Irina Davidova - Atgriešanās Indijā. Mīlestība no pagātnes dzīves

Ирина Давыдова - Возвращение в Индию. Любовь из прошлой жизни

Irina Davidova - Atgriešanās Indijā. Mīlestība no pagātnes dzīves

16 03 29 01

Ceļojumi – tā ir mana kaisle, mana mīlestība, mans dzīvesveids.

Kad mani plāni mainījās un es nopirku biļeti uz lidmašīnu uz Indiju, nevis uz Bali, kā sākotnēji plānoju, es biju absolūti pārliecināta un mierīga iekšēji.

Es jutu, ka Indijā man ir noteikti plāni. Es nezināju, kas mani sagaida tur, Indijā, šoreiz man bija priekšnojauta par kaut ko neparastu un noteikti svarīgu.

Pat nevarēju nojaust, ka tā būs mana mīlestība no pagātnes dzīves.

Biju pabeigusi mācības Reinkarnacionikas Institūta pirmajā kurā, un pa šo mācību laiku ar mani bija noticis ne mazums apbrīnojamu un man nozīmīgu notikumu.

Tik daudz jauna biju uzzinājusi par sevi, tik daudz interesanta sev atklājusi.

Nebūt ne nejaušās nejaušības

Nejaušību nemēdz būt!!! Viņu sauc Radžu. Taču tieši gadījuma dēļ mēs ar viņu iepazināmies caur internetu vietnē ceļotājiem CouchSurfing.

Informācijai: vietne CouchSurfing – tas ir viens no lielākajiem izmitināšanas tīkliem. Šī tīkla dalībnieki bez maksas piedāvā cits citam naktsmītni un palīdzību ceļojumos.

Vispār es pret tādām pazīšanām attiecos diezgan viegli, kā spēlē. Es kontaktējos daudz un bieži, bet bez īpašām attiecībām.

Bet ar Radžu viss notika kaut kā citādāk. Es pagaidām nesapratu, kas tās par attiecībām, bet kontaktēties gribējās pastāvīgi.

Katru dienu, 4 mēnešu garumā. Viss praktiski notika momentāni. Mani vilka uz Džaipūras pilsētu. Vairāki notikumi to veicināja.

Biju iestājusies Reinkarnacionikas Institūta kursā. Piereģistrējusies CouchSurfing vietnē.

Iepazinos ar Radžu. Tomēr es tiku plānojusi braucienu uz Bali visu iepriekšējo gadu. Taču uz Indiju mani vilka jau kopš pērnā brauciena.

Kaut kā viss bija nestabili man iekšienē, rāva mazās daļiņās.

Kalkuta. Sākums

Viņam bija mani jāsagaida Kalkutas lidostā. Mana lidmašīna Bangkokā aizkavējās par 2,5 stundām. Es Radžu uzrakstīju ziņu, ka izlidošana aizkavējas.

Atbilde uzreiz neatnāca, taču cerēju, ka viņš ziņu ieraudzīs un viss būs labi.

Kad es ielidoju Kalkutā un, izgājusi visus kontroles punktus, nonācu ierašanās zālē, viņa sagaidītāju vidū nebija.

16 03 29 02

Kā tā var būt, es nodomāju, viņš taču brauca ar vilcienu uz Kalkutu, mēs sazinājāmies, viss bija labi.

Es, protams, biju iemācījusies pieņemt notikumus, kādi tie ir, viegli un mierīgi, bet satraukuma ēna iekšienē pazibēja.

Kaut gan iekšējā balss man teica, lai es neuztraucos, ka viss nav tā, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā.

Pie bezmaksas WiFi man pieslēgties neizdevās, sazināties ar Radžu nebija iespējams.

Es izgāju uz ielas, pagājos gar lidostas ēku, turp un atpakaļ. Viņa nekur nebija.

Man sākās neliela panika. Taču ātri saņēmos, lai sāktu domāt vēsi. Tāpēc ka, kad sākas panika, tad racionāli domāt nav iespējams.

Uztraukuma dēļ es pilnīgi biju aizmirsusi angļu valodu, man tā reizēm gadās. Es mēģināju griezties pēc palīdzības pie garāmgājējiem, bet kaut kā veltīgi.

