Надежда Елисеева - Танки. Взрывы. Свист пуль — моя прошлая жизнь в годы ВОВ
Nadežda Jeļisejeva - Tanki. Sprādzieni. Ložu spindzēšana – mana pagātnes dzīve LTK gados
Dārgais lasītāj! Vai tu savu hobiju arsenālā – kas satur intereses par informāciju (bet varbūt ne tikai par informāciju) – esi pamanījis tādus, bez kuriem savu dzīvi nevari iedomāties, kuros esi gatavs iegrimt atkal un atkal, neraugoties uz rodošajām dvēseles sāpēm un pārdzīvojumiem?
Varētu šķist, dīvains mazohisms, jo iegūtā informācija taču nes ciešanas, bet kādēļ tad dvēsele atkal un atkal alkst izjust tieši šo pieredzi?!
Pagātnes vai tagadnes dzīve
|
«Ты помнишь как все начиналось? Всё было впервые и вновь! Как строились лодки, и лодки звались Вера, Надежда, Любовь…» (гр.«Машина времени») |
“Tu atceries, kā viss sākās? Viss bija pirmoreiz un atkal! Kā tika būvētas laivas, un laivas saucās Ticība, Cerība, Mīlestība…” (gr. “Laika mašīna”) |
Man par vienu no tādiem hobijiem kļuva Lielā Tēvijas kara tēma. Kopš pašas bērnības tā bija paaugstināta, nekādi nedodoša man mieru interese.
Ar katru gadu es pētīju arvien dažādākus informācijas resursus un nevarēju apstāties.
Lai kādu avotu informācijas gūšanai par LTK tēmu es neizmantotu, es arvien tajā iegrimu pāri galvai, pārdzīvoju, raudāju un pēc tam atkal gāju pretim šīm sāpēm. Es nesapratu, kāpēc tā notiek!
Kāpēc man atkal un atkal gribas, gandrīz vai maniakāli, lasīt un pārlasīt veterānu atmiņas?! Ir jautājums, bet kā atrast uz to atbildi?
Bet varbūt viss slēpjas bērnībā…?
Es piedzimu virsnieka ģimenē. Ģimenē, kur augošās paaudzes patriotiskajai audzināšanai bija piešķirta īpaša loma.
Bērnībā apmeklēt parādi, kurā vienmēr piedalījās mūsu tēvs, sveikt veterānus un izteikt viņiem pateicību, kā arī stāsti – dzimto vectētiņu un vecmāmiņu atmiņas, – tā bija nemainīga ikgadēja tradīcija, kā laikam gan vairumā militārpersonu ģimenēs.
Trīsoša attieksme pret Lielo Tēvijas karu, pateicoties vecākiem, bija vienmēr. Tomēr apzināta interese par karu sāka spilgti izpausties no 11 gadiem.
Ilustrācijas, ieraudzītas vēstures mācību grāmatā 5. klasē, veltītas Ļeņingradas blokādei, burtiski iegriezās manā atmiņā uz visu mūžu: izsalkusi, dūnu lakatā ievīstīta meitene ar maizīti, kravas mašīnas, kas sūta pārtiku pa Dzīvības ceļu.
Informācija, iegūta vēstures stundās, izrādījās tik dziļi izjūtama, ka katru gadu neizskaidrojamā kārtā es nevarēju vien nociesties, kad tad beidzot sāksim mācīties Lielā Tēvijas kara periodu.
Gaidīt nācās ilgi, degot nepacietībā, es jau iepriekš lasīju nodaļas, kas veltītas mūsu tautas Lielajam Varoņdarbam.
Līdz ar gadiem interese par LTK tēmu tikai auga un attīstījās. Ik gadu, daudzus gadus pēc kārtas, es ieguvu jaunu informāciju caur daiļliteratūru, periodiskajiem izdevumiem, filmām, dziesmām, veterānu stāstiem, muzejiem un izstādēm…
Īpaši interesēja kara dienasgrāmatas, pēc kurām veidojās priekšstats par atsevišķa padomju cilvēka likteni 40. gados: totāls bads, aukstums, sāpes, bailes, zaudējumi un, neraugoties ne uz ko, prieki un mīlestība.
Kopīga traģēdija, taču katrs cilvēks izdzīvoja to pa savam, un tas izraisīja neticamu interesi.
Atmiņas no pagātnes dzīves LTK gados
Šķita, fanātiskajai iegrimšanai kara gados nebūs ne gala, ne malas: katru gadu jauna informācija, pārdzīvojumi, līdzjūtības asaras.
Pilnīga izskaidrojumu aina sāka veidoties tikai pirms 2 gadiem, kad Reinkarnacionikas Institūtā tika paziņota nākamās nodarbības tēma: iepriekšējās atmiņas Lielā Tēvijas kara gados.
