Ирина Козина - Что надо мужчине для счастья — взгляд сквозь призму прошлой жизни
Irina Kozina - Ko vīrietim vajag laimei – skats caur pagātnes dzīves prizmu
Man dažos manas dzīves brīžos, atmiņās, atnāk epizode no filmas “Nodzīvosim līdz pirmdienai (Доживем до понедельника)”.
Šī filma stāsta par dažām dienām parastas padomju skolas dzīvē, kurā ir savas problēmas: attiecības starp skolēniem un skolotājiem, sapratnes trūkums starp dažādām paaudzēm, kā arī sevis meklējumi.
Epizodē, kura man bieži nāk prātā, notiek literatūras stunda. Devītā klase raksta sacerējumu par tēmu: “Mans priekšstats par laimi.”
Visi raksta, centīgi apdomājot, kas tad ir laime?
Atskan zvans. Stunda ir beigusies. Kādam ir uzrakstīts daudz, kādam ne pārāk. Katram ir sava laimes izpratne.
Un pēdējā solā sēž zēns, kurš bezcerīgi ir iemīlējies savā klases biedrenē. Viņa nemaz nepievērš viņam uzmanību. Viņa priekšā ir burtnīca ar sacerējumu, un tur ir uzrakstīta viena vienīga frāze: “Laime – tas ir, kad tevi saprot![1]
Dažos brīžos es īpaši asi jūtu visu šīs frāzes viedumu un dziļumu…
Izpratne – attiecību pamats
Visa mūsu dzīve sastāv no attiecībām ar tuviem un ne pārāk tuviem cilvēkiem, un izpratne no mana skatpunkta – tas ir pamatu pamats, tas stūrakmens, uz kura viss turas.
Un es nolēmu dalīties savā izpratnes un apzināšanās pieredzē. Šo pieredzi es ieguvu un turpinu iegūt Reinkarnacionikas Institūtā.
Pa šo laiku manā dzīvē ir ienācis daudz jaunu un vērtīgu zināšanu, atklājumu un atklāsmju. Un viena no tām ir pieredze – dzīvot un pārdzīvot vīrieša ķermenī, vīrieša iemiesojumā.
Es vienmērīgi iegrimstu savās atmiņās, un manā priekšā atklājas brīnišķīga aina: bezgalīgi lauki, vīnogulāji, olīvu birzes. Pa ceļu uz balta zirga joņo vīrietis.
Viņš piecērt piešus, zirgs nes viņu visā ātrumā. Pretvējš sejā, apmetnis plīvo vējā. Viņš ir lieliski veidots, izskatās labi: cēla stāja, kvēlojošs skatiens.
Tas ir valsts valdnieks, un tā ir viņa zeme. Viņš raugās uz savu valdījumu plašumiem. Visur strādā cilvēki. Šis valdnieks – es.
Dvēselē prieks un apmierinājums no tā, ka viss nes augļus, būs laba raža, pavalstnieki ir apmierināti, un, pats galvenais, ka pašlaik ir miers! Un mājās mani gaida sieva un mazais dēlēns.
Nākamā aina – esmu pilī. Strauji ieeju zālē un redzu savu sievu. Viņa mīļi smaida un sniedz man mūsu dēlu. Es paņemu viņu uz rokām. Viņš vēl ir pavisam kripata.
Jūtu viņa siltumu, piena smaržu, un krūtīs ieplūst aizgrābjoša laimes un lepnuma sajūta – tas ir mans mantinieks. Es skatos uz savu sievu, viņa jūt manu skatienu, paceļ acis, un mūsu skatieni satiekas.
Kaut kur no tālienes pie manis nonāk mana pavadoņa balss (es taču esmu iegremdējumā): “Pastāsti, ko tu pašlaik jūti?”
Un mani “pārklāj”… “pārklāj” tāds jūtu un emociju vilnis, ka es nevaru izteikt ne vārda.
Uz rokām man ir mans dēls, manā priekšā ir mana sieva, bet kaklā stāv kamols no nez no kurienes uzplūdušajām jūtām.
Tas ir vesels kokteilis no maigumiem un pateicībām šai sievietei par to, ka viņa ir dzemdējusi man dēlu, un prieks par to, ka viņa ir man blakus, un lepnums par to, ka tieši tāda sieviete ir kļuvusi par manu sievu.
Un vēl milzīga vēlēšanās sargāt un aizstāvēt viņu, “nomest pie viņas kājām visu šo pasauli” par to, ka viņa vienkārši ir manā dzīvē.
