Юлия Перлик - Кем был мой ребенок в прошлой жизни
Jūlija Perlika - Kas bija mans bērns pagātnes dzīvē
Vēl pavisam nesen, lasot rakstus par to, ka bērni atminas savas iepriekšējās dzīves[1], es patiesi brīnījos un jūsmoju par tajos aprakstītajiem notikumiem. Taču es nenojautu, ka kas tamlīdzīgs var notikt arī manā dzīvē…
Ne tik sen es kā parasti pirms gulētiešanas savam četrus gadus vecajam dēliņam lasīju priekšā vienu no viņa mīļākajām grāmatām “Cilvēka ķermenis (Human Body)[2]” Tajā ir daudz izziņas materiāla un ilustrāciju par cilvēka organismu.
Tad, lūk, noklausījies par sirds uzbūvi, apstājies pie tā, kas vēl atrodas krūškurvī, mans dēliņš uzlika savu mazo rociņu uz grāmatas un teica: “Māmiņ, es to visu jau zinu! Mēs institūtā to mācījāmies! Un, ka plaušās ir bronhi, es arī zinu…”
Mans dēls – dakteris?
“Stop,” es klusi bildu, “kādā institūtā? Paša, tu taču vēl esi mazs!!!” Viņš ar pavisam mierīgu seju, pārliecinātā balsī atkārtoja: “Jā, jā! Institūtā mums to skolotājs stāstīja.”
Ja es nebūtu Reinkarnacioloģijas Institūta 2. kursa studente, es ļoti stipri izbrīnītos un izbītos! Ilgi nedomājot, es palūdzu dēliņam apgulties, aizvērt actiņas un pastāstīt, ko viņš atceras no pagātnes, un atbildēt uz maniem jautājumiem. Nolēmu izmantot Reinkarnacioloģijas metodi – iegremdējumu. Viņš viegli piekrita un sāka savu stāstu.
Viņš stāstīja, ka institūts atradies Krievijā, bet ne pilsētā, kur viņš pašlaik dzīvo. Ēkas tajā laikā bijušas citādas un nav līdzinājušās tām, kādas atrodas mūsu pilsētā. Institūts atradies zilā vienstāva ēkā.
Es mēģināju precizēt: “Mācījās mazi puikas?” Uz to saņēmu atbildi: “Nē, es tad jau biju liels, ne vairs bērns!” Sevi un audzēkņus viņš aprakstīja kā jauniešu vecuma cilvēkus. Skolotājs, kuru Paša labi atceras, bija plikpaurains vīrietis vidējos gados, ar tievām ūsām.
Cilvēku orgānu zīmējumi, kurus viņiem rādīja mācībās, atšķiras no zīmējumiem viņa mīļotajā grāmatā. Tie bija zīmēti uz atsevišķām lapām un izskatījās nedaudz citādāk.
Mans dēliņš pastāstīja, ka viņi kopā ar skolotāju grieza un pētīja atsevišķas cilvēku ķermeņu daļas: rokas, sirdi, plaušas un smadzenes. Kad viņš ierunājās par smadzenēm[3], tad satrūkās un ar smaidu sejā sāka tās sīki aprakstīt. Paša apgalvoja, ka viņam ļoti paticis mācīties. Es no viņa stāsta sapratu, ka mācības bijušas ļoti ilgstošas un skolotājs bijis Pašam blakus vairākus gadus ilgi.
Mans bērns mani izvēlējās
Viņš runāja daudz un ļoti iedvesmoti, viņa seju neatstāja smaids. Es redzēju, ka viņam ļoti patīk stāstīt, atminēties savus draugus, ar kuriem kopā viņš mācījies. Pēc tam viņš uz mirkli aprāvās… Un teica: “Māmiņ, tu ko, neatceries skolotāju?!”
“Paša, es taču viņu nemaz nepazinu!” es atbildēju.
“Kā tā, nepazini!” iesaucās dēls. “Tu ko, neatceries, jo taču skolotājs mani atveda pie tevis[4]. Tu biji dzemdību namā, sēdēji uz gultas, tik skumīga, nolaidusi galvu, un kaut ko domāji. Mēs ar skolotāju uzkāpām pa kāpnēm uz trešo stāvu, viņš parādīja man tevi.
Es nodomāju: “Kāda forša mammiņa!” Tu man ļoti iepatikies! Es uzlidoju, pārvērtos par eņģelīti, bet tu pacēli galvu, paskatījies uz mani, pasmaidīji un nodomāji: “Kāds brīnišķīgs bērns man ir!” Es ielidoju pie tevis vēderiņā! Pēc tam tu iekliedzies, un viss – es biju piedzimis.””
Protams, ka mana dēliņa stāsts mani satrieca! Es pierakstīju visu, ko viņš runāja, diktofonā un daļu video. Dalījos ar man tuvajiem cilvēkiem. To izdzirdējuši, daudzi neizbrīnījās, bet tikai lieku reizi nodomāja, ka mūsu Pāvels Ivanovičs pagātnē ir bijis dakteris.
Hipokrata zvērests cauri reinkarnācijām
Apmēram pirms trim mēnešiem mēs ar Pašu braucām mašīnā, un mūsu priekšā pazibēja ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtu sirēnu. Paša pajautāja: “Māmiņ, kurp viņi steidzas?”