Klīstot pa lidlauka apkaimi ārpusē, jo iekšā mani vairs nelaida, es ieraudzīju vienu leti, kur tika tirgotas SIM kartes, un palūdzu viņiem veikt vienu zvanu.

Es piezvanīju Radžu, un, man par pārsteigumu, viņš, izrādās, vēl brauca vilcienā!!!

Viņa vilciens kavējās par 6 stundām. Lūk, tādas likteņa viltības.

Viņš pats nekādi nevarēja ar mani kontaktēties, es nebiju tīklā, un ļoti pārdzīvoja, kā es tur viena. Man nācās viņu gaidīt.

Es nopirku vietējo SIM karti turpmākiem sakariem ar Radžu, un man radās doma braukt uz dzelzceļa staciju un satikties tur.

Kamēr es klīdu pa lidostas apkaimi, es ieraudzīju autobusu pieturu un daudz autobusu. Pēc kāda laika Radžu man zvana un atkārto manas domas.

Viņš palūdz mani atbraukt uz staciju, jo man nāksies gaidīt lieku stundu, kamēr viņš aizbrauks līdz lidostai. Laba ideja!

Es tā arī izdarīju, aizgāju uz pieturu, un pirmais autobuss tieši brauca uz staciju. Viss veidojās vislabākajā veidā!!!

Kaut kur pēc stundas es tiku līdz stacijai, Radžu jau bija tur. Mēs satikāmies!!! Es ieraudzīju viņu, un kaut kas manī atsaucās, pagaidām es nesapratu, KAS.

Dejas. Kāmasūtra. Mīlestība

Es dejoju tik neganti, tik kaismīgi, jūtot katru kustību ar visām mana ķermeņa šūniņām.

Es jutu, kā kustas manas rokas, kājas, kā mainās manas sejas mīmika, kā es šauju ar acīm bungu ritmā. It kā es to darītu nomodā, pašlaik.

Tāda sajūta, ka es zinu visas kustības no galvas. Taču tās ir tikai atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves.

Sk. arī Iepriekšējo dzīvju zīmes^[1]. Kā sameklēt tās pašreizējā?

Šīs atmiņas man atklājās pēc pieprasījuma: “Vai man bija iemiesojums Džaipūrā?”

Nu pārāk jau daudz jautājumu man bija sakarā ar šo pilsētu.

Un, lūk, viņa, Džaipūra. Senā Indija. Es – jauna indiešu meitene. Kopš bērnības man tika mācītas dejas, un, kad es sasniedzu pusaudzes vecumu, sākās apmācība kāmasūtras mākslā.

Jā, es mācījos, kā mīlēt vīriešus, kā sagādāt viņiem labpatiku.

Mani gatavoja kalpošanai vīriešiem, dejojot viņiem un dāvājot baudu. Pats interesantākais – man tas patika.

16 03 29 03

Es kļuvu par mīlas priesterieni. Vīrieši “manis dēļ juka prātā”. Nebija nekāda miera no klientiem. Bagāti un cienījami vīrieši apbēra mani ar naudu. Es dzīvoju uz pilnu klapi.

Sk. arī Sieviešu kalpošana iepriekšējās dzīvēs^[2].

Un te parādījās VIŅŠ. Es iemīlējos, kas bija kategoriski aizliegts mūsu vissenākās profesijas meitenēm.

Arī viņš pret mani nebija vienaldzīgs, viņš pasūtināja mani reizi pēc reizes. Mēs baudījām viens otru, un man nebija svarīga nauda, man bija vajadzīgs tikai VIŅŠ.

Tā bija īsta kaisle, mīlestība, apmātība. Taču!

Mēs nevarējām būt kopā, mēs nevarējām apprecēties, mums nevarēja būt bērnu. Tāpēc ka viņš ir no bagātas kārtas, bet es – sieviete izpriecām.

Kā es cietu, kā es gribēju būt ar viņu! Es nekādi nevarēju pieņemt to faktu, ka tas ir uz laiku, neilgi, ne uz visiem laikiem.

Es zaudēju interesi par visiem citiem vīriešiem, un, cik smagi man bija atdoties kādam citam, izņemot viņu. Tās bija nāvīgas mokas.

Cik ilgi tas turpinājās, es nezinu, bet, lūk, reiz mani pasūtina pie sevis pilī kārtējais bagātnieks. Es dejoju kā parasti, kaismīgi, neganti. Dievinu dejot.

