Анна Хрусталёва - Страх любить
Anna Hrustaļova - Bailes mīlēt
- Kāpēc cilvēki baidās no tuvības, mīlestības un pieķeršanās jūtu izpausmes?
- Kāda sāpīga pieredze var slēpties aiz šīm bailēm, un kā pārvarēt bailes mīlēt un būt mīlētam?
Pašizziņa, citu cilvēku uzvedības cēloņu izpratne mani interesēja no pusaudzes vecuma. Citu novērojumu starpā es pamanīju, ka daži cilvēki “aizveras” no mīlestības un tuvības.
Kad cilvēks jūt, ka viņā rodas siltums, pieķeršanās, sirsnīga vilkme pie otra – viņš apstājas, visu aprauj un aiziet drošā attālumā.
Turklāt viņš mehāniski zemapziņā aizsargājas, translē otram: “Nenāc klāt!” Aizsardzība var būt kā nevainīga, tā arī agresīva, aizsardzība-uzbrukums, aizsardzība – sāpju nodarīšana.
Daudz vairāk par tādu uzvedību es sāku saprast, kad sāku atminēties iepriekšējās dzīves un strādāt ar cilvēkiem.
Pirmās atmiņas, kurās es nokļuvu pēc sava pieprasījuma “kāpēc ir bailes un sāpes blakus tuvam cilvēkam”, bija sekojošas:
Karš
Sanitāre. Kaujas lauks[1]. Bombardēšana, šāvieni, izsvaidīti zemes gabali, asinis. Bet tas nav uzreiz, pēc tam. Pirms tam ir no kaujas lauka attālinātāka vieta, un no sākuma dzīvības un mīlestības spēku manī pietika, lai uzmundrinātu cilvēkus, pat šajos apstākļos sasildītu kāda dvēseli ar smaidu un labu vārdu.
Taču laiks iet. Es nonāku citos apstākļos, tur, kur tik daudz mirst… Cilvēki, pie kuriem esmu paspējusi pierast, pieķerties, just simpātiju, paspējusi parunāties, ieraudzīt viņu acīs arī sāpes, drošsirdību, spēku, bailes, izlēmību, kas dzīvo viņos…
Mēs strādājam ar pēdējiem spēkiem. Pirmās nāves man ir negaidītas, bet es nepaspēju atjēgties – tas notiek vēl, vēl…
No sākuma es daudz raudu. Iekšienē rodas pārestības un niknuma jūtas pret Dieva netaisnību, jo viņš taču ko tādu pieļāva. Iet laiks, un es arvien vairāk un vairāk pārakmeņojos…
Pastāvīgi raudāt nevar, vajag strādāt, rūpēties par ievainotajiem, turklāt es zinu, ka viņi nomirs, mums nav līdzekļu, kas spētu palīdzēt viņiem, ievainojumi ir pārāk lieli, un to ir daudz…
Cilvēki, kuriem es biju pieķērusies, jau gandrīz visi ir miruši. Par tiem, kas palikuši dzīvi, ir šausmīgi domāt. Līdz ar katru nāvi manī pašā mirst vēl kaut kas, mirst cilvēciska cerība un ticība[2], kaut kas sirdī aizveras un neatgriezeniski pārakmeņojas…
Es vairs nespēju paust sāpes, sēras, rūgtumu, kas iemājojis iekšienē, un no tā pakāpeniski pārakmeņojos. Neskatos cilvēkiem acīs, nesmaidu, asaras pa vaigiem neplūst.
Stāvu pie bedres, kurā aprok bojāgājušos, es domāju par vienu – par to, ka gribu nogulties tur kopā ar viņiem.
Es mirstu vēlāk, guļot kaujas laukā, blakus bojā gājušam kareivim. Tas bija mans lēmums. No aukstuma, bada un no tā, ka vairs nevaru dzīvot ar šīm sāpēm, elpot šo gaisu.
Negribu elpot šo gaisu, ja to vairs neelpo viņi. Es padodos. Neatgriezos nometnē.
Apgūlos viņam blakus un aizvēru acis, jutu, kā lēnām ķermenis zaudē kustīgumu un kā es to pārstāju just, iegāžos saldā aizmirstībā, snaudā, dūmakā… Beidzot taču es varu atpūsties, beidzot taču tas viss beigsies…
Uz mūsu ķermeņiem sniegs vairs nekūst… Tas mīksti krīt, apklājot mūs un izārdīto melno zemi. Esmu virs ķermeņa, redzu daudzas citas dvēseles apkārt – tie ir nesen bojāgājušie, tālu, kur vien paskaties, – visur viņas paceļas…
No tās dzīves es uz šo atnesu tās bailes zaudēt tuvos cilvēkus un lēmumu “vairs nejust”. Nejust pieķeršanos. Bet, ja tomēr jutu, tad tas pārvērtās uzstājīgā fobijā.
