Этери Ильина - Прошлая жизнь помогла понять, почему мне становится плохо в мечетях
Eterī Iļjina - Pagātnes dzīve palīdzēja saprast, kāpēc man kļūst slikti mošejās
“Gribu uzzināt, kāpēc man kļūst slikti mošejās, es izvairos no tām kopš bērnības un nesaprotu. Neko sliktu musulmaņi man nav izdarījuši, starp maniem tuviniekiem vairums ir musulmaņi,” – tāds, varētu šķist, dīvains pieprasījums pagātnes dzīves pētīšanai.
Taču tas atklāja kādas dvēseles interesantas atmiņas.
Baisi
Bēres. Tēvocis ir ietīts līķautā, virs viņa tiek lasītas lūgšanas. Redzu mošeju un radiniekus. Esmu garā melnā kleitā un lakatā, un man ir baisi.
Mani sauc Saira, esmu pavisam jauna, nesen precējusies un stāvoklī. Baidos no nāves un baidos no dzemdībām. Man šķiet, ka dzemdību laikā es nomiršu.
Mans tēvs – priesteris, redzams mulla, bet vīrs no bagātas tirgoņu ģimenes un arī tirgonis. Mūsu vecāki vienojās par laulību pirms daudziem gadiem, kad es biju bērns, un izvēles man nebija.
Mana māmiņa – labestīga un padevīga sieviete – mīlēja mani un manus brāļus un māsas, bija mīlīga, mierīga, ļoti gaiša. Tēvs vienmēr lasīja Korānu un grāmatas, kas bija sarakstītas senā arābu valodā. Viņš bija gudrs, izglītots, taču stingrs.
Māmiņa neprata ne lasīt, ne rakstīt, tāpat kā visas apkārtējās sievietes. Mūs, savus bērnus, viņa aptvēra ar gādību un mīlestību, bērnus nedalīja, mīlēja visus.
Māmiņa mums, meitām, teica, ka vīrieši ir gudri, visu zina un visu mūsu vietā izlems. Un mūsu darīšana – klausīt vīram un audzināt bērnus, par visu pārējo parūpēsies vīrs.
Mūsu māmiņa bija savā veidā laimīga un uzskatīja, ka visi bērni būs laimīgi, jo mēs dzīvojām nodrošināti un ieņēmām redzamu stāvokli pilsētā. Tēvu cienīja visi visapkārt, teica, ka viņš ir vieds un taisnīgs.
Māmiņa, izdodot mani pie vīra, bija pārliecināta, ka es būšu laimīga, taču viņas cerības neattaisnojās.
|
Sk. arī Karmiskas laulības.[1] |
Skaista, bet nelaimīga
Mans vīrs bija vecāks par mani, viņš bija auksts un sauss. Es bijos no viņa un centos izvairīties, naktī gulties blakus viņam gultā man bija mocība.
Viņš nekad nedarīja man pāri un dāvināja dārgas dāvanas. Man bija daudz dārglietu un pašas skaistākās kleitas. Īpaši dārgas dāvanas viņš pasniedza, kad es dzemdēju dēlus, bet arī pēc meitiņu piedzimšanas viņš mani dāsni apdāvināja.
Viņš mani augstu vērtēja, jo biju skaista un slaida, un tas viņam bija svarīgi. Taču viņš jebkurā gadījumā būtu apprecējis mani, jo mūsu valstī par bērnu kāzām vecāki vienojas gandrīz līdz ar bērnu piedzimšanu.
Pret zeltu, rotām un kleitām es biju vienaldzīga. Ārēji mana dzīve bija bagāta un laimīga, taču pati es zināju, kas tas tā nav, un cietu.
Mani vienmēr mocīja manis un māmiņas salīdzināšana. Un es sapratu, ka ne tā mīlu bērnus, kā viņa mūs, ka vīrs mani kaitina un es no viņa bīstos. Viņš man šķiet ļauns, kaut gan neko sliktu man nav nodarījis.
Reiz es sāku raudāt un teicu māmiņai, ka man ir slikti. Taču viņa mani nesaprata, jo es nevarēju neko paskaidrot. Un māmiņa teica, ka es pieradīšu un viss būs labi.
Māmuliņ mana dārgā, cik žēl, ka mēs abas esam analfabētes un tu nevarēji saprast mani, bet es pat nespēju vārdos izteikt savas bēdas un izmisumu. Manā iekšienē dzīvoja skumjas un vienaldzība pret to, kas notiek dzīvē, nekas mani nepriecēja.
