Лазарь Фрейдгейм - Война в Украине... Отзвуки войн

Lāzars Freidgeims - Karš Ukrainā… Karu atskaņas

Сквозь прошлого перипетии И годы войн и нищеты Я молча узнавал России Неповторимые черты. Б. Пастернак

Caur pagātnes peripetijām Un kara un trūkuma gadiem Es klusējot atpazīstu Krievijas Neatkārtojamos vaibstus. B. Pasternaks

 

“Tik ilgi neviens nedzīvo,” var dzirdēt pilnīgi nopietnas piezīmes ar jokojošu nokrāsu. Bet, ja nu tā reiz ir noticis, es nolēmu pamēģināt savienot dažas pagājušo gadu lappuses: karu, mieru, karu… Es sarunājos pats ar sevi. Bet ceru, ka kāda komponente izrādīsies ne tik individuāla un atsauksies jūsos, sašūpos pagātni un saliks pa vietām šodienas notikumus.

“Visā man gribas aiziet līdz pašai būtībai…”

Mūsu kalendārs: gads pēc gada, diena pēc dienas. Katram kalendārā veidojas nozīmīgi datumi. Kādam ir svarīgas gadadienas, kādam ievērojamu personisku vai ģimenes svētku vai notikuma dienas, kādam kalendārs ar reliģiskiem vai valsts svētkiem. Mēs iedzīvojamies savā kalendārā ar personiski gaidītājiem notikumiem.

Pie tādiem notikumiem, dabiski, var piederēt ne tikai svētku dienas, bet dienas ar skumjām un atmiņām par smagiem notikumiem. Dienu – 1941. gada 22. jūniju – atceras vairums cilvēku, kuru dzīve tā vai citādi ir saistīta ar Krieviju. Diena, kad hitleriskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai – tas ir sākums karam, kurš ieguva Lielā Tēvijas kara nosaukumu.

 

Двадцать второго июня Ровно в четыре часа Киев бомбили, нам объявили, Что началась война.

Divdesmit otrajā jūnijā Tieši pulksten četros Kijivu bombardēja, mums paziņoja, Ka ir sācies karš.

 

Šīs dziesmas-atbalss, dziesmas-liecinieces vārdi neskanēja priekš manis toreiz. Tie mani panāca un savienojās ar vēsturisko zvērību vēlāk. Tomēr savienojās… Tie skan arī tagad unisonā ar vēsti par notikumiem rītausmā, 2022. gada 24. februārī. Kijiva tiek bombardēta, mums paziņoja, ka ir sākusies speciālā militārā operācija pret Ukrainu.

1914. gadā angļu rakstnieks Herberts Velss pieņēma, ka tikko kā sācies Pasaules karš izbeigs karus vispār, jo iznīcinās visus militāristus. Krievijas “speciālās militārās operācijas” apstākļos šķiet, ka varētu tikt izbeigtas starpvalstu pretenzijas, lietojot šaušanu un bombardēšanu. Taču ne jau nomirdinot tādu metožu iniciatorus un sludinātājus, bet dēļ negoda, kas klājas pār tamlīdzīgiem karotājiem.

Stingri un precīzi runājot, nākas atzīt, ka pat pati pilnīga Ukrainas pakļaušana no Krievijas puses būs vēsturisks KF zaudējums, par kuru valstij rezultātā nāksies ilgi un dārgi maksāt. Materiāli un morāli…

Kijivas apšaudīšana un bombardēšana, cilvēki Kijivas metro, briesmas un nāve jebkurā brīdī… Pēc 80 gadiem asi uzpeld 41. gada ainas. Slēptuve Piemaskavas rajonā, nakts pie Maskavas metro sliedēm, evakuācija ar bezgalīgiem pārbraucieniem preču vilcienā. Bērnības iespaidu skaidrās ainas šodien tiek apjēgtas no jauna, bērna atmiņās iekritušās ainas pārvēršas smagi panesamās grūtībās vecākiem.

 

Metro – bumbu patvertne Kijivā

 

Rodas iekšēja vajadzība priekš sevis paša samērot notikumus, atbilstoši savai dzīves pieredzei nosaukt visu savos vārdos. Pievienoties tiem vai bargi nosodīt tos… Atklāti, nenobremzējot. Ar ticību, ka šodienas bargajā atmosfērā it vieta cerībai… Prieks un skumjas, sadzīve un sapņi bieži dzīvo kaimiņos mūsu pārdomās.

Atmiņas, iespaidi, šodienas reakcijas un vērtējumi… Tāda kā ikebana skaistā izpausmē… Tāds kā dzeļošs saišķis, tīstoklis – fascio (staru kūlis) reālajā smagnējā vērtējumā… Formējas tumši emocionāls teksts. Ja netiecamies uz akadēmismu, tad pieejas un izklāsta emocionalitāte ir pastieptas rokas pretim lasītājam – pieņem un reaģē ar tādu pašu atklātību un patiesumu.

