Татьяна Скорнякова - Мысли о самоубийстве могут быть активацией прошлых жизней
Tatjana Skorņakova - Domas par pašnāvību var būt iepriekšējo dzīvju aktivācija
Gadās tā, ka dzīves grūtības, lūzuma momenti, zaudējumi, ikdienas pelēcīgums, tuvinieku nesapratne noved pie domas par pašnāvību.
Arī pusaudža vecumā domas par pašnāvību apmeklē diezgan bieži, kad mājās saduries ar nesapratni, bet no vienaudžiem saņem tikai ņirgas un izsmieklu. Katra dzīves diena tad pārvēršas pārbaudījumā.
Pašnāvība tādos brīžos šķiet izeja. Taču bieži tā vienkārši ir iepriekšējo dzīvju pieredzes aktivācija – vēlēšanās iziet no spēles, aiziet no dzīves, jo tā taču jau ir iznācis agrāk.
Šķiet, kas gan ir vienkāršāk, kad neizdodas saprast savu dzīvi un uzdevumus tajā, un visam nav jēgas, kā aiziet no tās. Taču dvēseles iemiesojas atkal un atkal, jo viņas uzdevumi nav izpildīti.
Jo pašnāvība – tas taču ir paņēmiens aizbēgt, bet vajag iet līdz galam, pildīt misiju, ar kuru dvēsele iemiesojās[1].
Kāpēc cilvēki izdara pašnāvību?
Atbildi uz tādu jautājumu laikam gan var dot cilvēks, kurš ir izgājis tamlīdzīgu pieredzi.
Tatjana Skorņakova, Reinkarnacionikas Institūta studente, sāka savu dzīvi no jauna, viņu atgrieza šajā dzīvē.
Viņa dalās savā dzīvesstāstā:
- ko jūt cilvēks pēc nāves,
- kas lika viņai pētīt iepriekšējās dzīves,
- kāda tā ir – dzīve pēc pašnāvības.
“Nonācu Institūtā ne nejauši, jau 17 gadus biju meklējusi tādu virzienu, kad pirmo reizi izlasīju par reinkarnāciju. Un, lūk, kad nodarbībās mēs nonācām pie tēmas “Pāriešana caur miršanu uz telpu starp dzīvēm[2]”, tas man atgādināja notikumus, kāpēc es vēl šeit uz šīs Zemes dzīvoju.
Man bija pieredze – pāriešana uz dvēseļu pasauli caur miršanu šajā dzīvē, kur atrodos šeit un tagad, savā sievietes ķermenī. Tā bija pašnāvība.
Daudzi nosodīs šo rīcību. Taču uz Zemes 80% cilvēku reiz ir domājuši par to, kaut arī garāmejot. Un daudzi to izdara, uzskatot, ka tā ir vieglāk, nekā dzīvot tālāk.
Protams, tas nav lepnums, bet iznāca neizmirstama pieredze. Un man gribas dalīties ar jums šajās dzīvajās atmiņās, tāpēc ka paliku dzīvot.
Kas tur – aiz robežas?
Lēmums bija apzināts un ciešs, bet, kad sākās pats veikšanas process, tad pēdējās minūtes bija grūtas. Es sapratu, ka tās būs beigas un ka šo dzīvi vairs nekad neatgriezīšu atpakaļ.
Bija smagi dzīvot, sagribējās nomest šo nastu. Un nebija jautājuma, kas būs tālāk. Pusstundu vēl pārritināju savu dzīvi, nekādi nevarēju izšķirties.
Kad beidzot tas notika, tad pat nepamanīju, ka kaut kur pārlidoju. Bija viegli kustēties, siltums izplūda pa visu manu būtību, kļuva brīvi elpot, jutu laimes un miera stāvokli.
Mani vairs neinteresēja ķermenis, kuru pametu. Citādi teiktu, ka mana apziņa dzīvoja tālāk. It kā es būtu palikusi pati sevī un dzīvoju. Tikai kur?
Cik bieži mums gribas aizvērt acis un atverot nonākt kādā citā vietā, piemēram, pludmalē vai mājās.
Manā situācijā izrādījās tāpat. Es nonācu banketā, redzēju galdu, jautrību, karnevālu. Toreiz vēl nodomāju, ka esmu nokļuvusi viesos. Galda galā kāds piecēlās un teica: “Bāc! Jūs paskatieties, ko es esmu sagaidījis!”
Visi pagriezās un sāka man māt un saukt pievienoties. Viņu jautrībā neredzēju pārmetumus vai nosodījumus. Man nebija skumju vai nožēlas, nedomāju par to, kas ar mani ir noticis un kas notiek tagad. Mani pārpildīja prieks.
Mani ieskāva silta, balta, mākoņa veida substance. Un tajā momentā, kad es jau biju gatava spert soli, pievērsu uzmanību, ka nav kāju. Bet mani tas pat uzjautrināja.
