Лорена Доттай - Кристаллы Атлантиды: алхимия и жизнь
Lorēna Dotaja - Atlantīdas kristāli: alķīmija un dzīve
Stāsti par Atlantīdu vienmēr šķiet kaut kas izdomāts un neticams. Un tas ir līdz tam laikam, kamēr neatminēsies savu iemiesojumu Atlantīdā.
Pētot maģijas spējas savās iepriekšējās dzīvēs, es sev atklāju apbrīnojamu zināšanu slāni no tiem laikiem.
Atlantīdas periods stiepās ļoti ilgi, bija uzplaukums, un bija noriets. Es tajā periodā iemiesojos vairākas reizes, un mums bija sava grupa un savs Skolotājs. Ilgu laika periodu mēs iemiesojāmies kopā.
Mūs saistīja kā “darbs”, kalpošana, tā arī personiskās attiecības. Bija dramatiski momenti, kad grupa šķēlās daļās un bija dažādi priekšstati par to, ko mēs darām un kā.
Katrs no mums bija dažāda tipa, vibrācijas, krāsas kosmosa enerģijas kanāls, kopā mēs kļuvām varavīkšņaini, mēs pratām vākt enerģijas, vīt kopā, vērst, mums bija citāda enerģētiskā struktūra nekā tagad.
Arī Zeme bija portālu caurausta kā ar statiskiem gaismas koridoriem, tie bija sava veida vertikāli pārvietošanās ceļi, kā arī tīkli komunikācijai ar citām planētām.
Pēc Atlantīdas norieta, kad tā nogāja zem ūdens, mēs atkal iemiesojāmies kā grupa, viens no iemiesojumiem bija skolā, kurā mēs nomācījāmies 48 gadus.
Es tagad izlaižu jautājumu, kas ir mūsu Skolotājs, viņš pašlaik nav iemiesots uz Zemes, bet mēs esam kontaktā; kādā teritorijā un kādā laikmetā bija skola, tas ir citam rakstam. Tagad visa mana uzmanība ir skolai un mūsu mācībām.
Atlantīdas kristāli
Es ieraudzīju sevi stāvam starp diviem vertikāliem akmeņiem, metrus četrus augstiem, tie bija patīkami vēsi, poraini un skanēja; kad es uzliku labo roku uz viena no tiem, arī mans ķermenis sāka skanēt.
Man jostā bija liels kristāls, tieši virs nabas. Arī viņš bija dzīvs.
Ārēji visi kristāli bija līdzīgi mūsdienu kristāliem, bet tomēr to blīvums bija cits. Dažreiz mēs nonācām tajās vietās, kur zemē bija kristālu sakopojumi, un palikām tur pabūt.
Atskaldīt kristālu bija zināmā mērā barbarisms, tā tika bojāts veselums, un viņam sāpēja. Tas ir tāpat, kad dvēseles fragments atskaldās emocionālu sāpju gadījumā.
Ja mēs atskaldījām kristālu un ņēmām sev līdzi, tad mēs sākumā prasījām atļauju un devām kaut ko pretī.
Katram no mums bija kristāliska nūjiņa, apmēram 25 cm gara. Mūsu Skolotājam bija kristālisks zizlis. Tie bija mūsu darba instrumenti.
Man nūjiņa bija no kvarca, dažiem, es redzēju, no ametista.
Tas ir tas pats, kas pildspalva skolā, bez tās nekādi.
Katram kristālam bija sava funkcija un ietekme. Bija neitrāli kristāli, mēs viņus atbrīvojām no vecām programmām, uzslāņojumiem, ierakstiem, pēc tam likām iekšā jaunas programmas un kristālu aizzīmogojām.
Kad es ar nūjiņu pieskāros priekšmetam, tad redzēju, kā mainās viņa atomārā struktūra, vecās saiknes nūjiņas vibrāciju ietekmē trūka pušu, un manā acu priekšā izkārtojās jaunas saiknes starp vielas daļiņām.
Priekšmets mainīja ne tikai formu, bet arī pati viela mainījās. Notika tas, ko tagad sauc par alķīmiju.
|
Sk. arī Mācības Atlantīdā. |
Ekstrasensorā uztvere
Ja kāds priekšmets mums bija vajadzīgs un atradās no mums attālu, mēs negājām pie tā, lai to paņemtu. Paliekot savā vietā, mēs virzījām to pie sevis ar domas spēku.
Ja mēs gribējām, tad gājām kā cilvēki, bet visbiežāk pārvietojāmies telpā ar savu paņēmienu. Es to sauktu par punktveida.
Pārvietošanās nebija lineāra no punkta A uz punktu B. Šobrīd mēs varējām būt punktā A, bet pēc sekundes uzreiz punktā B. Mēs nešķērsojām telpu, bet uzreiz izlēcām tajā vietā, kur mums vajadzēja. Tie nav zemes plāna fiziskie likumi, kaut kādi citi.
Mums bija milzīgs psihisks spēks. Domas bija gandrīz materiālas, tīras no piemaisījumiem, negatīvām emocijām, skaidras, fokusētas uz mērķi. Un domu bija maz, tikai tās, kas pēc būtības.