Iekšējā sajūtā, ka es jebkurā brīdī varu zaudēt tuvinieku,
Tas ir tikai viens no piemēriem, kas ilustrē, kā dvēsele, kura nespēja pārdzīvot sāpes, pārnes tās tālāk pa dzīvēm, līdz tam laikam, kamēr nepārstrādās šo pieredzi, neintegrēs to, kamēr nespers nākamo soli.
Tuva cilvēka zaudējums
Cits piemērs, no darba ar klientu. Cilvēks atnāca ar jautājumu, par neuzticēšanos un aizvērtību pret cilvēkiem.
Iegremdējumā ieraudzīja savu iemiesojumu, kur viņš ar vecākiem dzīvoja nelielā ciemā un ļoti mīlēja savu tēvu. Viņi daudz laika pavadīja kopā, tēvs mācīja dēlam to, ko prata pats, palīdzēja, atbalstīja, starp viņiem bija spēcīga saikne.
Kad puisim bija 18 gadi, ciemu negaidīti sāka bombardēt un apšaudīt. Dedzināt mājas – tie bija ienaidnieku armijas kareivji. Viņu ceļš gāja cauri ciemam, viņi pēc sevis neatstāja neko dzīvu.
Puisis nesaprata, kas notiek. Viņa acu priekšā nogalināja tēvu, viņam izdevās paslēpties un pēc tam aiziet mežā, un tur apvienoties ar dzīvajos palikušajiem. Taču iekšienē bija noticis lūzums.
Viņš aizvērās no cilvēkiem un iegāja sevī. Visu atlikušo dzīvi nespēja pieņemt tēva nāvi un piedot slepkavām. Nespēja uzbūvēt attiecības, tāpēc ka, tikko sirdī radās kaut mazākās jūtas pret otru cilvēku, tas atgādināja par zaudējuma sāpēm.
Mīlestības un sāpju sajūtas viņam sasaistījās kopā, kļuva par vienu.
Fragments no šī iemiesojuma apskates seansa:
“…Sieviete parādījās… tur nav mīlestības, bet ir kaut kāda izpratne. Un es pie sevis nepielaižu viņu… Tāpēc ka jebkuras jūtas man – tā ir atgriešanās pie šīm sāpēm…
Un es atgrūžu no sevis mīlestību… (sāk raudāt) ļoti sāpīga bēda… Man ir iekšējā sajūta, ka mums ir jābūt vienam ar otru… Es atsakos no tā…
Es neticu, ka var būt laime. Lūk, taču tā, blakus. Kāpēc neticu laimei? Kāpēc es saku “nē”? Es negribu atgriezties mīlestībā.
Baidos, tāpēc ka tas atgādinās šo elli. Tā manī vēl ir. Jebkura mīlestības izpausme atgādina man par šīm sāpēm (raud). Sāpīgi, sāpīgi, sāpīgi…”
Uz šo dzīvi pārnāca uzstādījums “Visu pats. Nav neviena, uz kuru paļauties”, nepiedošana cilvēkiem par to, kas notika ar viņa tēvu, un bailes no tuvības ar mīļoto cilvēku (iekšējā atmiņā sasaistījās tuvība un zaudējums).
Nākamais solis – saņēmušam šo pieredzi, pieņemt, piedot, integrēt, apzināties notikušā jēgu un atkal atvērties dzīvei.
Iegremdējumos savā dziļajā atmiņā cilvēks var ieraudzīt cēloni bailēm no tuvības. Augstāk es aprakstīju tikai vienu no daudziem iespējamiem cēloņiem.
Ko tad mums dod šīs atmiņas?
Kad mēs atnākam pie ārsta, ko viņš pirmām kārtām uzsāk turpmākai sekmīgai ārstēšanai? Viņš izmeklē un uzstāda diagnozi.
Kad slimība ir noteikta, tad kļūst skaidrs – ko, kā un ar ko dziedināt. Citiem vārdiem, svarīgi ir atrast kaites sakni, cēloni.
