Лариса Федотова - Как и почему я стала видеть свои прошлые жизни
Larisa Fedotova - Kā un kāpēc es sāku redzēt savas iepriekšējās dzīves
Mani kopš bērnības ir interesējusi šīs pasaules uzbūve, un mani neapmierināja atbildes: mums to nesaprast, tas mums nav dots. Es jutu zināmu intrigu. Tajā pašā laikā nepameta sajūta, ka atbilde ir pavisam tuvu, tik tuvu, ka es to nepamanu tikai tāpēc, ka neticu tādai vienkāršībai un pieejamībai.
Gāja laiks, es pieaugu. Jautājumu kļuva arvien vairāk, bet atbilžu meklējumiem atlika arvien mazāk laika. Bija jāprecas, gribējās izzināt mātišķību. Es pilnībā iegrimu sadzīves problēmās un drāmās, un reiz es sapratu, ka esmu iegājusi strupceļā.
Tā bija skriešana pa apli, videoklips par manu vientipisko ikdienas dzīvi, kura bija nonākusi līdz absurdam, neraugoties uz to, ka es ļoti veiksmīgi, pēc mūsdienu priekšstatiem, biju iekārtojusi savu dzīvi. Tieši tajā brīdī, kad biju sasniegusi visu, ko var vēlēties sieviete, es sapratu, ka atrodos pie “sasistas siles”. It kā būtu būvējusi svešu sapni, un, tikai kad ieraudzīju galarezultātu, sapratu, ka patiesībā es gribēju ne to…
|
Lasi arī Dzīves jēgas meklējumos: 6 cēloņi dvēseles nākšanai uz Zemi.[1] |
Es iekritu stuporā, variantu, ko darīt tālāk, nebija. Un, kad es izjutu īstas šausmas no tā, ka pati sevi esmu iedzinusi stūrī, man acīs pagadījās reklāma par neparastu konsultāciju – pavadonis pa iepriekšējām dzīvēm.
Bija aprakstītas it kā manis pašas problēmas, un tika likts priekšā atrast to risinājumu manis pašas iepriekšējās dzīvēs.
Tā kā citu variantu man nebija, es tūlīt pat sazvanījos ar “pavadoni”, apmaksāju nebūt ne mazo sudraba paketi uzreiz par trijām trīs stundu garām konsultācijām, tajā brīdī pat nenojaušot, ka esmu pieņēmusi lēmumu, kas uz visiem laikiem izmaina manu dzīvi.
Agrs rīts, pulkstenis rāda 4:00. Mana ģimene guļ, ko varētu darīt arī es, taču, uzlikusi austiņas un sažņaugusi rokā telefonu, ieklausos pavadoņa maigajā balsī.
– Aizver acis, atslābini ķermeni, atlaid visas savas gaidas…
Es pirmo reizi atslābinos pa īstam, es atlaižu visas uzmācīgās domas un beidzot taču dzirdu pati sevi.
Pieprasījums: kāpēc manā dzīvē ir izveidojusies tāda situācija, ka es jūtu savu bezizeju.
Domās uzdodu sev šo jautājumu. It kā kinolente aiztraucas mana dzīve atpakaļgaitā. Redzu lēmumus, kurus manā vietā pieņēma mani vecāki, mans vīrs, mani draugi, kolēģi, kaimiņi… Es piekrītu, tāpēc ka… tāpēc ka es tā esmu pieradusi…
Aiztraucos domās tālāk, savā bērnībā. Garām slīd bildītes, kurās redzu citus bērnus, kas aizstāv savu viedokli, un sevi… kas padevīgi pieņem apstākļus, piekrīt visiem, kas ir vecāki par mani.
Kāpēc? Kāpēc es esmu tāda? Redzu, ka tāda esmu jau kopš dzimšanas, tāda piedzimu, tās ir programmas, ka pretoties nevajag, it kā ieliktas jau manā galvā kopš brīža, kad parādījos pasaulē!