Mums nebija pašlabuma interešu, skaudības, konkurences, niknuma. Bet tas nebija garīgas vai kādas citas attīstības rezultāts. Var teikt, ka mums vienkārši nebija tā personības “noskaņojumos”, vienlaikus šo īpašību trūkums bija priekšnosacījums mācībām skolā.
Čakru iesvētīšana un aktivācija
Mēs iesvētījumus saņēmām pie Skolotāja. Piemēram, vienā no noteiktas pakāpes iesvētījumiem es noliecos pie viņa ar savu pieri, viņš pieskārās tai ar zizli, tā ir trešās un ceturtās acs aktivācija.
Enerģētiskais tilts gāja tieši cauri galvai, sākums – trešā acs, beidzās ar ceturto aci pakausī. Vienlaikus abas acis bija čakras.
Ēteriskā caurulīte-teleskops sniedzās ārā no trešās acs (līdzīgi Vienradža – tā ir cita civilizācija – ragam), un varēja redzēt to, ko cilvēki parasti neredz.
Vienā no iesvētījumiem tika aktivēts sirds centrs, tas ir komplekss no čakrām, trīs čakras vertikāli no priekšas, bet aizmugurē divas čakras zem lāpstiņām.
Kad lāpstiņu čakras ir aktivētas, no tām nāk gaisma un enerģijas strūklas, un redzoši cilvēki saka, ka būtnei ir spārni. Tā eņģeļiem tika piedēvēti “spārni”, kad viņus redzēja, arī cilvēkiem tas ir. Cilvēki domāja, ka eņģeļi “lido”.
Mums bija aktivētas ēteriskās ausu čakras, kuras ir atbildīgas par dzirdi, lai dzirdētu un saprastu putnu, vēja, stihiju balsis, kā planētas griežas. Mūsdienu cilvēki saka, ka kosmosā skaņu nav. Jā, fizisku skaņu nav, bet runa nav par fiziskām skaņām.
Mums katram maņu orgānam bija tā paralēlā ēteriskā maņa, mēs redzējām smalkās pasaules, jutām ētera smaržas, dzirdējām smalko telpu, piemēram, eņģeļu valstību, skaņas.
Mācību procesu sastādīja četri cikli pa 12 gadiem. Jā, savdabīga skaitļu simbolika.
Es nodzīvoju 780 gadus. Mēs varējām savas atlantu spējas piemērot blīvākas Zemes apstākļiem, bet ne pilnā mērā.
Cilvēki nosauca mūs par magiem, bet viņi nesaprata mūsu darbības būtību. Viņi redzēja tikai ārējos rituālus, nevis iekšējos procesus, kuri visam lika kustēties.
Šķita, vajag paņemt kristālu, pavicināt to, burvju nūjiņu, un viss izmainīsies.
Bija ārējais loks – iedzīvotāji –, un bija iekšējais iesvētīto loks, pēdējie zināja, kas stāv aiz rituāliem. Kopumā nebija obligāti vicināt rokas vai nūjiņas, lai kaut ko radītu vai izmainītu. Domas visam piešķīra kustību.
Mums bija aktivēti čakru kompleksi uz plaukstām un to locītavām un čakras katra pirksta galiņā.
Dažreiz mēs pacēlām labo roku ar plaukstu uz priekšu, lai apturētu stihiju, kura nesās, un dažreiz, lai vērstu laipnu enerģiju uz cilvēkiem.
Šis process bija saistīts ar aktīvo sirds kompleksu krūškurvja vidū. Kad es atkal satikos ar Skolotāju, aplūkojot šo iemiesojumu, man sākās iepriekš aprakstītie aktivācijas procesi.
Jāsaka, ka mēs arī pašlaik esam iemiesoti, atkal esam kanāli, taču izkliedēti pa dažādām valstīm, un šai izkliedētībai ir jēga, citādi kāds labums savākt tādus cilvēkus visus vienā vietā?
Toreiz, skolā, mēs bijām sapulcēti kopā un 48 gadus turējām vienotu portālu, bet pēc tam arī izklīdām pa Zemi.
Mūsu uzdevums bija “atlantiskās” zināšanas un enerģijas atkal ienest pasaulē, cita lieta, ka Zemes blīvums jau toreiz bija izmainījies, bet pašreizējās Zemes dimensija ir vēl blīvāka, un mūsu spējas vēl vairāk apcirptas.
It kā mēs sacenstos ar laiku: vai nu tas ātrāk paspēs sablīvēt Zemi, vai arī mēs ātrāk paspēsim atjaunot un izpaust šeit savas spējas. Visu labumam.
P.S. Jūs gribētu pētīt savu pagātnes dzīvi Atlantīdā un citās Senajās civilizācijās?
Pievienojieties reinkarnacionikas pētījumu klubam!
 |
www.lorena.dottai.de
Sertificēta reinkarnacionikas praktiķe, bioenerģētiķe, dziedniece, triloģijas “Atlantīdas Skola” autore. |
Pievienots 06.12.2018.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kristally-atlantidy/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe