Irina Davidova - Nebūt ne nejaušas nejaušības jeb Ceļojumi uz “viņpasauli”

Ирина Давыдова - Неслучайные случайности, или Путешествия на «тот свет»

Irina Davidova - Nebūt ne nejaušas nejaušības jeb Ceļojumi uz “viņpasauli”

16 09 15 01

Kādā jaukā rītā es pirms pamošanās redzēju sapni. Bet tas bija jau apzināts sapnis. Es redzu tekstu, turklāt nodrukātu, materiālu. Un es to lasu un apzinos, ka es lasu to kā nomodā.

Agrāk man nebija trāpījies šis teksts. Es mēģinu to iegaumēt, bet neizdodas. Pēc tam atkal parādās rindiņas. Es tās analizēju, kaut arī jūtu, ka vairs neesmu aizmigusi, bet vienkārši guļu ar aizvērtām acīm.

Pazibēja doma, ka būtu jāpieraksta, bet, ja atvēršu acis un piecelšos, lai paņemtu burtnīcu un pildspalvu, tad vispār neko neatcerēšos. Guļu tālāk un mēģinu saprast, protams, ka ar prātu, kas tas bija. Prāts zīmē dažādus variantus.

Varbūt tas ir čenelings vai varbūt raksts, kurš man jāuzraksta, vai tomēr es to reiz esmu lasījusi. Bet nē, neesmu lasījusi, jo teksts bija pavisam nepazīstams.

Es pamēģināju vēl kaut ko iedomāties, bet speciāli neko ieraudzīt neizdevās. Tad es atvēru acis un iegrimu istabas apcerēšanā, atslābinājos. Un pēkšņi klusumā atnāk doma: Moudi. Kas tas ir, kurš tas ir? Nezinu. Zinu Gaudi (Antonio Gaudi), esmu lasījusi par viņa pilīm Spānijā, redzējusi foto. Bet te Moudi.

Pielecu kājās, ieslēdzu klēpjdatoru, rakstu Google meklētājā vārdu. Un izrādās, ka Mūdijs (Raymond Moudi) – tas ir grāmatas “Dzīve pēc dzīves (Life After Life)”^[1] autors.

Pazibēja doma: jālasa. Nekas nenāk nejauši.

16 09 15 02

Grāmata un atmiņas

Sāku lasīt un tā aizrāvos, kaut gan arī agrāk biju lasījusi par nāvei-tuvajām pieredzēm, un vispār šī tēma vienmēr ir bijusi man aktuāla, jo es ilgi cīnījos ar savām bailēm no nāves, kamēr nenonācu Reinkarnacionikas Institūtā un neizstrādāju šo tēmu krustām šķērsām, Bet, redzams, vēl bija palikuši jautājumi vai, otrādi, bija vajadzīgs nostiprināt iegūtās zināšanas.

Mūdijs savā grāmatā apraksta dažādu cilvēku miršanas pieredzes, vai tā būtu klīniskā nāve vai kādu traumu vai traģisku notikumu sekas; kā cilvēki jutās ārpusķermeņa stāvoklī un kā viņi aprakstīja šo savu ārpusķermeņa stāvokli.

Sk. arī Intervija ar Reimondu Mūdiju: ķermeņa atstāšanas mistiskā pieredze[2].

Tiek sniegti arī salīdzinājumi, kad cilvēkam ir ievadīta narkoze vai viņš ir lietojis narkotiskus līdzekļus. Lasot grāmatu, es pārdzīvoju savas personiskās atmiņas. Ienāca prātā gadījums, kad mani operēja un pielietoja intravenozo narkozi.

Es atceros, ka sāku gāzties iekšā kā vatē un ka it kā šīs vates slāņi pārklāja mani, iegremdējoties tajā arvien dziļāk un dziļāk. Pēc tam mani iznesa tunelī, es attālinājos mežonīgā ātrumā (atgādināja tuneli, kur brauc metropolitēna vilcieni). Turklāt dzirdēju raksturīgo dunoņu, kādu rada garām braucošs vilciens.

Pēc tam viss apklusa. Un tad es sajutu, ka kaut ko dara ar manu ķermeni, bet sāpju nebija. Un man gribējās pateikt: “Pārstājiet, lieciet mani mierā!”, un pat šķita, ka es to teicu. Kad atjēdzos, likās, ka ir pagājusi vesela mūžība, un tajā pašā laikā šķita, ka nav pagājusi pat minūte. Kaut arī operācija ilga 40 minūtes.

16 09 15 03

Nebūt ne nejaušas nejaušības

Kad es mācījos Reinkarnacionikas Institūta pirmajā kursā, mums bija tēma “Miršanas pieredze”[3]. Mēs iegremdējumos skatījāmies, kā mirām iepriekšējos iemiesojumos.

