Екатерина Мачевская - Как разглядеть себя в «зеркале»

Jekaterina Mačevska - Kā saskatīt sevi “spogulī”

Pēdējā laikā es daudzas reizes esmu sadūrusies ar “psiholoģiskā spoguļa” efektu manā dzīvē. Es sāku apzināties, cik stipri mani spoguļo apkārtējā pasaule.

Sāku ieklausīties signālos, kad no apkārtējiem es dzirdu šaubas par to, kur pati jūtu nedrošību.

Cik bieži apkārtējie cilvēki saka to, ko mēs negribam pamanīt? Cik bieži mani cilvēkos kaitina tas, ko patiesībā es noliedzu sevī pašā?

Par spoguļa efektu esmu dzirdējusi jau daudzas reizes. Taču zināt un saprast – tās ir dažādas lietas. Akli ticēt – tā ir viena lieta. Bet izlaist informāciju caur savu apzināšanos, sagremot, padarīt to par savu pieredzi – tas ir pavisam kas cits.

Šis raksts tapa kā sekas savām izstrādēm un apzināšanām par tēmu: attiecības un psiholoģiskas traumas^[1], kuras ir izspiestas uz zemapziņu.

Izmantojot reinkarnacionikas metodi, es aplūkoju konfliktējošas un traumējošas situācijas no visu pušu-dalībnieku pozīcijām ar mērķi iegūt objektīvu notiekošā ainu un nonācu pie negaidīta secinājuma.

Pēc maniem novērojumiem, visbiežāk pamats savstarpējām apsūdzībām attiecībās ir “spoguļa efekts”!

 

Kas tas ir – spoguļa efekts?

Iedomāsimies parastu stikla spoguli. Tas atspoguļo visu to, kas atrodas tā priekšā. Pēc tāda paša principa izpaužas spoguļa efekts reālajā dzīvē.

Cilvēki ap mums un ar jums notiekošie notikumi – jūsu spoguļi, jūsu iekšējās dzīves, jūsu iekšējā satura atspulgs.

Cilvēks – savas realitātes radītājs. Mēs paši ar savu uzvedību, rīcību un domām radām tos notikumus, kuri ar mums notiek ārējā pasaulē. Tautas gudrībā par tēmu: iekšējās un ārējās pasaules līdzība, ir daudz sakāmvārdu:

• Ko sēsi, to pļausi.
• Bumeranga efekts.
• Kā mežā sauc, tā atskan.
• Bīsties no savām domām.
• Kas iekšā – tas ārā.

 

“Tas, kas ir augšā, līdzīgs tam, kas apakšā, un tas, kas ir apakšā, līdzīgs tam, kas augšā.”

Hermess Trisgemists, “Smaragda rakstu akmens (Изумрудная Скрижаль)”, kosmiskās līdzības princips.

 

“Viss, ko jūs redzat manī, – tas nav mans, tas jūsu. Mans – tas ir tas, ko es redzu jūsos…”

Ēriks Marija Remarks

 

Psiholoģiskā aizsardzība pret traumām

Dzīves laikā cilvēks saduras ar stresu, konflikta situācijām, atrodas asu emociju stāvoklī, pārdzīvo kaut kādus satricinājumus, iegūst psiholoģiskas traumas.

Īpaši bērnībā tādas psiholoģiskas traumas atstāj ilgstošas pēdas, jo pats bērns bieži nespēj tikt galā ar situāciju.

Tādos momentos mūsu organisms, rūpējoties par mūsu stāvokli, ieslēdz psiholoģisku aizsardzību, lai atbrīvotos no trauksmes.

Psiholoģiskais spogulis ir tiešā veidā saistīts ar vairākām psiholoģiskās aizsardzības metodēm: projekciju (pierakstot kādam citam savas personības negatīvās īpašības, piemēram, sev nepieņemamas domas, jūtas un uzvedību), izspiešanu, uzvedības “masku” uzlikšanu un citām.

Izspiešana jeb “motivēta aizmiršana” ir process, kurā no apziņas tiek aizvāktas domas un jūtas, kas sagādā ciešanas. Izspiesti var tikt kompleksi, sāpes, aizkaitinājums pret sevi.

Ir iespējama arī atteikšanās no kaut kādām savām īpašībām vai uzvedības manierēm, sevis izpausmēm ārējā pasaulē. Rezultātā cilvēks aizmirst savu trauksmi, neveiksmes, konflikta situācijas un traumatiskus notikumus.

Pateicoties izspiešanai, cilvēks var kļūt nespējīgs izstāstīt par savu smago pieredzi.

