Кристина Никитина – Как меня разбудил голос моей души
Kristīne Ņikitina - Kā mani pamodināja manas dvēseles balss
Sveicu jūs, draugi!
Sagribējās dalīties ar jums tajā, kas ir noticis manā dzīvē pēdējo mēnešu laikā. Par to, ka sāka notikt pārmaiņas, es jau rakstīju rakstā “Elpot ar Dvēseli”[1].
Ja atceraties, no darba es aizgāju vēl aprīlī un absolūti nestādījos priekšā, kas būs tālāk. No darba aizgāja ne gluži bezrūpīgi – bija sakrājusies naudas summa, ar kuru varēju mierīgi dzīvot mēnešus 3, 4 (krāju atvaļinājumam).
Sakarā ar aiziešanu no darba ilgi domāju – ko tad es varēju izdarīt citādāk. Tagad saprotu – protams, varēju, taču mana pieredze bija tieši tāda, manai dvēselei, kā vienmēr, vienkāršus ceļus nevajag. Rezultātā atnāca izpratne, kāpēc tomēr aizgāju no darba, – es sāku izpaust savu “Es”, savu unikalitāti, savu viedokli.
Man gribējās dāvāt vairāk laika saziņai ar pacientiem, sniegt rekomendācijas un strādāt no sirds, nevis vienkārši naudas dēļ. To sajuta vadība, un mani vienkārši sāka “bāzt ciet” un apspiest, tāpēc arī manī radās tāds protests.
Pēc aiziešanas no darba es domās sastādīju sev plānu – atpūsties no visa, nemeklēt, uzticēties un pamēģināt pirmo reizi dzīvē vienkārši nestrādāt!!! Man tas vienmēr ir bijis visbriesmīgākais, jo kopš jaunības apgādāju sevi pati.
Plānos bija pabeigt Reinkarnacionikas Institūta pirmo kursu, noslēgt mācību sesiju (mācos par psihologu universitātē), vērot, kas “nāks” darba ziņā, un jau, ja nebūs variantu, aktīvi sākt meklēt darbu jūnija sākumā, tieši pēc sesijas.
Dvēsele mani veda
Maijā aizlidoju uz Institūta Konferenci Maskavā, kas deva man lielu resursu dzīvei. Tikšanās ar mīļiem un tuviem cilvēkiem, pirmo reizi Maskavā, pirmo reizi lidojums lidmašīnā…
Diez vai es būtu atļāvusies to izdarīt, strādājot bez brīvdienām. Starp citu, es apmetos uz piecām dienām pie draudzenes no Institūta, mēs toreiz tikāmies pirmo reizi šajā dzīvē.
Uzsvēršu “šajā”, jo izpratne, ka mēs esam tuvas, neatstāja mani jau pēc pirmās virtuālās iepazīšanās un apstiprinājās tieši braucienā. Pa ceļam uz Maskavu un pašā pilsētā saņēmu daudz mazu, bet ļoti patīkamu dāvanu no Visuma, kas tikai pastiprināja ticību notiekošajam.
Pēc tam – atgriešanās mājās, pēdējās dienas pirmajā kursā, mūsu “izlaiduma balle”. Domas par to, ko tad darīt tālāk, neatstāja. Kā ideālu sapņoju, ka izdosies sākt konsultēt un tad nenāksies strādāt pēc līguma.
Visu šo laiku centos nelaist garām zīmes, mēģināju dažādus paņēmienus pelnīt – to, kam “pieāķējās” uzmanība un kurp veda dvēsele. Un visur “negāja”: vai nu sapratu, ka tas “nav mans” un es no tā nesaņemšu vispār nekādu labpatiku, vai arī vispār nenāca izpeļņa.
Jaunas zīmes
Patstāvīgas konsultēšanas procesā sapratu, ka eksistē vēl daudz problēmu, ka vēl ir par agru. Plus es redzēju interesantu simbolisku sapni, kurā vēl tad tika parādīts, ka ir tā kā par agru plūkt savas attīstītības augļus.