Ja agrāk runas par nāvi radīja manī šausmas, līdz pat panikai, tad Institūtā tas tika pasniegts pozitīvā stilā. Un, noskatījusies vairākas savas miršanas pieredzes, es spēju tikt galā ar bailēm no nāves^[4].

Lūk, vēl piemērs, ka nekā nejauša nemēdz būt. Kad es mācījos RI pirmajā kursā, notika tāds “nelaimes gadījums”.

Reiz braucu no Maskavas ar gadījuma mašīnu. Ir tāda vietne, saucas BlaBlaCar. Vadītāji izliek informāciju, kurp brauc un kad, bet pasažieri meklē sev izdevīgu variantu un rezervē vietas.

Atbraucu uz norunāto tikšanās vietu, ieraudzīju mašīnu, iesēdos tajā. Iepazinos ar vadītāju, un kaut kas mani viņā pievilka. Saruna sākās uzreiz, pārgājām uz “tu”.

Vēlāk piesēdās klāt vēl viena pasažiere, pēc pāris minūtēm mēs jau bijām atpazinušas viena otru, viņa izrādījās manas meitas draudzene. Nu, protams, ka pabrīnījos – tad nu gan, kur satikāmies!

Arī vadītājs bija pārsteigts, jo tikšanās notika tieši viņa mašīnā. Taču tā ir vienkārši priekšvēsture!!! Pats interesantākais mūs gaidīja tālāk!!! Sagaidījām vēl vienu pasažieri un turpinājām ceļu. Pa ceļam stāvēja priekšā paņemt vēl vienu puisi.

Vispār laiks gāja, un izbraucām mēs vēlāk, nekā bijām plānojuši, un līdz ceturtā pasažiera uzņemšanas punktam mēs braucām ļoooti ilgi, jo Maskavā bija uzsnidzis un uz ceļiem bija vienkārši putra.

Dīvaina priekšnojauta

Es sēdēju priekšējā sēdeklī un runājos ar vadītāju. Kā jau es teicu augstāk, kaut kas mani viņā pievilka. Kaut kāda dīvaina priekšnojauta. Visu mūsu saziņas ceļu mani neatstāja šīs domas.

Prāts mēģināja saprast, kas tad pievelk viņā mani. Pārlapoju visus iespējamos variantus. It kā vīrietis ne manā gaumē, vēl jo vairāk, uzzināju, ka precējies. Kontaktēties bija tik viegli un dabiski, viņš kaut ko stāstīja, es kaut ko stāstīju, smējāmies visu ceļu. Pasažieri aizmugurē klusēja.

Sk. arī Nebūt ne nejauša cilvēku satikšanās no pagātnes dzīves ^[5].

16 09 15 04

Kad pēc plāna mums jau bija jāiebrauc Kostromā, mēs vēl tikai izbraucām no Maskavas apgabala. Vispār no Maskavas līdz Kostromai normāli braukt ir 4,5 stundas. Mēs braucām 9 stundas.

Ceļa galā es jau biju sapratusi, ka šis laiks bija dots ne nejauši. Mēs jau visi bijām atslābuši, pieņēmuši šo situāciju, un neviens nekur nesteidzās. Vienkārši braucām.

Nāvei-tuvā pieredze

Jaroslavļā izkāpa divi pasažieri, un mēs tālāk braucām trijatā. Vadītājs, es un manas meitas draudzene. Pēkšņi saruna strauji pārgāja uz citu tēmu.

Neatceros, kā tas sākās, varbūt es kaut ko sāku stāstīt, bet iznāca tā, ka vadītājs pateica, ka viņš reiz ir miris un atceras visu, kas ar viņu notika tajā momentā. Viņš vēl teica, ka viss notiek tāpat, kā raksta grāmatās un rakstos par šo tēmu. Es gandrīz salēcos: “Pastāsti!!!”

Viņš sāka stāstīt. Mēģināšu pārstāstīt.

“Kā viss sākās: sākumā pazuda redze, vienkārši pārstāju redzēt, pēc tam gribēju kaut ko teikt, taču skaņa nenāca, pēc tam pazuda dzirde, it kā pakāpeniski samazinātu skaļumu. Un pēc tam mani sāka sūkt iekšā kaut kādā piltuvē pa spirāli, un strauji sāku lidot uz augšu.

Pēkšņi sāku tuvoties spilgtai gaismai un nonācu telpā, pielietā ar šo gaismu. Gaisma bija ļoti spilgta, balta, taču acīs negrieza. Un te es sajutu tādu vieglumu, svētlaimi un kaut kādu prieku. Neeksistēja nekas, kas varētu traucēt šim stāvoklim.

