Марина Эдельман - Тушканчик как решающий аргумент. Опыт нечеловеческих воплощений
Marina Edelmane - Lēcējpele kā izšķirošais arguments. Ne-cilvēku iemiesojumu pieredze
Mācības Reinkarnacionikas Institūta 1. kursā man ir palikušas prātā kā ceļojums no viena atklājuma pie cita. Katrā nodarbībā pār mani izlija mirdzoša jaunu sajūtu un jaunu zināšanu straume par sevi un pasauli.
Pirmie mēģinājumi iegremdēties iepriekšējās dzīvēs nesa prieku un pārsteigumu: vai tiešām arī es spēju atminēties savas iepriekšējās dzīves[1]? Vai tiešām tas ir tik pieejami? Mainījās man ierastā pasaules aina.
Taču mans skeptiskais prāts nesnauda. Viņš netaisījās padoties: ironizēja, čukstēja šaubas, ieteica pārstāt būt naivai muļķītei.
“Tu visu izdomā,” apgalvoja mans aukstais prāts. “Tas viss ir tavas iztēles spēle.” Un es jutos krustcelēs. Kurai sevis pašas daļai man bija jātic?
Un, lūk, ceturtā nodarbību nedēļa, kad mēs skatījāmies savus ne-cilvēku iemiesojumus, kļuva priekš manis īpašs etaps sevis izzināšanā.
Šī pieredze pielika punktu manā iekšējā strīdā. Pārdzīvotās sajūtas bija tik spilgtas, sulīgas un tajā pašā laikā negaidītas, ka nekādi nevarēja būt manas iztēles spēle. Ko tādu nebija iespējams sacerēt.
Atmiņas par ne-cilvēku iemiesojumiem: smilšu paugurs
Sākumā es sevi ieraudzīju kā smilšainu pauguru, apaugušu ar zāli.
Pirmā sajūta – nekustīgums. Es vēroju, kas notiek apkārt un manā iekšienē. No apakšas jūtu Zemes vareno biezumu un viņā – spēcīgu enerģiju plūsmas. Redzu debesis un zvaigznes virs sevis, bezgalīgu augstumu, Kosmosu.
Sekoju tam, kā pārvietojas mākoņi, gaisa plūsmas, kā mainās zvaigznāji... Zinu savas robežas.
Manā iekšienē knosās kaut kādas mazas būtnes: vabolītes, tārpiņi, skudras, sīki grauzēji... Es – viņu māja. Kāds aiziet, kāds uzrodas...
Apkārt man uz zemes arī kāds dzīvo. Bet tie jau ir kaimiņi. Kaut kādi kosmiski enerģijas viļņi iet caur mani. Esmu nekustīgs un objektīvs apcerētājs, mani piepilda mierīgums.
Piekrastes zāles stiebriņš
Un, lūk, es jau esmu zāles stiebriņš ūdenī, blakus smilšainam ezera krastam.
Mana sakne ir iedziļināta dūņainajā dibenā, man ir resns stublājs, no kura aties šauras garas lapiņas. Esmu viegls un lunkans, mani šūpo nelieli viļņi, kas apskalo krastu.
Man apkārt aug citi zāļu stiebriņi, nedaudz tālāk es redzu ūdensrožu platās lapas; tās peld pa ūdens virsmu un dažreiz arī to dzeltenie ziedi-kārbiņas.
Man ļoti patīk augt ūdenī un kustēties kopā ar to kustības taktī. Tā ir kā lēna deja. Ūdens mani balsta, viņš mani mīl. Man ir labi un mierīgi.
Un, kā bērns, es augu, pieaugu līdz virsmai un paceļos nedaudz augstāk par ūdens līmeni.
Jūtu izmaiņas apgaismojumā, dienas un nakts maiņu. Apakšā, ūdenī, viss šķiet blāvāks, neskaidrāks, bet arī ūdens ir gaismas caurausts. Snaužu, baudu, šūpojos...