Sapnī es redzēju lielu skaistu koku ar lieliem stingriem ziedpumpuriem. Blakus tam stāvēja vecs vīrs Glabātājs. Es noplūcu vienu pumpuru, tas bija tik skaists un līdzīgs saldējumam, ka man sagribējās to apēst. Bet vecai vīrs teica: “Vēl par agru, pagaidi.” Un es sapratu, ka aiznesīšu šo pumpuru mājās un tas nenovītīs.
Koks – tā ir manas personības struktūra, ziedpumpuri – zināšanu un attīstītības augļi.
Vēl pēdējā laikā, kaut kur pēc manas dzimšanas dienas maija sākumā, es sāku ievērot, ka dzirdu kādu balsi. Neuzstājīgu komentēšanu par dzīvē notiekošo. Vienkārši pēc situācijas – zināmu vērtēšanu un rekomendācijas. Sapratu, ka tā ir manas dvēseles, mana Augstākā Es balss.
Un, kaut arī plānu tuvākajai materiālajai dzīvei es biju sev uzbūvējusi, ļoti grūti bija neuztraukties un nedomāt, kā gan nest materiālus ienākumus savā dzīvē. Augstākā Es balss skandināja: “Visam savs laiks! Nesteidzies! Tu gribēji atpūsties!”
Taču, kā tas bieži mēdz būt, vienalga bija diezgan grūti noticēt un pieņemt šo zināšanu. Analītiskais prāts turpināja padoties panikai, un tas noveda pie tā, ka, pastāvīgi iegremdējoties, es vienkārši pārstāju “redzēt”, pārstāja nākt informācija! Es redzēju vienkārši kādu telpu, un tālāk nekas negāja.
Sapņi – vēstneši tam, kas būs
Kaut mani tas arī satrauca un vispār grāva uzticēšanos visam, es aiz paura vilku sevi ārā no neticības, turpināju meditēt. Un pēc tam mēs ar grupas biedrenēm veicām iegremdēšanās nodarbību, un viss aizgāja… Sapratu, ka vienkārši neuzticos sev sava satraukuma dēļ un izvirzu jautājumus, uz kuriem pagaidām ir par agru zināt atbildes.
Un pēc tam, jau ejot pašvingrinājumā, es uzstādīju pieprasījumu pakontaktēties ar Audzinātāju. Man izdevās iegremdēties, un es ieraudzīju sevi un Augstāko Audzinātāju kādā kalnā, uz kraujas, zem kuras klājās zaļas pļavas un lauki. Viņš apkampa mani, es jutu viņa atbalstu.
Uz maniem jautājumiem par ceļu un uz lūgumu par palīdzību zīmēs, Audzinātājs sākumā vienkārši skatījās uz mani un klusēja, bet pēc tam pateica, ka es visu zinu pati, ka visam savs laiks un manā priekšā ir atvērti visi apvāršņi…
Gribu arī teikt, ka man sāka bieži rādīties sapņi, kā tas bija pirms Institūta. Toreiz informācija neatrada izeju un nāca sapņos, bet, apguvusi reinkarnacionikas metodes, es sāku ļoti reti redzēt sapņus – visu, kas man bija nepieciešams, es uzzināju no iegremdējumiem.
Bet tagad, kā es to sapratu un izjutu, manai apziņai bija komfortablāk kaut ko uzzināt tieši tādā maigā simboliskā režīmā, tāpēc atkal parādījās sapņi.
Tad, lūk, man atkal sāka rādīties darbs “ātrajos”. Apdomājot to visu, kas ir noticis, un savus sapņus, apspriežot to ar savu Augstāko Es, sapratu, ka neesmu līdz galam izgājusi mācību par atbildības uzņemšanos – par sevi, par savu dzīvi, rīcību un arī – par citiem cilvēkiem savas profesijas ietvaros. Nu, un arī ticība sev un saviem spēkiem. “Ātrajos” es vienmēr pirms maiņām ļoti uztraucos, katru reizi gāju kā uz fronti.
