Марина Николаева - Умственно отсталые люди. Какой опыт выбрала пройти душа?
Marina Nikolajeva - Garīgi atpalikuši cilvēki. Kādu pieredzi izvēlējās iziet dvēsele?
Jau pietiekami paceļojusi un paskatījusies noteiktu skaitu savu dzīvju, iegājusi pat kaut kādā azartā un noķērusi zināmu kaifu, es aizdomājos, KO tad es gribu vēl paskatīties un saprast par sevi!
Šīs pārdomas nebija ilgas, jo nez kāpēc galvā radās doma, ka man ir jāierauga sava pati skumjākā dzīve. Nezinu, kāpēc tieši pati skumjākā, bet, ja reiz atnāca, tātad ir jāskatās! Sacīts – darīts!
Un atmiņa man atklāja sekojošu stāstu.
Pati skumjākā dzīve
Es atrodos plašas koka mājas lielā gaišā istabā. Tīra, augsta krievu krāsns. Uz tās kāds atpūšas.
Manā priekšā stāv sieviete garā sarafānā, zem tā krekls ar garām piedurknēm, galvā lakatiņš. Sievietei uz rokām gadu vecs bērns. Šūpojot viņu, viņa kaut ko ļoti aizkaitināti un asi saka man, ar roku rādot visdrīzāk uz ieejas durvju pusi. Man kļuva interesanti, kas tad es esmu?
Skatos no malas. Es – zēns ap gadiem 4-5. Gaišmatains, zilacains, diezgan plecīgs. Ļoti skaista bērna seja, no kuras var eņģelīšus zīmēt. Tērpies garā gaišā kreklā, pāri ceļiem.
Es paklausīgi izeju no mājas. Ārā ir vasara. Silti un saulaini. Gleznaina krievu ainava! Tās ir 19. gs. beigas, 20. gs. sākums. Pagalmā divi vecākie brāļi blēņojas un spēlējas.
Ieraudzījuši mani, sāk zoboties, apsaukājas, grūstās – vispār var teikt – ņirgājas. Bet es stāvu un smaidu. Jāieiet, domāju, ķermenī sajust, kas tur darās. Droši vien ļoti nepatīkamas sajūtas.
|
“Lūk, kāpēc šī dzīve ir skumja!” nodomāja mans prāts. “Dzimtie cilvēki man dara pāri!” Ieeju ķermenī un saprotu, ka man nav nekādu negatīvu emociju. Es nedusmojos un neapvainojos. Kā tad tā?
Nesaprotami! Labi, skatos tālāk.
Man ir gadu piecpadsmit. Es jau esmu garš, pamatīgs puisis. Spēcīgs un nu ļoti skaists. Īsts spēkavīrs.
Skatos vairākas situācijas šajā vecumā un saprotu, ka es savā ģimenē esmu tā kā kalpotājs. Visu melno un smago darbu uzliek man. Es gan ūdeni stiepju, gan malku skaldu un ar zemi strādāju.
It kā tur arī nav nekā tāda, bet kaut kāda neskaidra sajūta mani neatlaiž. Kaut kas neiet kopā manā bildē.
Joprojām tie paši radinieki, joprojām tāpat tramda, un tomēr nav man ne niknuma, ne naida, ne pat kaut kāda aizvainojuma. Nu kas tas ir?!
Atradu momentu, kur mani jau nu ļoti stipri māte strostē, un nolēmu izjust to visu no iekšienes. Un, lūk, stāvu es, klausos viņas kliedzienus un… NEKO NESAPROTU!
Es nesaprotu, ka viņa mani tā lamā, nesaprotu, ka es kaitinu viņu, nesaprotu, ka viņa mani nemīl. Iekšienē ir vēlme kaut kā mazliet mijiedarboties ar viņu, bet es nesaprotu, kā to izdarīt.
Izlecu no ķermeņa, apzinoties, ka es – garīgi atpalicis cilvēks. Tādus kā es ļaudis sauc par muļķīšiem. Un viss nostājās savā vietā!
Lūk, kāpēc manī nav nekāda ļaunuma attiecībā pret saviem mocītājiem. Vien kaut kāda bērnišķīgi labsirdīga uztvere un pilnīga paklausība.
Ko jūt garīgi atpalikuši cilvēki?
