Светлана Фуникова - Помощь Высших Сил или Голос Свыше. Случаи из жизни
Svetlana Fuņikova - Augstāko Spēku palīdzība jeb Balss no Augšas. Gadījumi no dzīves
Sveiki, draugi! Es tā priecājos, ka esmu atradusi žurnālu, kurā varētu atklāt savu dzīvesstāstu, un, lai turklāt par mani nedomātu ne pārāk labi.
Dzirdēt dzīvē balsis (precīzāk sakot, pēc kvalitātes atšķirīgas no manām domām), piekrītiet, ir ne gluži parasta lieta. Taču manā dzīvē tas ir noticis ne reizi vien.
Un turklāt vienmēr pašā grūtākajā periodā, kad ļoti bija vajadzīga palīdzība. Lai labāk saprastu, no kurienes ir šī palīdzība, es atnācu uz Reinkarnacionikas Institūtu. Pašlaik beidzu mācības pirmajā kursā.
14 gadi. Palīdzības balss
Tas bija periods, kad kompleksi un jautājumi, kādēļ es tāda šeit, stāvēja kā siena un nebija gaismas spraugas izmisuma dēļ…
Atceros: sēžu uz dīvāna, nav vēlēšanās dzīvot… Te skaidra doma: “Ja dzīvo, tad dzīvo! Ne tev lemt!”
Tas tika pateikts ar tādu tēvišķīgu stingrību, ar tādu milzīgu mīlestību, ka visas šaubas izgaisa, bet spēki uz ilgu laiku atjaunojās.
Toreiz es vēl nedomāju, KURŠ to teica. Vienkārši kļuva labi, jo taču atnāca izpratne, ka mana dzīve kādam ir vajadzīga, ka kāds mani mīl un grib palīdzēt.
|
Sk. arī Kā mūsu Garīgie Pavadoņi ved mūs[1]. Mēs neesam vientuļi šajā dzīvē, vienmēr ir tie, kas virza un saka priekšā. |
Un tomēr vēlāk es pamanījos plosīt sevi: kurš sūta šīs domas? Ja nu pēkšņi mani kāds pārvalda…
Mierināja tas, ka no šīm domām vienmēr dvēselē bija silti un priecīgi, un tas taču ir galvenais kritērijs. Un tomēr…
21 gads. Balss-pareģojums
Eju es pa ielu ar savu nākamo pirmo vīru, cilvēku, kurš man šķiet ļoti tuvs un mīļš, – es izdzirdu spilgtu domu: “Tu ar viņu izšķirsies, kad kļūsi nobriedušāka.”
Es stāvēju nesapratnē: “Kā? Jo es taču viņu mīlu!” Taču pēc desmit gadiem ieraudzīju, ka mūsu līdzību pēc iekšējā noskaņojuma ar pirmo vīru es kļūdaini pieņēmu kā dvēseļu radniecību, bet žēlumu un mātišķo rūpju sajūtu – par mīlestību.
Interesanti tas – kad apmēram tajā laikā uz dzimtsarakstu biroju gāja mans īstais vīrs (mana otrā laulība), tad dzimtsarakstu biroja priekšā arī viņu apstādināja balss ar vārdiem: “Ko tu dari?”
Arī tur bija laulība ne mīlestības dēļ.
Un, lūk, man piedzima meitiņa. Kad pēc gada kļuvu grūta otro reizi, apkārtējie centās atrunāt, taču es netaisījos viņus klausīties, tāpēc ka vienmēr biju zinājusi, ka man būs daudz bērnu.
Šī zināšana mani tā nomierināja un atbalstīja, ka es pati par sevi brīnos: tāda dzīvē nepārliecināta sieviete, bet te, pieņemot nevienkāršu lēmumu, pēkšņi tik pārliecināta.
Un, lūk, meitas sāka iet solā. Tur es iepazinos ar klasesbiedrenes māti. Viņa pastāstīja par dziednieku, kurš varēja redzēt cilvēka dzīves mērķi. Un, lūk, dzīves mērķis uz to brīdi, kā noskaidrojās, – RAKSTĪT.
