Алёна Резник - Три возраста детства

Aļona Rezņika - Bērnības trīs vecumi

14 03 27 08

 

14 03 27 09

Aļona Rezņika

Dzīve. Tik dažāda – vienkārša un sarežģīta.

Ko mēs mācāmies, to dzīvojot?

Kā mēs maināmies līdz ar vecumu?

Kurš mums tajā palīdz?

Grupas “Psihologi” nodarbībā mēs veicām pētījumus par tēmu “Sevis realizācija caur mātišķību”. Tas, ko es ieraudzīju iegremdējuma laikā, veda mani pie dažu slēdzienu virknes.

Droši vien katrs cilvēks bērnībā ir pieķēris sevi, ka jūt bezgalīgu laimi un mīlestību. Tie ir tie brīži, kad gribas apkampt visu visapkārt, kad nav baiļu krūtīs, kad sirdī ietilpinās vesela pasaule. Bet kur gan šīs sajūtas pazūd, kad mēs kļūstam pieauguši?

Kā atkal sajust veselu pasauli sev krūtīs?

Kā atkal kļūt bezgalīgi laimīgam[1]?

Palūkosimies uz mūsu dzīvi tās dažādos vecuma periodos.

Pirmais periods – mūsu bērnība. Mēs piedzimstam tik maziņas, nevainīgas, neko nezinošas būtnes. Mēs ticam labajam, mēs pagaidām nepazīstam ne ļaunumu, ne trauksmi, mēs saprotam, ka blakus mums vienmēr ir gādīgi pieaugušie, kuri ir tik patstāvīgi, tik svarīgi, tik pieredzējuši. Ak, kā gan mums gribas ātrāk izaugt! Izaugt un kļūt tādam, kā tētis – gudram, stipram, zinošam, un kā māmiņa – gādīgai, maigai, mīlošai!

14 03 27 10

Un mēs, bērni, gribam ātrāk izaugt un sākam strauji kļūt pieaugušāki, tādā veidā dienu no dienas pārsteidzot mūsu vecākus.

Un, lūk, pienāk brīdis, kad mēs kļūstam pieauguši un, dzīvojot pieaugušā dzīvi, mācāmies patstāvīgi pieņemt lēmumus, sākam sadurties ar dažām grūtībām, dzīves rūpēm. No tā mūsu sirds pakāpeniski sāk aizvērties.

Jo taču tā negribas piedzīvot sāpes vilšanos, pārestību dēļ un būt atklātiem pret tiem, kas var tevi dzīvē nodot. Un mūsu reiz milzīgā, milzīgā bērna sirsniņa pārvēršas mazā auksta sniega kamoliņā.

Šajā periodā mums palīgā atnāk mūsu garīgie radinieki, lai kļūtu mūsu bērniņi dzīvē. Un, lūk, iestājas otrais etaps mūsu dzīvē: mēs atkal kļūstam mazi kopā ar mūsu bērniem. Mēs atkal sākam ticēt pasakām[2], lasot tās katru dienu saviem mīļajiem bērniem.

Mēs atkal ņemam rokās krāsainos zīmuļus, lai uzzīmētu bildīti mūsu mazulim. Un cik patīkami šādos brīžos ir izbrīnīties un saprast: “O, es tomēr atceros, kā uzzīmēt zirdziņu un meiteni, un kravas automobili.”🙂

14 03 27 11

Lūk, tā arī atveras atkal mūsu sirsniņa, lūk, tā arī kļūstam mēs atkal mazi bērniņi ar milzīgu atvērtu sirdi.

...Kamēr atkal nesākam kļūt pieaugušāki un arvien nopietnāki samērā ar mūsu bērnu augšanu. Parādās raizes, grūtības. Un, jo lielāks bērns, jo arvien nopietnākas rūpes. Jo taču ne velti ļaudīs klīst paruna: “Mazi bērniņi – mazas bēdiņas (Маленькие детки — маленькие бедки).”

Mēs atkal nonākam apstākļu rutīnā un zem dzīves spiediena sākam sargāties no vilšanās, sāpēm un nepiepildītiem sapņiem: kurš karjerā, kurš kaut kur citur.

No tā mūsu sirsniņa atkal aizveras, mēs atkal kļūstam īsti pieaugušie, kuri netic pasakām, nesaprot, ko nozīmē nedaudz paburties (наволшебничать) – un tava vēlēšanās piepildīsies. Sākas mums visiem pazīstamā “murkšķa diena”: darbs – māja – darbs un paretam kaut kas jauns dzīvē. Tagad mēs redzam, ka jau mūsu bērni ir kļuvuši pieaugušie un jau viņu sirsniņa ir aizvērusies.

Bet mēs saprotam, ka iestāsies nākamais etaps mūsu dzīvē, un mēs atkal varēsim kļūt tie paši mazie bērniņi, tāpēc ka mēs jau esam izgājuši šo pieredzi mūsu dzīvē. Mēs jau zinām, ka bērniņi mūsu dzīvē ienes pārmaiņas un atver savas sirdis. Un mēs gaidām mazbērnus.

Ai, cik nepacietīgi mēdz būt pieaugušie šajā vecumā! “Nu, kad taču tu apprecēsies?” skandina tēti saviem dēliem. “Nu, kad taču tu dzemdēsi man maziņo?” maigi jautā māmiņas savām meitām. Tāpēc ka zina, ka līdz ar mazuļa parādīšanos viņu dzīve atkal iegūs jēgu. Tāpēc arī mazbērnus mīl vairāk nekā bērnus. Tāpēc ka saprot, cik tas ir nenovērtējami – būt mazulim, būt ar mazuli.

Pieaugušie atkal sāks ticēt burvestībai[3] un pasakām, atkal mācīsies zīmēt... Un, lai ne tik ātri, kā mazie apsviedīgie mazbērni, bet tomēr viņi, pieaugušie, atkal modinās savu iztēli, liekot puzli un zīmējot bildes savā ar sudraba pavedieniņiem klātajā viedajā galvā.

Un atkal mūsu sirds atvērsies. Kļūs milzīga, milzīga, trīsoša, pateicīga, pieņemoša un piedodoša. Tāpēc ka šajā vecumā mēs jau zinām, ka ne karjeru, ne materiālās bagātības, ne mājas, ne pērles paņemt sev līdzi uz citu dzīvi absolūti nav iespējams.

Tikai dzīves pieredzi un milzīgo atvērto sirdi, ko saudzīgi sasildījuši mūsu bērnu skatieni, viņu maigo mazo roku pieskārieni un viņu bantītē salikto lūpu burvīgie čuksti, atcerēsies mūsu dvēselē, pārejot no etapa uz etapu, no dzīves uz dzīvi, no bezgalības uz bezgalību.

Glabājiet bērnus sevī! Tas ir svarīgi.

 

P.S. Un kādos momentos Jūs jūtaties kā bērni?

 

 Alona Reznika

Aļona Rezņika

 

Tekstu autore.

 

Pievienots 27.03.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/tri-vozrasta-detstva/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4078-ka-atrast-laimi-manas-dveseles-stasts (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4103-mamina-man-pasaku-lasija (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3864-kristine-nikitina-ka-uztaisit-dveselisku-davanu-uz-jauno-gadu (Tulk. piezīme)