti, taču viss kaut kā ne tas bija, kaut kas tur pietrūka.

Un, lūk, vienā no saviem “ceļojumiem” es atrodu ceremoniju jeb drīzāk rituālu, kurš tiek veikts priekš manis – pavisam mazas meitenes. Un atkal skan vārds “sargātāja”.

Es sāku meklēt materiālus, lai sīkāk izpētītu, saprastu ieraudzītā jēgu, bet nekā jēdzīga tā arī neatradu. Viss kaut kāds fragmentārs, līdz galam nepateikts, gluži kā simtiem reižu kāda pārstāstīts.

Un tad es sāku atminēties, meklēt informāciju savā atmiņā, savā iekšienē.

Vēdrusija (Ведрусия):

14 03 27 04

1. Es redzu ainu, kā man (5-6 gadus vecai meitenei) uz galvas uzliek lapu vainagu, un jūtu, ka apkārt ir daudzas sievietes. Un ir saredzams, it kā viņas visas – tās ir sievietes no manas dzimtas un pašlaik notiek svarīgs rituāls, – mazo meiteni iesvēta par kaut ko, viņai ir paredzēta svarīga loma.

Es nedzirdu balsis, taču redzu, ka pēc tam, kad vainags man ir uzlikts, visas sievietes sadevās rokās. Radās aplis, lēni pa apli viņas sāka virzīties, it kā savērpjot telpu ap mani, un stariņi no katras nāca pie manis vai no manis pie viņām, gan vienādi, gan otrādi…

Un no aizmugures it kā 2 lieli gulbja spārni mani apkampj, ne man izauguši, bet tieši apkampj… Riņķa deja paātrinās, un, lūk, es jau piltuvē stāvu ārpus laika un telpas. Dzimtas^[2] māte pati riņķa dejā nestāv, it kā nedaudz no augšas skatās.

2. Pilnmēness, mežs, es – jauna meitene, noras centrā uz akmens stāvu. Redzu 4 sievietes, kā dzimtas pārstāves, tikai dzīvojušas sen. Viņas ir atnākušas, lai man palīdzētu kādā ļoti svarīgā lietā. Es apdomāju jaunu rituālu, kurā sievietes spēks būs nošifrēts. Zināšanas no šī rituāla dusēs tūkstošgadēm un pamodīsies tikai tad un tai, kura atslēgu spēs atminēt, atbildes pareizās sameklēt. Manas palīdzes simbolizē stihijas, katra savu: zemi, ūdeni, uguni (kā gaismu) un nakti.

Līdz šim ieraudzītā jēgu ainā šajā es līdz galam nevaru apjēgt, saprotu tikai, ka bija ļoti svarīgi man zināšanas nosargāt un iznest cauri laikam un nejaukumiem.

14 03 27 05

Senā Krievzeme

3. Redzu sevi pļavā, mani ielenc jaukas meitenes 4 līdz 8 gadu vecumā apmēram. Mēs jautri par kaut ko runājam, no zālēm kaut ko pinam. Un katra meitene savu zālīti atrod, savā veidā tai pieskaras, kaut ko savu iepin.

Un, lūk, es redzu, viena meitene mežam tuvojas. Lieli koki, tumšs mežs, un pēkšņi tas it kā ir uzplaucis. Šī meitene pret to rociņas izstiepa un kaut ko čukst, gluži kā pie dzimtā vēršas.

Un, lūk, jaunava jau pa pļavu iet, pat it kā peld, zālīte zem viņas nenoliecas, bet no aizmugures 2 gulbja spārni viņu apkampj.

4. Sajutusi ko nelabu, es izeju no mājas un redzu kādas manas mācekles tēvu. Viņš meitas ķermeni uz rokām nes, izplūst asarās, pie manām kājām to noliek un saka: “Piedod, sargātāja mīļā, nenovaktēju, nenosargāju savu gulbīti.” Melns no bēdām kļuvis vecais vīrs, bet es vairs palīdzēt nevaru. Redzu, ka meitenes dvēsele iet prom, neko nedzird, negrib saprast. Viņā ir tikai pārestības rūgtums, un nolemj viņa nākamo reizi vīrieša ķermenī piedzimt, lai saprastu, kā tas ir – stiprai būt un visu, ko gribas, sev ļaut.