Acīs riešas asaras, tās tūlīt, tūlīt ir gatavas izlauzties uz āru, bet es taču nevaru un nedrīkstu tās rādīt… Es – vīrietis! Es – karavīrs!
Ko vīrietim vajag laimei
Pa to laiku mans pavadonis plūstoši pārved mani uz citām atmiņām, un manā priekšā ir sekojoša epizode.
Es apmācu savu paaugušos dēlu. Mums ir paukošanas nodarbība. Viņam viss iznāk nepareizi, un es dusmojos. Man tā gribas, lai viņš būtu labākais! Viņš taču ir mans mantinieks!
Nākamā aina. Es nododu viņam savas kaujas mākslas zināšanas. Stāstu viņam par karu, taču turklāt saku, ka pats galvenais – tas ir miers! Un karot var tikai pašā galējākajā gadījumā. Karš – tie ir postījumi, nāve un nelaime.
Un pēc tā, kā viņš klausās un uztver manus vārdus, es saprotu, ka varu mierīgi viņam nodot atbildību par maniem pavalstniekiem un manu valsti! Un, lūk, tas! Atkal šī neizsakāmā sajūta: tas ir mans dēls, manas asinis, mana cerība un balsts!
Tā nebija viegla, taču cienīga vīrieša lieliska dzīve. Viņš bija uzticams valsts valdnieks, drosmīgs un varonīgs karavīrs, stingrs, taču mīlošs tēvs. Vīrietis, kurš caur visu savu dzīvi iznesa uzticību, cieņu un mīlestību pret savu sievieti.
Vīrieši un sievietes – divas dažādas planētas
Iegremdējoties un pārdzīvojot tās manas dzīves brīžus vīrieša ķermenī, man atnāca jaunas apzināšanās. Tā bija apbrīnojama pieredze, pavērusi man tādas pazīstamas frāzes – “Mēs – dažādi.” – izpratni.
Mēs – tie esam vīrieši un sievietes.
Jā, es to biju dzirdējusi, lasījusi un, kā man šķita, sapratusi to. Taču…
Es nebiju iedomājusies, CIK dažādi. Emocijas, jūtas, pārdzīvojumi saucas tajos pašos vārdos un skan tāpat: prieks, lepnums, pateicība, atbildība, taču, izdzīvojot visas šīs jūtas un emocijas vīrieša ķermenī, – tām ir pavisam cita nokrāsa un tonējums.
Skan tāpat, bet ir sajūtamas citādi.
Gan tajā brīdī, kad es skatījos uz savu sievu, gan tajā brīdī, kad es turēju uz rokām savu dēlu, pēc tam apmācīju viņu, nodevu savas zināšanas un pieredzi.
Visos šajos brīžos es izjutu ļoti spēcīgas un dziļas jūtas, taču it nemaz tā, kā es izjūtu tā paša nosaukuma jūtas, bet sievietes ķermenī.
Viss ir citādāk. Tas ir apbrīnojami! Mani pārsteidza, ka vīrišķīgais skarbais karavīrs, aizstāvis, valdnieks un aizbildnis var būt tik maigs, gādīgs un asi pārdzīvojošs.
Turklāt ārēji tas nekādi neizpaudās, visas emocijas mutuļoja iekšienē. Un tikai mīloša, patiesa un izprotoša sieviete varēja sajust, kas notiek ar tādu bargu valdnieku.
Jā, droši vien tikai ar TĀDU sievieti viņš varēja būt TĀDS vīrietis. Atbildīgs par savu valsti, par saviem pavalstniekiem, savu ģimeni, cēls un drosmīgs karavīrs un tajā pašā laikā dziļi jūtošs un izprotošs laulātais draugs un tēvs.
Man tas viss bija milzīga atklāsme! Nē, protams, ka ne tas, ka vīrieši var just, bet tas, ka viņi var just tieši TĀ un nekādi to nepaust.
Pēc tam es sāku uz vīriešiem raudzīties citām acīm. Citām no, lūk, šīs manas apzināšanās skatpunkta. Es ieraudzīju, cik bieži mēs nesaprotam, kas stāv aiz vienas vai otras reinkarnācijas, aiz vienas vai otras vīrieša rīcības.
Kā saglabāt harmoniju attiecībās
Es domāju, ka katrs cilvēks tiecas uz harmoniskām attiecībām. Un, ja mēs nespēsim saprast starpību starp vīrieša un sievietes dabu, mēs diez vai spēsim nonākt pie harmonijas.