16 03 29 04

Un, lūk, pienāk brīdis nodarboties ar Mīlestību, bet es pretojos, es negribu, es mīlu VIŅU!!! Šis vīrietis sāka uzstāt, sākumā maigi, pēc tam rupjāk…

Es paķēru nazi, es nesaprotu, ko es daru. Viņš saķēra manu roku, kurā bija nazis, un mēģināja mani noturēt, taču es spēju izrauties un ietriecu nazi sev vēderā.

Es redzu, kā ķermenis nokrīt uz grīdas, sarāvies no sāpēm, kā izplūst asins peļķe.

Bet es – dvēsele – vieglā šokā skatos uz šo ainu un nevaru saprast: kādēļ? Viss nav tā, es tā negribēju!!!!

Es vēl mēģināju atgriezties ķermenī, bet tas jau bija elpot rimis. Šī dzīve aprāvās vienā momentā!

Nespēju pieņemt neiespējamību būt kopā ar savu mīļoto. Es nogalināju sevi pati, jaunībā.

Radžu

Tātad mēs satikāmies Kalkutā. Viņš uzreiz visu paņēma savās rokās.

Nodeva manu bagāžu glabātuves kamerā, aizveda mani ēst uz kādu pilsētā populāru kafejnīcu, pēc tam mēs aizbraucām uz kādu parku pastaigāties un pie viena atpūsties.

Kad viņš pirmoreiz saņēma manu roku, man skudriņas noskrēja pa visu ķermeni, it kā es šo sajūtu būtu izjutusi agrāk.

Es biju nedaudz saspringta, tāpēc ka zināju, ka viņš ir precējies, viņam ir dēls.

Attiecības attīstījās strauji. Mani pārņēma kaut kāds kaisles vilnis, es jutu, ka mīlu viņu un ļoti sen!!!

Parasti ar mani kas tāds agrāk nebija noticis. Bet te šīs jūtas…

Sk. arī Uzticības zvērests – uz mūžiem[3].

Secinājumus izdarīt pagaidām bija par agru, es vienkārši pieņēmu visu, kas notiek. Dzīvosim – redzēsim.

Interesants moments. Kad mēs gaidījām vilcienu dzelzceļa stacijā, stāvējām uz terases un raudzījāmies uz naksnīgo pilsētu, manu uzmanību pievērsa plakāti tālumā.

To bija daudz, uz tiem bija rakstīts Raju!!! Tajā brīdī viņš turēja manu roku.

Radžu, visur Radžu!!! Apmātība kaut kāda.

Viņš pauda rūpes par mani katrā solī, bija tik mierīgi un mājīgi viņa sabiedrībā. Mēs ar vilcienu braucām uz viņa pilsētu Kadžuraho (Khajuraho).

16 03 29 05

Par šo pilsētiņu var uzrakstīt atsevišķu stāstu, tik ļoti iepatikās šīs vieta.

Radžu iemitināja mani vienā no labākajiem Kadžuraho hoteļiem.

Nākamajā dienā viņš veda mani pie sevis uz mājām – iepazīstināt ar savu ģimeni.

Man bija zināms samulsums mūsu attiecību dēļ, bet es īpaši nesaspringu, jo sapratu, ka dvēseles līmenī nav nepareizu darbību, ir vienkārši pieredze.

Ģimene viņam ir lieliska, mani pieņēma kā savējo. Pēc trīs dienām es jau dzīvoju viņu mājā.

Ja to mēģinātu saprast ar prātu, tad nav apjaušams, kā kas tāds vispār ir iespējams. Manas dvēseles balss[4] man čukstēja, ka tā Vajag.

Man bija dzimšanas diena. Un viņa ģimene man sarīkoja īstus svētkus.

Izpušķoja māju, pagatavoja svētku vakariņas, Radžu restorānā pasūtināja torti ar uzrakstu. Es biju vienkārši satriekta. Cik tas bija patīkami!!!

Vēl kādā brīdī viņš mani nosauca par Basanti, es pajautāju, kāpēc Basanti? Viņš teica, ka nezina, ka es vienkārši esmu Basanti. Tas ir tāds vārds. Man iepatikās. Iespējams, tā mani sauca toreiz.