Psihoanalītiķis Zigmunds Freids ir atzīmējis, ka atbrīvošanās no trauksmes caur izspiešanu nepaiet bez pēdām.

Lai izspiestās emocijas neizlauztos ārā, apziņā, nepieciešama pastāvīga psihiskās enerģijas tērēšana. Tā vietā, lai organisms šos resursus pavērstu uz attīstību, jaunradi, tie tiek tērēti, lai “uzturētu aizsprostu”, kas radīts aizsardzībai pret sāpēm.

 

Sk. arī Kā mēs aizsargājamies no psiholoģiskām traumām un to sekām.[2]

 

 

Kā cilvēki spoguļo cits citu

Tomēr izspiestās jūtas periodiski par sevi atgādina. Tās īpašības, kā pozitīvās, tā arī negatīvās, kurām esam pielikuši priekšā slēdzeni, mēs viegli pamanām citos cilvēkos. Mēs saasinām savu uzmanību uz šīm īpašībām.

Mēdz būt, ka cits cilvēks ar kaut kādu savu uzvedību, runas manieri pievelk gluži kā magnēts, gluži kā viņā ir kaut kas tāds, kas pašam pietrūkst. Tā arī ir!

Ja jūs kaut kas apbur citos cilvēkos, tad šī īpašība visdrīzāk piemīt arī jums, tikai jums tā atrodas snaudošā stāvoklī.

Un otrādi, ja kaut kas kaitina, izraisa vētrainas negatīvas emocijas, agresiju – tā ir tā jūsu daļa, kuru jūs sevī nepieņemat, noliedzat, nosodāt.

Atgriezīsimies pie mūsu piemēra ar spoguli. Novērotājs, kurš skatās uz savu atspulgu spogulī, var pamanīt tajā tās lietas, kuras viņam patīk un, otrādi, nepatīk.

Tas, ko mēs redzam spogulī, ir atkarīgs no tā īpašībām – taisnuma vai izliekuma, tāpēc novērotājs var redzēt kā taisnāku un skaidrāku sevis atspulgu, tā arī sakropļotāku.

Spoguļattēlā var būt arī tādas detaļas, kuras novērotājs sevī elementāri nepamana vai izvairās pamanīt. Tas, ko jūs sevī nepamanāt, ir jūsu baltais plankums. Taču jūs šīs īpašības redzat citos cilvēkos.

Mēs pārmetam citiem cilvēkiem to, ko nevēlamies vai nespējam redzēt sevī. Attiecības ar cilvēkiem – spogulis, caur kuru mēs saņemam atgriezenisko saiti. Tas ir spogulis, kurš rāda attiecības ar sevi pašu.

Piemēram, ja jūs tracina cilvēki ar nevīžīgu ārējo izskatu, tas nenozīmē, ka jūs arī ģērbjaties netīrīgi un nerūpējaties par savu apģērbu.

Visdrīzāk jūs tālā bērnībā publiski nokaunināja par sliktu ārējo izskatu vai mazu traipiņu uz apģērba. Tāpēc, būdams pieaugušais, jūs nevarat atļauties slikti izskatīties.

Iznāk, ka jūsu zemapziņa sargā jūs no atkārtotas to sāpju pārdzīvošanas, ar kurām jūs nebijāt gatavi tikt galā.

Pēc traumatiskām situācijām neapzināti var rasties uzvedības maskas. To var salīdzināt ar brūci uz rokas, kuru jūs neārstējāt, bet vienkārši pārsējāt. Brūce ir paslēpta no acīm, bet tā nedzīst. Lūk, šis pārsējs arī ir maskas ekvivalents.

Tu nolēmi, ka tā būs vislabāk, it kā tu nemaz nebūtu ievainots. Katru reizi, kad cilvēks aizskar tavu roku, tu asi reaģē vai nu aiz sāpēm, vai arī aiz bailēm sajust kārtējās sāpes.

Bet, lūk, cilvēks no malas nemaz nav vainīgs pie jūsu sāpēm, vēl vairāk, viņš pat var nenojaust par jūsu ievainojumu! Stādieties priekšā jūsu oponenta patieso izbrīnu, kad jūs reaģējat nez uz ko?

Psiholoģe Līza Burbo (Liza Burbo) savā grāmatā “Piecas traumas, kas neļauj būt tev pašam (Heal Your Wounds and Find Your True Self)”^[3] iesaka “pamanīt tādus momentus un nelaist tos garām. Tos noteikti vajag izstrādāt.

Proti, tādā veidā pasaule, dzīve/Augstākie spēki/Visums (sauciet to, kā jums patīk) grib mums paziņot kaut ko ļoti svarīgu par mums pašiem.”

