Кристина Никитина – Дышать Душой

Kristīne Ņikitina - Elpot ar Dvēseli

 

Kristīne Ņikitina

 

Šis stāsts sākās sen. Var teikt, kopš pašas manas dzimšanas. Ilgs ceļš, topot par sevi, meklējot savu ceļu. 21. gada vecumā man šķita, ka izvēlētais virziens dzīvē arī ir mans uzdevums tajā.

Uz biežajām slimībām, traumām un pat ceļu satiksmes negadījumu manas maiņas laikā es vienkārši aizvēru acis. Atradu izskaidrojumu katram gadījumam, atsaucoties uz nogurumu un neiekārtoto personisko dzīvi.

Tajā laikā es strādāju ātrās medicīniskās palīdzības brigādē par feldšeri, bet patiesībā – darbs biežāk ārsta lomā jeb, precīzāk, – “par visiem”.

Un tikai pēc četriem gadiem es nolēmu, ka šis darbs man ir smags, kā minimums – fiziski. Ar asarām acīs es atvadījos no kolektīva.

 

Atklājumu sākums

Visu to laiku es turpināju virzīties virzienā “pie sevis”, meklēju atbildes uz saviem dziļajiem jautājumiem, bet it kā klīdu pa tumsu.

Iestājos neklātienes nodaļā specialitātē “Psiholoģija”, bet darbā atradu vieglāku variantu – sāku nodarboties magnētiskās rezonanses tomogrāfijas virzienā. Un visādi būtu nekas: gan silti, gan naudīgi, gan rutīnu var pārciest…

Bet… iekšējais protests brieda arvien vairāk. Psiholoģija un psihoterapija nedeva atbildes uz svarīgajiem un dziļajiem jautājumiem. Tieši tajā periodā es arī iestājos Reinkarnacionikas Institūtā^[1].

 

Norādes uz nodarbībām un mācībām es biju sastapusi vairākus mēnešus, taču radās domas: “nepaspēšu”, “nav laika”, “jau tāpat darbs ir bez brīvdienām”. Pirmā kursa nodarbību sākuma dienā (redzams, zemapziņā tomēr šis fakts bija iegaumēts), burtiski stundu pirms ievada lekcijas, galvā uzliesmoja lieli burti: “EJ!!!”

 

Un mani gluži kā ar verošu ūdeni applaucēja! Pieskrēju pie datora, un, lūk, jau pēc desmit minūtēm esmu piereģistrēta pirmā kursa studente!

Neaizmirsīšu to sajūtu, kad Māris sāka vadīt pirmo organizatorisko nodarbību! Es jutos kā pirmklasniece, kurai viss šķiet jauns un nesaprotams, un es esmu ļoti pateicīga Mārim par svarīgu detaļu sīku un jēdzīgu izskaidrošanu.

Saraucošos momentus pirmajā tikšanās reizē ar grupas biedriem, pirmajās nodarbībās un ceļojumos es izlaižu. Visu to jūs varat izjust no iekšienes, vienkārši kļūstot par Institūta studentu. Bet, lūk, par vienu gadījumu gribu pastāstīt.

 

Atlaišana – biļete uz brīvību!

Kārtējā nodarbībā ar Valentīnu Pavļenko^[2] un Garīgajiem Kuratoriem mans pieprasījums skanēja tā: “Vai ir efektīvs mans virziens saziņā ar mīļoto cilvēku? Un, ja nē, tad kā? Pa kuru ceļu iet, lai labāk atrisinātu eksistējošās problēmas?”

Sākumā mēs gājām meditācijā sava pieprasījuma “svarīguma pārbaudei” un pēc tam – atkārtotā iegremdējumā, lai izstrādātu tieši to, kas patiešām ir nepieciešams katram šajā momentā.

Taču pirmajā iegremdējumā acu priekšā es redzu savu rokdarbu, un kā zināšana atnāk: “Darbs. Uzmanību uz darbu!” Un es sapratu, ka jautājums par attiecībām pašlaik man nav tik svarīgs.

Atkārtotajā iegremdējumā es atkal ieraudzīju savu rokdarbu, un kā zināšana – vārdi: “Darbs. Pievērs uzmanību darbam. Jaunrade.” Un jautājumam par attiecībām ar mīļoto arī atnāca atbilde.

Pēc meditācijas es piefiksēju atnākušo informāciju, taču uztvēru to kā nepieciešamību jutīgāk attiekties pret savu darbu, “nepārcensties” tajā, ka tas “nav mans”, un turpināt dvēseles mieram nodarboties ar rokdarbiem.

Izlaidīšu detaļas notikumiem, kuri notika pēc divām nedēļām pēc aprakstītā gadījuma. Rezultāts – mans iesniegums par atbrīvošanu no darba direktoram uz galda. Un tas no manis, kura kopš jaunības visdažādākajā veidā ir piepelnījusies un strādājusi dienu un nakti.