Dvēseles kaktos
Kaut kas mocīja mani, man kaut kā trūka, ne tāda bērnībā man šķita pieaugušo dzīve. Es biju izveicīga un dzīvespriecīga meitene, mīlēju savu ģimeni un nedomāju, ka laulība un bērni kļūs par manu būri.
Man trūka māmiņas siltuma un maiguma, no vīra es to nepieredzēju, un viņš neglāstīja man galvu, kā to bērnībā darīja tēvs.
Bagātā māja nepriecēja mani, un, nebūdama apgrūtināta ar sadzīvi, es cietu. Mājā viss bija noregulēts, pilna māja ar kalpotājiem un bērnu auklītes no tāliem radiniekiem, taču nekas mani nepriecēja, pat bērni. Katra diena bija vienādi garlaicīga un bez sejas.
Krūtīs bija skumjas un vēlme pēc kaut kā, kas paiet man garām šajā dzīvē un nav man pieejams. Ko es gribu? Nezinu. Pateikt vīram, ka man pietrūkst saziņas, māmiņas maigo roku un tā, kā tētis glaudīja man matus, kad es biju bērns...
Tas nav iespējams, sieviete nedrīkst neko gribēt un vēl jo vairāk runāt par to, to visi zina kopš bērnības mūsu valstī.
Skaudība
Vīrs dažreiz ņēma mani līdzi uz pieņemšanām, kuras tika sniegtas par godu svarīgiem viesiem, un man palika prātā viena no tām. Mēs ar vīru galda galā, esmu ģērbusies pašā greznākajā tērpā un rotās, un man pat ir smagi no tā visa.
Es klusēju, un vīrs vēlēja man smaidīt, bet, ja uzdos jautājumus, klusēt. Uz galda viss pats garšīgākais dārgos sudraba traukos. Man nepatīk tādas pieņemšanas, un man gribas aizbēgt no šejienes, es jūtos kā fajansa lelle.
Mana uzmanība pilnībā koncentrējās uz sievietēm otrā galda galā: tās ir viešņas no tālās Eiropas. Viņas ir ar vīriem, jautri smejas, viņu tērpi ir drosmīgi, un es apbrīnoju viņu daļēji atsegtās ķermeņa daļas un elegantās cepures.
Viņas piedalās sarunā līdzvērtīgi ar vīriešiem un turklāt pārliecinoši izturas un runā daudz. Es nesaprotu valodu, taču saprotu, ka viņas ir izglītotas un apspriež ar vīriešiem to, kas viņas interesē.
Cik viņas ir laimīgas!
Mani pārņem skaudība, es gribu būt viņu vietā un skaisti runāt. Kaut arī redzu, ka esmu skaistāka par viņām, bet man šķiet, ka viņas ir laimīgas un no tā viņu skaistums staro.
Viņu rotas arī izraisa manī skaudību, un man gribas noņemt pašas smagākās zelta aproces ar akmeņiem un auskarus un būt kā viņas. Visu pasaulē atdotu, lai nonāktu viņu vietā un, lūk, tik viegli sarunātos un smietos.
Steidzos... Mani gaida MĀJĀS
Esmu jau veca, man ir 40 gadu, un es dzemdēju bērnu. Man ir smagi un sāpīgi, es sen neesmu dzemdējusi... Kaut kas rit ne tā, un es mirstu (ne velti es, kad vēl nēsāju pirmdzimto, jutu, ka nomiršu dzemdībās).
Redzu, kā mana Dvēsele atstāj ķermeni, taču viņa neaiziet, bet gaida mazuli, meitiņu, un sauc viņu sev līdzi. Meitiņa nomirst nedzimusi, un abas Dvēseles steidzas uz mājām, uz DVĒSEĻU PASAULI.
Mēs lidojam ļoti ātri, un es līksmoju no tā, ka esmu brīva, ka šī dzīve ir beigusies un važas no manis ir noņemtas.
Mēs ierodamies Dvēseļu pasaulē, un mani sagaida mīļotais un slauka asaras. Tepat ir mans Audzinātājs, kurš arī apkampj un sveic mani ar vārdiem: “Viss ir labi, tu jau esi MĀJĀS, viss ir labi.”
Saprotu, ka neesmu tikusi galā ar uzdevumu, ka nespēju atrast prieku šajā dzīvē, nespēju iemācīties paust savas vēlmes un mīlēt kaut vai bērnus. Es vienkārši raudu vēl šī iemiesojuma uz Zemes iespaidā.
Mani nosūta uz atpūtu, un es peldos mīlestības un maiguma viļņos rozā mākonī, kurš šūpojas kā varavīksne un atjauno mani.
