Кристина Никитина - Клеточная память раскрывает тайны прошлых жизней
Kristīne Ņikitina - Šūnu atmiņa atklāj iepriekšējo dzīvju noslēpumus
Dzīve katram no mums ir daudzšķautņaina un unikāla. Reizēm pat ikdienas saziņā var dzirdēt: “Nu, vai tiešām kas tāds var būt?!”, “Kāds interesants liktenis cilvēkam, ne citādi kā “karma”!”
Kāds no mums cenšas atrast apstākļu cēloņus, saprast, kā tieši notika viens vai otrs notikums. Un kāds, neatrodot cēloņus, norobežo sevi no neizskaidrojamā.
Visu, ko cilvēkam neizdodas saprast, viņš var uztvert kā kaut ko biedējošu, un informācija tiek nolikta dziļā zemapziņas atvilktnē.
- Kā tad iemācīties saprast, kas notiek patiesībā?
- Kāpēc daži dzīves notikumi veidojas noteiktā veidā?
Bieži var dzirdēt: “Visas atbildes ir mūsu iekšienē.”
Un tur ir ielikta liela jēga: proti, pati svarīgākā un pirmējā informācija par cilvēku atrodas šūnu līmenī, ķermeņa šūnu atmiņā.
Šūnu atmiņa – saikne ar pagātni
Jēdzienu “šūnu atmiņa” nereti var sastapt jau ne tikai medicīniskajā literatūrā. Pašlaik šūnu atmiņa tiek uzlūkota kā ķermeņa šūnu visaptverošas zināšanas par pašas dvēseles stāvokli un viņas izpausmi ķermenī fiziskajā līmenī.
Atnākot uz iemiesojumu, “iekārtojoties” jaunajā ķermenī, dvēsele savu atmiņu un zināšanas par dievišķo būtību nodod visām organisma šūnām.
Tādā veidā šūniņās “ierakstās” viss, ko zina dvēsele – dzīves notikumu pieredze dažādās vietās un laika intervālos, kā arī atmiņa par savu radīšanu.
Reizēm mēdz būt grūti tam noticēt, kamēr mēs paši nesaduramies ar kaut ko neparastu un aiz ierastās dzīves ietvariem izejošu.
Pēc šūnu atmiņas izpausmes tālu nav jāiet.
Mēdz būt tā, ka, vienkārši ejot pa ielu vai nodarbojoties ar ikdienas darīšanām, mēs pēkšņi dzirdam kādu pazīstamu melodiju, un, lūk, mēs it kā pārnesamies cauri telpai un laikam, atminoties sajūtas, emocijas, notikumus, kuri saistīti ar atmiņā glabātajām skaņām[1].
“Bet tā taču arī darbojas cilvēka atmiņa!” – var iebilst tādā gadījumā. Tas ir tiesa, lūk, tikai tamlīdzīgi ceļojumi pa atmiņām reizēm aizved uz pilnīgi citu dzīvi, vietu un laiku…
1. Dežavu, jeb Morfoloģiskā rezonanse
“Jau redzētā” fenomenam līdz šim laikam nav viennozīmīga izskaidrojuma zinātnes pasaulē. Taču ir fakts, ka tūkstošiem cilvēku pārdzīvo stāvokli, ka pazīst kādu vietu[2], priekšmetu vai parādību, kurus viņi nekādi nevarēja zināt agrāk. Tā tad arī ir mūsu šūnu atmiņas izpausme, kad apziņas smalkā struktūra reaģē un sen pārdzīvotu notikumu.
Tajā brīdī, kad cilvēks atrodas tajā pašā vietā, kur, piemēram, viņš jau ir bijis vienā no savām dzīvēm, notiek to struktūru aktivācija, kuras “dzīvoja” tieši tajā laikā. Notiek “morfoloģiskā rezonanse” šūnu līmenī, kuru uzreiz uztver cilvēka zemapziņa, un pēc tam izpaužas arī apziņā.
