Диана Новохацкая - Почему в моей жизни пьющие мужчины? Наставники дали ответ
Diāna Novohacka - Kāpēc manā dzīvē ir vīrieši dzērāji? Audzinātāji deva atbildi
Katra cilvēka dzīvē droši vien iestājas brīži, kad viņš neviļus izsaucas: “Ak, Kungs, par ko?!”
Un patiešām, reizēm, pat mēģinot atsekot sevi dzīvē, nevari aizrakties līdz notiekošā cēloņiem.
Viņas ģimenē dzērāju nebija. Vecāki veiksmīgi, augstu attīstīti – no tiem cilvēkiem, kam ir daudzpusīgas intereses, kas pastāvīgi attīstās un neapstājas pie sasniegtā.
Pirmais vīrs kā tiešs pretstats. Visi mēģināja atrunāt. Bet bija iekšēja sajūta: tā vajag.
Pēc ilgiem dzīves gadiem ar vīru, kurš arvien vairāk dzēra un kļuva arvien agresīvāks, bet viņa, arvien vairāk izjūtot atsvešināšanos, nicinājumu, bailes no viņa, kaunu par sevi, vainu attiecībā pret bērniem un neapmierinātību ar tādu dzīvi, saprata, ka dzīvot un tādos apstākļos audzināt bērnus vairs nevar.
Neredzot iespēju un vairs pat vēlēšanos mainīt attieksmi pret vīru un notiekošo, viņa nolēma dot iespēju gan viņam, gan sev būvēt savu dzīvi citādi, taču atsevišķi.
Cik liels gan bija viņas izbrīns, kad pēc gadiem nākamajās, kā šķiet, nopietnajās un ilgstošajās attiecībās viņa nonāca tur, no kurienes izrāpās un apsolīja sev nekad neatgriezties.
Kopīga šiem diviem vīriešiem izrādījās atkarība no alkohola, antipātija pret lasīšanu un jebkādu intelektuālu un garīgu attīstību – tā, gluži kā būtu iestrēguši attīstībā kaut kur pusaudžu līmenī, – patika pret miesiskām baudām un arvien pieaugoša agresivitāte.
Un viņa nolēma tikt skaidrībā. Jau būdama tobrīd pazīstama ar reinkarnacioniku, sieviete nolēma griezties pie konsultanta.
No pagātnes dzīves
Un, lūk, viņas atmiņā pēc dažādiem pieprasījumiem uzpeld viena un tā pati pagātnes dzīve.
Viņa – vīrietis kādā Ziemeļeiropas valstī, apmēram septiņpadsmitajā gadsimtā. Spēcīgs, smaržo pēc jūras un ne tikai.
Savus vaļas brīžus pavada bārā ar draugiem. Alkohols un sekss – divas viņa galvenās aizraušanās dzīvē. Viņš baudīja savu fizisko un seksuālo veselību, bija kārs uz sievietēm.
Pārnākot mājās un sastopot tur sievu, viņš izmantoja viņu savai fiziskajai baudai, nevairoties pielietot spēku, lai pierādītu savu vīrieša pārākumu.
Sagumuši pie sienas iepretim, sēž divi gaišmataini bērniņi – zēns un meitene – un nobijušies skatās. Viņš strauji izsper kāju, un milzīgs ādas zābaks lido sāņus, trāpot meitenei sejā.
Sievu viņš nomocīja. Nepanesot tādu dzīvi, viņa nomira jauna.
Ne īpaši ilgāk nodzīvoja arī viņš.
Kad dvēsele atstāja ķermeni
“Kaut kāda telpa, vairāk līdzinās šķūnim. Tumšs, pa spraugām ap durvīm laužas gaisma. Vidū stāv zārks, tajā – es. Bērni – vientuļi un nobijušies pie sienas uz soliņa. Viņiem ir auksti.
Es karājos gaisā tuvāk izejai un noraugos uz šo ainu. Un saprotu: nejēdzīga dzīve. Es dzīvoju, baudot savu spēku un fizisku labpatiku dzeršanās un ballītēs. Kamēr dzīvoju, tā šķita norma.
Tā mēs dzīvojām – tā laika veči, kaut gan ne visi. Un, lūk, uz manām bērēm nav pat, kam atnākt. Nav manu krogusbrāļu: viņi turpina darīt, ko darījuši. Nav neviena, kurš var pieminēt mani ar labu vārdu.
Ir bērni, vientuļi un apmulsuši, kuriem es neko labu netiku iedevis un atstāju bāreņos. Un atnāca sieva, ne pie manis, – lidinās gaisā pa labi no manis, skatās uz bērniem ar sāpēm un nožēlu.
Saprotu, ka man šeit vairs nekas nav darāms, un eju uz turieni, no kurienes atnācu, jo tagad jau es to zinu.”
Dvēseļu pasaulē
“Mani sagaida mans audzinātājs, un mēs dodamies tālāk. Viņš uzsit man pa muguru bez nosodījuma, bet arī bez sajūsmas. Runāt pašlaik praktiski nav par ko – dzīve ir vienkārši “nolieta”.
