Кристина Никитина - Прошлые жизни детей. Рассказывают сами дети сегодня
Kristīne Ņikitina - Bērnu iepriekšējās dzīves. Stāsta paši bērni šodien
Pārspriedumus par dvēseles nemirstību var atrast vēl Senās Pasaules laikos. Toreiz pārdomas vairāk reducējās uz izpratni, kas ir dvēsele un kā viņa ir saistīta ar cilvēka domāšanu un apziņu.
Mainoties paaudzēm, mainoties cilvēku uzskatiem par dzīvi, parādījās arvien jaunas hipotēzes. Cilvēces vēsture ar katru gadsimtu sakrāja arvien noslēpumainākus un neizskaidrojamākus notikumus.
Uz šodienu eksistē daudz uzskatu par reinkarnācijas tēmu, veikti daudzi darba seansi iepriekšējo dzīvju eksistēšanas apstiprinājumam[1].
Taču pat pēc sava satura unikāli seansi ar iegremdēšanos iepriekšējās dzīvēs sastop pretestību no zinātnes puses. Un patiešām – kā pierādīt to, ko cilvēks ņem “no savas galvas”? Tādā gadījumā precīzi dati un mērījumi lielākoties ir bezspēcīgi.
Taču ir apstākļi, kuros pat paši nelabojamākie skeptiķi noplāta rokas. Tās ir bērnu atmiņas par iepriekšējām dzīvēm. Tādā gadījumā pat psiholoģijas un medicīnas zinātņu profesori nevar apgāzt aprakstītos notikumus.
Atceries, māmiņ, kad mēs nomirām kopā?
“Es vedu mašīnā no stomatologa savu trīs gadus veco meitu. Viņai tikko kā sānu zobiem bija uzlikti sudraba kronīši. Bet viņa bija laba paciente – ne reizi neieraudājās un klausīja ārstam visā. Pa ceļam uz mājām viņa norūpējusies pateica: “Man nepatīk sudraba zobi. Atceries, kad mēs nomirām kopā, tie sliktie onkuļi savāca mūsu sudraba zobus?”
Proti, bērns sava vecuma dēļ atrodas daudz tuvāk piedzimšanas momentam, – tam periodam, kad viņš vēl bija aiz īstās realitātes robežām.
Atmiņa par to, kas patiesībā bija “tur”, ir tik dzīva, ka atminēšanās var notikt spontāni. Bieži par palaišanas mehānismu var kalpot kāda asociācija, kura noved pie notikumu atdzīvošanās bērna atmiņā.
Saule spīd, kā toreiz
“Reiz mēs ar manu divus gadus veco meitu braucām mašīnā, viņa sēdēja speciālā bērnu sēdeklī un skatījās uz saules atspīdumiem uz stikla. Kad mēs braucām pa tiltu pāri dziļai aizai, viņa skaidri un pārliecinoši teica: “Māmiņ, tas ļoti atgādina manas nāves vietu.” Es pat apturēju mašīnu un uzmanīgi uzdevu dažus jautājumus.
Un, lūk, ko es izdzirdēju: “Mašīna nokrita no tilta upē. Uz manis nebija jostas, un es ielidoju ūdenī. Es gulēju uz akmeņiem un ieraudzīju augšā tiltu, kurš mirdzēja saulē, lūk, kā tagad, un burbuļus, kuri cēlās uz augšu.” Es biju satriekta: nekādus burbuļus ūdenī mana meita vēl nevarēja būt nekur un nekad redzējusi. Apmēram gadu Lija pa retam atcerējās par savu nāvi un vienmēr satraucās par drošības jostām.”
Bērnu atmiņas ir vērtīgas tieši ar to, ka bērnam vēl nav iespējas iegūt lielu informācijas daudzumu no apkārtējās pasaules.