Mazs ruds grauzējs
Vēl viens iemiesojums. Esmu mazs ruds zvēriņš, grauzējs, gludspalvains ar lielām noapaļotām austiņām.
Es dzīvoju kaut kur smilšainā stepē. Roku garas ejas smiltīs nelielā dziļumā. Mana galvenā barība – zālaugu saknes un citi sīki augi. Taču varu arī baroties ar kukaiņu kūniņām.
Vērojot sevi, kādā brīdī es neviļus sev pajautāju: “Un ko es dzeru?” Un tūlīt pat sev atbildu: ūdeni es iegūstu, ēdot augu saknes.
Esmu ļoti kustīgs, rosīgs un bailīgs zvēriņš. Esmu tik bailīgs, ka cenšos neiznākt virspusē. Man ļoti patīk rakt, tā ir mana pamata nodarbe.
Man ir kaut kas līdzīgs eholotam: kaut kādā veidā es zinu, kas notiek virs manis, uz virsmas, un apkārt man smilšu slānī. Es jūtu, kur ir barība, kur ir jāizrok eja un kad ir jāpamirst un jāslēpjas.
Redze man ir vāja, bet dzirde un oža labas, Dažreiz redzu, kā izraktā aliņā dzemdēju mazuļus un baroju viņus ar pienu. Tātad es esmu mātīte. Tomēr es cenšos visu laiku būt viena, nevienam neuzticos un no visa slēpjos.
Svilpējzaķis vai lēcējpele?
Izgājusi no iegremdējuma, es dažas pirmās minūtes centos apjēgt redzēto. Smilšu paugurs un zāles stiebriņš ezerā nez kāpēc neizraisīja manī īpašu izbrīnu.
Es atcerējos, ka kaut kas līdzīgs jau pie manis nāca manos bērnības sapņos, un šīs sajūtas man nebija jaunas. Taču rudais mazais grauzējs... – lūk, kas kļuva man par pilnīgu pārsteigumu.
Dziļā domīgumā, vēl joprojām atminoties sevi zem zemes un – rokot ar ķepiņām ejas smiltīs – es izgāju virtuvē. Tur stāvēja mans vīrs un grieza salātus vakariņām.
Vispār jau es nedalos ar vīru savos iespaidos no iegremdējumiem. Viņš ir fiziķis, kurš stāv tīri materiālistiskās pozīcijās. Parasti viņš ir kurls pret visu, kas attiecas uz reinkarnācijas tēmu.
Taču tajā brīdī es vēl ne pilnībā biju iznākusi no iegremdējuma un ne gluži sapratu, ko un kam saku.
– Zini, – es teicu vīram, – es tikko kā biju mazs ruds grauzējs ar lielām austiņām. Mitinājos kaut kur smilšainā augsnē. Raku ejas, baroju mazuļus ar pienu. Kas par dzīvnieku tas varētu būt?
– Pamēģini svilpējzaķi, – vīrs man atbildēja, turpinot griezt salātus. – Pameklē Guglē.
– Svilpējzaķis? – es jautāju. Un kas tas ir?
– Sīks grauzējs, – mierīgi teica vīrs. – Līdzīgs tavējam.
Un es gāju atpakaļ pie datora, pa ceļam brīnoties jau par to, ka mans vīrs pilnīgi nopietni iekļāvās sarunā par manu pagātnes inkarnāciju grauzēja ķermenī.
Es internetā atradu nelielu videoreportāžu par svilpējzaķu dzīvi un drīz vien atgriezos virtuvē, lai paziņotu vīram, ka lēcējzaķis “nederēja”.
Svilpējzaķi arī ārēji ir ne visai līdzīgi manam zvēriņam. Turklāt viņi dzīvo kolonijās akmeņainā apvidū, bieži iznāk virspusē. Viņi sazinās ar pīkstieniem un dod cits citam signālus.
Bet mans zvēriņš dzīvo smiltīs, baidās iziet virspusē un dod priekšroku vienatnei.
