Как научиться любить. Воспоминания прошлой жизни
Kā iemācīties mīlēt. Pagātnes dzīves atmiņas
|
|
|
Kristīne Ņikitina |
Esmu Reinkarnacionikas Institūta studente. Kopš iestāšanās momenta Institūtā jau ir notikuši daudzi man nozīmīgi notikumi.
Bez pārspīlējuma varu teikt, ka tagad katra dzīves diena ir piesātināta ar krāsām un atklājumiem. Pieredzes rakstīt rakstus man nav, bet varbūt tas būs noderīgi žurnāla lasītājiem.
Jebkurā gadījumā esmu pateicīga iespējai dalīties ar jums!
Pirmais lietus
Todien mūsu pilsētā bija pirmais lietus. Vēl ne gluži pārliecināts, sajaukumā ar sniegu. Vēja brāzmas, staigājošas pa jumtu, sīko nemierīgo pilienu dauzīšanās pa stiklu – tas viss atkal atdzīvināja manī skumju sajūtu.
Tieši to sajūtu, kura nav pametusi mani kopš bērnības, kopš pirmajiem atmiņas momentiem.
Izejot uz balkona, ieelpojot silto agra pavasara gaisu, ieraugot pelēkās debesis un pilienu kaskādi uz stikla, es vēl asāk sajutu sevī šo pelēko skumīgo kamoliņu, kaut kur pašās krūtīs zem sirds.
Pirmās domas: “Nu, lūk… Atkal skumjas-ilgas… Izbeidz! Pavasaris taču! Nedomā par slikto!” Bet pēc tam es tomēr nolēmu “padomāt”…
Un, lūk, mans pieprasījums skanēja tā: “No kurienes šī skumju sajūta, kura rodas katru reizi, kad līst lietus?”
Man gribējās saprast, kāpēc es tik asi vienmēr attiecos pret lietu, bet bērnībā varēju stundām sēdēt verandā un bēdāties, skumt, raudāt… Kāda dēļ? Kaut kā dēļ?
Tā bija viena no manām pirmajām pašiegremdēšanās pieredzēm. Ērts stāvoklis, atslābināšanās… Un, lūk… Es redzu…
Alberto
Slapjš ielas akmens bruģis. Dzirdu papēžu klaboņu, jūtu savus sirdspukstus. Es steidzos, kājas pinas garā smagā brūnas krāsas apģērbā. Man ir kapuce, bet tā neglābj no lietus, esmu caurcaurēm izmirkusi.
Esmu jauna sieviete. Rokās, slēpjot tās zem apmetņa, es turu saini. Kaut ko smagu. Sainī atrodas 3 mazi maisiņi, tā ir nauda.
Esmu krājusi to ļoti ilgi, sapņojot aizbēgt no saimnieka mājas ar savu mīļoto. Man maksā nelielu algu, bet kaut ko es tomēr sakrāt esmu paspējusi.
Es ļoti steidzos. Beidzot pienāku pie lielas akmens mājas, atveru smagās durvis. Daži pakāpieni lejup, un tur pie galda, uz kura stāv svece, sēž cilvēks. Viņš ir liels, smagnējs, saliecies pār galdu un, redzams, kaut ko domā.
Es pieeju pie viņa un nolieku uz galda savu saini. “Es atnesu,” saku viņam. “Jūs atlaidīsiet viņu?”
Cilvēks sagrābj saini, pieceļas, pagriežas pret mani ar muguru un saka: “Vācies prom! Domāji, viss ir tik vienkārši? Naivā! Ej prom!” – un viņš iesmējās ar rupjiem smagiem smiekliem. Es sastingu…
Kājas sāka ļodzīties, rokas trīcēt, elpa aizrāvās… Es ticēju, es patiesi ticēju, ka viss izdosies… Raudas izraujas no manām krūtīm, es skrienu pie šī cilvēka, nokrītu ceļos, saķeru viņa rokas.
“Lūdzu! Es lūdzu jūs! Es jūs ļoti lūdzu! Lūdzu! Pasaudzējiet! Atlaidiet viņu!” – es nepārstāju runāt.
Viņš krasi atgrūž mani, es aizlidoju un atsitos ar galvu pret pakāpieniem. “Vācies ārā!” – viņš kliedza. Taču tas mani neapturēja, es atkal ceļos kājās un, gauži raudot, vāļājos pie viņa kājām uz netīrās grīdas.
Vārdi vairs neveidojas, un no manis raujas ārā tikai skaļas raudas un “lūdzu…” Izmisumā es nostājos uz ceļiem un mēģinu saplēst savu apģērbu. “Nemiet mani! Dariet visu, ko gribat! Tikai atlaidiet viņu!”
“Ak, tu!” – izkliedza cilvēks un, sagrābis mani, sāka vilkt uz durvju pusi. “Atstāj žurkām savu netīro ķermeni! Man pietiek!” – un ar šiem vārdiem viņš izmeta mani uz ielas, lietū, uz slapjā bruģa.