Viņa psihiskie procesi, no psiholoģijas un fizioloģijas skatpunkta, ir vērsti uz savu attīstību: bērna agrīnā vecumā – tā ir telpas izzināšana priekšmetiskā līmenī, tuvo cilvēku atpazīšana.
Tālākajā, caur spēli, to normu un noteikumu apgūšana, kurus viņš jau ir paspējis ieraudzīt no saziņas ar pieaugušajiem. Taču dažas situācijas vienkārši neietilpinās tajos ietvaros, kurus var iedomāties konkrētā ģimene.
Mani nogalināja ķēniņš
“Kad mūsu dēlam bija mazliet vairāk par diviem gadiem, reiz vakarā mans vīrs sāka sacerēt viņam pasaku un piedāvāja dēliņam izvēlēties vārdu galvenajam varonim. Ņikita tūlīt nosauca vārdu – Kaniks.
Un jau pēc rotaļas viņš bieži pieminēja šo Kaniku. Kad mēs sākām viņu izvaicāt, kas ir šis cilvēks, Ņikita pastāstīja, ka Kaniks – tas ir ķēniņš, viņš jāj ar šķēpu zirgā un vienā no kaujām… nogalināja viņu, Ņikitu!”
Tā kā galvenā darbība bērnam ir rotaļa, tad tieši rotaļas procesā viņš sāk atminēties kaut ko no iepriekšējo dzīvju notikumiem. Jutīgi vecāki nebīstas no tamlīdzīgiem paziņojumiem, bet, otrādi, cenšas uzzināt, ko bērns viņiem grib pateikt.
Es dzīvoju lielā mājā
“Manam dēlam bija 3 gadi. Viņš toreiz nosēdināja savas rotaļlietas un sāka ar tām spēlēties, it kā vadītu tām ekskursiju. “Lūk, paskatieties – tā ir mūsu māja, jā, lūk, tāda liela. Tās ir kāpnes. Pie sienām portreti – tie ir mani radinieki. Un tie ir māmiņa un tētis.
Skatieties, kādi skaisti ziedi ir šajās vāzēs – tos katru rītu ieliek mūsu dārznieks. Un otrajā stāvā ir mana istaba. Pa logu ir redzams dārzs – tur šie ziedi arī aug. Lūk, augļi stāv – es varu ēst, cik gribu.
Mana istaba – manas rotaļlietas, manas grāmatas, mani tērpi. Lūk, šo cepuri tante dzimšanas dienā pagājušajā gadā uzdāvināja. Manas kleitas – lūk, šajā uz baznīcu braucu, bet šī ir mana mīļākā! Piestāv cepurei…”
Un, tā kā es zīmēju, es ātri uzmetu apmēram 12 gadus vecas meitenes zīmējumu – līdzīgu Bekijai Tečerei no “Toma Sojera piedzīvojumiem”, rādu dēlam, viņš atbild: “Jā, tā esmu es!” Pēc tam pēkšņi ar aizdomām skatās uz mani: “Pagaidi, mammu, no kurienes tu zini, kāda meitene es biju?!””
Un šeit ir svarīgi atzīmēt pat paša fakta esamību, ka bērna dzimums pagātnes dzīvē bija cits, tas neizpaužas viņa tagadnes dzīvē. Tas ir, viņš uztver sevi kā zēnu, atminoties, ka reiz sen nēsājis kleitas. Tas viss liecina nevis par patoloģiju, bet tieši par to, ka tādām atmiņām ir sava vieta.
Ir pazīstams teiciens “vecākus neizvēlas”. Un patiešām, ierastajā izpratnē cilvēks nevar paredzēt, kādā ģimenē viņš piedzims un kādā apkārtnē viņš būs savas dzīves pirmajos gados.
|
Sk. arī Kā bērna dvēsele izvēlas vecākus[3]. |
No vienas puses, tas atbrīvo no atbildības, un mēs varam nopūšoties sev teikt: “Nu, tā ir iznācis… Es taču neesmu vainīgs, ka mani vecāki ir tādi… Nemācīja man neko…”
No otras puses, – tas var novest pie savu vecāku apsūdzēšanas, viņi “neko neiemācīja”, un ne katrs no mums tiek galā ar to, lai pieņemtu šo dotumu. Bet vai tā viss ir patiesībā? Vai tiešām vecākus neizvēlas?