Uzklausījis mani, vīrs uz brīdi aizdomājās un teica: “Tad paskaties lēcējpeli.”
Un, lūk, lēcējpele “derēja” pēc visiem parametriem: ārējais izskats, dzīvesveids, raksturs, paradumi...
Vikipēdija pavēstīja, ka lēcējpele dzīvo pustuksnešos un stepes rajonos. Tas ir nakts zvēriņš, reti mēdz būt virspusē, nesabiedrisks.
Barojas ar sēklām un augu pazemes daļām, dažas lēcējpeļu sugas ēd sīkus kukaiņus un kūniņas.
Īpaši mani iepriecināja frāze no Vikipēdijas: “Ūdeni lēcējpeles nedzer, iegūstot to barības.” Jo tieši tā taču es atbildēju pati sev uz jautājumu iegremdējuma laikā: "Un ko es dzeru šajās smiltīs?”
Kāda mērķa dēļ es atminējos sevi kā lēcējpeli?
Parasti, gatavojoties iegremdējumam, es lūdzu savai zemapziņai un savas dvēseles augstākajiem aspektiem atklāt man atmiņas par kādu manu iemiesojumu, kuru man būtu noderīgi atminēties šajā savā dzīvē.
Un, izejot no iegremdējuma, es sev jautāju: kādēļ man parādīja tieši šo iemiesojumu?
Atmiņas par smilšu pauguru un zāles stiebriņu ezerā bija man resursīgas, harmoniskas, patīkamas un neapšaubāmi ļoti noderīgas.
Man arī tagad neskaidri ir pazīstama sajūta – monumentālais mierīgums, objektīvisms un saikne ar pasaules-ēku –, kuru es iepazinu smilšu paugurā.
Bet peldēšanās laikā vasarā, kad es ieeju un iegremdējos ūdenī, tad atpazīstu sajūtu, kāda ir zāles stiebriņam ūdenī, kuru caurauž saules gaisma. Tā ir manis tagadējās daļa.
Bet lēcējpele? Kāpēc man bija vajadzīgas tieši šīs atmiņas? Jāatzīstas, sajūtas lēcējpeles ķermenī bija ne pārāk patīkamas. Trauksmainums, rūpes, rakšana, vēlme no visiem paslēpties, ierakties smiltīs...
Jāsaka gan, ka ikdienas sadzīves rūpju līmenī man ir pazīstami arī šie pārdzīvojumi. Ja padomā, tad arī tā ir manis daļa.
Un tomēr lēcējpele – tas ir viens no maniem pašiem mīļākajiem iemiesojumiem. Tas ir dārgs man ar to, ka nu to es gan nevarēju ne izdomāt, ne iztēloties, ne sacerēt...
Es vienkārši neko nezināju, kā un kur dzīvo lēcējpeles. Turklāt ķermeniskās sajūtas manās rokošajās ķepiņās un vēlme no visiem paslēpties bija pārāk skaidri sajūtamas.
Domāju, ka pagātnes dzīves pieredze lēcējpeles ķermenī atklājās man tieši tālab, lai pārliecinātu manu neticīgo prātu, ka manas atmiņas – tās ir tieši atmiņas, nevis fantāzijas.
Paldies tev, mana mīļā lēcējpele!
P.S. Un kādas atmiņas par ne-cilvēku iemiesojumiem atklājas jums?
|
|
Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa studente |
Pievienots 31.01.2020.
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/natalija-butenko/11-dazadi/2327-natalija-butenko-atcereties-pagatnes-dzivi-palidzes-zimes (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2675-tatjana-zotova-kadel-dveselei-necilveciskas-butnes-pieredze (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/natalija-butenko/2-uncategorised/2308-natalija-butenko-drakoni-vai-vini-patiesam-eksisteja (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-druka/11-dazadi/2691-tatjana-druka-ko-maca-dzive-dzivnieka-kermeni (Tulk. piezīme)