Un šeit manu ceļojumu pārtrauca, un es tiku atgriezta atpakaļ ķermenī.
Pirmais, ko es sajutu, bija sāpes, ķermenis bija smags, it kā tas būtu taisīts no betona bloka.
Nebija iespējams vispār pakustēties. Otra doma, ka man tur bija tik labi, kādēļ man atkal šis ķermenis.
Gribējās atgriezties atpakaļ, tajos svētkos. Bija rūgti un aizvainojoši. Dumpoties nesanāca, nevarēju kustēties un runāt. Domāt par to, ka darbība šajā dzīvē turpinās, bija mokoši līdz asarām.
Nebija viegli atjaunoties un iegūt veselumu[3].
Jaunā dzīve
Pēc šī notikuma radās daudz jautājumu. Kas tā par vietu, un kur es nonācu? Vai ir cilvēki, kas pārdzīvojuši nāvi un kam ir tāda pati pieredze – citas, vismīļākās pasaules, vīzija?
Kas mēs esam?
Kā notiek turpmākā dzīve pēc iziešanas no ķermeņa[4]?
Vai var vēlreiz paskatīties uz to pasauli ar drošāku paņēmienu? Vai tiešām dzīve pēc nāves ir? Un daudz, daudz citu jautājumu.
Sāku meklēt bibliotēkās dažāda veida literatūru, un informācija atradās ar grūtībām, var teikt, pa kripatiņām. Taču tas, ko atradu, tas mani iedvesmoja un priecēja iet un meklēt tālāk. Izrādījās, ka es neesmu vienīgā pārdzimusī šajā dzīvē.
Vai es nožēloju, kas ar mani notika? Nē.
Jo taču izietā pieredze atveda mani uz šo Institūtu. Šeit mēs mācāmies atminēties savus iepriekšējos iemiesojumus. Un es esmu laimīga, ka ieguvu mierīgumu, izpratni, arvien vairāk nāk atbilžu.
Jo tālāk virzos nodarbībās, jo dziļāk iegremdējos savās atmiņās? Kādēļ?
Kā izrādījās, vienā no iepriekšējiem iemiesojumiem bija pašnāvība vīrieša ķermenī, tieši tajā vecumā, kā arī man tajā laikā.
Tas man pateica priekšā, ka atmiņā paliek atbalss, kura mums uzsauc noteiktos mūsu dzīves periodos, atgādinot mums pašiem par izietajām mācībām pagātnē.
Jā, bieži tas mūs plosa un nomoka, un mēs nevar iedot tiešu atbildi šīm emocijām, kuras slēpj mūsu atmiņa.
Savas dvēseles un iekšējā “Es” izzināšana palīdz aktivēt harmoniju ceļā uz bezgalīgo Laimi un Mīlestību. Nevajag par sevi ņirgāties, ir vienkārši jātiek skaidrībā.
Iespējams, daudzi no jums baidās un netic. Taču tās sajūtas un vīzijas, kuras piedzīvoju pēc reālās nāves, un tās, kuras vienkārši aplūkoju grupā un patstāvīgi, tās ir tādas pašas vienādas un dzīvas manās atmiņās.
Un 17 gadu laikā robežas ir nodzisušas, manā apziņā tas ir saplūdis vienā milzīgā zināšanu uzkrājējā. Ir kļuvis vieglāk dzīvot, un apkārtējās pasaules redzējums ir pēkšņi izmainījies.
Blakus ir domubiedri, ar kuriem dalāmies savās emocijās un iespaidos. Jā, tā bija tāda pieredze, to ne izraut, ne novākt, ne aizmirst no atmiņas nav iespējams.
Draugi! Nebaidieties pētīt sevi un savas iepriekšējās dzīves. Mēs visi atrodamies šeit, lai iemācītos orientēties pirmām kārtām sevī, tāpēc ka, izlaižot iepriekšējo iemiesojumu visu pieredzi caur sevi, tikai pēc tam mēs spēsim palīdzēt saviem tuviniekiem, draugiem un daudziem citiem cilvēkiem.
Mirt nav briesmīgi[5], briesmīgi ir neapzināties, kādēļ mēs šeit dzīvojam! Nodzīvot visu dzīvi un pat nepamēģināt to izlabot, lūk, tas ir šausmīgi!”
P.S. Jums ir nākušas domas par pašnāvību, un Kā Jūs ar tām tikāt galā?
 |
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente |
Pievienots 12.01.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/pochemu-lyudi-sovershayut-samoubijstvo/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-druka/11-dazadi/2667-tatjana-druka-ka-izpildit-visu-iemiesojumu-galveno-misiju (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4004-pecnaves-dzives-petijumi-ko-redz-dvesele (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4159-dvesele-fragmentesanas-jeb-dalu-zaudesana-kas-tas-ir (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4007-dzive-pec-kliniskas-naves (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3689-alona-obuhova-vai-mirt-ir-briesmigi-es-atradu-zales-pret-bailem-no-naves (Tulk. piezīme)