Es priecājos, ka izvēlējos tevi, māmiņ
“Manam dēlam divu līdz sešu gadu vecumā patika stāstīt gadījumu, kā viņš izvēlējās mani par savu māti. Pēc viņa teiktā, viņš atradies apgaismotā istabā kopā ar kādu cilvēku, uzvalkā tērpušos. Iepretim stāvējuši cilvēki, “līdzīgi lellēm”, un svešinieks licis priekšā izvēlēties sev mammu.”
“Kad mans māsasdēls iemācījās veidot no vārdiem teikumus, viņš manai māsai un viņas vīram pastāstīja, cik viņš ir priecīgs, ka izvēlējies viņus. Viņš apgalvoja, it kā pirms kļūt par bērnu, viņš spilgti apgaismotā istabā redzējis daudz cilvēku, no kuriem “izvēlējās sev Māmiņu, jo viņai bija mīlīga sejiņa”.”
Ko darīt, jeb 4 padomi pieaugušajiem
Kā tad uztvert tamlīdzīgus sava bērna paziņojumus? Daudzi vecāki, kuri saduras ar tādām situācijām, krīt panikā un izmisumā – “Mans bērns – prātā jukušais?!” Taču nesteidzieties ar secinājumiem.
1. Uzklausiet savu bērnu, ja nepieciešams – uzdodiet uzvedinošus jautājumus “kur tas bija?”, “kad?”, “kā tevi sauca?”, “vai tu gribi pastāstīt vēl kaut ko?”. Var pat painteresēties, kāpēc tieši tagad viņš atcerējās kaut ko no pagātnes dzīves un kāda nozīme tam ir.
2. Pierakstiet visu, ko teiks Jūsu bērns. Varat izdarīt to rotaļas formā – piemēram, zīmējuma veidā, papildinot to ar piezīmēm. Varbūt šīs nodarbes procesā Jūsu mazulis pastāstīs kaut ko lielu.
3. Izrādiet bērnam savu uzmanību un interesi. Sajūta, ka tuvs cilvēks viņu atbalsta, ir īpaši svarīga tādos brīžos, – tas tikai nostiprinās Jūsu attiecības ar bērnu.
4. Nekādā gadījumā nevajag smieties un jokot sakarā ar teikto, tas var ne tikai aizvainot Jūsu bērnu, bet arī nogulsies viņa atmiņā. Kas zina, varbūt viņš to pārnesīs uz nākamo dzīvi?
Esiet jutīgi un uzmanīgi pret Jūsu mazuli! Atmiņas par iepriekšējām dzīvēm – svarīgs notikums! Tas liecina par Jūsu bērna smalkumu un unikalitāti. Pavērojiet, varbūt viņš atklās arī citus savus talantus un spējas. Un par uzmanīgu pieeju viņa pagātnes dzīves notikumiem Jūsu bērns vēl pateiks Jums paldies, būdams jau pieaugušais!
P.S. Varbūt Jūs paši esat dzirdējuši bērnu stāstus par iepriekšējām dzīvēm, vai Jums ir pastāstījis kāds no draugiem vai paziņām? Dalieties savos stāstos!
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 25.11.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/proshlye-zhizni-detej-rasskazyvayut-sami-deti-segodnya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4129-reinkarnacionikas-metodes-zinatniska-izpete (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/2-uncategorised/4172-bernu-ieprieksejas-dzives-intervija-ar-kerolu-boumenu (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3821-vera-prosvirnina-ka-berna-dvesele-izvelas-vecakus (Tulk. piezīme)