Tieši tāpēc cilvēks, kā uzvilkts, var skandināt: “Es te esmu bijis! Es skaidri zinu, ka es te esmu bijis!” Tamlīdzīgu apstiprinājumu ir daudz. Noslēpuma aizsegs var tik atvērts ar praksēm un ceļojumiem uz iepriekšējām dzīvēm, kur taisni arī noskaidrojas, ka – jā, patiešām, cilvēks ne tikai ir bijis šajā vietā, bet arī dzīvojis savu kārtējo iemiesojumu.
“Visu mūžu man gribējās pabūt Londonā, kaut arī es nevarēju saprast, kāpēc. Nonācis tur, es jutos gandrīz kā mājās, man šķita, ka tā ir mana dzimtā pilsēta. Es pastāvīgi sev atgādināju – tas nav iespējams, taču drīz jau nespēju ignorēt faktu, ka visu laiku zināju, kur atrodos.
Īpaši prātā palika diena, kad es apstājos pie kādas mājiņas un biju gatavs apzvērēt, ka te ir jābūt bāram. Mani pārņēma ļoti dziļas nostalģijas sajūta, un galvā pazibēja doma: “Nav vairs mana iemīļotā bāra.”
Nenoturējies es izjautāju par šo māju pilsētā, un man pateica, ka pirms trīs paaudzēm tur patiešām ir bijis bārs. Kad es atgriezos no brauciena, mani neatstāja domas par manu sajūtu cēloņiem Londonā. Apmeklējis seansu ar iegremdēšanos iepriekšējās dzīvēs, es uzzināju, ka pats biju šī bāra īpašnieks apmēram pirms trīs gadsimtiem…”
Tāda sajūta var rasties ne tikai attiecībā pret vietām un priekšmetiem. Ļoti bieži tas gadās arī attiecībās ar cilvēkiem. Vai jums ir pazīstama sajūta, kad pēc pilnīgi neilga kontakta ar cilvēku šķiet, ka jūs viņu pazīstat jau tūkstoš gadus?
Kad vārdi raisās paši no sevis, jūs zināt, ko teikt, un jūtaties komfortabli un nepiespiesti viņa klātbūtnē.
Runa ne obligāti var būt par kādām ilgām attiecībām turpmāk. Tamlīdzīgas satikšanās var būt īslaicīgas, taču kopīgais un galvenais ir tas, ka notiek šī cilvēka smalko struktūru “atpazīšana”.
Un var pieņemt, ka tāda tikšanās ir ar daudz lielāku nozīmi, nekā vienkārši saruna.
“Visu dzīvi manas tikšanās un iepazīšanās ar cilvēkiem ir bijušas kaut kādas īpašas. Iepazīstos ar cilvēku, un jau pēc stundas gribas uzvesties ar viņu kā ar dzimto brāli vai māsu. Īpaši pamanāmi tas bija manās attiecībās ar vīriešiem – mēneša, divu laikā mēs paspējām izdzīvot praktiski visus ģimenes dzīves periodus un šķirties.
Vienmēr esmu jutusi, ka tas viss “nav vienkārši tā”. Sākusi pētīt savas iepriekšējās dzīves, es izkliedēju savas šaubas. Visas manas vētrainās attiecības bija tieši ar tām dvēselēm, kuras es pazinu jau ne reizi vien. Un, protams, šajā dzīvē mēs atkal satikāmies, lai iemācītu viens otram mīlestību. Vēl nāk prātā mana tikšanās ar tagad jau tuvu un mīļu draudzeni.
Brīdī, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, galvā nebija ne domu, ne uzliesmojumu, vienkārši kaut kāda dīvaina svētlaime iekšienē. Un jau pēc tam es uzzināju – mēs ne vienkārši tā pašlaik dalāmies pašā svarīgākajā, kas notiek dzīvē.