Un, protams, radās doma – vai tiešām man atkal vajag iet uz “ātrajiem”, lai visu līdz galam izstrādātu? Bet tūlīt pat nāca izpratne, ka, kaut arī morāli un grūti man bija no turienes iet prom, es toreiz to ļoti gribēju.
Ja aizvācam visu uztraukumu, tad pat fiziski tāds darbs ir ļoti smags: diennakti uz kājām, naktīs negulēt, ziemā pārsalt, nest smagumus utt. Un tūlīt pat Visums atsūtīja atbildi – piezvanīja sens paziņa, ko agrāk vispār nebija darījis, un vienkārši sāka stāstīt, cik pašlaik smagi ir strādāt “ātrajos”. Es to sapratu kā zīmi: atgriezties man nevajag.
Sapņi sāka piepildīties
Jā, un es arī neaizmirsu paust savu nodomu-vēlmi Visumam. Rakstīju tos nosacījumus, kādus es gribu tagad dabūt darbam.
Jūnijs tuvojās beigām, darba ziņā nekas nebija izveidojies, un sāku jau aktīvi meklēt. Domāju, ar ko gan es tagad varu nodarboties, un atnāca vienkārša izpratne, ka tagad pelnīšanai man vajag izmantot to, ko es jau zinu, un tā tieši ir medicīna.
Un uzrakstīju savai paziņai, pajautāju, vai viņiem pašlaik nav vajadzīgi darbinieki. Un tā “nejauši” iznāca, ka tieši pašlaik esmu ļoti vajadzīga viņu ražošanā.
Tas ir feldšeres darbs veselības punktā lielas rūpnīcas teritorijā. Stāvā, kur es strādāju, ir daudz kabinetu, kurus varu izmantot palīdzības sniegšanai, es dežurēju – palīdzu tiem, kas griežas pēc palīdzības un izbraucu uz steidzamiem izsaukumiem.
Tas ir, tie paši “ātrie”, bet citādā veidā – teritorija ir ierobežota, un drošības tehnika ir augstā līmenī, tāpēc izsaukumu un apmeklējumu nav tik daudz.
Tā piepildījās manas vēlēšanās – man ir laiks pacientiem, ir apstākļi palīdzības sniegšanai, un pat sanitāri epidemioloģiskie noteikumi ir augstākajā līmenī, kas vispār ir retums. Ir arī iespēja sniegt steidzamu palīdzību, sava veida adrenalīns, jo izsaukumi tomēr gadās.
Jā, es tāpat kā “ātrajos”, strādāju viena. Izdaru apskati, pieņemu lēmumu, sniedzu palīdzību – lūk, arī atbildības izstrādāšana… Bet es atkal varu palīdzēt cilvēkiem!
Kad sākās stāšanās darbā (un tā ir liela skraidīšana, vēl jo vairāk, kad taisies strādāt slēgtā ražošanā), viss noritēja ļoti ātri un gludi, kaut arī pazīstamu vadības personāla vidū man nav. Līdz pat smiekliem – pirmo reizi gāju uz stažēšanos un uz asfalta ieraudzīju uzrakstu “Sveiciens dzimšanas dienā, Kristīne!”.
Radās sajūta, ka esmu atvērusies Visumam, un viņš ir panācis man pretī. Nedēļas laikā vienkārši “nejauši” satiku daudz vecu paziņu, ar kuriem nebiju tikusies gadiem, taču bija saglabājušās siltas attiecības. Redzams, es tomēr nevarēju sev atzīties, ka man ļoti patīk mans “ātri palīdzošais” darbs un medicīna principā.
Amizanta iznāca arī pirmā naktsmaiņa, man gan tas viss bija saprotams, bet ar mani dežurējošajam vadītājam notiekošais lika nedaudz uztraukties.