Karojošas tautas ciešanu kritērijos gribas domās salīdzināt datējumus – pašreizējo un 40. gadus. Divi momenti liek vērsties pie atmiņām un senu laiku militārajiem notikumiem. Tas ir vienmēr dzīvais datums – 22. jūnijs – un tā slimīgā, šokējošā pārdzimšana 2022. gada 24. februārī. Divi kari, divas Kijivas. Hitlers un mūsdienu Krievija… Šķiet, ka stāvoklis, kā tagad saka, šobrīd kara darbības zonā vēl pietuvojies 1942. gada beigām. Līdz priecīgiem notikumiem, kad notiks atbrīvošanās no jūga, vēl ir tālu. Bet pagaidām – vienas dienas notikumi: sabombardēta māja Odesā un ziedu nolikšana pilsētai varonei Odesai Maskavā – 2022. gada 9. maijā… Parādiet odesietim šīs divas mūsdienu Krievijas izpausmes. Vecas anekdotes garā skanēs ļoti izteiksmīgi: “Vladimir, tev nav taisnība!”

 

2022. gada 9. maijs Odesā un Maskavā

 

Krievija militārajā operācijā pret Ukrainu ir pilnīgā vientulībā. Atgrūsta, izolēta, nosodīta… Neieredzama valsts, nācija… Globāla nepiedzīvota nepieņemšana – nekas tāds vēl nav pieredzēts. Pat Otrā Pasaules kara sākumā Vācija nebija tādā vientulībā. Par kaunu jāsaka, ka PSRS palīdzēja un pat plūca augļus no toreiz uzsāktā kara. Salīdzināt nepieņemamo samērā ar neģēlību ir bezjēdzīgi. Salīdzinājuma nav! Kaut ko melnāku par melnāku nav nepieciešams piedomāt.

Redzu sapni. 2022. gada 9. maijs – Unter Den Linden. Parāde – tehnika, kas pārgāja Polijas robežu 1939. gadā un PSRS robežu 1941. gadā, vērmahta militārās vienības. No skaļruņiem guturāli lozungi par neīstenotajiem plāniem un cieņas apliecinājums cilvēkiem, kas atdeva dzīvības par senajiem laupīšanas plāniem…

Kā to šausmu sākums ietilpinājās mūsu Uzvaras Dienā? Ā – tas ir sapnis, riebīgs sapnis… Tanki uz Kijivu nāk no austrumiem. Neatbrīvo. Sagrābj. Nevar būt! Atkal sapnis? No ekrāna skan prezidenta vārdi: “Šodien Donbasa zemessargi kopā ar Krievijas armiju cīnās uz savas zemes.”

Uzvaras Diena! Lielās Uzvaras Diena! Šai dienai nav nekādu piedevu citu notikumu un pusnotikumu veidā. Mēs apliecinām cieņu to gadu augstajiem mērķiem un augstajai cenai šausmīgajā karā, kuru uzspieda hitleriskā Vācija. Atmiņā glabājas Sarkanais laukums Uzvaras Dienā 1945. gada 9. maijā. Triumfējošais pūlis šūpoja, meta gaisā katru karavīru…

 

Un ko tu man padarīsi

Meklēju analogus. Diezgan grūti. Šķiet, ka aksiomātiski – divreiz divi ir četri. Bet, lūk, bāžas iekšā cilvēks, kurš izskatās normāls, ar bļāvienu, ka tā nav, ka pareizā atbilde ir zināma tikai viņam. Viņa pasaulē divreiz divi – tas ir Iskanders. Un basta.

Divas pasaules, divi Šapiro… Un šajā otrajā pasaulē, kas atteikusies no saprāta, viņš jūtas kā savas patiesības, savas realitātes radītājs. Un pēc būtības – viņš iznīcina cilvēciskās saziņas pamatus. Tiek piedāvāta esamības nomaiņa ar vārtrūmes pieeju: “Patīk, nepatīk, ciet, mana skaistule…” Visa pasaule jau gadu pēc gada, mēnesi pēc mēneša skatās, kā cieš skaistule Ukraina no prātā jukušā kaimiņa uzmākšanās.

Redzeslokā nonāca V. Jakovļeva (В. Яковлев) (piezīmēšu: Jegora Jakovļeva (Егорь Яковлев) dēla) raksts, kurš uzrakstīts pirms septiņiem gadiem Putina 2014. gada falsifikāciju sliktās pēcgaršas periodā. “Klau, pārstāsim katras Kremļa neprātības gadījumā saķert galvu, iesaukties “Nu tas taču ir pavisam!” un cerēt, ka līdz “PAVISAM, PAVISAM” situācija tomēr neaizies. Vienkārši nosauksim lietas savos vārdos. Krievijā pie varas ir nonācis totalitārs režīms, kurš robežojas ar fašismu. Tas ir acīmredzami un viennozīmīgi.”

