Кристина Никитина - Опыт рождения
Kristīne Ņikitina - Dzimšanas pieredze
Varbūt jums būs interesanti uzzināt par manu parādīšanos šajā dzīvē!
Tādu pieredzi es ieguvu vienā no nodarbībām Reinkarnacionikas Institūtā.
Piedalās pavadonis un es – kliente.
– Aizver, lūdzu, acis, iekārtojies tā ērtāk. Izdari dziļu ieelpu un patīkamu izelpu. Turpini sekot savai elpai un elpo tev komfortablā tempā. Viss tavs ķermenis atslābinās. Sajūti, kā tu lēni nolaidies patīkamā siltā ūdenī. Tavs ķermenis kļūst viegls, viegls kā spalviņa. Tev nav jāpieliek nekādas pūles. Turpini sekot savai elpai.
Un tagad mēs atgriežamies tajās atmiņās, kur māmiņa turēja tevi uz rokām… Tu jūti viņas siltumu… Pastāsti, kas notiek.
– Jā… es vienkārši to tagad no malas redzu un mēģinu sevi saskatīt labāk.
– Jā. Aplūkosim. Kur jūs pašlaik atrodaties, kāda ir situācija?
– Māmiņa pašlaik stāv istabas vidū. Tomēr spīd gaisma… spuldzīte. Ārā vēl ir tumšs, bet gaisma spīd. Viņa tur mani uz rokām, man uzģērbts kaut kas gaišs, mutē knupis ar zilu micīti… Es redzu māmiņu. Viņa uz mani skatās, smaida un šūpo. Skatiens tāds gaišs un priecīgs…
– Labi. Tagad ieiesim ķermenī. Apraksti, ko tu jūti iekšienē.
– Jūtu, ka guļu uz rokām. Amizanti! (smejos)
– Kas ir amizanti?
– Ka mani vienkārši šūpo uz rokām, sajūta ir amizanta! Bezsvara stāvoklis un mani turošo roku sajūta. Interesanti, ko man pašlaik gribas?...
– Pamēģini to saprast pēc sajūtām ķermeņa iekšienē.
– Amizanti jau nu gan, bet… tā nav vienaldzība… tās ir… skumjas… Lūk, neko… neko negribu… Lūk, es tagad atspiedos pret māmiņas krūtīm, un neko man nevajag. Es jūtu, kā mani šūpo. Es vienkārši jūtu, ka guļu uz rokām. Man neko nevajag. Man vienkārši ir skumji.
– Labi. Nu tad izjutīsim šīs skumjas pilnībā, un aiziesim uz epizodi mazliet agrāk, kur arī bija šī sajūta. Pirmais, kas atnāk?...
– Oooo, mani, šķiet, “iznesa”… Pavisam…
– Apraksti, ko tu jūti.
– Tas, šķiet, vispār ir pirms-pirms-pirms…
– Pirms-pirms-pirms kā? Uz Zemes vai agrāk?
– Agrāk. Es esmu kaut kādā telpā.
– Apraksti šo telpu.
– Tādā smilšu krāsā. Un es… es esmu bezveidīga.
– Tu no malas pašlaik skaties?
– Jā, es pašlaik skatos uz sevi no malas, un es tur skatos uz leju. Un kaut kur tur lejā-lejā, tur būs Zeme. Un drīz man ir jāiet… turklāt jūtos, tāpat kā pie māmiņas, – man ir skumji. Man nez kāpēc negribas uz turieni iet. Es pati to izlēmu, bet no tā man ir skumji.
– Pajautāsim sev… kādēļ ir skumji?
– Jā, tūlīt…
– Ko tu tur tagad dari, kas tas ir par momentu?
– Es pašlaik savācu domas, garu. Es taisos iet. Bet man ir skumji. Sajūta kā “kamols kaklā”.
– Labi, pamēģini sajust vēl kaut ko bez kamola kaklā. Domas, piemēram.
Kādēļ tu uz turieni ej?
– (Smejos) Es gribu kļūt pieaugusi!
– Tas ir, tu gribi iegūt kaut kādu pieredzi?
– Jā… Tūlīt… Es tur būšu viena… Tā vajag… Aizmugurē arī ir kaut kāda interesanta telpa, un es pastāvīgi pret to pagriežos. Bet blakus neviena nav. Es pašlaik šeit esmu viena. Ha! Redzams, es uzvedos tieši tāpat, kā tagad dzīvē! Aizeju slepus, lai neviens nepavadītu, lai nebūtu tik saviļņojoši.