Es pieceļos. Laukumā jau ir pūlis. Uz karātavām ved ieslodzīto. Pa viņa slapjajām melnajām cirtām notek lietus strūklas. Viņa baltais krekls ir kļuvis netīri pelēks un aplipis ķermenim. Manam izmisumam nebija robežu.
“Alberto! Alberto! Piedod man! Piedod man!!! Es mīlu tevi, Alberto!” – es kliedzu, virzoties uz ešafotu. Bet te mani sagrāba. Es sajutu, ka kādas rokas atmeta mani no karātavu paaugstinājuma tieši pūlī.
Es nokritu zem klaigājošo cilvēku kājām, dubļos. Man bija vienalga, ka apģērbs ir izmircis, ka es guļu netīrā peļķē zem lietus. No izmisuma un raudām es nespēju piecelties.
Pārnesos mēnesi uz priekšu. Sausi laikapstākļi. Rudens vai vasaras beigas. Es guļu tieši uz zemes, putekļos. Zem galvas kaut kāds akmens. Tas ir kaps. Mana Alberto kaps.
Es atradu, kur apglabāja manu mīļoto, atnācu šurp un, neceļoties augšā, guļu uz viņa kapa. Glāstu auksto akmeni. Spēku nav nemaz.
Pirmā tikšanās
Pārvietojos uz iepazīšanās dienām, gribu saprast, kādas mums bija attiecības, kas es esmu.
Mēs esam jūras krastā, starp milzīgiem akmens bluķiem. Skraidām, smejamies, flirtējam viens ar otru. Viņš paņem mani uz rokām, griež riņķī. Man ir apmēram 23 gadi, tā ir Itālija. Zināšana, ka XVI gadsimts.
Strādāju turīga cilvēka mājā par kalponi, dzīvoju turpat. Alga ir maza, bet es to arī netērēju, man nevajag.
Alberto ir valsts dienestā, bet viņam tur ir ļoti smagi. Viņš man neko nav stāstījis, es zinu tikai, ka kungu starpā ir daudz intrigu, viss ir saistīts ar naudu, varu.
Viņš sapņo aizbraukt, aizbēgt no šejienes. Un es kopā ar viņu. Viņš uzliek man galvu uz ceļiem, es glāstu viņa cirtainās sprogas. “Eņģeli mans…” – viņš man čukst.
Pārvietojos uz nāves momentu. Es guļu gultā, istabā ir pustumsa. Pretējā stūrī deg svece. Blakus man mūķene, viņa mērcē lupatu tasē ar ūdeni un slauka manu pieri.
Man ir ļoti karsti, krekls viss ir izmircis no sviedriem un pielipis ķermenim. Kustēties nevaru, grūti ir pat elpot. Mūķene savāca mani toreiz, uz kapa, mēģināja atkopt, bet es tā arī nespēju atgūt spēkus. Viņa aiziet, aizver aiz sevis durvis.
Dzirdu viņas papēžu klaudzienus uz grīdas, smago durvju aizvēršanās čīkstoņu. Es smagi nopūšos, jūtu, ka vairs viņu neredzēšu. Rītausmā es atžilbu. Nedaudz tālāk par gultu – logs. Redzu pelēkas debess gabaliņu. Skumji, bet jūtu, ka drīz es atnākšu pie mīļotā.
Mana dvēsele viegli iziet no ķermeņa. Redzu savu ķermeni, guļam gultā. Kastaņbrūnie mati pielipuši sejai, kaklā – katoļu krustiņš. Seja saasināta, iekritušas aizvērtas acis. Man ir nedaudz žēl šī ķermeņa… Es tā arī nespēju dzīvot…
Tikšanās ar tuvajām dvēselēm
Paceļos, izeju cauri jumtam, pametu Zemi. Viņa ir tālu lejā. Nedaudz tālāk – baltas, apžilbinošas gaismas sabiezējums. Es lidoju pie tā. Sajūta, ka zem kājām tagad ir balsts. Esmu līdzīga pēdējās dzīves cilvēka ķermenim, tikai nedaudz smalkāka, caurspīdīgāka.
O! Es redzu dvēseļu grupu! Viņas sagaida mani! Nevaru saskatīt kādu paziņu, kaut arī saprotu, ka viņas – mani tuvinieki. Esmu nedaudz nomākta un apjukusi. Zinu, ka viņas ir pieņēmušas tādu “cilvēcisku” izskatu tieši tāpēc, lai man būtu komfortabli.
Viņas smaida man un sastājas apkārt. Bet, lūk, es redzu viņu! Alberto! Nortons! Viņš smaida man, un tagad ir pavisam tuvu. Nortons – tā ir tā tuvā Dvēsele, ar kuru mēs jau ne reizi vien esam bijuši iemiesojumā, es atpazīstu viņu.
“Norton! Es tā priecājos tevi redzēt!” – es iesaucos.
“Arī es! Arī es priecājos!” – viņš atbild un ieskauj mani savā enerģijā.