Tolaik es jau mācījos RI, aktīvi praktizēju iegremdējumus pagātnē, pratu kontaktēties ar Garīgajiem Audzinātājiem, bet kara tēmu līdz šim laikam nebiju skārusi.
|
Мне сегодня снилась война. Пули свист. Автомат. Пехотинец. Танки. Взрывы. «В атаку!» ребят. Молодые. Отвага. Отчизна. Фрицы. Трое. Усмешка в глазах. Мы, прицелившись, взор с них не сводим. На курок жму. Осталось их два. Пулеметная очередь… Гибель». (Авт.) |
Es šodien sapnī redzēju karu. Ložu spindzēšana. Automāts. Kājnieks, Tanki. Sprādzieni. “Uzbrukumā!” puišiem. Jauni. Varonība. Tēvzeme. Friči. Trīs. Smīns acīs. Mēs notēmējuši acis no viņiem nenovēršam. Gaili spiežu. Palika viņi divi. Ložmetēja kārta… Bojāeja. (Aut.) |
Savās atmiņās es ieraudzīju sevi kā jaunu puisi Ivanu (Fjodoroviču) Kožuhovu (Kočuhovu), dz. 1921. gadā, kara darbību dalībnieku 1943. gadā Kurskas lokā. Tā bija smaga pēdējā kauja, par kuru es pastāstīšu zemāk.
Lai izvairītos no jucekļa starp iemiesojumiem, vēstījums par iepriekšējo, kara laika dzīvi, tiks pasniegts no vīrieša dzimuma personas.
Es piedzimu ciemā. Bērnības un skolas gados īpaši ne ar ko neatšķīros no vairuma savu vienaudžu.
Viss izmainījās, kad vecākajās klasēs notika militārā apmācība. Tur es izpaudos kā labs šāvējs, un tāpēc, kad tiku iesaukts armijā 19 gadu vecumā, mani nosūtīja uz artilērijas pulku.
Tēvu nošāva 1934. gadā, un visa vīrieša atbildība par ģimeni, kura sastāvēja no mātes, manis un manas jaunākās māsas, gulēja uz maniem pleciem. Māsa izauga un vēlāk apprecējās, pēc tam aizbrauca uz pilsētu.
Militāro apmācību izgāju speciālos kursos dienesta ietvaros. Dienēju labprāt, apzinīgi pildīju augstākas pavēlniecības uzdevumus vecākā seržanta pakāpē.
Mūsu pulku nosūtīja aizsargāt Dzimteni no ienaidnieka pie Kurskas. Tur noritēja briesmīgas kaujas, kurās mūsu Dzimtene uz to brīdi bija zaudējusi no 150 līdz 180 tūkst. kareivju.
Man gribējās atgriezties mājās, lai redzētu mīļo māti un māsu. Un atmiņas par viņām sildīja manu dvēseli.
|
Sk. arī Stāsts par masveida iznīcināšanu koncentrācijas nometnē dvēseles pagātnes dzīvē un jaunajā dzīvē.[2] |
Mēs metāmies uzbrukumā ar “Urā!” saucieniem.
Pēdējā kauja bija smags pārbaudījums daudziem no mums. Mēs, kājnieki, metāmies uzbrukumā ar “Urā!” saucieniem, tas bija 1943. gada jūlijs.
Rokās šautene, kuru es turēju ļoti pārliecinoši. Ģērbies es biju vienkāršā kareivja blūzē un garos brezenta zābakos.
No dūmiem apkārtnē bija diezgan tumšs. Pretim man virzījās trīs vācieši. Skaidri bija dzirdams troksnis, no visurienes nāca nepārtraukti sprādzieni un šāvieni.
Trīs ienaidnieku lodes trāpīja man krūtīs, pēc tam es nokritu, un visa pasaule gluži kā pamira. Es zaudēju samaņu no ļoti stiprām sāpēm krūtīs…
Tikšanās ar Audzinātājiem
|
«А мы с тобой, брат, из пехоты, А летом лучше, чем зимой. С войной покончили мы счеты… Бери шинель, пошли домой…» (Булат Окуджава) |
“Mēs ar tevi, brāli, esam kājnieki, Un vasarā ir labāk nekā ziemā. Ar karu esam noslēguši rēķinus… Ņem šineli, ejam mājās…” (Bulats Okudžava) |
Asas sāpes krūtīs, ļoti stipra dedzināšana. Vienā mirklī iestājās pilnīgs klusums. Sāpes izzuda. Krēsla. Caur to sāka parādīties tikko izmiesojušās dvēseles.
Viņu bija ļoti daudz, un viņas it kā noklāja visu frontes lauku – neredzamas parasta cilvēka skatienam, toties skaidri pamanāmas savā starpā. Apkārtējās skaņas kļuva pieklusinātas. Parādījās mirdzoša gaisma.