Viņš vadāja mani pa dažādām interesantām vietām, iepazīstināja mani ar visiem saviem radiniekiem. Es jutos kā ģimenes locekle.

Viņa sieva, ļoti skaista meitene, lai cik dīvaini nebūtu, pamanījās mani iemīlēt ne mazāk kā es viņu.

Es ieplānoju ceļojumu pa vairākām Indijas pilsētām, ieskaitot, protams, Džaipūru. Radžu brauca man līdzi.

Sieva viņu atlaida ar mani mierīgi. Viņa jau bija pieradusi, ka vīra bieži nav mājās. Un vispār, indiešu sievietēm vajag uzstādīt pieminekli dzīves laikā!!!

Viņu attieksme pret vīriem vienkārši sajūsmina, viņām patīk tas pats, kas vīram. Un turklāt viņas ir absolūti laimīgas. Viņu dzīvē ir tik daudz ierobežojumu, taču viņas to ir izvēlējušās un ir pārliecinātas, ka citādi būt nevar.

Šajā ceļojumā kopā ar viņu mani sāka apmeklēt domas par neiespējamību būt ar viņu kopā. Taču es jau tā biju viņam pieķērusies, ka pagaidām nestādījos priekšā, kā es no viņa šķiršos.

Mani pārpildīja emocijas, bija asaras un sāpes. Lūk, tās jūtas, kuras es piedzīvoju toreiz citā dzīvē!!! Kā gan es viņam biju pielipusi!!!

Taču es biju absolūti laimīga un tāpēc baudīju pašreizējo momentu.

Džaipūra

Mēs bijām kopā Vārānasī, Deli un taisījāmies kopā uz Džaipūru. Taču pirms brauciena uz turieni sākās kaut kādi šķēršļi.

Viņš nez kāpēc atteicās uz turieni braukt, kaut kādi iegansti atradās, turklāt visu laiku dažādi. Es jau biju gatava braukt viena, bet arī viņš negribēja laist mani vienu.

Es pieņēmu visu, kā ir. Es zināju, ka es uz turieni vienalga braukšu, ar viņu vai bez viņa.

Situācija atrisinājās pati no sevis. Viņa biļete tika nodota atpakaļ. Es braucu viena.

16 03 29 06

Taču pirms tam viņš man papurināja nervus, vēl arī sieva pa telefonu nobāra, ka viņš mani taisās vienu laist.

“Kas tad mani sagaida tur, Džaipūrā?” es domāju, un manī modās arvien lielāka un lielāka interese.

Es pirmo reizi devos uz nepazīstamu pilsētu Indijā vienatnē. Taču dvēselē ne piles satraukuma, kaut kāds dīvains mierīgums.

Radžu mani pavadīja, iesēdināja autobusā. Man pēc tam bija jāatgriežas Deli, kur viņš mani gaidīs.

Es CouchSurfing vietnē biju sarakstījusies ar kādu vīrieti, un man bija jāapmetas pie viņa mājās.

Bet pirms tam es biju sarakstījusies ar vēl vienu puisi (arī Radžu), bet viņš uzrakstīja, ka, iespējams, nevarēs pieņemt pie sevis mājās, bet var parādīt pilsētu un interesantas vietas.

Es braucu pa nakti un, ierodoties Džaipūrā, braucu uz mājām pie tā vīrieša, viņš dzīvoja tālu no autobusu stacijas, un tāpēc es pie viņa atbraucu agri no rīta.

Kaut kā atmosfēra pie viņa mājās mani nedaudz sasprindzināja, kaut arī viņš ir bagāts vīrietis, viņam ir laba mašīna, dzīvo kopā ar dēlu, šķirtenis. Es nejutos mierīga.

Man piešķīra atsevišķu istabu, es atpūtos, savedu sevi kārtībā un braucu apskatīt pilsētu, iepriekš pajautājusi, vai varbūt viņš sastādīs man kompāniju.

Viņš nevarēja, jo viņam ir daudz darba un viņš ir aizņemts. Nu, es īpaši arī nebiju rēķinājusies ar viņu, tāpēc pat nopriecājos.

Viņš aizveda mani līdz autobusu pieturai, tālāk es pati taujāju ceļu.