Patiešām, tādiem zvaniņiem ir vērts pievērst uzmanību, jo tās taču ir visīstākās uzvednes no zemapziņas^[4].

Spogulis – instruments sevis izzināšanai: kaut ko noskaidrot un pieņemt sevī, atbrīvot psihisko enerģiju, aizvākt blokus un traumas, noņemt no sevis maskas un sākt elpot ar pilnu krūti!

 

Piemērs Nr. 1. Mans skolotājs – mans spogulis

Ar spoguļu tēmu es ļoti tuvu saskāros, kad centos tikt skaidrībā, kādi cēloņi ir sliktajām attiecībām ģimenē. Jūs zināt, kā tas ir, kad nākas bieži kontaktēties ar cilvēku, kurš tevi no puspagrieziena padara traku?

Kā tas ir, kad nākas paciest, lai uzturētu “sliktu mieru”. Es zinu, kas tas ir. Tas novārdzina un saindē dzīvi. Reiz man apnika turpināt savu dzīvi tādā kvalitātē.

Es izšķīros pielikt punktu mūsu sasvstarpējajai neizpratnei, tikt skaidrībā, kāpēc šis cilvēks manī izraisa tik daudz pretenziju. Savā meditatīvajā iegremdējumā es izskatīju daudzas konflikta situācijas.

Īpaši asi es uzsprāgu, kad radiniece sāka uzkopšanu manā mājā. Es to uztvēru kā personisku apvainojumu.

Tās bija pašreizējās dzīves smagas apskates, taču visas situācijas apvienoja viens – manas dusmas kā atbilde uz palīdzības piedāvājumu un izrādīto palīdzību, padomiem, pamācībām.

Zināt, kas ir pats dīvainākais? Skatoties no savas radinieces puses, es izjutu tikai vienīgi mīlestību, kas nāca uz mani, nekādu nosodījumu vai pārmetumu. Viņas reakcija uz manu aizkaitinājumu – notiekošā patiesa neizpratne, viņa kreņķējās un jutās apbēdināta.

Man sanāca smiekli un pat kauns par sevi. Es sapratu, ka man nemaz nevēl ļaunu, es izjutu ļoti maigas mīlestības jūtas pret mani, saudzīgas rūpes.

Mana reakcija šķita neadekvāta notiekošajam, tāpēc es sāku analizēt mūsu mijiedarbību un meklēt cēloņus jau sevī. Es pārtraucu meklēt vainīgos. Drīz es sapratu, kas mani “āķē”.

Protams, ka es ieraudzīju arī noteiktas rakstura īpašības, kuras, man par lielu sarūgtinājumu, arī man piemīt. Es sapratu, kādas sāpes, kādas bērnības traumas manī bija.

Pašas briesmīgākās man bija bailes tikt noraidītai – ja es neuzkopšu māju pati, kā bērnībā, tad mani sodīs ar klusēšanu, mani noraidīs, mamma nemīlēs.

 

Sk. arī Kā mūsu bailes bojā mums dzīvi, un kā ar tām tikt galā.[5]

 

Kad es atzinu un sapratu to, ko man māca tāda konflikta situācija, dvēselē kļuva vieglāk. Es varēju ar pateicību attiekties pret savu “spoguli” un notikušo situāciju.

Nākamo nedēļu laikā savstarpējās attiecības uzlabojās, uz vecajiem “āķiem” es vairs nereaģēju ar agresiju. Es vienkārši klusībā pie sevis smaidu un turpinu baudīt dzīvi.

Tagad es ļaujos pieņemt palīdzību no šī cilvēka. Es vairs nebaidos no tām bērnības sāpēm.

Pirmais solis uz traumas izdziedēšanu – atzīšana un pieņemšana.

 

Piemērs Nr. 2. Iepazīstos ar savām šaubām un bailēm caur bērnu

Bērni – tie ir paši labākie spoguļi vecākiem. Man pirms iestāšanās Reinkarnacionikas Institūtā parādījās tāda problēma: tikko es pieņēmu lēmumu iet mācīties un pārskaitīju naudu par mācībām – saslima mans mazais bērns.

Meditācijas procesā es sapratu, ka bērns spoguļo manas šaubas. Līdz noteiktam vecumam bērns atrodas mātes laukā. Es mazliet baidījos, ka man var nepietikt enerģijas bērnam un mācībām vienlaikus.

Ne velti taču saka, ka mūsu spēks ir tur, kur mūsu domas. Iznāca tā, ka es pati ar savām domām provocēju elpceļu slimības savam bērnam!