Tad lūdzu savu zemapziņu parādīt mani interesējošo atbildi pagātnes dzīvē un vienkārši uzticos tai. Vienkārši skatos bildītes, it kā atpakojot savas atmiņas noliktavas.
Klusums. Šķiet, ka nekas nav redzams, ķeru vismazākās atmiņas. Un pēkšņi manu acu priekšā tumši ūdens atspīdumi, un es saprotu, ka peldu pa upi.
Pavadonis lūdz pateikt, kas es esmu – vīrietis vai sieviete. Es nesaprotu, kā to uzzināt, tad viņš liek priekšā paskatīties uz savām rokām. Es nolaižu acis un redzu vīrieša plaukstas, kas vienmērīgi groza koka laivas airus.
Nekad nebiju airējusi ar airiem, tāpēc ar izbrīnu vēroju, cik veikli es tieku galā, kā regulēju kustības spēku un virzienu.
– Vai kāds ir tev blakus? – turpina uzdot jautājumus pavadonis.
Es palūkojos apkārt un redzu meiteni ar gariem izlaistiem matiem, kura sēž laivas otrā galā un kā bērns rotaļīgi cenšas aizsniegties līdz ūdenim.
Jūtu, kā manās krūtīs ieplūst siltums no vienīga skata uz viņu. Es viņu apbrīnoju, vēroju ar maigumu un trīsām pilnīgā laimes izjūtā no tādas iespējas.
Pavadonis lūdz patīt notikumus atpakaļ, un gluži kā krāsaina kinofilma acu priekšā sāk izvērsties notikumi.
Es piedzimu nabadzīgā ģimenē. Koka būda bez lieka iekārtojuma, trūcīgs sakņu dārzs. No dzīvniekiem tikai svītrains noplucis runcis, ne govju, ne cūku. Pat ērzeli nevarējām sev atļauties. Tēvs-barotājs aizgāja bojā, un par manu paraugu kļuva mana māte, padevīgi pieņēmusi izveidojušos apstākļus.
Es augu viens, brāļu un māsu man nebija, māte tā arī vairs neapprecējās. Klusa, nerunīga sieviete, viņa vienkārši baroja mani un lāpīja nedaudzos apģērbus, ja tie noplīsa. Viņai neradās domas par profesiju priekš manis, vai tad viņa, atraitne, tiktu galā ar dēla audzināšanu?
Viss, dzīve viņai bija beigusies līdz ar vīra nāvi. Nu ko, tā ir sanācis, neko te nepadarīsi. Lūk, šī nolemtība jau agrā bērnībā izraisīja manī protestu, taču es nezināju, kā apstākļus izmainīt. Es biju mazs, un mans skolotājs, kuram es uzticējos un uz kuru varēju paļauties, bija mana māte.
Es bērna balsī centos viņu iedrošināt, teicu, ka izaugšu un mums ar viņu viss būs. Mēs brauksim uz gadatirgu, es nopirkšu viņai kleitu un galvas lakatu! Taču viņa pat nedeva man izredzes sapņos. “Nē,” viņa skumji smaidīja, “tā nebūs, dēliņ, un man arī nevajag.”
Un pakāpeniski es noticēju viņai, ka nekas nekad vairs nemainīsies un nav manos spēkos to ietekmēt.
Es, vērojot sevi, pamanīju, kā šī padevība sāka atspoguļoties pat fiziskajā ķermenī. Es sāku lēnāk kustēties, skatiens kļuva nespodrs, pazuda sajūsma, azarts gaidīt jaunas sajūtas dzīvē. Māte kaut kā ātri palika guļoša, un, pēc kāda laika apglabājis viņu, es paliku apaļš bārenis.
Dzīvoju bez pārmērībām. Barojos no sava sakņu dārziņa, ar šo to mainījos ar kaimiņiem. Viens krekls, viens vīžu pāris. Pietika. Pārsteidza, ka man nav domu, ka var nopelnīt vai vismaz uzmeistarot pašu nepieciešamāko. Pilnīga bezdarbība.