Es uzrakstīju otram Radžu no Džaipūras, un viņš viegli piekrita sastādīt man kompāniju. Pateica, kā aizbraukt līdz tai vietai, tur mēs arī satikāmies.

Radžu no Džaipūras

Ļoti pievilcīgs jauns cilvēks, atklāta dvēsele, skaists smaids. Kas tas ir???

Radžu mani uzreiz apbūra.

Sk. arī Karmiska saikne ar vīrieti no pagātnes dzīves^[5].

Viņš sagaidīja mani ar mašīnu un veda pie sevis uz mājām. Pabaroja, padzirdīja, paskaidroja, kāpēc uzrakstīja, ka nevar pieņemt mani pie sevis mājās pa nakti.

Izrādās, ka pie viņa šajā laikā ir izmitināti citi CouchSurfing dalībnieki, puisis ar meiteni (arī krievi).

Viņam ir vienkārša māja, bez greznībām, taču atmosfēra burvīga, man bija ļoti mierīgi un komfortabli. Mēs devāmies pastaigā.

Viņš parādīja man daudz interesantu vietu, mēs barojām pērtiķus, braucām uz ziloņu ciematu, kur es ar viņiem apkampos un baroju viņus.

Viņš rīkoja man pārsteigumus uz katra soļa, atskaņoja manas iemīļotās dziesmas, mēs kopā dziedājām. Kaut kas tajā bija!

16 03 29 07

Vispār man ar angļu valodu periodiski rodas problēmas, bet Radžu nekādu problēmu nebija, mēs viens otru sapratām lieliski, viņš vēl arī krievu valodu mācījās, ar ko mani lieliski uzjautrināja.

Pēc tam mēs atkal atgriezāmies pie viņa mājās, paēdām, atpūtāmies, un, kad karstums bija mitējies, viņš veda mani uz kalnu skatīties saulrietu. Ak, Dievs, cik tas ir skaisti! Pa ceļam mēs sastapām daudz pāvu, tik lieliski!!!

Kad sāka jau satumst, es pēkšņi atcerējos, ka man vēl ir jāatgriežas tur, kur izmitinājos.

Kā gan man negribējās turp atgriezties!!!!

Es atlaidu šo domu Visumā un atslābu. Pēc kāda mirkļa Radžu izteica manu vēlēšanos, piedāvājot man palikt pie viņa mājās.

Jā, jā, jā!!! Izrādījās, ka viņš jau ir piezvanījis saviem viesiem un viņiem nav bijis nekas pretī, ka es arī paliktu ar viņiem dalīt istabu. Viss izveidojās vislabākajā veidā!!!

Es uzrakstīju tam vīrietim, ka neatbraukšu uz nakti, bet pēc savām mantām atbraukšu rīt. Viņš uzrakstīja, ka nav problēmu.

Radžu, visur Radžu. Man pret viņu bija kaut kādas nenoteiktas jūtas.

Viņā bija tas, kas pietrūka pirmajā Radžu. Viņi it kā papildināja viens otru. Un mani vilka pie viņiem abiem. Viņiem pat krosenes bija vienādas.

Tagad es saprotu, ka Radžu nebrauca man līdzi. Man bija jāsatiekas ar šo Radžu.

Manī izveidojās noturīga sajūta, ka viņi abi ir viena un tā pati dvēsele, vienkārši viņa sadalījās noteiktu pieredžu iziešanai uz zemes.

Sk. arī Dvēseles sadalīšanās. Kādus uzdevumus izvirza dvēsele[6].

Ja es nebūtu mācījusies Reinkarnacionikas Institūtā, es nezinātu, ka tā ir iespējams. Taču tagad es zinu, ka iespējams ir ne tā vien!!!

Es sen pazinu viņus abus, pareizāk, viņu Dvēseli.

Džaipūra!

Kaut kā jau nu ļoti tuva un mīļa man šķita šī pilsēta, es nešaubos, ka es šeit esmu jau bijusi reiz sen, sen!!!

Nākamajā dienā man vakarā bija jābrauc uz Deli, kur mani gaida Radžu.

Agri no rīta mēs ar krievu meiteni devāmies uz kalnu sagaidīt saullēktu.

Radžu aizgāja uz darbu, viņš strādā par gidu. Pēc tam es braucu pēc savām mantām uz mājām pie pirmā vīrieša. Un taisījos atgriezties Radžu mājās.

