Jeļena Pavlova - Sargeņģelis

Елена Павлова - Ангел-хранитель

Jeļena Pavlova - Sargeņģelis

Eņģeļi… Sargeņģelis… Uzreiz rodas tēls – skaista būtne ar milzīgiem maigiem spārniem.

Gaišās jūtas palīdz viņus pieņemt kā savas dzīves talismanu, kurš bez ierunām pieņem un saprot tevi, aiznes līdz Radītājam katru tavu nopūtu un nodomu.

Viņi ir saistīti ar mums ar neredzamiem pavedieniem. Un tomēr tās ir pilnīgi īpašas būtnes (no “būt”, “būtība”). Un tātad viņas dzīvo savu dzīvi, un viņām ir izvēles Brīvība.

Lūk, par to ir mans mazais stāsts, ko uzvējoja pārdomas par dzīves jēgu.

Mans sargeņģelis

Mans eņģelis ir noguris. Viņš klusi sēdēja uz mana pleca, nolaidis sniegbaltos spārniņus, un raudzījās kaut kur tālienē. Šķita, ka viņš ir apmulsis.

No tā viņa darba daļa – mīklainība, nejaušība, burvestība – ieguva pilnīgi pierādāmas iezīmes. Viņš bija nesapratnē, ar ko vēl mani var pārsteigt.

Manu mīļo darboni! Cik gan gadus tu pildi visus manus pieprasījumus, gādā prieku no laikus nodotas informācijas. Kā gan man patīk, kad tu aizspurdz no mana pleca vajadzīgo variantu meklējumos!

Un tomēr arī man gribas sagādāt tev laimīgus brīžus. Atceries savu būtību! Kurš nolika tevi man par apsargu?

Klau, es tevi atlaidīšu atvaļinājumā. Aizlido pie saviem mīļajiem, satiecies ar draugiem, dalies pašā slēptākajā ar viņiem.

Viņš pacēla uz mani acis, un to dziļumā iemirdzējās spilgtas viņa bērnības ainas. Arī viņš kādreiz bija bērns!

Tiešums un bezrūpība, mācības pie vecākajiem eņģeļiem-glabātājiem, laika nesteidzīga izzināšana.

Sk. arī Kā es noorganizēju tikšanos ar saviem Eņģeļiem^[1].

Viņš sapņoja, ka būs neparasta cilvēka glabātājs. Viņam patika apgūt saimnieka vēlmju izpildīšanas mākslu. Viņš vienmēr bija “teicamnieks” pēc cilvēku standartiem.

Un mani viņš izvēlējās pats. Pūšot prom puteklīšus no maniem celiņiem un uzliekot “rozā brilles” manām acīm, viņš mācīja man laimīgu dzīvi ar sevi pašu.

Un tagad viņš bija neizpratnē, kāpēc es gribu pabūt bez viņa, par kādu atvaļinājumu esmu sākusi runāt. Neviens un nekad nav vēstījis, ka sargeņģeļiem ir atvaļinājums.

– Saproti, mans pūkaini, tev taču ir spārni. Un tie tev ir doti, lai varētu pabūt dažādās pasaulēs. Un ne tikai uzdevumā. Pašā lidojumā ir ielikta brīvības sajūta.

Pamēģini šo sajūtu pielietot sev. Tu esi brīvs izvēlēties savu ceļu un lidojuma plānus. Tu esi brīvs no manis un maniem uzdevumiem.

Es tevi reizēm atcerēšos, un mēs varēsim reizēm satikties, lai apmainītos ar iespaidiem no Brīvības. Ja gribēsi.

– Vai tiešām tu mani esi sapratusi līdz pašai būtībai? Man jau sen ir gribējies pieņemt patstāvīgus lēmumus. Es nezināju, vai mēs to varam. Un ja nu es turklāt pārkāpšu kādu Visuma likumu?

Tas bija dziļi, dziļi paslēpts. Taču arvien biežāk es redzēju ko tamlīdzīgu izpaužamies tevī, un tas bija apstiprinājums, ka viss iet uz tādu atrisinājumu.

– Nu ko? Tev patīk mana ideja? Es nosūtu tevi brīvā peldējumā.

– Es piekrītu.

Viņš viegli pacēlās gaisā. Cik skaists gan viņš bija šajā brīvajā lidojumā, nenesot manu nastu! Es tīksminājos par viņu. Izrādās, sargeņģeļi ir neticami skaistas radības^[2].

– Paldies par tavām rūpēm! Būšu laimīga savā brīvībā!

– Gaidi dāvanu, dārgā!

– Nē-ē-ē! Dāvana man – tavs lidojums.

Sk. arī Eņģeļu zīmes. Kā saprast to nozīmi^[3].

Es zinu, ka viņš kļūs par pašu pirmo sargeņģeli, kurš izjuta Brīvību.

Un pēc tam viņš sapratīs, ka pati lielākā laime eņģelim – kļūt par mīļoto cilvēku tam, kurš bija viņa saimnieks…

P.S. Un kāda dāvana ir Jums priekš Jūsu Sargeņģeļa?