Iedziļinājusies apskatē, savās sajūtās, jūtu, kā sāk tecēt asaras. No bezizejas, no žēluma pret sevi.
Pavadonis dod laiku emociju izdzīvošanai, neizraudāto asaru iziešanai. Jūtu tukšumu, taču arī atvieglojumu.
Tad pavadonis lūdz paskatīties, vai bija vēl spilgti notikumi tajā manā dzīvē.
Es taisu atbilstošu pieprasījumu, un atkal acu priekšā sāk izvērsties notikumu kinolente.
Es sēdēju savā ierastajā vietā pie būdas pakška. Tā ir mana ierastā nodarbe – glaudīt runci un reizēm paraudzīties aiz sētas, kur ritēja ciema parastā dzīve.
Pēkšņi es sajutu uztraukumu krūtīs, kaut kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. Es paskatījos aiz vārtiņiem un ieraudzēju lepnā solī ejošo mazu meiteni ar izlaistiem matiem un spilgtu vainadziņu galvā.
Krūtīs ielija maiguma un siltuma vilnis. Redzot viņu pirmoreiz, es jutu tādu radniecību, kādu droši vien justu pret māšeli vai meitu, ja viņas man būtu. Kopš tās dienas manā dzīvē parādījās kaut kāda jēga. Es sāku katru dienu censties atrasties tuvāk šai meitenei.
Viņa dzīvoja kaimiņos, es vēroju, kā viņa rotaļājas, pavadīju, ja viņa gāja uz upīti vai mežu. Viņas vecākiem es bažas neizraisīju, mani labi pazina un savā veidā žēloja.
Nastasja, tā sauca meiteni, ātri pierada pie manis, dalījās savos vienkāršajos noslēpumos, spēlējās manā klātbūtnē, lūdza iet pastaigāties, ja vecāki nelaida viņu vienu. Tās bija laimīgas dienas; kaut arī tā šķita dīvaina draudzība, drīz visi pierada, ka Nastasjai kaut kur blakus vienmēr atrodos arī es.
Gadi tecēja, Nastja izauga par skaistu meiteni. Viņas tumšās, biezās bizes, atplestās naivās acis piesaistīja uzmanību. Es nevarēju vien beigt jūsmot par viņas skaistumu, baidījos pat elpot viņas klātbūtnē, uzskatīju par pašu skaistāko visā pasaulē. Un, kad pienāca laiks, viņas roku lūdza pats bagātākais precinieks ciemā.
Nastasjai acis mirdzēja no laimes, viņa gāja, slēpjot smaidu, taču sārtums vaigos nodeva viņas priecīgo satraukumu.
Un es? Manas acis arī mirdzēja. Es patiesi priecājos, ka viņas roku lūdza skaists un bagāts precinieks, viņas cienīgs. Es biju laimīgs, ka viņa būs laimīga! Ne greizsirdības, ne vēlēšanās pašam būt viņas vīram, nekā.
Es ieklausījos tajās savās sajūtās, es meklēju – nu vismaz domu, vismaz kaut kādu variantu, lai pats viņu bildinātu! Nē. Es uzreiz biju nolēmis, ka man nav nekādu izredžu būt ar tādu skaistuli.
Kaut gan pat ne tā, es pat nepieņēmu tādu lēmumu, tāpēc ka es pat nedomāju par šo tēmu. Es sākotnēji uzskatīju sevi par ne uz ko nespējīgu un necienīgu.
Lūk. Ir atrasts moments, kurš sasaucas ar manu pašreizējo dzīvi, ar manu pieprasījumu.
Taču atrast šo situāciju bija par maz, to vajadzēja izdziedināt. Pavadonis lūdz paskatīties līdz galam to dzīvi, lai redzētu, ar ko beidzās mans stāsts.
Viņu kāzas. Patiešām, nebija iespējams vien noskatīties uz šo pāri: abi stalti, jauni, skaisti. Sirds gavilēja. Tā arī bija jābūt.
