Наталья Любимова - Нести свет в мир: жизнь и мистическая реинкарнация ламы
Natālija Ļubimova - Nest gaismu pasaulē: lamas dzīve un mistiskā reinkarnācija
Iepriekšējo dzīvju pētīšana ir interesanta ar to, ka var pētīt jebkurus vēsturiskus notikumus un saprast notiekošo ar liecinieka acīm.
Viens no tādiem notikumiem – lamu mistiskā reinkarnācija.
Es – izredzētais
Es piedzimu Šigaces (Shigatse) apkaimē, diezgan nodrošinātā, pēc tibetiešu priekšstatiem, ģimenē. Esmu zēns. Kā es ieraudzīju, mana mamma – jauna un skaista tibetiešu meitene, viņa vienmēr ir tērpusies tibetiešu brunčos, ar priekšautu, viņai ir divas bizes un dažādas spilgtas cepurītes galvā, reizēm ar amizantu pušķīti galvvidū.
Mammai ir melnas acis, un viņa ļoti bieži smaida. Viņa mani apkampj, taču audzina kā zēnu, stingrībā, bet mīlestībā.
Manuprāt, mums ir zirgu un jaku ganāmpulks. Tēvs bieži mani vizina uz zirga pa bezgalīgajiem ceļiem. Apkārt ir kalni, zem kājām nabadzīga augu sega, mēs jājam uz lielu ezeru starp kalniem. Skaisti. Bet lietus sezonā mēs ar puikām laižam gaisā pūķus, un debesis iekrāsojas visās varavīksnes krāsās.
Es smejos. Man ir jautri. Bieži mēs mājās organizējam ceremonijas, man patīk turēt rokās lūgšanu bundziņas, un es vienkārši vēroju vecākus. Viņi lasa mantras, bet es griežu bundziņas.
Pēc tam redzu, ka mūki atnāca pie mums mājās un pateica vecākiem, ka man vajag dzīvot klosterī, kurš atrodas Šigace.
Garā auguma lamas ieraudzīja mani un manu iepriekšējo lamas iemiesojumu. Tagad man vajag dzīvot klosterī. Es negribu iet prom no mājām un raudu. Bet mamma un tētis pateica, ka lepojas ar mani, ka viņi nāks pie manis ciemos un ka klosterī man būs labi.
Lhasa
Es dzīvoju klosterī. Es jau te esmu iejuties, bet bieži ilgojos pēc savas brīvās dzīves. Es skumstu, atceroties izjādes, kad mēs mēģinājām noskriet vēju, pūķus, ko laidām gaisā, un, protams, vecākus.
Dažreiz pie manis atbrauc mamma, bet reti, te nav pieņemts braukt bieži, un arī redzamies mēs tikai dažas minūtes.
Sekojot savam iepriekšējam iemiesojumam, man ir jādzīvo Lhasā. Tāpēc kādu dienu es pārceļos uz Lhasas klosteri. Un te sākas mans jaunais dzīves loks.
Mēs esam dzeltencepurnieki.
Man ir parādījusies smieklīga, bet šeit svarīga, dzeltena cepure ar zvārgulīšiem. Mēs esam Dalailamam tuvinātie, viņš mācās atsevišķi no mums, taču dažos pasākumos mēs ar viņu satiekamies.
Mana klase ir ļoti jautra, kaut arī mums nav brīva laika, – mēs pastāvīgi esam mācībās, meditācijās, kalpojumos, – mēs atrodam laiku padraiskoties.
Man ir savi talanti un spējas, te katram tie ir savi. Un mēs attīstām tās spējas, kuras mums ir tagad, un tās, kuras bija mūsu lamas iepriekšējos iemiesojumos.
Mans iepriekšējais iemiesojums bija ļoti svarīgs darbinieks, viņš radīja un attīstīja dažas garīgas zinātnes, kuras māca tagad arī mums. Tiek uzskatīts, ka man tās ir labi jāpārvalda.
Piemēram, es viegli varu pārvietoties un aplūkot manus citus iemiesojumus. Bet maniem skolasbiedriem to nākas mācīties. Man iemiesojumu nav tik maz.
Dažreiz mana apziņa izvēlas iziet vairākus iemiesojumus vienlaikus. Tāpat kā tagad, es dzīvoju Tibetā, bet vairāki mani paralēlie iemiesojumi dzīvo citās šīs planētas realitātēs un pat dažādos laika intervālos. Un tas viss notiek pašreizējā momentā.
Laiks – tā ir tāda apbrīnojama struktūra, tas it kā ir, bet īstenībā tā it kā nemaz nav. Laiku radīja cilvēki zināmai ērtībai, lai saprastu, kur atrodas.