Pašā Otrā pasaules kara sākumā Čaplina filmā “Lielais diktators” izskanēja diagnoze: “Karš – nav elle. Karš – tas ir karš, un elle – tā ir elle. No šiem diviem karš ir daudz sliktāks.” Pēdējo piecu gadu laikā tas ir kļuvis acīmredzams visai pasaulei. Bet ne jauniem diktatoriem, kas pasauli uztver kā saburzītu papīriņu savā kabatā... Grūti ir uztvert pasauli no tādām pozīcijām: “Mēs – agresijas upuri, un mēs kā mocekļi nonāksim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, tāpēc ka pat nožēlot nepaspēs.”

“Jaunā patiesība”: divreiz divi – Iskanders – nevar eksistēt bez pamata. Nepieciešamais ierāmējums ar apdullinošu troksni tiek izmests plašsaziņas līdzekļos.

Krievija ir izvirzījusi būtiskas prasības starptautiskā stāvokļa transformācijai. Krievijas idejas neguva atbalstu. Krievija nolēma rīkoties neatkarīgi no citu valstu viedokļa, aizstāvot savas pozīcijas kara darbību laukos.

Reiz Marks Tvens izteica savus vērtējumus kaut kādā ziņā līdzīgā situācijā. Kāds atvaļināts militārists paziņoja: “Mēs esam anglosakši, un, kad anglosaksim kaut ko vajag, viņš iet un ņem,” un izsauca ovācijas. Rakstnieks uz to reaģēja tā: ja teiksim vienkāršāk, tad iznāks: “Mēs, angļi un amerikāņi, – zagļi, laupītāji un pirāti, ar ko arī lepojamies... Nepagurstoši, neatlaidīgi, uzstājīgi mēs amerikanizējam Eiropu un ceram ar laiku šo lietu pabeigt.”

Ar pilnu apmierinājumu var atzīmēt, ka varenības izpausmes bramanīgās idejas palika kā vārdiski izteikumi. Ja šodien šīs pieejami noformulētās domas transponējam konfliktā, kuru risina Krievija Ukrainā, tad, šķiet, citi punkti uz i nebūtu nepieciešami, viss ir pateikts. Krievija, skaidri nepasakot, aizgāja pa kaujas ceļu.

 

Karš – tas ir miers – vārdos un darbos

Patriarhs pavisam nesen iespaidīgi pavēstīja, ka Krievija nekad karus nav sākusi. “Mēs ne ar vienu negribam karot, Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi. Tas ir apbrīnojami, ka liela un varena valsts nevienam nav uzbrukusi, tā tikai aizsargāja savas robežas,” teica patriarhs Kirils sprediķī Arhangeļskas katedrālē 2022. gada 3. maijā.

Negribas iesaistīties vārdiskās debatēs. Nedaudz politiskas grāmatvedības. Atsvaidzināsim atmiņā bez komentāriem sarakstu ar speciālajām militārajām operācijām, nosauktām vai nenosauktām par kariem, kurās piedalījās PSRS un KF militārās vienības gados pēc ar uzvaru pabeigtā kara 1945. gadā. To bez grūtībām var ieraudzīt Vikipēdijā vai meklēšanas sistēmu vietnēs. Desmitiem un desmitiem operāciju... Grūti atrast gada rūtiņu, kurā nebūtu militāru operāciju spiedoga. (Pielikumā ir izdarīts mēģinājums dot tādu karu un operāciju uzskaitījumu.) Vēsturnieki ir saskaitījuši, ka pusgadsimta laikā pēc Otrā Pasaules kara 1,5 milj. PSRS un Krievijas pilsoņu ir piedalījušies militāros konfliktos aiz valsts robežām, 25 tūkstoši gājuši bojā. Pēdējās divas desmitgades ir būtiski papildinājušas bēdīgos skaitļus.

Nav daudz valstu, kas var palielīties ar tik garu sarakstu pa dalību bruņotos konfliktos. Cik labi, ka uz Marsa pagaidām nekaro – mēs arī uz turieni aizbrauktu, kādam palīdzētu... pēc brāļu marsiešu lūguma.