Mani sagaidīja mani Audzinātāji un pastāstīja, ka atgriezīšos uz Zemes sievišķā iemiesojumā pēc 40,5 gadiem. Tā arī iznāca.
Taču pēc visa pārdzīvotā palika rūgta sajūta par līdz galam nenospēlētu scenāriju, tā tad arī pastāvīgi atgrieza mani bezgalīgā informācijas bezdibenī, veltītā kara tematikai.
Atminēties, lai DZĪVOTU!…
Pagājušogad es redzēju spilgtu sapni ar kara darbībām, kurā es biju vīrieša lomā. Un blakus man bija tieši tādi paši kā es kareivji un vācieši. Līdz šim laikam atceros, kā mēs notēmējuši sēdējām ierakumā un vērojām ienaidnieku.
Kad es vērsos pie saviem Audzinātājiem sapnī, kādēļ man vajag visu šo informāciju, atbilde bija pilnīgi saprotama: “To vajag tādēļ, lai DZĪVOTU… Iepazītu DZĪVI! Lai nekādā gadījumā neaizmirstu un atcerētos to vienmēr!”
|
Sk. arī Gadījums ar Annu Franku, kura gāja bojā koncentrācijas nometnē, un viņas reinkarnācija – Barbro Karlēna.[3] |
Vairāk nekā 20 gadus pēc kārtas neviena Lielā Tēvijas kara gadadiena nepagāja man bez asarām. Lai kā es necentos atturēties, man nekad tas neizdevās.
Pēc sava iepriekšējā iemiesojuma apzināšanās es ieguvu tik daudz vērtīgas informācijas, ka, lūk, jau trešais gads, kad es vienkārši priecājos un aizliedzu sev raudāt tajā dienā!
MĒS VINNĒJĀM! VINNĒJĀM ļoti briesmīgā cīniņā, lai dzīvotu un priecātos par katru dienu! Lai mīlētu!
Apstiprinājumu meklējumi pašreizējā dzīvē
Varētu šķist, visas atskaites ir iegūtas un, kā saka psihologi, geštalts ir pabeigts. Taču man gribējās ko vairāk: atrast savstarpējo saikni prasmēm no pagātnes un salīdzināt ar pieredzi šajā dzīvē.
Tas ir, ja pagātnes dzīvē es pratu lieliski šaut, tad arī šajā iemiesojumā šai prasmei ir jāizpaužas. Spriedelējot tamlīdzīgā veidā, es pirmo reizi devos uz šautuvi.
Rezultāti sevi attaisnoja: visiem par brīnumu tā bija sekmīga šaušana, sākumā no Jarigina pistoles un pēc tam no automāta (es meklēju maksimāli līdzīgu pieejamu šaujamieroci, lai salīdzinājums būtu maksimāli godīgs).
Lasītāj, tevi droši vien interesē, vai datus pārbaudīju?! Protams. Man bija svarīgi pārliecināties, ka visi uzskaitītie fakti eksistē, cik tas ir iespējams.
Atradusi “savus” datus, pilnu vārdu, vecumu, militāro pakāpi, bojāejas vietu vienā no pašām lielākajām vietnēm, veltītām LTK, “Tautas atmiņa (Память народа)”, es pārliecinājos par saviem priekšstatiem.
(1934-1938), kad Staļina represijas sasniedza pīķi, cieta daudzas mūsu lielās valsts ģimenes, represēto saraksti glabājas atbilstošos avotos ar brīvu pieeju, “slepenības” spiedogs no šīm lietām sen ir noņemts.
Pats vienkāršākais bija – salīdzināt kara notikumu datējumus. Jo es taču zināju, ka kaujas notika pie Kurskas, precizēju rakstā norādīto zaudējumu skaitu (diapazons skaitļos nozīmē: no neatgriezeniskiem zaudējumiem līdz zaudējumiem, kas saistīti ar profesionālo piemērotību militārajam dienestam), un tie sakrita.
Apsveicu LIELĀS UZVARAS svētkos, dārgie lasītāji!
P.S. Jums rādās sapņi par karu? Vai jūs uzskatāt to par nejaušību? Dalieties komentāros.
 |
Reinkarnacionikas praktiķe, psiholoģe-konsultante, parapsiholoģe |
Pievienots 08.05.2020.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/snitsya-vov/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4117-sieviete-kara (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4204-holokausta-pagatnes-dzives-stasts-ar-fobijam-religijas-mainu-un-dveseles-planu-reinkarnacijas-gadijums-koncentracijas-nometnes-ebreju-upuris-teuvo-koivisto (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1274-tatjana-beglaka-barbro-karlenas-gadijums-ka-pieradijums-ka-vina-ir-annas-frankas-reinkarnacija (Tulk. piezīme)