Un es tieši burtiski dziednieka apmeklējuma priekšvakarā uzrakstīju savu pirmo pasaku. Vai nu tā bija sagadīšanās, vai arī tā gadījās, lai es nešaubītos. Atceros arī savu pirmo stāstu. Stāstu par zēnu, kurš, spēlējot ar tēti paslēpes, dusmojās, ka tas viņu ātri atrod.
Es toreiz, vērojot šo ainu, sapratu, ka jau kopš bērnības mēs dažādos veidos meklējam sava nozīmīguma apstiprinājumu. Ciešam no tā neapmierināšanas. Tāpēc ka šo sajūtu cilvēkam var iedot tikai Dievs.
Zināšana, ka man ir jāraksta, mani ārkārtīgi spārnoja.
Katra diena bija piepildīta ar milzīgu jēgu, jo vakarā, kad nolikšu meitas gulēt, varēšu apsēsties pie galda un atstāt uz papīra dažas rindas… Tās mani pacēla virs sadzīves, spārnoja.
Reiz atnāca rindas: “Viņas acis ir kā logi uz Visumu.”… Es toreiz nezināju, ka pēc dažiem gadiem piedzims meitiņa ar gaišzilām kā debess acīm.
Vēlāk parādījās “Pasaka par zēnu, kurš nevienam nespēja nodarīt sāpes”. Tas bija īsi pirms pēdējā bērna dzemdēšanas.
Jau mācoties Institūtā, es redzēju dzīvi, kurā rakstīju dzeju. Tā dzīve bija veltīta jūrai. Es biju jūrnieks, bet burtnīciņa ar dzeju – mana uzticīga pavadone.
|
Sk. arī Kā atklāt savus talantus[2]. |
Aplūkojot to dzīvi nodarbībās, es paņēmu uz šo – jaunu sajūtu – dabas uztveres neatkārtojamību, kaut kādu vieglumu, brīvību, neapgrūtinājumu.
Un, kad vēlāk skatījos šo nodarbību atkārtoti ierakstā, kur uzzināju, ka esmu bijusi jūrnieks, tad ieraudzīju, kā es iegremdējumā runāju par jūru, bet aiz muguras pie manas istabas sienas karājas liela glezna ar jūras ainavu…
33 gadi. Balss uz rīta pusi
Laulībā uz to brīdi es biju jau 12 gadus. Vīru es uztvēru kā trešo bērnu. Un, lūk, reiz uz rīta pusi (es vairs negulēju, bet vēl nebiju arī pamodusies) atnāca doma: “Uz šķiršanos iesniedz pirmā, viņš neizlems.”
Šī balss nebija tobrīd instrukcija darbībai, un, kad apmēram pēc gada es tomēr sāku laulības šķiršanas procesu, tad atcerējos šo noslēpumaino atbalstu ar klusu pateicību, jo man bija ļoti žēl šo cilvēku, viņš tā lūdza atstāt visu, kā ir, teica, ka mainīsies, kļūs tāds, kā es gribu…
|
Sk. arī Garīgie Audzinātāji – tie, kas vienmēr ir blakus[3]. |
Šausmīgi bija pieļaut kļūdu, kaut ko mainīt… Taču iekšienē kāpa uz augšu skaidra zināšana – ja mīlestības nav, tātad uzturēt attiecības – tas nozīmē iet pret savu dvēseli un tātad pret Dievu. Un vēl sapratu, ka labāk par Dievu neviens nepažēlos. Tikai Viņš zina, ko un kā cilvēkam vajag izdzīvot.
Gribu šajā vietā piebilst, ka, izšķiroties ar pirmo vīru, noķēru sevi pie domas, ka ļoti gribu dzemdēt bērniņu; kā vēlāk izrādījās, ne vienu vien.