Visas laika plūsmas rodas pašreizējā momentā. Jebkuras. Tāpēc arī visi iemiesojumi, lai kādā laika plūsmā tie nenotiktu, tiek izdzīvoti “tagad”, sānu pie sāna ar pašreizējo iemiesojumu. Sarežģīti, ja?
Dažus jautājumus vajag vēl prast izstāstīt vārdiem, tas nav tik vienkārši. Tāpēc ka vārda enerģija stipri izkropļo jēgu, jo ir diezgan rupja enerģija. Bet arī to mēs mācāmies.
Ar domas palīdzību ir vieglāk nodot jēgu, jo doma ir daudzšķautņaina. Skolā, savā vairumā, mēs sazināmies caur domu, tēlos, kuri satur veselas informācijas paketes.
Paralēlās dzīves
Esmu aizgājis no tēmas saistībā ar iepriekšējiem jeb, pareizāk teikt, paralēlajiem iemiesojumiem. Lai saprastu šo zinātni, vajag saprast laika un telpas jēdzienus, un kā šīs struktūras darbojas tieši zemes plāna trīsdimensiju dzīvē. Bet ielikt šos ietilpīgos jēdzienus mazā kārbiņā, kur ir platums, garums un augstums, – nav tik viegli.
Bet man tas ir viegli. Tāpēc ka es visu savu pagātnes dzīvi – pēc zemes plāna laika horizontālās struktūras (un paralēlās pēc daudzdimensionālās struktūras) – tiku nodarbojies ar to.
Es biju garīgais skolotājs, kurš mācīja saviem mācekļiem viegli pārvietoties laikā un telpā. Ja vajag, aplūkot savus paralēlos iemiesojumus, lai dziļāk saprastu sevis paša pašreizējā momenta vispārīgo ainu.
|
Sk. arī Tikšanās ar tiem, kas pamodušies: kā sasniegt apskaidrību[2] |
Paralēlo dzīvju aplūkošanu[3] mēs mācāmies mūsu skolas pirmajās klasēs, mēs analizējam, skatāmies dzīves pēc lietderīguma, pieredzes, efektivitātes un tālāk. Pēc tam mēs skatāmies cits cita iemiesojumus.
Mūsu iemiesojumi savā vairumā ir kaut kur līdzīgi, ne gluži tā ka dvīņu brāļi, bet mūsu dvēseles tika izvēlējušās līdzīgas pieredzes, lūk, tikai dubultie iemiesojumi var būt apbrīnojami. Dažreiz, starpbrīžos, mēs visa klase izskrienam uz balkona un tālskatī raugāmies uz pilsētu.
Tur es izvēlos parastus cilvēkus, lūk, kāds sēž zemē un lūdz žēlastības dāvanas, bet es skatos viņa pašreizējo un paralēlo iemiesojumu, man ir interesanti uzzināt dažādu pieredzi. Un stāstu draugiem, kuri sadrūzmējušies apkārt. Mēs tā izklaidējamies. ☺
Es protu savienoties un sazināties gandrīz ar visiem saviem iemiesojumiem, izņemot dažus, kur es atrodos zināmā apziņas pierobežas stāvoklī, es tur esmu pazaudējis saikni ar avotu un akli eju pa dzīvi.
Es speciāli izvēlējos pāris tādas dzīves, lai izzinātu šo stāvokli, kuru mēs saucam par dzīvi “anabiozē” (pa jokam, protams, saucam). Jā, es mēģinu kontaktēt ar šo būtni, mēģinu viņu “pamodināt”.
Dažreiz izdodas. Taču tas neietilpst manā uzdevumā pašreizējā dzīvē – pamodināt mani kaut kur tur, paralēlos laika un telpas intervālos. Es to daru izklaides dēļ, man vienkārši ir interesanti.
Lamu spējas
Un vienmēr ir arī izvēle, es gribu ieraudzīt, ka tas zemes plāna cilvēks “es” izdarīs zināmas “pareizas” izvēles, kādos laikos un telpās, un atminēsies sevi. Tas var notikt, bet varbūt arī ne, man nav tiesību iejaukties.
Mums, protams, ir apbrīnojamas, no Rietumu sabiedrības skatpunkta, mācības. Mēs nedaudz pētām grāmatas un kādus statiskus priekšmetus, piemēram, matemātiku, dažas valodas, ģeometriju.
Bet es pastāstīšu par tādām mācībām, kuras mums ir svarīgākas. Mēs šīs zinātnes it kā atminamies, nevis mācāmies no jauna. Tiek uzskatīts, ka mēs visi jau pārvaldām zināšanas, vajag tikai tās atminēties vai atjaunot sevī.