Nu nesaprot muļķīte sāpju dēļ – ja vienu reizi atsakies no sievišķās būtības savas, atpakaļ nu grūti būs ceļu atrast…

14 03 27 06

5. Nakts, mēness, upe. Es lēni ūdenī iegremdējos, mēness gaismā it kā, ne ūdenī mazgājos.

Rīts, viegls vējiņš, saulītes siltie stari. Es basām kājām zemes cietumu jūtu, ar visu ādu saulīti uzsūcu, ar visu ķermeni, visām šūniņām gaisu es ieelpoju.

Un tā visu stihiju visu vienotību sevī es jūtu.

Lai kādā savu dzīvju epizodē es neieskatītos, tur visur ir sevis un savas būtības zināšana un izpratne. Esmu sieviete^[3], un sargātāja – tā ir būtība mana.

Pa dzimtu, pa sievišķo līniju man visu sieviešu zināšanas ir nodotas. Visu, ko savāca, ko iemācījās, ko saprata un apzinājās, visu man nodeva. Un tās nebija kaut kādas mācības, nodarbības, nē. Es vienkārši zināju un izmantoju visu, ko pratu, savu kaut ko pieliku, jaunu izdomāju, kaut ko līdz galam izstrādāju, kaut ko padziļināju.

Un nepadomājiet, ka tikai senatnē tādas spējas bija. It nemaz nē.

Dzimtas atmiņā viss glabājas katrai sievietei, ir ierakstīts un gaida tikai savu stundu. Tikai, lai izmantotu šo dārgumu krātuvi, vajag atminēties savu būtību – sievietes būtību.

Sievieti sevī pieņemt, ne sievišķās enerģijas ar vīrišķajām harmonizēt, bet sievieti sevī ieraudzīt viengabalainu un atzīt.

Mēs esam sargātājas tāpēc, ka misija mums ir sargājoša.

Mēs sievišķās zināšanas glabājam, pa dzimtu tās nododam.

Mēs gan savu, gan vīra dzimtu sargājam, mierā saglabājam.

Bērniņus saudzīgi audzinām.

Mīlestību ģimenē sargājam.

Savas dvēseles siltumu glabājam.

Un ar viņas siltuma gaismu iedvesmojam.

Ar katru dienu arvien jaunas un jaunas zināšanas un apzināšanās atpakojas manī. Es jūtu jaunu enerģiju strāvojumus, kuri mostas manā iekšienē.

Un es priecājos, ka tas ir pieejams katrai sievietei.

Ar ko sākt? – jūs jautāsiet. Ir ļoti vienkārša recepte, es nošpikoju to savās dzīvēs. 🙂

14 03 27 07

Sāciet iespēju robežās staigāt basām kājām. Tikko parādās tāda iespēja, nometiet apavus. Sajūtiet basas kājas pieskaršanos zemei, zālītē iebrieniet, pa rasu pastaigājiet. Ar kāju pēdām savām zemes-māmuļas visu spēku un cietumu, viņas atbalstu sajūtiet.

Sievietei ir unikāls talants, vīrietim neapjaušams. Viņa spēj sapni materiāli iemiesot. Jo tieši sieviete taču bērniņu iznēsā un dzemdē. Tieši caur sievieti jauna dvēsele dzīvei parādās.

Un zeme – viņa tieši arī ir tā, kas par matēriju atbild, viņa ir tās māte un dzemdētāja. Tieši tāpēc sievietei tik svarīgi ir saikni ar zemi just, basām kājiņām viņai pieskarties, augus ar mīlestību dēstīt, brunčus garus kā zvanu nēsāt, lai zemes spēku virpulī ap sevi savērptu, enerģiju riņķa deju palaistu.

Es sapņoju, lai mēs – sievietes – atminētos savu būtību,

atrastu ilgoto atslēdziņu no dzimtas zināšanām,

un spētu atšifrēt to, ko sargājušas un glabājušas gadsimtiem ilgi

mums ciltsmātes mūsu,

iemācītos izmantot sev dzīvajām par labu un atkal kļūtu par Sargātājām.

P.S. Un par ko sapņo tu, mana mīļā lasītāja? Vai tu jūties kā sargātāja? Uzraksti, lūdzu, komentāros zem raksta. Mani interesē tavs viedoklis.