Лорена Доттай - Женское служение в прошлых жизнях. Пробуждение первозданной женщины

Lorēna Dotaja - Sieviešu kalpošana iepriekšējās dzīvēs. Pirmatnējās sievietes mošanās

16 02 01 03

Mūsu iemiesojums sievietes ķermenī katru reizi nav nejaušs, tā ir dvēseles izvēle; viņa tiecas uz pieredzes daudzveidību. Tā ir iespēja izmēģināt sevi visdažādākajās lomās.

Mēs iemiesojāmies uz Zemes un citām planētām, un telpās kā dievietes, ķēniņienes, piegulētājas, kalpones, priesterienes, mātes, sievas, pavarda glabātājas, dziednieces, mūzas-iedvesmotājas un lielu cilvēku draudzenes.

Dvēsele ne vienmēr izvēlējās izjust mātišķību un laulību, citiem vārdiem, veltīt iemiesojumu vīram un bērniem, dažreiz viņa nāca un veltīja sevi lielām cilvēku kopienām, feju un elfu valstībām, valstij, debesu spēkiem vai Dievam.

Un šis pēdējais kļuva par mūsu kalpošanas un starpniecības starp cilvēku un Dievu vai dieviem – pieredzi.

Sieviešu kalpošana – tā ir tēma, pie kuras neizbēgami nonāk katra sieviete, kura sāk iegremdēties iepriekšējās dzīvēs, neizbēgami atgriežas pie sevis pašas[1], saprotot, kas viņa ir patiesībā, atklājot sevī, bet precīzāk, atminoties sevī savu iedzimto viedumu un spēku.

 

Sieviete priesteriene

Tas bija laiks, kad mēs dzīvojām uz senās Zemes un izmantojām mēness kalendāru: trīspadsmit Mēness mēnešus gadā.

Mēs kalpojām templī, mēs bijām divpadsmit sievietes, ceremonijas noritēja naktī, Mēness gaismā, tāpēc jumta templim nebija. Toreiz bija citāds Mēness, viņš bija dzīvs un viņa enerģija – dzīvinoša.

Mūsdienu Mēness enerģija ir sajūtama citādi, šis Mēness aizvieto iepriekšējo.

Cilvēki atceras tradīciju un mēģina to atkārtot, bet tajā nav tik daudz jēgas un nav iepriekšējā rezultāta. Pēc tam atnāca Saules valdīšana un patriarhālās tradīcijas.

Noteiktā Mēness ciklā mēs, priesterienes, pieņēmām templī vīriešus. Katra vienu uz visu nakti. Tas bija tāds rituāls un process.

16 02 01 04

Vīrietis gulēja apakšā, priesteriene virs viņa. Mēs vīrieti uzturējām pirms-orgasma stāvoklī no vakara un gandrīz līdz saullēktam.

Kad Mēness sāka bālēt un Saule sāka pacelties, rituāls beidzās. Process noritēja ar Mēness enerģiju, un mēs bijām viņa pavadones, Dievietes vidutājas, bet Saule – tā ir vīrišķā enerģija.

Iegremdējoties šajā pagātnes dzīvē, es biju kā savā ķermenī, tā arī vīrieša ķermenī. Es jutu to, ko jūt priesteriene, un to, ko juta vīrietis.

 

Sk. arī Kā dzīvi jūt vīrietis[2]. Sievietes skats no pagātnes dzīves.

 

Man kā priesterienei visu nakti nebija nevienas (savas) domas galvā. Viņas apziņa tajā brīdī bija paplašināta un peldēja. Viņa it kā nebija savā apziņā un ķermenī pilnībā.

Priesterieņu ķermeņi bija līdzīgi ēģiptietēm – ne visai gara auguma, smalki un spēcīgi.

Procesā mēs gandrīz nejutām ķermeni, precīzāk, viņa robežas, es pratu būt vienlaikus savā telpā un ķermeņa telpā, kaut kādā mērā tas bija kopīgs lauks, un no saskarsmes ar Dievietes enerģijām, kuras es pārvadīju, nāca harmonizācija un paplašināšanās vīrietim, un tādā stāvoklī viņš atradās visu nakti.

Mēs pārvaldījām prasmi uztvert, virzīt un pārvadīt enerģijas un pārvaldījām ritmu. Ārēji tas līdzinātos seksam.

Izmaiņas notika kā fiziskajā ķermenī, tā arī enerģētiskajā struktūrā, tie neeksistē atšķirti viens no otra.

Uz rituāla beigām (tas bija uz rīta pusi) vīrietis piedzīvoja orgasmu.

Mēs gluži kā šūpojām vīrieša enerģētisko sistēmu, un galu galā viņa ķermenī uzsprāga (vērās vaļā) viņa paša enerģijas liels apjoms.

Tas bija ļoti gaišas enerģijas sprādziens ķermenī, vienlaikus katrā šūnā un smalkajos ķermeņos, tas ir, viņa būtības dažādos līmeņos, vienlaikus un daudzdimensionāli.

Šis apjoms paplašinājās, un kāda daļa palika viņa ķermenī, bet otra nāca ārā caur galvvidu, piepildot apkārtējo telpu.

Tajā mirklī vīrietis piedzīvoja apskaidrību, un vīrieši gāja no mums prom apskaidroti. Arī mēs mainījāmies šajā procesā, kaut kādā mērā augām, un tā bija mūsu kalpošanas svarīga daļa.