Piemēram, es jau stāstīju, ka mums patīk savā starpā sazināties, neizmantojot runu, bet, izmantojot domu, jūtas, tēlus. Tādā veidā mēs sazināmies arī attālumā.
Piemēram, es atrodos Potalā un gribu pārraidīt kaut ko svarīgu manam draugam Džordžem. Es varu viņam pārraidīt visu, ko es redzu, dzirdu, saožu sev apkārt, izmantojot tikai savu apziņu, un tā būs momentāna pārraide “šeit un tagad”.
Un es varu arī pārraidīt viņam savas apzināšanās vienā vai otrā jautājumā. Džordžem tas izskatīsies tā: viņš sajutīs dažas ierastas sajūtas ķermeņa fiziskajā līmenī, bet pēc tam viņš ieraudzīs ar domu skatu, kur es atrodos, ko es redzu, sajutīs visas manas sajūtas.
Un viņam apziņā parādīsies pilna tās informācijas aina, kuru es gribēju viņam pārraidīt.
Tas ir kaut kas līdzīgs skaidrzināšanai, bet tas ir kas cits. Viņš saņems informāciju tieši tajos apjomos, kādus viņam nosūtīju es. Bet skaidrzināšana – tā ir tāda parādība, kad tu saņem visas tev nepieciešamās zināšanas, vienkārši izdarot pieprasījumu zināšanu bankā, atkarībā no tā, kādas zināšanas tev ir vajadzīgas.
Ir vispārējā zināšanu bāze, kur atrodas informācija par visu un visiem. Cilvēka katrā šūniņā ir pieeja šai zināšanu bankai.
Mēs skolā mācāmies paātrināt savu apziņu, domas ātrumu, lai momentāni saņemtu atbildes uz jebkuriem jautājumiem, pašreizējā momentā. Tas saucas skaidrzināšana.
Un var uzdot tamlīdzīgus jautājumus saviem garīgajiem audzinātājiem, viņu viedoklis var būt interesants un neparasts. Mēs sazināmies ar viņiem arī, neizmantojot ķermeni un visu, kas ar viņu saistīts. Visi sakari mums notiek apziņas līmenī.
Pie mums ir godā alternatīvā domāšana, tas ir, kad uz vienu jautājumu mēs atrodam daudz atbilžu, kas apstiprina, ka patiesība nav statiska struktūra, bet tā ir daudzskaitlīga, daudzvariantiska un daudzdimensionāla struktūra, kura rodas tikai pašreizējā momentā.
Saziņa ar garīgajiem audzinātājiem
Mūsu skolā ir garīgie audzinātāji jeb kuratori, pie kuriem arī var griezties dažādu jautājumu gadījumā. Tās, kā likums, ir ļoti pieredzējušas dvēseles un apziņas, kuras vairs nav izvēlējušās piedzimšanu fiziskā ķermenī, taču strādā mūsu un mūsu skolas mācību labā. Viņiem nav fizisku ķermeņu.
Viņi ir neticami godājami, vairumam no viņiem, dzimušiem un dzīvojušiem daudzās realitātēs, ir liela pieredze. Daži ir dzimuši un dzīvojuši lamu ķermenī vairākas laika realitāšu paaudzes.
Nu, ko lai saka, mums apbrīnojami brīnišķīga skola. Un es to mīlu. Es tajā mācījos 20 gadus, bet pēc tam notika tas, kam mūs ilgi gatavoja.
Tibetas garīgā gaisma izvēlējās apbrīnojamu ceļu. Tika nolemts apvienot dvēseles, gaismu, enerģiju, lai palīdzētu planētai atjaunot izjaukto līdzsvaru.
Šim nolūkam, pēc savstarpējas vienošanās, mēs radījām kādu enerģētisku struktūru, kurā katrs nospēlēja savu lomu. Aizsteigšos priekšā un pastāstīšu par to citādā laika kārtībā. Tā būs skaidrāk.
Tibetas sagrābšana
20. gadsimta vidū ķīnieši okupēja Lhasu un visu Tibetu, notika apbrīnojamas transformācijas ar mūsu zemi un ar mums. Mēs bijām tam gatavi un zinājām par visu laicīgi, nedaudz uztraucāmies, bet viss notika tā, kā bija iecerēts.
Es redzu sagrauto Lhasu.
Vēl pirms viss notika, man ir izvēle, es varu iet ar Dalailamu un turpināt mūsu mācību svešumā. Un varu upurēt sevi, lai mūsu kopīgā enerģija palīdzētu šai planētai un mēs saglabātu enerģiju balansu dēļ tā, lai nepieļautu vēl lielāku sabrukumu visā pasaulē.