Pēc tam es pamazītēm izdaru secinājumus.
Divi momenti šajā dzīvē izraisīja manī vismaz kaut kādu reakciju: kad zābaks trāpīja meitenei sejā un kad nomira sieva. Kaut kāda kņudoša sāpju, manas netaisnības sajūta un kaut kas vēl.
Sievas dvēsele pēc šīs dzīves palika apjukumā, ļoti nospiesta, vīlusies, zaudējusi ticību, un ilgi vēl negribēja iemiesoties.
Man parādījās atbildības sajūta. Es saprotu, lai kādām baudām es nenodotos, tas nedrīkst pārkāpt svešu telpu, pāriet vardarbības un apspiešanas formā.
Mīlestību es vēl nepazinu. Tā tikai sāka manī aizmesties. Tā bija viņa, kas atsaucās ar sāpēm dvēselē tajos divos dzīves momentos.
Vēlāk es dziļāk uzzināšu, ka ir mīlestība: amazones dzīvē; viņas dēliņu nogalinās pašas draudzene pēc viņu sabiedrības likumiem.”
Apzināšanās: kāpēc vīrieši ģimenē dzer
“Ir palikusi nepatīkama sajūta, redzot dzērājus, bet ir aizgājusi nosodījuma un nicinājuma sajūta. Saprotu, ka pagātnes iemiesojumā pats biju tāds, jo viņi vienkārši pašlaik iziet tieši šīs mācības, iegūst tieši šo pieredzi.
|
Sk. arī Kāpēc vīrieši dzimtā dzer.[2] |
Mēs bieži maināmies lomām, lai pieredze būtu pilnīga: pabūt otrā pusē, izjust uz sevis abus variantus.
Vai vajag pašreizējā dzīvē turpināt dzīvot ar šo cilvēku dēļ vainas sajūtas par to dzīvi un pienākuma šajā, vēloties glābt? Nē, mācība ir izieta, bet viņam būs noderīgi pārdzīvot zaudējumu. Kuratori saka (ne bez humora): “Mirt nav obligāti.”
Lūk, tādas apzināšanās atnāk pie mums caur savu iepriekšējo dzīves pieredžu aplūkošanu. Mūsu skats uz dzīvi un to, kas tajā notiek, mainās kardināli: mēs sākam saprast notiekošā cēloņus, būtību un jēgu.
Un apzinātas mācības – tās ir pabeigtas mācības. Var būt vēl materiāla atkārtošanās un eksāmeni. Bet, kad materiāls ir apgūts, tas vairs nav tik briesmīgi.
Ar ko ir interesanta mūsu pieredze uz Zemes?
Mēs nākam šurp kā uz skolu, kur mūsu dvēsele iziet mācības, pakāpeniski evolucionējot. Tāpēc šeit mēs izmantojam jēdzienus labs-ļauns vai labi-slikti.
Taču dvēseles evolūcijai jebkura pieredze – tas ir labi, jo pēc katra iemiesojuma mēs veicam tās analīzi, izdarām secinājumus un būvējam plānus jaunam iemiesojumam.
|
Sk. arī Dvēseles mācības uz Zemes.[3] |
Tur, mājās – Dvēseļu Pasaulē, – mēs domājam ne zemes plāna laika kategorijās, bet garīgās pasaules kategorijās.
Un ļoti labi, ka, ejot iemiesojumā, mēs aizmirstam iepriekšējos. Ka var katru jaunu dzīvi sākt no tīras lapas, ar tīru sirdsapziņu un gaišām cerībām.
Cik grūti būtu dzīvot, ja atmiņu smagums spiestu mūsu plecus jau no bērnības…
Jo taču iepriekšējās dzīvēs mēs bijām visdažādākie, dzīvojām dažādos cilvēces vēstures laikmetos; tā bija pārpilna ar kariem, epidēmijām, uzplaukumiem un kritumiem, – un tā vai citādi tajā piedalījāmies.
Taču, kad dzīvē sākas virkne nesaprotamu parādību, uzkāpšanu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, vai arī tajā pastāvīgi parādās cilvēki ar līdzīgiem raksturojumiem, tu neviļus aizdomājies – kāpēc?
Jā, mums, šķiet, nav vērts turēt prātā visu un pastāvīgi, bet mēs varam atminēties, kad esam gatavi apzināšanai un transformācijai.
P.S. Vai jums dzīvē mēdz būt atkārtojošies momenti, bēdīgie slavenie “grābekļi”?
 |
https://www.instagram.com/ot_sebya_k_sebe/
Reinkarnacionikas konsultante. Patiesi vēlos palīdzēt sievietēm saprast un iemīlēt sevi, harmonizēt attiecības ar tuviniekiem, izmainīt savu dzīvi uz labo pusi. |
Pievienots 17.01.2020.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/pochemu-muzhchiny-pyut-v-seme/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4004-pecnaves-dzives-petijumi-ko-redz-dvesele (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4115-kapec-dzimtas-viriesi-dzer (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/741-irina-akulova-dzoels-vitons-dveselei-nav-dzimuma-un-dzives-jega-apmacisanas-un-attistisanas (Tulk. piezīme)