Krievu jauniešiem dienā bija jābrauc prom. Radžu uzrakstīja man ziņu, lai es šodien neaizbraucu. Es arī pati negribēju braukt prom.

Taču tur mani gaidīja mans Radžu. Un man vajadzēja braukt.

16 03 29 08

Uz vakara pusi viss atrisinājās pats no sevis. Man piezvanīja Radžu no Deli un teica, lai es šodien nebraucu.

Bet lai braucu rīt, jo biļetes uz Kadžuraho viņš varējis nopirkt uz dienu vēlāk. Nu vai tad var tas viss būt nejaušība?

Tas viss ir Dvēseles plāns. Es zinu!!!

Mums bija burvīgs vakars un brīnišķīga nakts ar Radžu Džaipūrā. Es zināju, ka vairs viņu neredzēšu un tāpēc gribēju izjust visu!

Šīs trīs dienas bija patiesi burvīgas, Radžu manu atrašanos Džaipūrā padarīja neaizmirstamu!

Es spēju pieņemt, ka tas nevar stiepties ilgi, ka man vajag caur to iziet. Un es to pieņēmu.

Nākamajā dienā Radžu iesēdināja mani autobusā, painteresējās, kā aizbraucu līdz Deli, un vairāk mēs ar viņu nekontaktējāmies.

Esmu ļoti pateicīga dzīvei par šo burvīgo tikšanos!

Un atkal mans Radžu

Kad es atgriezos Deli, kaut kas bija izmainījies manās attiecībās ar Radžu.

Tāda sajūta, ka viņš kaut ko ir sajutis. Nē, viņš nepārstāja par mani rūpēties, es jutu, ka viņš mīl mani. Un kā gan mīlēju viņu es!!!

Mēs atgriezāmies Kadžuraho.

16 03 29 09

Es nodzīvoju tur vēl nedēļu. Nekādi nevarēju no viņa šķirties, biju pieķērusies. Nesapratu, ka to vajag izdarīt. Ka tas nevar ilgt mūžīgi.

Tāds bija Dvēseles plāns^[7] – atkal izjust mīlestību pret vīrieti un pieņemt neiespējamību būt kopā.

Toreiz, tajā dzīvē, es nespēju to pieņemt, un tāpēc dvēsele aizgāja no dzīves tik agri. Taču nepabeigto pieredzi vienalga nāksies iziet vēlreiz, tā ir Dvēseles evolūcija.

Dvēsele tādā veidā iegūst pieredzi. Neizgāji mācību, tātad iesi reizi pēc reizes, kamēr nesapratīsi.

Tāpēc pašnāvība nav izeja, tagad es to izjutu uz sevis un precīzi zinu, ka tas ir tā!

Sk. arī Kāpēc dvēsele atkārto pašnāvības pieredzi^[8].

Šķiršanās

Es nolēmu braukt uz Indijas dienvidiem, uz Keralas štatu, uz jūru. Ceļš nav tuvs, gandrīz trīs dienas vilcienā.

Es beidzot atrāvos no viņa. Cik gan tas nebija vienkārši!!!

Kad es braucu vilcienā, bija tāda sajūta, ka esmu atstājusi daļiņu sevis tur, Kadžuraho. Negribējās ne ar vienu kontaktēties pirmajā laikā.

Periodiski plūda asaras. Bet es biju sapratusi, ka es nevaru zaudēt to, kas man nepieder.

Es centos nedomāt par viņu, baudīju braucienu. Patiesībā es biju atvērta jaunai pieredzei, bet es taču esmu dzīvs cilvēks un cilvēciskas jūtas man nav svešas.

Es vienalga esmu ļoti pateicīga Dzīvei par šo dāvanu, biju ļoti laimīga piedzīvot šo pieredzi. Es zinu, ka Radžu vienmēr paliks manā sirdī un mēs nekad neesam šķīrušies.

Manas dvēseles ceļojumi turpinās.

Daudz jaunu atklājumu un sajūtu stāv priekšā piedzīvot manā ceļā. Mani gaida mācības Reinkarnacionikas Institūta 2. kursā.

Vai tad ir iemesls skumjām? Viss tikai sākas…

P.S. Jums dzīvē ir bijušas tamlīdzīgas tikšanās? Dalieties savā pieredzē.