16 09 15 05

Un pēc kāda laika intervāla es atkal sāku lidot, bet jau uz leju un pēkšņi sajutu tādu smagumu, it kā būtu piespiests ar smagu kravu.

Kad atjēdzos, pateica, ka es biju bez samaņas 40 minūtes. Biju slimnīcā, un bija pielietots defibrilators manis atgriešanai no Tās Pasaules. Šis moments palika atmiņā uz visu mūžu.”

Sk. arī Pims van Lommels: apziņa aiz dzīves robežām ^[6].

Atklāsme

Es pajautāju viņam, kā viņš domā, kurš gan tas bija, kurš nonāca tajā gaišajā telpā. Viņš nedroši atbildēja: “It kā Es.”

Un te “Ostapu sāka nest”, tas ir, mani. Tā taču ir mūsu reinkarnacionā tēma. Gribējās dalīties savā pieredzē, savās zināšanās. Izrādījās, ka vadītājam tas viss interesē.

Piemēram, tā telpa, kurā viņš nokļuva, saucas Dvēseļu pasaule jeb Telpa starp dzīvēm. Un tas, ko viņš apraksta kā sevi, ar viegluma un prieka sajūtu, tā arī ir Dvēsele. Vārdu sakot, tēma izrādījās ļoti aktuāla ne tikai viņam, bet arī manas meitas draudzenei.

Līdz Kostromai mēs aizbraucām nemanāmi, risinot šīs sarunas. Viņiem interesēja viss, es runāju un runāju, par Institūtu, par mūsu pētījumiem, par ceļojumu uz iepriekšējām dzīvēm[7].

Un te vadītājs saka: “Man radās tāda sajūta, ka es tevi sen no kaut kurienes pazīstu!!! Jau kad mēs braucām pa Maskavu, korķos uz ceļiem. Man vēl tā nav bijis,” saka, “ka tik viegli ir kontaktēties ar cilvēku uzreiz pēc iepazīšanās.”

Un te man uzausa gaisma!!! Lūk, kas par sajūtu mani vajāja visu ceļu!!! Mēs taču esam pazīstami Dvēseles līmenī!!! Un ilgi tā braucām tādēļ, lai šī saruna notiktu, lai divi pasažieri izkāptu agrāk. Tāds prieks uzbrāzās, nevarat iedomāties! Kā sen pazaudētu draugu satiku!!!

Nonācām pie kopīga viedokļa, ka tas viss nav nejauši, gan iepazīšanās, gan ilgais ceļš. Viņš aizveda mani līdz mājām, un šķiroties es teicu, ka bija prieks atkal satikties!!! Cita frāze neatradās.

Mājās atgriezos ar prieka sajūtu, paceltā noskaņojumā. Bija jau ļoti vēls, nakts. Nolikos gulēt, un atnāca cieša sajūta, ka tā viss arī ir, mēs pazīstam viens otru sen.

Vairāk mēs ar viņu nekad nesatikāmies. Lai gan, kas zina...

Un tādas nebūt ne nejaušas nejaušības sāka notikt arvien biežāk pēc iepazīšanās ar Reinkarnacioniku!

Rezumē

Šī tikšanās palīdzēja man vēlreiz pieskarties nāves tēmai, kura tik ilgi mani veda bailēs un panikā.

Šis puisis izstāstīja man savu ķermeņa atstāšanas pieredzi, visās detaļās, un es varēju salīdzināt savas sajūtas, kuras piedzīvoju iegremdējumos iepriekšējās dzīvēs. Tās izrādījās ļoti līdzīgas.

Tagad es saprotu, ka visas nejaušās tikšanās ir absolūti “ne nejaušas”. Un ne obligāti šīs tikšanās būs ilgstošas.

16 09 15 06

Pat nejaušs garāmgājējs, ar kuru jūs esat sadūrušies uz ielas, var pateikt jums ļoti svarīgu frāzi, pēc kuras atnāks kāda jauna apzināšanās vai atbilde uz sen galvā skanošu jautājumu.

Un Dvēseles līmenī mēs pazīstam katru cilvēku, ko sastopam mūsu ceļā. Reiz mēs Dvēseļu pasaulē ieplānojām mūsu tikšanos^[8], lai palīdzētu viens otram vai izietu kopīgu pieredzi. Un cik gan lieliski ir to apzināties un priecāties par katru jaunu tikšanos, un pateikties visiem – vieniem par pasaku, citiem par brāzienu!!!

Ja jums gadās tādas tikšanās un jums gribas uzzināt, kādēļ šis cilvēks ir parādījies jūsu ceļā, tad to var izdarīt ar reinkarnacionikas metodi.

P.S. Cik bieži jūsu dzīvē notiek nebūt ne nejaušās nejaušības?