Kad cilvēks atminas iemiesojumu, kurā slēpjas baiļu cēlonis, viņš, apskatījies to galvenajos, svarīgajos momentos, pavadoņa vadībā iet cauri nāvei un paceļas uz Dvēseļu pasauli[3].
Šī izdzīvošana daudzos gadījumos ir dziedinoša pati par sevi. Cilvēks atminas, ka ir dzīvojis ne vienu vien reizi, atkal nonāk vietā, kura viņam ir sen pazīstama. Dvēseļu pasaulē notiek iemiesojumu plānošana un rezultātu apkopošana.
Tāpat mēs arī redzam, ka tuvinieki, kurus mēs it kā pazaudējām, nekut nav pazuduši. Iemiesojušies mēs aizmirsām, ka tās ir dvēseles, tikai uz laiku iegājušas ķermenī, tāpat kā mēs paši.
No Dvēseļu pasaules mēs redzam iemiesojumos piedzīvotos notikumus. Cilvēka loģika paliek uz zemes, bet šeit ieslēdzas cita – dvēseles loģika.
No dvēseles pozīcijas cilvēks redz:
- kādēļ viņš izvēlējās tieši šādu situāciju;
- ko viņš plānoja no tās iemācīties;
- kādas neizietas mācības no iepriekšējām dzīvēm pārgāja uz pašreizējo[4];
- kādi pašlaik apstākļi ir radīti šo mācību iziešanai;
- vai cilvēks labi tiek galā ar šīm mācībām tagad;
- ar ko viņš pats var sev palīdzēt;
- kādi neredzami palīgi dvēselei ir, pie kuriem var vērsties pēc padoma un atbalsta šajā ceļā.
Kā likums, dvēselēm ir gidi, audzinātāji, kā arī radniecīgo dvēseļu grupa. Šīs būtnes ir pilnas ar mīlestību pret jums, viņas neredzami atbalsta un palīdz zemes plāna ceļā.
Tāpat tamlīdzīgos gadījumos es cilvēka dvēselei jautāju, vai viņai ir bijis iemiesojums, kur viņa atradās pretējā lomā. Ja šeit viņa ir “upuris”, tad bija “bendes” lomā.
Visbiežāk tamlīdzīgi iemiesojumi tiek atrasti. Tie būtiski papildina ainu un dod svarīgas jaunas apzināšanās.
Situācijas detalizēta aplūkošana no dažādiem skatpunktiem ļauj ieraudzīt kopējo ainu, apzināties notiekošo un izvēlēties drošu darbības veidu, kā arī atbloķēt enerģiju, ko saspiedušas bailes.
|
Sk. arī Upurēšanās attiecībās. Skats no dvēseles pozīcijas[5]. |
Noslēgums
Šajā rakstā es centos jums pastāstīt par vienu no cēloņiem, kāpēc var pastāvēt bailes no tuvības, un par iespējamo variantu darbā ar bailēm. Cēloņi var būt dažādi un atrasties kā šajā, tā arī iepriekšējās dzīvēs.
Tieši tāpat daži no mums nes bailes kaut ko iegūt, kas balstās uz tā zaudējumu pagātnē.
Es, kamēr strādāju ar sevi, atradu lielu savu aizvērtību pret to, ka man varētu būt kaut kādi materiāli labumi, ka es varētu uzbūvēt ciešas draudzīgas saiknes, un ievēroju, ka visbiežāk aizvērtība turas uz bailēm zaudēt, bet bailes savukārt nosaka pagātnes pieredze.
Tāpēc, piedzīvojusi to “uz savas ādas”, gribu jums apliecināt – tas ir izdziedināms.
Vajag tikai pieņemt lēmumu dziedināties. Bez jūsu iekšējas atļaujas neviens jums nepalīdzēs, bet līdz ar pieņemto lēmumu atbildes sāks birt no visām pusēm, varbūt pat nevajadzēs iet pie speciālista.
Dāvājiet un pieņemiet mīlestību!
Radiet priekā!
P.S. Vai jums ir kļuvuši skaidri iespējamie baiļu cēloņi? Dalieties komentāros savās apzināšanās.
 |
Reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa kapteine |
Pievienots 07.10.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/strah-lyubit/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4117-sieviete-kara (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3850-lana-culanova-sievietes-ticiba (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4061-mana-dveselu-pasaule (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3997-ka-iemacities-milet-pagatnes-dzives-atminas (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/darja-pihalova/11-dazadi/3801-darja-pihalova-par-sieviskibu-un-upuresanos-attiecibas-ka-parstat-graut-sevi (Tulk. piezīme)