Sāka ritēt viņu ģimenes dzīve. Es ar Nastasju praktiski neredzējos, nu, tas arī saprotams, nav viņiem daļas par mani. Māja viņiem ir liela, saimniecība sava, un bērniņiem droši vien bija jāparādās. Nastasja bija sastopama reti, ja gāja garām pa ielu.
Taču, redzot viņu, es sāku pamanīt pārsteidzošas pārmaiņas viņas ārienē. Sākumā sejā parādījās apjukusi izteiksme, viņas acis vairs nebija plaši ieplestas, un viņa smaidīja arvien retāk.
Pēc tam viņa it kā sāka izbalēt acu priekšā, viņas mati vairs nemirdzēja, seja kļuva bāla, un pati viņa izdila un zaudēja staltumu. Es uztraucos, taču jautājumus uzdot nemēģināju. Priekš sevis es nolēmu, ka tagad jau man uz to nav nekādu tiesību.
Gadi gāja, bet bērni neparādījās. Nastja pamazām pārvērtās vecā sievietē, un arī vīrs staigāja tumšāks par mākoni. Un reiz ciemā izplatījās briesmīga vēsts: Nastja metusies lejā no klints un nositusies.
Man zeme sāka peldēt zem kājām. Gaisma it kā apdzisa, un līdz savu dienu beigām sirdī iemājoja neremdināmas sāpes.
Pavadonis lūdz uzzināt, kas ar Nastju notika, bet es nevaru atbildēt. Tāpēc ka tajā dzīvē es neko nejautāju un neuzzināju. Un kādēļ gan? Jo izmainīt taču neko nevar.
Atkal šī necaursitamā padevība liktenim, pilnīga savu vēlmju un gribas paralīze.
Tā neko arī nenoskaidrojis, pavadonis lūdz paskatīties, kā beidzās mana dzīve, paskatīties nāves momentu. Ātri paskatos savas dzīves gadus, tāpēc ka vairāk nekas nenotiek. Tā arī sēdēju es katru dienu pie savas būdas pakša, atceroties savu Nastasju.
Tikai reiz manī pavīdēja doma, ka varbūt bija vērts pamēģināt pasaukt viņu par sievu? Un ja nu pēkšņi ar mani viņa neizdarītu pašnāvību? Taču pēc tam šī ideja neguva attīstību, jo taču kaut ko mainīt vairs nebija iespējams.
Savā nāves dienā es biju izčākstējis vecis. Acis redzēja duļķaini, staigāt bija grūti, kājas pinās. Pēkšņi es ieraudzīju, kā pa ielu nāk bērni, un man šķita, ka starp viņiem ir Nastasja.
Slikti sajēdzot, ka tas nav iespējams, es pielēcu kājās, steidzos pakaļ bērniem, lai ieraudzītu meiteni. Galvā bija vienīga dunoņa: Nastasja, Nastasja…
No straujajām kustībām es paklupu, nepaspējis atbalstīties uz nūjas, nogāzos zemē un vairs nepiecēlos.
Nāve iestājās ātri, pēdējā doma bija par Nastju.
Atkal pa manu seju ritēja asaras. No bezizejas, no žēluma par savu nekam nederīgo dzīvi, no aizkaitinājuma uz sevi pašu.
Vai tiešām tas ir viss?!
Taču pavadonis, atkal dodot man laiku, lai izlaistu sasāpējušo, turpina:
– Paskaties, kā Dvēsele izgāja no ķermeņa.
Esmu pārsteigta. Vai tiešām es to varēšu ieraudzīt?
– Protams! – apgalvo pavadonis. – Tās ir tādas pašas tavas atmiņas kā visas pārējās, vienkārši paskaties.
Es atkal atgriežos tās savas dzīves pēdējā momentā un izbrīnīta konstatēju, ka pēc kritiena viegli atdalos no ķermeņa un sāku pacelties uz augšu.
|
Lasi arī Dvēseles pārejas 10 etapi.[2] |
Jā, Dvēsele viegli izgāja no ķermeņa, nekas mani nevilka atpakaļ, nekas nekavēja. Ieraugot vecīgo ķermeni, kurš gulēja zemē, sajutu drīzāk atvieglojumu. Lidoju augšup, it kā zinot, kurp.