– Pārvietosimies nedaudz agrāk, kad tu neesi viena.
– Vairākas dvēseles… apmēram desmit. Abās pusēs. Kāds saka: “Tu tiksi galā… Tu tiksi galā… viss būs labi. Mēs vienmēr būsim blakus.”
– Labi. Tagad pajautā tam, kuram tev gribas, kāpēc tu ej uz Zemi un no kurienes tev ir skumju sajūta.
– Jā, es jautāju. Šķiet, tas ir mans Pavadonis. Viņš saka: “Tās ir tavu zaudējumu sāpes. Bet tev ir jāiemācās to pieņemt. Tu spēsi to izdarīt. Mēs esam blakus. Mēs palīdzēsim tev. Mēs vienmēr būsim blakus. Tu nedrīksti nolaist rokas…” Es pajautāju: “Kādēļ es būšu tur bez tā, lai pieņemtu šīs skumjas?” Man pateica: “Tev ir jānes mīlestība![1]”
– Saki, vai šo dvēseļu vidū tu jūti kādu īpaši tuvu?
– Jā… kaut kur pa kreisi… kāds ir… tūlīt paskatīšos.
– Pamēģini pēc sajūtām…
– Viņš neko nesaka. Tāda sajūta, ka man vienkārši ir jāiet vienai, un viņš klusē.
– Es pareizi sapratu: blakus ir tavas tuvās dvēseles[2], bet viņas ar tevi neiet?
– Jā. Jūtu, ka, lūk, šis man svarīgais cilvēks, dvēsele, neiet ar mani un tāpēc man ir bail. Pašu, pašu tuvāko ar mani nebūs…
– Labi. Tagad uzliksim šo epizodi uz pauzes, un pārtīsim notikumus līdz tam momentam, kad tev ir labi šajā telpā, kad tu jūti vieglumu.
– Jā. Jūtu to.
– Paņem šo viegluma sajūtu sev līdzi… Saki, kādā momentā tu pašlaik esi? Gatava nolaisties uz Zemes?
– Jā, protams.
– Tu redzi savus vecākus? Zini, kurp tev vajag iet?
– Aha.
– Pārvietosimies turp, pie māmiņas.
– Jā.
– Kur tu tagad esi?
– Es zinu, ka māmiņas iekšienē, bet skatos no malas.
– Saki, kā tas no malas izskatās?
– Es vienkārši pašlaik redzu māmiņu, viņa ir stāvoklī, vēl ļoti neilgu laiku.
– Apmēram cik?
– Nedēļas droši vien 4-6…
– Ieej, lūdzu, ķermenī, apraksti.
– Labi. Lūk, es tagad šeit it kā “atzīmējos” savā ķermenī, bet pagaidām šeit īpaši darīt nav ko, man ir laiks pastaigāt. Es zinu, ka es varu pastaigāt, bet varu atgriezties, pastaigāt un atgriezties.
– Labi, tad pastaigā, bet pēc tam atgriezies momentā, kad tu jau stabili esi iekārtojusies ķermenī. Cik tev tagad?
– Ooo, mēneši 8 jau…
– Labi. Ko tu pašlaik gribi? Uz kurieni pārbīdīties?
– Es gribu pabūt tagad šeit, un pēc tam pavirzīties uz priekšu.
– Labi.
– Lūk, es tagad guļu… viss ir tik interesanti. Krāsa acu priekšā sarkana tāda… Tāda sajūta kā kosmosā, viss tāds staipīgs, bez svara. Man nav šauri, bet blīvi. Diskomforta nav. Domu nekādu.
– Vienkārši esības sajūta?
– Jā! Tieši tā! Vienkārši – es esmu!
– Izjūti, lūdzu, šo momentu!
– Jā, labi.
– Bet tagad pārvirzīsimies nedaudz uz priekšu, vēlāk.
– Aha.
– Cik tev tagad?
– Man ir jau… Jā… esmu gatava… sajūta, ka termiņš pagājis, ka man laiks… esmu gatava… Jūtu, ka sāku biežāk grozīties. Neko īpašu nejūtu, bet zinu, ka man jau laiks. Es tagad izgāju no ķermeņa, gribu paskatīties no malas. Māmiņa sēž slimnīcas gultā, saka “Es dzemdēšu!”
– Labi. Atgriezies ķermenī… Un! Ļauj sev piedzimt!