Mūsu dvēseles atrodas vienā radniecīgajā grupā[3], un, piemēram, pagātnes dzīvē mēs arī bijām draudzenes, lūk, tikai kleitas mums bija daudz garākas un greznākas nekā tagad.”
Dzimumzīmes un plankumi
Padomājiet, vai uz jūsu ķermeņa ir dzimumzīmes ar dīvainu formu vai izvietojumu? Dzimumzīmes vai plankumi ir katram cilvēkam. Daži ir pavisam nepamanāmi, bet dažreiz tiem ir savdabīgas aprises. No medicīnas skatpunkta – tie ir tikai pigmenta šūnu izaugumi.
Un ja nu paskatāmies uz to no citas puses? Daudzie iepriekšējo dzīvju pētījumi liecina, ka tieši dzimumzīmes un plankumi ir nekas cits, kā citu iemiesojumu pēdas.
Dzimumzīmju nozīme katram ir individuāla. Taču bieži tās liecina, ka šajā ķermeņa rajonā pagātnes dzīvē tika veikta kāda fiziska iedarbība, vēl biežāk – šī iedarbība izrādījās nāvējoša.
“XIX gadsimta sākumā es nonācu kontinentā, kurš pašlaik ir Amerikas Savienotās Valstis. Tajā laikā es biju indiānis – drošsirdīgs cilvēks, un mana dzīve bija piepildīta ar traģiskiem un satraucošiem notikumiem. Kādā kaujā ar kaimiņu cilti es tiku ievainots labajā kājā, nedaudz zemāk par celi.
Brūce nebija nāvējoša, taču es nespēju tikt galā ar asiņošanu un gāju bojā no asiņu zaudējuma, guļot starp ciltsbrāļiem…
Atgriezies atpakaļ no ceļojuma pa savu pagātnes dzīvi, es izbrīnījies atcerējos, ka uz kājas man ir dzimumzīme. Purpura krāsas rajons, līdzīgs nesadzijušai rētai, dažus centimetrus zem labā ceļa.”
Pēdas, kuras paliek pēc tamlīdzīgas traumas, šūniņas “iegaumē” tādā mērā, ka turpina nest sevī noteiktu lādiņu arī sekojošajā dzīvē.
Par ko tieši var liecināt tamlīdzīgas pēdas – atbilde ir visai individuāla. Taču, ja reiz dvēseles atmiņa ir izpaudusies tādā savdabīgā rakstā uz ķermeņa, tajā noteikti ir svarīgas informācijas avots.
3. “Visas problēmas nāk no galvas”, jeb Psihosomatiskās slimības
Medicīnas praksē nereti ir gadījumi, kad slimības cēlonis paliek nezināms. Cilvēks jūt sāpes, nevar normāli kustēties vai elpot, bet ārsti noplāta rokas: “Ar jums viss ir kārtībā, analīzes un orgānu stāvoklis ir normā…”
Kā rāda iegremdēšanas iepriekšējās dzīvēs speciālistu prakse, atbildes var atrast tieši tajās.
Trauma un emocionāls satricinājums, kuru dvēsele ir pārdzīvojusi pagātnes dzīvē, var palikt viņas atmiņā un pāriet jau uz nākamo iemiesojumu. Tās var būt sekas spilgtam iespaidam no pārdzīvotā, kā arī var nozīmēt nepieciešamību šo pieredzi iziet citādā veidā.
Nu, un ķermeņa šūniņas jaunajā dzīvē tā vai citādi nesīs nospiedumus un atgādinās par pagātnes notikumu. Un šeit rodas tādi spilgti stāvokļi, kad ārstiem cilvēks ir vesels, bet patiesībā – izjūt ciešanas.
“Šī problēma mani mocīja apmēram 15 gadus: trīs, četras reizes nedēļā pēkšņi manu kaklu savilka krampī, gandrīz pilnīgi noslēdzot elpošanu. Šo piecpadsmit gadu laikā es griezos pie astoņiem ārstiem un sešiem psihiatriem, izgāju visdažādākos izmeklējumus, taču nekādus fiziskus vai psiholoģiskus cēloņus konstatēt neizdevās.