Kad es to sapratu, tad spēju nomainīt savu domāšanu uz pozitīvāku. Es atļāvu kā mācīties pašai, tā arī mazulītei būt veselai!

 

Piemērs Nr. 3. Pēdas no iepriekšējām dzīvēm

Kad es radīju rotas no dabiskiem akmeņiem pēc pasūtījuma, man bija ļoti grūti palūgt adekvātu cenu par savu darbu. Kaut kādu iemeslu dēļ es nosaucu pazeminātu cenu, burtiski par materiāliem, neraugoties uz to, ka rotas radīšanai tērēju milzīgi daudz laika.

Es apskatīju situācijas, kur es pārdevu savus darbus, kā arī ieskatījos iepriekšējās dzīvēs. Izrādījās, ka man ir bijis zvērests palīdzēt cilvēkiem bez maksas[6], kurš traucēja man nopelnīt iztiku.

Pēc spoguļa noteikumiem – kas iekšā, tas ārā, – es sapratu, ka pircēji it kā nolasa no manis šo informāciju. Tāpēc arī piedāvā smieklīgu naudu par daudzu stundu darbu. Noskaidrojusi priekš sevis situāciju, es spēju atcelt šo ierobežojumu.

 

Uzvedne patstāvīgam darbam ar sevi

Ar pozitīvu īpašību atspoguļošanu parasti problēmas nerodas, jo tās nesagādā manāmu diskomfortu. “To, kas tev patīk citos cilvēkos, – iegaumē. Tu arī vari būt tāds.”

Ar negatīvām īpašībām ir svarīgi saskatīt, kas tieši izraisa vētrainas emocijas. Galvenais solis uz traumas izdziedināšanu – atzīšana un pieņemšana.

Pēc tādas izstrādes tiek noņemts negatīvais lādiņš, parādās viegluma sajūta, tāpēc ka ir situācijas izpratne un pieņemšana.

Tā īpašība, kuru tu sevī atzīsti, vairs neāķējas. Tā vairs nekliedz tev: “Atzīsti mani!” Tā saņēma savu uzmanību un atzīšanu.

Instrukcija:

Šo sarakstu var ilgi turpināt. Vienā nelielā rakstā nav iespējams visu aprakstīt.

 

Dzīvoju ar jaunām apzināšanām

Caur savām izstrādēm es sapratu, ka saruna ar cita cilvēka dvēseli vai savstarpēja iemiesojuma plānošanas apskate ne vienmēr palīdz atrisināt problēmas attiecībās.

Mēdz būt, ka problēma būtība ir tikai tevī pašā, jo apkārtējā pasaule sniedz tikai atgriezenisko saiti – spoguļo to, kas paslēpts sevī pašā. Cits cilvēks tavās problēmās absolūti nav vainīgs.

Nepieciešams uzņemties atbildību par savu dzīvi uz sevi, strādāt ar sevi. Es sliecos uz viedokli, ka ar psiholoģisko spoguli var viegli un efektīvi strādāt, pielietojot reinkarnacionās metodes.

Tagad vienmēr, kad es dzirdu vārdu “tracina”, man sejā parādās smaids. Cik gan tas ir pazīstami! Un cik gan viss ir vienkārši un sarežģīti vienlaikus... Tas taču ir tik viegli!

Ļoti gribas beigt šo rakstu ar persiešu filozofa Omāra Haijama (1040-1123) vārdiem:

Pa vienu logu skatījās divi. Viens ieraudzīja lietu un dubļus.
Otrs – lapu zaļās vijas, pavasari un zilās debesis.
Pa vienu logu skatījās divi.

 

P.S. Jūs pamanāt savā apkārtnē sevis atspoguļošanu? Dalieties komentāros, ko jums tas dod.

 

Jekaterina Mačevska   Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa studente, Konsultante. Gribu dalīties informācijā un palīdzēt cilvēkiem ceļā pie sevis

 

Pievienots 16.03.2017.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/psihologicheskoje_zerkalo/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1036-irina-akulova-9-soli-lidz-karmas-traumas-izdziedinasanai (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/anna-galceva/11-dazadi/3914-anna-galceva-ka-iegut-dveseles-mierigumu-un-lidzsvaru (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/pratam-garam-un-kermenim/praktiska-psihologija/piecas-traumas-kas-nelauj-but-tev-pasam.html (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2329-marina-vasiljeva-balss-tava-galva-uzvednes-no-dzivju-bibliotekas (Tulk. piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/aleksejs-timofejevs/11-dazadi/3875-aleksejs-timofejevs-bailes-vai-harmonija (Tulk. piezīme)

^[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4155-manas-dveseles-zverests (Tulk. piezīme)