“Kā kas tāds var būt,” es domāju. “Šķiros, bet bērniņu gribu.” Vēlāk es sapratu, ka tieši viņš tik uzstājīgi veda mani uz šķiršanos un drīz savienoja ar savu tēvu.
Dvēseļu dialogs
Taču, tikusies ar manu pašu mīļotāko cilvēku, es uzreiz viņā neatpazinu tādu. Gandrīz atgrūdu. Draugi centās pierunāt pagaidīt ar atteikumu. Taču atkal atnāca palīgā mistisks gadījums.
Sēžam mēs ar nākamo vīru cieši blakus un pēkšņi dzirdam virs galvām dialogu starp mūsu dvēselēm, kuras sanskritā atzīstas viena otrai mīlestībā, apraksta, kā priecājas par tikšanos. Mēs abi to tā sapratām. Un pats satriecošākais man tad bija, ka mēs brīvi kustējāmies, tā nebija meditācija, un balsis dzirdējām vienlaikus.
Jau vēlāk es ieraudzīju, cik viegli un vienkārši man ir ar šo cilvēku, kā viņš nogludina manu negatīvu, piepildot dzīvi ar mīlestību, humoru un… ticību. Atcerējos, kā vienmēr tiku sapņojusi apprecēties ar vīrieti ar humora izjūtu.
34 gadi. Balss miegā
Tobrīd es jau vairs nedomāju, ka man vēl būs bērni: vīram divi no pirmās laulības, man divi.
Taču reiz naktī es pamodos no tā, ka mani sauca jauneklīga balss: “Māmiņ! Celies augšā!”
Es divas dienas staigāju “pati ne savā ādā”, mēģinot saprast, ko tas nozīmē. Bet, kad sapratu, – manam priekam nebija robežu: pie manis prasās dēls! Sākumā piedzima trešā meitiņa.
Pirms viņas piedzimšanas es sapnī redzēju tēlu – brīnišķīgu meiteni, maigu un mīlīgu, kura ar savu klātbūtni pasakainā veidā pārvērš visu sev apkārt.
Bet es turēju prātā, ka vēl dēliņš lūdzas uz šo zemes pasauli! Vārds dēlam, jaunākajam, man atnāca negaidīti. Trešajā grūtniecības mēnesī nogūlos atpūsties vasarnīcā. Un te doma: “Sašeņkai (vecākajai meitai) – dzemdēji Darinku, bet Mašeņkai (otrai) – dzemdēsi Danielu.” (Līdz šim laikam nezinu, kāpēc tāds formulējums.)
Vīramāte – dievbijīga sieviete – toreiz pajautāja: “Kā domājat dēliņu nosaukt?” Es atbildēju: “Daniels.” Bet viņa saka: “Vajag pēc baznīcas kalendāra.” Un precizēja: “Kad ārsti paredz dzemdību termiņu?| Es atbildēju, ka no 24. decembra.
Vīramāte paskatījās kalendārā: 24. decembris – Daniela Diena – un piekrita. Bet es sev toreiz pateicu: “Ja es šo bērnu dzemdēšu 24. decembrī, tad Dievs patiešām ir.” Tā arī notika!
Jā, tajā dienā es sapratu galīgi: Dievs ir! Viņš ļoti mīl mūs, ļoti palīdz ar savu neredzamo klātbūtni, kas atsaucas mūsos te kā neatkārtojama balss, te kā neizskaidrojama vēlme, te kā nez no kurienes atnācis iekšējais miers.
Nāk prātā Harkovas dzejnieka G. Čičibabina (Г. Чичибабин) frāze: “Katram cilvēkam ir savs ceļš pie Dieva.” Kopumā, ielaižot savā dvēselē ticību Radītājam, es atklāju sev Mīlestību, un tātad tiesības pieņemt sevi, savu rīcību, jūtas, spriedumus.