Es ar interesi konstatēju, ka, kaut arī es nebiju cilvēks, mans “Es” nebija izzudis, es turpināju sevi just, tikai bija pazudis fiziskā ķermeņa smagums.
Es pacēlos augstāk un augstāk, kaut gan drīz jēdziens “uz augšu” pazuda, tā vienkārši bija kustība citā dimensijā. Šeit bija tādas pašas dvēseles kā es, mēs varējām arī sazināties, bet tas notika bez vārdiem. Uz jebkuru jautājumu uzreiz parādījās atbilde kā zināšana.
Tā bija Dvēseļu Pasaule, kur Dvēseles atpūtās un veica savu zemes mācību analīzi starp iemiesojumiem.
Bija pienākusi pati svarīgākā mana darba daļa.
Pavadonis lūdz paskatīties, kādas mācības mana Dvēsele plānoja uz to manu iemiesojumu, kas izdevās un kas ne, un kādi alternatīvi varianti bija manā dzīvē.
Nepaspējusi pašaubīties, vai to visu ir iespējams uzzināt, es sāku saņemt informāciju, kuru tūlīt pat izsaku.
Tā mana iemiesojuma mērķis bija attīstīt patstāvību, uzņemties atbildību un attīstīt gara spēku. Mana Dvēsele bija vēl jauna savas attīstītības ziņā, un tā bija viena no viņas pirmajām mācībām.
Tēva agrā nāve bija ieplānota, lai dotu man iespēju uzņemties viņa funkcijas, spēt pastāvēt par savu viedokli.
To faktu, ka māte pasēja dzīves apstākļu priekšā, es varēju izmantot kā tramplīnu paša attīstībai, kā izaicinājumu, lai rīkotos otrādi!
Es netiku galā. Es pieņēmu mammas uzvedības modeli, izvēloties variantu, kad uztveru sevi kā vāju un nespējīgu uz aktīvām darbībām. Būdams bērns, es tā rīkojos, taču vēlāk man tika dota vēl viena iespēja – spēcīgas jūtas pret Nastju, kuras varēja būt kā vēl viena motivācija priekš manis.
Es arī ar to netiku galā. Ar manu vecāku Dvēselēm un Nastjas Dvēseli man bija kontrakti. Arī Nastjas Dvēsele gāja cauri savām mācībām. Es redzēju, ka viņas mācība bija sievišķības tapšana un attīstība.
Apprecoties viņa nekļuva pieaugušāka, viņa tā arī palika kā infantila meitene, kura izjūt bailes pieaugušo dzīves priekšā, bailes uzņemties atbildību. Viņa nespēja vadīt saimniecību, netika galā ar sievas lomu, viņa arī bērnus nespēja iznēsāt, tāpēc ka pati palika kā bērns.
Jūtot savu bezpalīdzību, savu vainu vīra priekšā, viņa izdarīja pašnāvību, kas nozīmēja, ka viņa atzīst savu zaudējumu dzīves priekšā.
Jā, bija cits, alternatīvs variants. Skaidri izpaudās scenārija variants, kurā es izlemju, lai ko tas man nemaksātu, apprecēties ar Nastasju un izdarīt visu, lai viņai ar mani nebūtu nekādu rūpju.
Es iekopu sakņu dārzu, iemācījos lieliski meistarot no koka. Iekārtoju saimniecību, pabeidzu celt māju un kā pirmais liku priekšā Nastjai iziet pie manis par sievu.
Jā, tas prasīja no manis ievērojamus pūliņus un izlēmību. Taču es biju spējīgs uz to. Galvenais, ka es to varēju izdarīt!