Lidojumu analīze
Lūk, ko es sapratu Dvēseļu Pasaulē (tās ir Mājas, kur dzīvo dvēseles un no kurienes viņas nāk uz Zemi, lai izietu savu pieredzi ķermeniskā iemiesojumā un izpildītu noteiktu uzdevumu): mošeja un musulmanisms nenodarīja man kaitējumu.
Es augu mājā, kur mani mīlēja tēvs un māte, vīrs man pāri nedarīja, un pret visiem musulmaņu reliģijas atribūtiem es attiecos labi.
Taču tajā iemiesojumā man pietrūka mīlestības, drosmes un es apskaudu citas sievietes no Eiropas, un tieši viņu dzīve man šķita bagāta, bet mana nožēlojama. Un nez kāpēc es visu savienoju: mūsu valsts ierašas un mūsu reliģiju.
Un mana Dvēsele izdarīja secinājumu, ka mana valsts, tās ierašas un reliģija padarīja manu dzīvi nelaimīgu.
Patiesībā tas nekādi nebija saistīts. Vienkārši tajā dzīvē manī bija apspiestas emocijas un neapzinātas vēlmes, neapmierinātība ar savu analfabētismu un vēlme sazināties un zināt vairāk.
Turklāt es lieliski dziedāju, kad biju meitene un jaunava, taču, izgājusi pie vīra, pārstāju dziedāt. Bet man bija talants, taču neviens par to nezināja un neattīstīja to.
Dvēsele strauji atstāja ķermeni, jo bēga no šīs dzīves, tiecoties aizmirst šo materiāli bagāto, taču ar emocijām nabadzīgo dzīvi.
Jaunas izredzes uz laimīgu dzīvi
Pēc iegremdējuma regresijas seansā mana varone apzinājās, ka musulmanismam un mošejām nav nekā kopīga ar viņas bailēm un ka dvēsele vienkārši visu tā iegaumēja.
Un deva ārā negatīvas emocijas baiļu un pilnīgas nepieņemšanas veidā, sastopoties ar musulmanēm, mošeju un Austrumu zemēm, kur sievietes nēsā musulmaņu apģērbu.
Dvēsele it kā iecirta atzīmi tajā dzīvē un pēc tam nonāca savu atmiņu slazdos, jo emocijas bija iegaumētas, bet dzīve paslēpta aiz septiņiem zīmogiem. Viņa it kā nometa kupri, sapratusi to visu.
Patīkamais bija tas, ka viņa atpazina savu vecāku dvēseles, kuras gan tajā, gan šajā iemiesojumā bija viņu mīloši vecāki. Un viņai atnāca doma, ka viņi palīdz arī šajā dzīvē pretoties aplamiem priekšstatiem.
Un cik priecīgi ir saprast, ka šajā iemiesojumā ir realizēts viss, par ko toreiz nebija iespējams pat sapņot!
Mācoties Reinkarnacionikas Institūtā un pārlūkojot svešas un savas dzīves, esmu sapratusi, ka bieži mēs šauri raugāmies uz problēmām un neredzam acīmredzamo.
Dramatizējam situāciju un neizmantojam dzīvē daudzas iespējas, tāpēc ka trūkst skata no augšas.
Šajā dzīvē es esmu drosmīga un par sevi pārliecināta, sabiedriska un vispusīgi attīstīta, bet bez īpašiem talantiem.
Iepriekšējās dzīvēs redzēju sevi gan kā sievieti, gan kā vīrieti, kā dumju sievieti un kā ļoti gudru vīrieti, gan kā bagātu, gan kā nabagu, gan kā taisnu sievieti, gan kā rupju veci dzērāju, gan kā balerīnu, gan kā dziedātāju.
Un vēl daudz dažādu iemiesojumu ar visplašāko dažādu īpašību komplektu; no tām daudzas nav pielietojamas man šajā dzīvē.
Tagad es saprotu, ka uzdevumi dvēselei vienmēr ir dažādi un dzīves apstākļi dažādi, un personības īpašības pilnīgi dažādas.
Reinkarnacioloģija ļauj atrast atbildes uz daudzus mokošiem jautājumiem: “Kāpēc cilvēkam dota šī situācija? Kā viņš tiek galā ar šiem apstākļiem? Kāds uzdevums stāv viņam priekšā? Vai es varu palīdzēt šim cilvēkam?”
Jums ir neizskaidrojamas bailes?
 |
Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa studente |
Pievienots 18.03.2020.
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2341-marina-vasiljeva-karmiskas-laulibas-pieburums-uz-vairakiem-gadsimtiem (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3685-alona-obuhova-virs-no-pagatnes-dzives (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3861-kristine-nikitina-garigie-audzinataji-tie-kas-vienmer-ir-blakus (Tulk. piezīme)