Pats amizantākais, ka īpaša dalība no manas puses nebija nepieciešama. Ne gluži maigi, bet vislabākajā veidā apstākļi izveidojās tieši tā, ka, vēloties saglabāt savu cilvēcisko pašcieņu, vajadzēja vienkārši aiziet no darba.

Citi savas sejas saglabāšanas varianti no manas puses arī tika izmēģināti, taču bez rezultātiem.

Protams, es paliku ne gluži bez savas materiālās platformas, jo ilgi gaidītajam atvaļinājumam sakrāto līdzekļu pietiks vēl pietiekamam laikam, lai plānotu tālākās darbības un pelnīšanas paņēmienus.

Un, lūk, es vieglā panikā, trauksmē un ar klīstošām domām esmu nonākusi brīvībā! Todien mums bija plānveida nodarbība ar grupas biedriem, un tēma, kuru mēs izstrādājām jaunajā nedēļā, saucās tā: “Mani talanti un spējas dažādos iemiesojumos”…

 

Sk. arī Kā mūsu talanti un spējas no iepriekšējām dzīvēm palīdz mums tagad[3].

 

Tikai uz priekšu!

Pieprasījumā es vienkārši atdevos Visuma gribai un palūdzu parādīt to, kas man nepieciešams tieši tagad, vēl jo vairāk, ka tēma runāja pati par sevi.

Un, lūk, man atnāca dzīve vīrieša, vārdā Džons, dzīve. Es nodarbojos ar Aļaskas zemes apgūšanu.

Tajā momentā pati Aļaska jau bija atklāta, taču man bija nepieciešams atrast citu apmešanās vietu apmetnei, jo dzīvot iepriekšējā vietā bija kļuvis grūtāk (kaut kas, saistīts ar izmaiņām dabā).

Tad, lūk, kad kursa biedrene-pavadone uzdeva jautājumu, kāpēc man tagad ir parādīta tieši šī dzīve, mana atbilde bija: “Tikai es varu tikt galā ar suņiem! Tikai es varu izturēt tādas fiziskas grūtības un ilgus pārgājienus!”

Un, lūk, es stāvu uz sava pajūga, jūtu salto gaisu, manā priekšā ir saulains sniega līdzenums un – nezināmais. Bet! Baiļu nav!^[4] Galvā domas: “Nekad nepadoties! Tikai uz priekšu!”

Un iekšienē – pilnīga sajūta, ka viss noteikti izdosies! Es viens dodos nezināmajā, bet es ne tikai izdzīvošu, bet arī atradīšu ceļu!

Ar šo sajūtu es arī atgriezos savā pašreizējā dzīvē.

Ko man tas deva? Ticību sev! Daudziem no mums jau ir bijuši gan karagājieni, gan kaujas, gan bērnu dzemdēšana, gan tuvinieku nāve. Mēs daudz ko esam pārdzīvojuši! Lūk, tikai tas viss glabājas dziļi mūsu atmiņā.

Tāpēc, lai kas tagad nenotiktu, lai cik grūta nebūtu pašreizējā pieredze, priekš sevis es nolēmu: vajag vienkārši ticēt saviem spēkiem, Dvēseles nemirstībai un tam, ka mēs nekad nemēdzam būt vieni!

Blakus katram no mums ir Audzinātājs, Pavadonis – definīciju var būt daudz un tas nav tik svarīgi. Mūs vienmēr sargā un dod mums zīmes^[5]. Dažreiz vajag vienkārši paraudzīties apkārt un ieraudzīt tās!

Kādā etapā es pašlaik atrodos? Es elpoju! Elpoju ar dvēseli! Gūstu milzīgu labpatiku no nodarbībām Institūtā, no tā, ka pētu un praktizēju tieši to, kas man ir tuvs! Es vienkārši atļaujos darīt to, kam nepretojas mana dvēsele!

Es vienkārši eju uz iezīmēto mērķi – iegūt tieši to profesiju, no kuras es sāku dziedāt! Var jautāt – un kā tad materiālisms, nauda? Neapšaubāmi! Par to nedrīkst aizmirst!

Lūk, bet Konfūcija vārdos ir atbilde: “Izvēlies sev darbu pēc dvēseles, un tev nenāksies strādāt nevienu dienu savā dzīvē.”

Un tagad es tieši esmu uzdāvinājusi sev laiku, lai vienkārši paraudzītos apkārt un saskatītu Sava Ceļa Zīmes!

Manam Saules Audzinātājam un Visumam kārtējo reizi – Paldies!

Kristīne Ņikitina,

Reinkarnacionikas Institūta
1. kursa studente

 

P.S. Dalieties komentāros savā viedoklī par izlasīto!

 

Pievienots 20.05.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/dyshat-dushoj/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4129-reinkarnacionikas-metodes-zinatniska-izpete (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4057-par-lielo-sakumu-milestibu (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4063-ka-atklat-savus-talantus (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4142-ka-pieradinat-bailes (Tulk. piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/2-uncategorised/4040-sekojot-zimem (Tulk. piezīme)