37 gadi. Balss uz ielas
Ielaižot tik daudz bērniņu zemes pasaulē, tu piepildies ar īpašu atbildību. Šī atbildība bikstīja meklēt tādu dzīves variantu, kurš bērnos saglabātu visu pašu labāko, ļautu atklāt viņu talantus, piepildītu viņus ar labestības un gaismas enerģiju, nevis atņemtu spēkus caur patērnieciskās sistēmas kņadu.
Tā reiz, pastaigājoties ar jaunāko dēliņu pa mūsu piegāzētas pilsētas ielām un neredzot tīru vietu, kurp varētu doties, no dvēseles izlauzās lūgšana: “Ak, Kungs, kāda ir izeja?”
Un te notika kaut kas apbrīnojams. Pie manis, kā telegramma, domās atnāca atbilde: “Brauc prom. Anastasija.”
Un tajā pašā brīdī es sajutu spilgtu siltuma uzliesmojumu sirdī, neparastu prieku, brīvību, vieglumu. Un atcerējos, ka pirms 4 gadiem grāmatu tirgū parādījās grāmatas par Sibīrijas vientuļnieci Anastasiju. Nākamajā dienā es nopirku pirmo no tām un neatraudamās izlasīju.
Jāsaka, ka grāmatas es lasīju ar milzīgu labpatiku, taču vienlaikus ar lielu piesardzību. Man šķita, ka vēl vienu vilšanos es neizturēšu (četru garīgu skolu pamešana). Taču piesieties, neraugoties uz visu “ezotērisko” pieredzi no garīgo skolu apmeklējuma, nebija pie kā.
Domāt, ka grāmatās ir neīstums vai viltus, šķiet, nozīmēja parakstīties zem savas gara tumsības vai sava neīstuma.
Radīt tādu jūtu, domu, tēlu skaistumu varēja tikai ļoti labs cilvēks, un pacensties to nodot bez izkropļojumiem arī varēja tikai labs cilvēks.
Kad es izlasīju par Dzimtu Muižu ideju, dvēseles sajūsma bija bezgalīga. Un mēs, pārdevuši dzīvokli pilsētā, aizbraucām dzīvot tuvāk zemei.
42 gadi. Balss miegā
Reiz, vērojot, kā vecākie bērni ar jaunākajiem spēlē galda spēli “Menedžeris”, man tā sagribējās, lai spēles būtu citādas. Par dzīvo, īsto. Tonakt miegā kā zvaigznīte iekrita doma: “Radi spēli “Dzimtas muiža”.”
No rīta es atradu bildītes un sāku līmēt spēli, it kā vienmēr būtu zinājusi, kādai tai jābūt. Mēs ilgi ar bērniem to spēlējām, sāka nākt dažādi varianti par šo tēmu. Pašlaik spēle tiek izdota.
Skolā meita un dēls negāja. Mēs ar vīru centāmies radīt viņiem apstākļus, kuros viņi labāk saglabātu savu dzīvo un zinātkāro prātu, lai vairāk laika varētu veltīt talantu un spēju attīstībai.
Starp citu, ja Darīna un Daniels reiz dosies mācīties uz Reinkarnacionikas Institūtu, sagatavošanās kursa vingrinājums “Pirmklasnieks” viņiem neko neizteiks, Un jāsaka, ka tādu bērnu, kuri iziet mācību procesu citādi, pasaulē ar katru gadu kļūst arvien vairāk un vairāk.
Sapnis par Reinkarnacionikas Institūtu
Skolu bērni pabeidza attālināti, es biju skolotājas lomā. Tagad, kad šis process jau tuvojas beigām, varēju atļauties iestāties Reinkarnacionikas Institūtā.
Teikšu godīgi: es šaubījos, stāties vai ne. Kā parasti, izliku jautājumu uz nakti: stāties vai ne. Uz rīta pusi redzēju sapni: sēžu klasē, gaišā, patīkamā. Dēls pirmajos solos, es – aizmugurē. Un Māris mums kaut ko stāsta…
Tagad, nomācījusies Institūtā jau trīs mēnešus, es zinu, ka mans otrais vīrs un bērni no viņa – tie ir mani Audzinātāji!