Es atbildēju: “Varbūt cilvēkam ir slikti. Glābt viņu brauc! Varbūt vecenītei ir spiediens.”
Paša atbildēja: “Vai arī kāds ir nomiris.”
Ātrās palīdzības mašīna apstājās netālu no tās vietas, kur pieparkojāmies mēs. Uz ielas sadrūzmējās cilvēki. Laiks bija jau vēls, un no ceļa bija slikti redzams, kas tieši ir noticis un kas piesaistījis cilvēku uzmanību.
Kad mēs ar Pašu izkāpām no mašīnas, pēc runām, kas bija dzirdamas no pūļa, bija skaidrs, ka cilvēks ir nokritis no balkona astotajā stāvā un nosities.
Es ieraudzīju, kā šī cilvēka ķermenis gulēja uz asfalta asins peļķē. Nekavējoties saķēru Pašu aiz rokām, pagriezu viņa seju uz pretējo pusi, gribēju bērnu ātri aizvest no nelaimes gadījuma vietas.
Taču mans dēliņš jau visu bija lieliski sapratis. Viņš sāka vienkārši rauties ārā no manām rokām un kliegt pilnā balsī: “Māmiņ!!! Nekavējoties laid mani vaļā! Man ir tur jāiet! Man viss ir jāredz! Laid mani, es esmu ārsts!”
Viņš to izkliedza vairākas reizes un tā, ka cilvēki pagriezās un ļoti dīvaini uz mums paskatījās… Teikšu godīgi, tajā brīdī es ļoti izbrīnījos par viņa vārdiem. Ārsts – 3,5 gadu vecumā viņš ir ārsts???
Pēc tam Paša ilgi raudāja un visu vakaru tētim un māšelei žēlojās, ka māmiņa nav laidusi viņu pie cilvēka uz asfalta…
Dzīves mērķis tiek nodots no dzīves uz dzīvi
Tagad, pēc man negaidītā stāsta par mana dēliņa dvēseles iepriekšējo pieredzi, es ar citām acīm raugos uz notikušo situāciju.
Jo viņam taču kopš agra vecuma patīk viss, kas kaut kādā veidā ir saistīts ar medicīnu. Kā tikko viņš sāka runāt, uzreiz no viņa nāca jautājumi par šo tēmu. “Kā saucas, lūk, šis kauliņš?”, rādot ar pirkstiņu uz kakla rajonu. “Kas atrodas auss ļipiņā? Kas atrodas kaulu iekšienē? Kā saucas kauli pēdā?”
Domāju, ne pārāk bieži var sastapt mazu bērnu, kurš uzdod tādus jautājumus. Kad manas zināšanas bija izsīkušas, es sapratu, ka ir laiks iegādāties literatūru, kura man palīdzēs atbildēt uz viņa jautājumiem. Viņam ļoti patīk visas grāmatas, un viņš ir patiesi neizpratnē, kāpēc bērni – viņa draugi – negrib skatīt “grāmatas par kauliem”, bīstas no tajā uzzīmētajiem skeletiem un nevēlas aplūkot asinsrites sistēmu.
Pieminēšu arī, ka dēliņš nelaiž garām nevienu pārraidi vai filmu, kurā parādās ārsti un vispār runa ir par ārstēšanu. Viņš vērīgi lūkojas uz procesu un komentē to!
Pietiek kādam no mūsu ģimenes locekļiem pažēloties par savārgumu, kā viņš uzreiz ķeras klāt pie ārstēšanas. Bet viņam taču ir tikai četri gadi!
Man bija neizsakāmi interesanti klausīties visu, ko pavēstīja mans bērns. Pirmajā acu uzmetienā viņa stāsts var skanēt fantastiski, taču man un cilvēkiem, kas pazīst manu dēlu, – tie ir neapgāžami pierādījumi, ka viņam ir nepārvarama vēlēšanās pašlaik, pašreizējā dzīvē, mācīties medicīnu un kļūt par dakteri.
Paša grib kļūt par plastiskās ķirurģijas speciālistu. Mēs centīsimies visādā veidā atbalstīt un vadīt viņu pa dzīvi uz ilgoto mērķi.
Pateicoties Reinkarnacioloģijas metodei, man izdevās uzzināt vairāk informācijas par mana dēliņa dvēseles atmiņu.
Mani tas ļoti ieinteresēja un – teikšu vairāk – šokēja, tāpēc es nolēmu dalīties šajā informācijā ar žurnāla “Reinkarnacioloģija” lasītājiem.
Tagad es cieši esmu pārliecināta – dvēseles atmiņa eksistē!!!
P.S. Vai jūsu bērni stāsta gadījumus par iepriekšējām dzīvēm?
 |
Inovacionā projekta “Augstāk par Debesīm” dibinātāja |
Pievienots 26.01.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kem-byl-moj-rebenok-v-proshloj-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3857-kristine-nikitina-bernu-ieprieksejas-dzives-stasta-pasi-berni-sodien (Tulk. piezīme)
[2] Visticamāk Richard Walker “Human Body” https://www.amazon.com/Human-Body-Pop-Up-Guide-Anatomy/dp/1787410587 (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4162-akademikes-behterevas-viedie-sapni (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3821-vera-prosvirnina-ka-berna-dvesele-izvelas-vecakus (Tulk. piezīme)