Balstoties uz manas personiskās dzīves pieredzes, vērojot manu draugu un paziņu dzīvi, man atnāca izpratne, ka visu strīdu un konfliktu pamatā ir tas, ko mēs gribam un dažreiz arī pieprasām, lai otrs cilvēks, ar kuru mēs mijiedarbojamies, būtu tāds pats kā es. Turklāt bieži nemaz neizprotot atšķirības.
|
Sk. arī Kāda ir dzīves harmonijas būtība, un kā to iemantot[3]. |
Vīrieši un sievietes – tās nav vienkārši dažādas planētas! Tās ir dažādas pasaules vai pat galaktikas! Un mēs itin bieži ielaužamies šajā pasaulē ar “savu nolikumu”, nezinot un nevēloties saprast, pēc kādiem likumiem tā darbojas. Mēs ienesam šajā pasaulē savus noteikumus un gribam, lai tā pēkšņi kļūtu tāda pati kā mūsējā…
Un, ja šī pasaule tā arī nekļūst tāda pati (un tas nevar būt objektīvu iemeslu dēļ), tad tā pārstāj sakrist ar mūsu pasaules ainu un mēs ciešam un sagādājam ciešanas citiem cilvēkiem.
Ļoti bieži mēs neļaujam sev saprast un pieņemt to faktu, ka šis cilvēks – tā ir vesela pasaule, tā ir citāda, tā nelīdzinās mūsējai, bet tādēļ it nemaz nav sliktāka. Tā ir vienkārši CITĀDA!
Mēs esam tik dažādi, bet tomēr mēs esam kopā. Un tas nav vienkārši tā. Mēs esam vajadzīgi viens otram, un mēs esam kopā – pēc ģeniāla un liela nodoma.
Un šī devītās klases zēna definīcija: “Laime – tas ir, kad tevi saprot!” turpina būt aktuāla.
Mums to tā vajag… lai mūs saprastu mūsu vecāki, bērni, mīļotie, priekšnieki, pakļautie, darbinieki… Mums tas ir tik nepieciešams!
Bet taču arī viņiem to vajag ne mazāk. Un vai mēs paši vienmēr esam gatavi mēģināt saprast otru cilvēku, uzsākot ar viņu savstarpējās attiecības vai jau atrodoties tajās?
Jo attiecības taču – tās vienmēr, kā minimums, ir divas puses. Vai mēs esam gatavi patiesi virzīties otra cilvēka izpratnes virzienā? Vai arī mūsos sēž kā “svēta” mantra: “ES, MAN, MANS.”??? Ir par ko aizdomāties…
Tā, protams, ir liela un nopietna tēma, bet man ir prieks, ka tagad man ir iespēja to pētīt un atklāt sev pilnīgāk un no dažādām pusēm ar tāda brīnišķīga instrumenta kā Reinkarnacionika palīdzību.
Es saprotu, ka varu iepazīties ar citas pasaules likumiem un noteikumiem, lai nenonāktu ar to konfliktā, bet iemācītos harmoniski mijiedarboties.
Šeit var iegūt atbildes uz visiem jautājumiem. Reinkarnacionika man atvēra milzīgas iespējas strādāt ar sevi, uzlabot savstarpējās attiecības (ar sevi un apkārtējiem), iegūt jaunas zināšanas, apzināšanās un vērtīgu pieredzi.
Tas viss pašā burvīgākajā veidā maina manu pašreizējo dzīvi un, protams, ka uz pašu labāko pusi!
Es ļoti priecāšos, ja manas atklāsmes, atklājumi un apzināšanās būs noderīgas un palīdzēs vismaz kādam citām acīm paraudzīties uz cilvēkiem, kurus jūs savā dzīvē satiekat, un īpašu vērību veltīt pašiem tuvākajiem cilvēkiem.
Novēlu gaismu jūsu dvēselēm, labestību, izpratni, pieņemšanu un mīlestību jūsu sirdīm!
P.S. Un kā jūs domājat, kāda ir vīrieša laimes būtība?
 |
Reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas Institūta kursa “Neofīts” kapteine |
Pievienots 08.01.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/chto-nado-muzhchine-dlya-schastya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4078-ka-atrast-laimi-manas-dveseles-stasts (Tulk. piezīme)
[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4045-jauna-laikmeta-virietis-un-sieviete (Tulk. piezīme)
[3] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4181-kas-ir-harmonija-dzive-un-ka-to-atrast (Tulk. piezīme)