Vienkārši Visums ļoti maigā formā parādīja galvenās iespējamās situācijas – pusnaktī nostrādāja signalizācija, bija izsaukums palīdzības sniegšanai un personāla konsultācija. Bet, tā kā viss notika vienā naktī, tas arī šķita dīvaini.
Pašlaik man viss vēl ir ļoti satraucoši – jauna vieta, jauni cilvēki, jauna nodarbe, bet ir interesanti jau no jauna rakursa skatīties uz pacientiem, uz neatliekamu stāvokļu gadījumiem un vispār uz mūsu vienmēr mīklainajiem dežūras apstākļiem. Patīkami bija naktsmaiņā just Audzinātāju, kurš teica, ka viss būs labi.
Pagaidām gan es nevaru zināt visu, ko man atnesīs jaunais darbs un kāda būs mana pieredze. Zināt visu uzreiz – tas vienkārši nav interesanti, tā mēs varētu atminēties visu un uzreiz par visiem iemiesojumiem.
Ko tālāk? Gūt jaunas zināšanas, iet tālāk savu ceļu – mācīties Institūta otrajā kursā, iegūt “zemes plāna” diplomu psiholoģiskajā konsultēšanā un apgūt jau jaunu Reinkarnacionikas Konsultanta profesiju. Turpināt dāvāt savu Mīlestību un saņemt dāvanas no Visuma.
Rakstu to visu, jo parādījās zināšana, ka mans stāsts būs svarīgs kādam no lasītājiem.
Par ko tas viss? Par to, ka vajag uzticēties sev – jo ir taču tik grūti dažreiz vienkārši noticēt savai dvēselei un saviem iekšējiem uzplūdiem! Visu šo laiku man ir bijis gan bail, gan skumji, gan piemeklējis izmisums. Mēdza parādīties arī neticība brīžos, kad nenāca informācija.
Mēs esam saistīti ar tūkstoš pavedieniem
Esmu sapratusi galveno – mums vienmēr atnāk tikai tas, kas nepieciešams tieši tagad. Situācija var būt grūta, var būt smagi, sāpīgi, bet vajag uzņemties atbildību par savu izvēli un turēt prātā, ka, lai kā nebūtu, – tas viss ir mums pa spēkam un blakus vienmēr ir mūsu Audzinātāji un sargeņģeļi. Vajag vienkārši skatīties apkārt, pamanīt zīmes un uzticēties savai dvēselei un Visumam.
Visu šo laiku apzināti un intuitīvi ar mani bija mani grupas biedri kopš Institūta pirmā kursa mācībām. Daudzi vienkārši ar savu saziņu sniedza atbalstu, un no tās informācijas, kurā mēs turpinām dalīties cits ar citu, es sev nepieciešamo saņēmu noteiktā momentā.
Tagad es pilnvērtīgi jūtu, kā mēs visi esam sasaitīti kopā, – cilvēki paši pēc savas būtības un, runājot jau konkrēti, – tie, kas kaut kā ir saistīti ar Reinkarnacionikas Institūtu, tie, kurus es iepazinu tieši šeit.
Iztēlojoties mūsu telpu, es redzu, kā no katras dvēseles stiepjas diedziņi savā starpā, kā mēs visi mijiedarbojamies, kā ienesam savu ieguldījumu kopējā telpā, Visumā.
Es pateicos jums, mīļie, par to, ka jūs esat! Par jūsu mīlestību un atbalstu! Visiem mums es novēlu pašu vislabvēlīgāko atrisinājumu visām sarežģītajām situācijām, patīkamas apzināšanās un Visuma dāvanas!
P.S. Kādas izmaiņas notiek Jūsu dzīvē? Vai sekojat savas dvēseles balsij?
Pievienots 13.11.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-menya-razbudil-golos-moej-dushi/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3859-kristine-nikitina-elpot-ar-dveseli (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4164-ka-musu-garigie-audzinataji-ved-mus (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/2-uncategorised/794-irina-akulova-atgriesanas-pie-sevis-7-prakses-kuras-plidzes-iemacities-dzirdet-savu-dveseli (Tulk. piezīme)