Pavadonis lūdz man izjust variantu, kuru es pašlaik izvēlos. Es izdzīvoju jaunu dzīvi. Es jūtos spējīgs pretoties apstākļiem, es rīkojos tā, kā man liek mana iekšējā balss, es neeju apkārtējo cilvēku pavadā.
Es izdzīvoju tādu dzīvi, kādu izvēlos, kuru radu pats saviem spēkiem, ar savu gribasspēku. Jā! Lieliski! Man viss izdevās!
Mums ar Nastju ir stipra draudzīga ģimene, es palīdzēju viņai kļūt pieaugušākai, taču ne ar to, ka vienkārši kādu dienu uzkrāvu viņai atbildību kā pieaugušai sievietei, un ne ar to, ka visu darīju viņas vietā, bet ar savu mīlestību.
Viņa redzēja, kā pūlos es, un pati, bez bailēm netikt galā, spēra soli pa solim. Mums bija bērni, un mēs nodzīvojām ļoti laimīgu, ilgu dzīvi!
Lieliskas sajūtas! Es fiziski jūtu spēku pieplūdumu! Es priecājos par sevi, es lepojos ar sevi. Es pateicos sev par savu neatlaidību, par to, ka es atradu savas problēmas pašu sakni, kad tā vēl tikai aizmetās, un spēju to novērst! Es jūtu, ka “pārrakstīju pagātni” un tādā veidā izdziedināju sevi.
Pavadonis lūdz noenkurot pārdzīvotās sajūtas, pārnest tās uz pašreizējo dzīvi. Es skatos uz savu dzīvi kopš pašas bērnības pilnīgi citādām acīm. Redzu momentus, kur rīkojos pretēji savām īstenajām vēlmēm, tāpēc ka neticēju sev, tāpēc ka uzskatīju sevi par nespējīgu atbildīgiem soļiem.
Tagad es saprotu, ka reiz, būdama citā ķermenī, citā gadsimtā, es ļāvos šaubīties par sevi. Toreiz mans zaudējums apstiprinājās, un es noticēju savai bezpalīdzībai.
Bet tagad šo “kritienu” man nebija, bija uzvaras, kas nostiprināja manu ticību sev. Un bija dārga pieredze, no kuras es neatsakos, kaut arī to pārrakstīju.
Es pateicos visiem dalībniekiem, kas meistarīgi nospēlēja ar mani mūsu dzīvju scenārijus, pateicos sev par to, ka uzdrošinājos riskēt un nepārrēķinājos, un pateicos apbrīnojamajam pavadonim, kurš vadīja pa iepriekšējām dzīvēm.
Es baudu mani ieskaujošo dieva svētību, es pirmo reizi dzīvē fiziski tik spilgti jūtu svētlaimi; es esmu laimīga.
Es saku sev: es to izdarīju, man viss izdevās!
Vēlāk es uzdevu sev jautājumu: vai es to visu neesmu izdomājusi?
Taču, kad es sapratu, ka dzīvot ir kļuvis daudz vieglāk un no dzīves ir aizgājušas daudzas problēmas, tad es nodomāju – kāda man starpība, kas tas bija, – iztēles spēle vai tomēr neticama realitāte, ja reiz tas nostrādāja? Protams, pats galvenais, ka ir rezultāts, kurš mani apmierina!
Kaut gan kaut kas man teica priekšā, ka man ir pavēries noslēpumains aizsegs, aiz kura ieskatīties esmu sapņojusi kopš pašas bērnības.
Priekšā mani gaidīja nākamā apmaksājamā konsultācija. Un es zināju, kādu nākamo jautājumu es sev pašai uzdošu.
Un mana nākamā pieprasījuma tēma būs MANAS BAILES.
Turpinājums sekos.
|
|
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa absolvente |
Pievienots 21.03.2019.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/stala-videt-svoi-proshlye-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-akulova/11-dazadi/3774-irina-akulova-dzives-jegas-meklejumos-6-celoni-dveseles-naksanai-uz-zemi-2 (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/679-parejas-10-etapi-dveseles-neaizmirstamais-celojums-pec-naves (Tulk. piezīme)