Visi speciālisti nonāca pie viena un tā paša slēdziena: “psihosomatiski traucējumi”. Citiem vārdiem, “mēs padodamies”.
Es jau biju zaudējusi visas cerības izārstēties vai kaut kā atvieglot savas lēkmes, kad uzzināju par iespēju ceļot pa iepriekšējām dzīvēm un tādā veidā uzzināt savu kaišu cēloņus. Es nonācu kaut kādā pirmatnējā afrikāņu ciltī.
Es arī biju sieviete. Reiz, dodoties pēc ūdens uz strautu, es izdzirdēju aizmugurē čaboņu un zemu niknu rūkšanu. Apgriezusies es tikai dažu metru attālumā no sevis ieraudzīju lēcienam gatavu lauvu.
Pirms es paspēju nobīties vai pasaukt palīgā, milzīgais zvērs lēca, nogāza mani no kājām un saplosīja man kaklu ar saviem asajiem ilkņiem. Mana dvēsele momentāni pameta ķermeni, un e skaidri atcerējos, kā pacēlos gaisā, ar skatienu pavadot lauvu…
Pēc seansa es sajutu zināmu atbrīvošanos. Nākamā mēneša laikā krampji parādījās tikai divas reizes, bet tagad ir izzuduši pavisam. Esmu atbrīvojusies no ciešanām, ar kurām dzīvoju vairāk nekā 15 gadus.”
Protams, ne vienmēr fiziskajā plānā viss paliek “kārtībā”. Šūniņas ne tikai “imitē” pagātnes simptomus, bet var arī tikt pakļautas izmaiņām, formējot slimību. Tas nemazina lomu, kādu spēlē darbs ar šūnu atmiņu.
Tieši prasmīga dziedināšanas procesu savienošana kā smalkajā plānā, tā arī fiziskajā līmenī ved pie pilnīgākas attīrīšanās no pagātnes pieredzes smagām atmiņām.
Kādēļ to visu vajag zināt?
Atminoties iepriekšējās dzīves, atjaunojot savu šūnu atmiņu, cilvēks izbrīvē uzkrāto lādiņu, kurš varēja kaut kā negatīvi izpausties uz fiziskā ķermeņa un uz dzīves notikumiem. Strādājot ar šūnu atmiņu, cilvēks aktivē to šablonu, kuru zina un atceras viņa dvēsele. Tā ir atmiņa par viegluma un sabalansētības stāvokli, kad visi procesi organismā un apkārtējā telpā norit harmonijā.
Dvēsele jaunajā dzīvē ienes ne tikai traumu un neizstrādātās pieredzes atmiņu, viņa atceras, ka ir dievišķā veselā daļa. Caur vēstījumiem – situācijām, kontaktiem ar cilvēkiem, kādām fiziskām izpausmēm – dvēsele runā ar cilvēku.
Viņa pievērš uzmanību tam, kas viņam ir svarīgs. Lai uzzinātu, ko tieši grib pateikt jūsu dvēsele, vajag tikai pagriezties pret sevi, paskatīties, un noteikti var ieraudzīt savas dvēseles vēstījumu.
P.S. Un kā izpaužas jūsu dvēseles atmiņa? Dalieties ar mums savos komentāros!
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 28.11.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kletochnaya-pamyat-raskryvaet-tajny-proshlyh-zhiznej/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2593-tatjana-zotova-pagajuso-dzivju-pedas-meklejiet-pasreizeja-dzive (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3823-vera-prosvirnina-reinkarnacija-un-teja (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3787-alla-sirko-ka-sagatavoties-lai-tiktos-ar-radniecigo-dveseli (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/svetlana-dingesa/11-dazadi/3883-svetlana-dingesa-kermena-sapes-musu-dveseles-valoda (Tulk. piezīme)