Nu, lūk, it kā viss ir salicies manā galvā. Nelaimīga, garīgi atpalikuša cilvēka dzīve, viņu ģimenē pazemo un izmanto kā mēmu vergu. Skumji? Nu, jā!
Bet tomēr es esmu redzējusi arī “skumjākas” dzīves par šo. Un atkal kaut kāda kremtoša sajūta manī ieurbās. It kā skaties sev priekšā, bet īsteno būtību neredzi!
Lūdzu parādīt pēdējo manu dienu šajā dzīvē. Man ir gadi 22-23. Es strādātāju dzirnavās, kuras pieder manai ģimenei. Stiepju maisus ar labību un miltiem.
Nez kāpēc es esmu viens (kā pēc tam sapratu, tēvs uz neilgu laiku bija prom). Ratos piebrauc divi vīrieši. Viens no viņiem sāk no dzirnavām stiept maisus un kraut tos ratos. Vārdu sakot, laupa.
Es skatos uz to ar svētlaimīgu smaidu, atkal taču nesaprotot, kas notiek. Pieeju pie otra, kurš stāv “uz vakts”, skatos uz viņu no augšas uz leju un smaidu.
Viņa seja sašķobās no niknuma un bailēm. Viņš pēkšņi izvelk nazi un iedur manī. Un otrs dara to pašu man mugurā.
Ļoti daudz brūču viņi radīja, lai būtu droši, jo puisis es taču stiprs, redzams, baidījās, ka varu viņus sakropļot.
Dvēsele, it kā kliedzot no sāpēm un pārestības, strauji iziet. Skatos uz šo nedzīvo ķermeni, un žēlums tā viņu smacē – vienkārši neiespējams.
|
Sk. arī Kas notiek ar dvēseli pēc nāves[1]. |
Asarām plūstot, ātri aizeju augšup. Tur mani sagaida visi, visi manējie. Es, gauži raudot no netaisnības un neattaisnotās cietsirdības, jautāju, kā gan tā varēja notikt. Man cenšas paskaidrot, ka es pati izvēlējos tādu pieredzi.
Un te manī sāk pulsēt vārdi “NEBIJA IZVĒLES, NEBIJA IZVĒLES”. Un man pielec, kāpēc šī mana dzīve bija pati skumjākā!!!
|
Sk. arī No kurienes rodas skumju sajūta[2]. |
Dzīve bez izvēles
Patiešām, visu manu neilgo un nelaimīgo dzīvi man nevienā lietā, nekur un nekad nebija izvēles! Es pat nezināju, kas tas ir. Es nezināju un nesapratu, ka var savu dzīvi mainīt.
Var aiziet no tiem, kas tevi nemīl, var kaut ko mācīties, var kontaktēties un draudzēties, var mīlēt un būt mīlētam[3].
Es neapzinājos tos ceļus, kuri parasti ir atvērti katram cilvēkam. Savas slimības dēļ man nebija saprāta un līdz ar viņu arī izpratnes, ka dzīve ir daudzšķautņaina un ir daudz taku un ceļu, kurus katrs sev var IZVĒLĒTIES!
Tā bija ļoti spilgta apzināšanās! Tagad katru reizi, kad man rodas kāda grūta vai nepatīkama situācija, es sev saku: “Cik labi, ka tu vari apsēsties un padomāt, apsvērt visus par un pret un spert soli tajā virzienā, kuru pati uzskatīsi par vispareizāko.”
Tieši šī dzīve tik uzskatāmi man parādīja, kā tā ir nenovērtējama dāvana – izvēles tiesības!
Lūk, tā, izdarījusi savu izvēli, mana Dvēsele nodzīvoja tāda cilvēka dzīvi, kuram izvēles nebija!
P.S. Un ko jūs augstu vērtējat savā dzīvē?
 |
Reinkarnacionikas Institūta sertificēta Praktiķe. Iepazīšanās ar Institūtu kļuva par sākumpunktu manā jaunajā, apzinātājā dzīvē. Cik gan tas ir lieliski – atrast, uzzināt, saprast un pieņemt sevi! |
Pievienots 09.02.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/umstvenno-otstalye-lyudi/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2491-tatjana-zotova-kas-notiek-ar-dveseli-40-diena-pec-naves (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3997-ka-iemacities-milet-pagatnes-dzives-atminas (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3996-si-magiska-milestiba (Tulk. piezīme)