– Jā. Cenšos tikt cauri…
– Kaut kas tevi nelaiž?
– Nu, kaut kā smagi vispār!
– Jā, tas ir darbs!
– Aizturu pašlaik elpu. Acis atvērt nevaru, bet kaut ko gaišu redzu…
– Kur tu tagad esi?
– Esmu ar galvu uz leju, tur aiz kājiņām… es klusēju… ai, māmiņ! Es nesaprotu, ko viņi tur dara, kur es esmu?!
– Labi! Izej no ķermeņa! Paskaties no malas.
– Jā, viss ir labi, es vienkārši neelpoju, tāpēc tāda panika.
– Viss ir labi?
– Viss. Noņēma no manis maisu. Amniju. Es kliedzu. Jā, es tagad no malas skatos.
– Gribi padalīties?
– Es pašlaik vēroju, kā mani rāda māmiņai. Es visa notriepusies tāda. Viņa smaida, nogurusi.
– Un kurš tevi uz rokām tur?
– Akušiere… viņa iedeva mani māmiņai. Viņa nolika mani viņai uz krūtīm.
– Ko tu pašlaik jūti?
– (Sērīgi smejos) Tāda sajūta un domas: “Nu, lūk, tas… Lūk, nu ir sācies… Atkal…”
– Māmiņu jūti?
– Jā, es jūtu, ka guļu viņai uz krūtīm… Tagad pamēģināšu sajust tieši viņu.
– Tev ir labi?
– Jā, es nomierinos… Viņa tomēr ir no tuvajiem… Es tagad guļu šeit un saprotu, ka viņa ir kāda no tuvajām dvēselēm, un viņa man palīdzēs… Moments, kad izproti balstu… uz kādu laiku…
– Labi. Izjūti šo balstu, siltumu… Paņem šo siltuma un balsta sajūtu sev līdzi…
– Jā…
– Tev gribas šeit vēl kaut ko paņemt?
– Šobrīd – visu. Var iet uz priekšu.
– Un tagad es lūdzu atcerēties sevi, kad tev ir trīs gadi… Kādu gaišu spilgtu momentu.
Tagad tu stāvi skolas priekšā…
Izlaidums…
Pēdējie notikumi…
Un, kad būsi gatava, atgriezies momentā šeit un tagad!
Apsveicu dzimšanas dienā!
Kad es izgāju no iegremdējuma, man sāka atklāties jaunas izpratnes par manām emocijām un sajūtām šajā dzīvē. Kļuva saprotams tas, ko agrāk es sev nevarēju izskaidrot.
Atnāca apzināšanās, ka, lūk, šīs skumjas[3], smagums, kuru es izjūtu dzīvē – tas viss ir saistīts ar manas dvēseles jutīgumu un uztverīgumu, ar to, ka ir bijis daudz smagas pieredzes un man vēl ir grūti kaut ko pilnībā pieņemt.
Es sapratu un sajutu, kas man patiesībā ir svarīgi šajā dzīvē – mācīties Beznosacījuma Mīlestību! Mācīties just un dāvāt to! Turklāt ne tikai apkārtējiem cilvēkiem, bet arī sev!
Tagad es beidzu mācības Institūtā. Uz šo brīdi es esmu izskatījusi un izstrādājusi divus desmitus iemiesojumu. Un, lūk, es pievēršu savu uzmanību krūšukurvja rajonam, tieši tai vietai, kur atrodas mūsu sirds. Un ziniet…
Es vairs nejūtu to smagumu! Es nejūtu tās skumjas!
Es pat nevaru izteikt vārdos, cik liela ir šī starpība! Pavedienu pēc pavediena, caur iemiesojumiem, tinās vaļā šo neizdzīvotu un līdz galam neapzināto sāpju kamols.
Jauni atklājumi, apzināšanās – viss vēl ir priekšā! Taču cik bezgalīgi svarīga, cik liela ir tā pieredze, kura ir iegūta jau tagad!
P.S. Jūs atceraties savu piedzimšanas momentu? Vai jums bija interesanta Kristīnes pieredze? Dalieties komentāros!
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 19.08.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/opyt-rozhdeniya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4077-kadel-dvesele-nak-uz-zemi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3781-alla-sirko-radniecigas-dveseles-attiecibas-muzibas-garuma (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3997-ka-iemacities-milet-pagatnes-dzives-atminas (Tulk. piezīme)