Mums tuvojas vēl viena Dvēsele. Tas ir Gilmans! Mans Gids! Es redzu viņu cilvēka izskatā. Tas ir melnīgsnējs vīrietis garā bēšas krāsas apģērbā. Lielas brūnas acis, bet uz galvas nemaz nav matu. Viņš sveicina mani, smaida.
“Redzu, tu nemaz neesi tik bojāta,” viņš saka. “Bet, lūk, tas par kaiti nebūs,” – un sniedz man mirdzošu lodi. Es paņemu to rokās, un tā pati no sevis iekļūst manī saules pinuma līmenī.
“Tev vajadzīgi spēki,” saka Gilmans un ļauj mums ar Nortonu nedaudz pabūt kopā. Mēs pastaigājamies.
Pašlaik nav ainavas. Tā ir gaiša telpa, zem kājām – kaut kas līdzīgs akmens celiņam, bet attālāk – konstrukcija tempļa izskatā, kurā mani gaida Gilmans.
“Es netiku galā?” es jautāju Nortonam. “Es taču varēju šo dzīvi nodzīvot citādāk?”
“Tu varēji dzīvot,” atbildēja Nortons. “Varēji iemācīties mīlēt ne tikai mani.”
“Iznāk, ka man neizdevās…” ar skumjām atbildu viņam. “Esmu tā nogurusi…”
“Jā, domāju, laiks atgriezties. Viss vēl ir priekšā, tev viss vēl ir priekšā,” viņš teica un vēlreiz apkampa mani ar savu enerģiju. Un es atcerējos, kā viņš ne reizi vien ir bijis mans tēvs vai vienkārši aizstāvis iepriekšējos iemiesojumos.
Kāda ir manas mācības būtība?
Mēs atgriezāmies pie tempļa, kur mani gaidīja Gilmans. Es iegāju iekšā. Tur stāvēja griezts akmens galds, kuram abās pusēs – divi masīvi krēsli.
“Saki, kāda ir manas mācības būtība?...” es pajautāju.
“O! To tu tagad pati man pastāstīsi!” plati smaidot, viņš atbildēja.
“Labi. Nortons saka, es varēju iemācīties mīlēt…” sāku es domāt. “Jā, viņam ir taisnība. Es varēju iemācīties mīlēt…
Iemācīties mīlēt caur zaudējumu… Iemācīties piedot, mīlēt sevi, citus… Nebūt tik atkarīgai. Varēju aiziet ticībā, palīdzēt cilvēkiem…”
“Nu, lūk, redzi. Viss ir pareizi,” teica Gilmans. “Tu varēji iemācīties lasīt un rakstīt un strādāt pie sava saimnieka vairs ne kā kalpone. Atceries, mēs skatījāmies variantus pirms iemiesojuma?”
“O! Kā es varēju aizmirst!” es iesaucos, it kā atceroties vajadzīgo informāciju jau pēc eksāmena. “Tev vēl būs iespēja visu izmēģināt un atrisināt,” viņš pasmaidīja. “Bet tagad – skriešus uz atjaunošanos!”
Es piecēlos un jau pie durvīm pajautāju: “Tu būsi blakus nākamo reizi?” – “Es vienmēr esmu blakus, tu taču zini,” ar siltumu balsī un smaidu sejā atbildēja mans Gids.
Lūk, tā es arī uzzināju cēloni skumjām, kuras radās lietus laikā. Ko man tas deva? Man kļuva vieglāk no savu skumju cēloņa izpratnes, – tagad tās man nešķiet tik nesaprotamas un neizskaidrojamas.
Un tikšanās ar Audzinātāju-gidu un tuvu dvēseli – vienkārši ne ar ko nesalīdzināms pārdzīvojums! Es no iekšienes sajutu tuvo Dvēseļu siltumu, viņu atbalstu un izpratni. Sapratu, cik daudzpusīga ir dvēseles izvēle[2].
Kad šķiet, ka neko vairs nevar izmainīt, un nolaižas rokas, – izrādās, izeja ir! Ir izvēle! Un to izdarām tieši mēs paši!
Sapratu, cik svarīga dvēselei ir katra pieredze. Ka tā it nemaz nav nosodāma no Audzinātāju un iemiesojuma dalībnieku puses, pat ja dzīve nav nodzīvota pēc iecerētā scenārija. Un galvenais – es sapratu, cik svarīgi ir vienkārši uzticēties sev un savai sirdij!
Kristīne Ņikitina,
Reinkarnacionikas Institūta
studente
P.S. Jūs jūtat, ko jums saka jūsu sirds? Kādu iespaidu uz jums atstāja Kristīnes stāsts? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 10.07.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-nauchitsya-lyubit-vospominaniya-proshloj-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3904-jelena-jasina-francuzu-milestiba-no-pagatnes-dzives-nostalgija-un-apmatiba (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3846-nadezda-batalova-misija-ir-iespejama (Tulk. piezīme)