Tagad ir skaidrs, kāpēc es visiem teicu: es klausos viņus, ticu, ka viņi zina, kā viņiem un visiem mums ir labāk. Kad manai meitai bija 3 gadi un mēs pastaigājāmies pa privātu sektoru, viņa pēkšņi pārliecināti teica: “Gribu, lai mūsu māja arī stāvētu uz zemes un lai tur būtu zirdziņš.”
Es tajā brīdī sirdī izjutu tādu prieku, ka uzreiz sapratu: tas ir arī mans sapnis!
Tā mēs arī izdarījām. Un, lūk, mēs vienpadsmito gadu dzīvojam ciemata nomalē netālu no mūsu muižas. Aiz loga – bezgalīgi lauki, meži. Meitai iegādājāmies zirgu. Viņa pati zirgu iejāja un tagad rikšo pa laukiem, izjūtot neparastas sajūtas un emocijas. Es mācos saprast augus, rūpēties par mājdzīvniekiem.
|
Откуда я пришла? Из каких миров? Откуда я пришла? Может из чьих-то снов? Как узнать, что душа хранит? Как узнать, что нас всех роднит.. |
No kurienes es esmu atnākusi? No kādām pasaulēm? No kurienes es esmu atnākusi? Varbūt no kāda sapņiem? Kā uzzināt, ko dvēsele glabā? Kā uzzināt, kas mūs visus sarado… |
Uz šim jautājumiem veiksmīgi atbild Reinkarnacionikas Institūts un, protams, es. Pati sev.
Jo šī Institūta galvenā vērtība – iedot instrumentu, ar kura palīdzību tu vari pati drosmīgi iet iekšā savās atmiņās, lai, visbeidzot, tiktu skaidrībā, kurš kuram ir kāds rads, kādēļ un ar kādu mērķi mēs visi esam šeit ar jums satikušies un ko svarīgu gribējām radīt, veidojot kopīgu iemiesošanās plānu Dvēseļu pasaulē[4].
|
За Институт – благодарю! За все те взлеты и сомненья, Возможности, преодоления — Всё-всё в стенах его люблю! Формат занятий увлекает: Ведущий смело направляет, Дает нам цель, фарватер.. В путь — Теперь с дороги не свернуть: Проводника в себе включаем- Подробности вдруг замечаем. Мы освещаем в темных уголках Той памяти, что спит в веках, оттенки, контуры, нюансы.. Душа поет теперь романсы! Суть прошлой жизни нам видна! Прозреньем к нам явилась вдруг она. В Пространстве Мира Душ случилось это — Ведь там как раз живут души ответы… |
Par Institūtu – pateicos! Par visiem tiem lidojumiem un šaubām, Iespējām, pārvarēšanām – Visu, visu tā sienās mīlu! Nodarbību formāts aizrauj: Vadošais droši virza, Dod mums mērķi, fārvateru… Dodamies ceļā – Tagad no ceļa nenoiet: Pavadoni sevī ieslēdzam – Pēkšņi detaļas pamanām. Mēs apgaismojam tumšajos stūrīšos Tajā atmiņā, kas gadsimtiem dus, Nokrāsas, kontūras, nianses… Dvēsele tagad romances dzied! Pagātnes dzīves jēga mums redzama! Kā apgaismība pie mums tā pēkšņi ieradās. Dvēseļu Pasaules Telpā tas notika – Jo tieši tur taču dzīvo dvēseles atbildes… |
P.S. Jūs jūtat Augstāko spēku atbalstu savā dzīvē?
 |
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente |
Pievienots 22.09.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/pomoshh-vysshih-sil-golos-svyshe/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4164-ka-musu-garigie-audzinataji-ved-mus (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4063-ka-atklat-savus-talantus (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3861-kristine-nikitina-garigie-audzinataji-tie-kas-vienmer-ir-blakus (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3908-irina-tkacova-mes-pasi-planojam-savu-dzivi-lidz-iemiesojumam (Tulk. piezīme)