Es izvēlējos upurēšanos dēļ miera visā pasaulē. Es sapratu, ka mana dvēsele grib aiziet, lai paceltu planētas enerģiju. Un pēc tam atgriezties un iemiesoties jaunā ķermenī. Es biju gatavs.
Katrs no mums izvēlējās savu lomu, un katra loma bija nepieciešama un svarīga. Gan tiem, kas gāja prom, lai turpinātu Tibetas kultūru, gan tiem, kas palika un caur nāvi nesa atdzimšanu. Katrs no mums iepriekš zināja, kas notiks.
Protams, zemes plānā tas izskatījās šausmīgi, daudz šausmīgāk, nekā mēs to skatījāmies caur mūsu dvēselēm. Mūsu mīļotā zeme bija izkropļota, mēs visi tikām nogalināti, sadedzināti, to bija nepanesami redzēt tiem, kas palika dzīvot.
Bet mēs izgājām no ķermeņiem un sadevāmies rokās. Tūkstotis mirdzošu dvēseļu platā aplī ielenca Lhasu un atvadījās no šīs vietas ar “Mēs vēl tiksimies”.
Mēs pacēlāmies augstāk, ar mirdzošo apli mēs svētījām visu Tibetu. Pacēlāmies vēl augstāk un svētījām visu planētu. Mūsu gaisma piepildīja pasauli, iekļuva katrā planētas daļiņā, mēs dalījāmies savā tīrajā enerģijā, mēs piesūcinājām katru šīs pasaules šūniņu.
Mēs elpojām, mēs svētījām, mēs piepildījām pasauli ar gaismas vibrācijām. Viss. Balanss bija atjaunots.
Jā, caur spēcīgiem postījumiem varēja atjaunot to, kas bija stipri traucēts pasaulē. Mēs izvēlējāmies upuri, mēs vienlaikus atstājām savus ķermeņus, un mūsu dvēseles piepildīja pasauli ar gaismu.
Lamu jaunā reinkarnācija
Bet tas vēl nebija viss. Ne tuvu viss. Vēl globālāku ieceri nolēma īstenot Tibetas garīgā pasaule. Visas dvēseles, kuras izgāja no ķermeņiem, neatdzima atkal Tibetā, kā tas bija pieņemts daudzus gadsimtus pēc kārtas.
Lamas mira un atkal atdzima Tibetā gadsimtu pēc gadsimta, viņu uzdevums bija veikt savu garīgo darbu no šīs iestrādātās garīgās telpas.
Bet tagad bija atnācis kas jauns. Visi mēs atdzimām dažādos planētas punktos. Mēs dzimām parastās ģimenēs, parastās zemes plāna ģimenēs. Tā bija neticama pieredze visiem mums.
Lamas un mūki, ar milzīgu garīgo pieredzi, dzima visos planētas punktos zemes plāna ģimenēs. Lai nestu savas zināšanas visai pasaulei, lai apskaidrotu un mainītu pasauli nevis no iekšpuses, kā tas notika tūkstošgadēm, bet no ārienes.
Visur sāka augt mazi tibetieši, kuri gāja skolā, mācījās un dzīvoja parastu (bet ļoti neparastu mums) zemes plāna dzīvi!
Tāda grandioza iecere!
Vēl Tibetā kāds mans draugs, kad mēs runājām par to, kas drīz notiks, paņēma rokās pienenes ziedu un teica:
“Skaties, mēs visi esam gluži kā pienenes pūkas. Šo pūciņu te ir simtiem uz viena zieda, bet mūs vairāki tūkstoši. Es uzpūtīšu pienenei, un visas pūciņas aizlidos dažādos virzienos. Un pēc tam nonāks augsnē un izaugs. Pilnīgi dažādās vietās.
Tā arī mēs. Tagad mēs visi atrodamies šeit, viss apkārt ir tik pierasts, kalni. Potala.
Mēs visi esam blakus, kopā. Taču drīz viss izmainīsies.
Es tikšu dzemdēts Stokholmā, tu Maskavā, Džordže Tokio. Un mēs netiksimies tajā dzīvē, tas nebūs nepieciešams. Bet mūsu dvēseles novēros šo ceļojumu, sadevušās rokās.”
P.S. Kā jums šķiet, blakus dzīvo tās lamu dvēseles?
 |
Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursa studente, projekta “Dzīve ar sapni (Жизнь с мечтой)” autore. |
Pievienots 04.10.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/reinkarnatsiya-lam/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3843-nadezda-batalova-paralelas-dzives-mits-vai-realitate (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3839-nadezda-batalova-celo-un-bagatinies (Tulk. piezīme)
[3] Skat. 1. vēri (Tulk. piezīme)