Tika uzskatīts, ka vīrietis tikai vienu reizi mūžā varēja atnākt pie mums uz templi, un pie mums nonāca noteikti vīrieši, ne visi. Mēs zinājām, kuru ņemt un kuru ne.

Citiem varēja neizturēt psihe. Mēs nedrīkstējām cilvēkiem kaitēt.

Kā es aizgāju no iemiesojuma, to es neskatījos.

 

Sk. arī Kādas ir Dievišķā Vīrišķā un Dievišķā Sievišķā savstarpējās attiecības[3].

 

16 02 01 05

“Brīvajā laikā” mēs dejojām. Dejām enerģija netērējās, otrādi, jo vairāk mēs dejojām, jo vairāk spēku nāca klāt.

Rituālā ar vīriešiem no apģērba mums uz ķermeņa bija skaista jostiņa un rotājumi ap kaklu, mati bija sarežģīti savīti.

Tā bija kalpošana Dievietei priesterienes lomā.

 

Kalpotāja Vestas templī

Es atrados iegremdējumā apmēram divas stundas. Tās bija neaizmirstamas sajūtas – apziņas apskaidrība, ķermeņa fiziskais vijīgums un vieglums; viņš nenogurst, neslimo un nenoveco.

(Zemes dažādos laikos un ērās bija dažādi paņēmieni aiziet no šīs planētas.)

Pēc tam man bija nepieciešamas vairākas dienas, lai no jauna apjēgtu redzēto un atkal pārdzīvoto. Protams, apzināšanās ar laiku kļūs dziļāka, un ikdienas dzīve sniedz man apstiprinājumus.

Bez šī iemiesojuma man bija iemiesojums Vestas templī, kur cieši kontakti ar vīriešiem bija aizliegti un par aizliegumu pārkāpšanu varēja sodīt ar nāvi. No šejienes tad arī radās vārds ne-vesta (не-веста).

16 02 01 06

Bija iemiesojumi klosteros, kur es biju vestāliete jau kristiešu tradīcijā, – manāmas paralēles ar Vestas pagānisko tradīciju – un devu celibāta, Kristus līgavas apsolījumus, citus līdzīgus.

Tā bija kalpošana citā lomā. Tāpēc šajā dzīvē daļa manis bija “bezdzimuma”, atteikusies no ķermeņa, seksualitātes, “apkārta” ar vecajiem aizliegumiem.

Un otra daļa, tā, kura bija priesteriene. Viņa bija tuva Zemei, savai pirmatnējai dabai, īstena sieviete, vieda, stipra un vēl brīva.

Dažos dzīves periodos man slēdzās iekšā te viena daļa, te otra, taču dažreiz tās bija aktīvas vienlaikus un atradās konfliktā.

Gan vienu, gan otru daļu vajadzēja pieņemt un samierināt, un harmonizēt. Tas bija stāsts par to, ka sieviete neapzināti pievelk sev vīrieti kā magnēts un tikpat spēcīgi viņu atgrūž.

“Bezdzimuma” daļa atgrūda vīriešus un no viņiem atteicās, bet priesteriene izvēlējās, pievilka un vēlējās. Vienlaikus.

 

Sk. arī Dabiskā sievišķība[4]. Vīrieša un sievietes attiecību pētījums.

 

Pirmatnējās sievietes mošanās

Kristietības 2000 gadi savu ir padarījuši. Vēsturiskā atmiņa mūsos, sievietēs, ir dzīva.

Šī atmiņa kā slāņi ietin mūs, senajā atmiņā glabājas brūces, atmiņas par zaudējumiem, pazemojumiem, aizliegumiem, bet kaut kur zem šiem slāņiem ir vēl viņa – īstenā pirmatnējā sieviete katrā no mums un katrā vīrietī.

Katrā sievietē glabājas arī atmiņa par pirmatnējo vīrieti, jo mēs taču nācām iemiesojumos te sievietes, te vīrieša ķermenī.

Dogmas, apspiešana un aizliegumi noveda sievieti pie viengabalainuma zaudēšanas[5] un iekšēja konflikta, konflikta ar sevi, ar vīrieti un pašas ķermeni; viņš pašlaik dziedinās vēsturiskajā līmenī.

Bailes pirmatnējās sievietes priekšā bija pašā sievietē, bailes un kauns no viņas izpaušanās. Arī vīrieši baidījās no vieduma un spēka sievietē, mēģinot kontrolēt viņu un turot bailēs no spīdzināšanas, nāves soda un nāves.

Tomēr sākotnējā, pirmatnējā sieviete mostas mūsos, paceļ galvu, viņa grib būt atvērta, patīkama, izpausta un slavēta. Laiks ir pienācis.

 Lorena Dotaja

Lorēna Dotaja

www.lorena.dottai.de

Sertificēta reinkarnacionikas praktiķe, bioenerģētiķe, dziedniece, triloģijas “Atlantīdas Skola” autore.

 

Pievienots 01.02.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/zhenskoe-sluzhenie-v-proshlyh-zhiznyah/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3831-nadezda-batalova-atgriesanas-pie-sevis (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/irina-kozina/11-dazadi/3891-irina-kozina-ko-virietim-vajag-laimei-skats-caur-pagatnes-dzives-prizmu (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4045-jauna-laikmeta-virietis-un-sieviete (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4053-dabiska-sieviskiba (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4159-dvesele-fragmentesanas-jeb-dalu-zaudesana-kas-tas-ir (Tulk. piezīme)