Šeit tēma savijas ar pašpasludināto republiku aizsardzības jautājumu. Dīvains aspekts: apmēram divreiz lielāku, nekā Ukrainas Doņeckas un Luganskas apgabali, teritoriju “atbrīvošana”, kad tās nekad nav kontrolējis neviens, izņemot Ukrainas varas iestādes. Pamatojums? Vienkāršāks par vienkāršu: ieraksts pašpasludināto republiku pašsastādītajās konstitūcijās par viņu teritoriju. Ko gribu, to daru... Un, ja nu uzņēmuši uz krūti, viņi tur būtu uzrakstījuši – no Melnās līdz Baltajai jūrai. Krievijai nāktos pievienot šīm republikām visas pieteiktās teritorijas? Paldies dievam, plašumu alkstošajiem fantazētājiem vajadzību tam pietrūka. Taču vēlme spēcīgi pamatot militāras operācijas nepieciešamību Ukrainas teritorijā radīja arī spēcīgus papildu pieprasījumus.

Grūti nepievērst uzmanību Krievijas šodienas operāciju dažu karognesēju lozungiem-demaršiem.

Krievijas politologs un filozofs A. Dugins (А. Дугин), kopš neilga laika Krievijas televīzijas “Pirmā kanāla” Ģenerāldirektors, raksta: “Kara laika vēsa analīze nemanāmi pāriet vairs ne vienkārši civilizāciju sadursmē, bet apokaliptiskā scenārijā... Ukraina nav vajadzīga mums, krieviem. Tā ir vajadzīga Kristum. Un tāpēc mēs tur arī atrodamies. Un tāpēc mēs no turienes nekur neiesim.”

Atzīmēšu, ka sakarā ar savu administratīvo iecelšanu Dugins skaidri raksturoja savus mērķus TV: “Mana fronte – tas ir informācijas karš. Es dzenu ārā no štata visu rusofobisko elementu, visus šos liberāļus, humoristus un reizi par visām reizēm izbeigšu ar valsts nīšanu (смердяковщина) un muļķīgajiem šoviem.” Nevar nesadzirdēt (pārfrazējot uz šo bēdīgo laiku reiz populāras dziesmas vārdus: kliedz saucēji visās malās: “Karš nāk! Karam ceļu!”).

Krievijas drošības padomes sēdē pirms kara ar Ukrainu Rosgvardijas direktors Viktors Zolotovs (Виктор Золотов) atzīmēja savu globālo pieeju problēmām ar Ukrainu: “Mums nav robežas ar Ukrainu. Tā ir amerikāņu robeža, tāpēc ka viņi ir saimnieki šajā valstī, bet tie visi viņiem – vasaļi.”

Īpašs rakurss ļauj izcilajam ekonomistam starp ekonomikas kursus nevadījušajiem S. Glazjevam (С. Глазьев) ieraudzīt īpašus dziļus procesus Ukrainas notikumos. “Stratēģija, kuru piekopj Zeļenskis, pildot Rotšildu gribu, savā būtībā ir Ukrainas vīriešu iznīcināšana ar krievu ieročiem ar mērķi radīt jaunu apsolīto zemi izredzētajai tautai. Šajos apstākļos Krievija glābj Ukrainas tautu no verdzības... Ukrainas jaunās varas struktūras, iespējams, mēģinās kolonizēt Donbasu ar ebrejiem; ar pašreizējās “Apsolītās Zemes” iedzīvotājiem nomainīs krievus, no kuriem valsts dienvidaustrumi būs aizsargāti.”

Ja notiek agresijas, antisemītisma un varenības savienošanās, tad tā ir pazīme, ka gan personība, gan sabiedrība, kas turas pie tādiem uzskatiem, atrodas pēdējā degradācijas stadijā. Tā ir kā Čeina-Stoksa elpošana, pēdējā diagnoze...

Ir pazīstams Vasņecova (Виктор Васнецов) kara šausmu simbols: “Kara apoteoze” ar galvaskausu kalnu. Man šķiet, ka par ne mazāk dziļi izjustu kliedzienu pašlaik var kalpot 4 gadus vecās meitenes Vikas fotogrāfija; uz viņas muguras ir uzrakstītas ziņas par viņu, gadījumā, ja māte pazudīs vai ies bojā. Šajā tēlā ir kāds intīms iedarbības spēks no neaizsargātas dvēseles vēršanās. Dod, Dievs, Viktorijai dzīvi! Uzvaru! Agresija pret Ukrainu dzemdina jaunus cilvēka-upura simbolus – šausmīgus, biedējošus. Kara apoteoze...

 

Īpašs jautājums – par izteikto vērtējumu patiesumu. Cilvēki izkliedz rīkles, lai šķistu pārliecinoši. Iespējams, tie ir viņu īstenie uzskati, kurus viņi grib aiznest līdz nesaprātīgajiem. Man vairumā gadījumu veidojas cits viedoklis. Netieši to apstiprina biežās variācijas, pakļaušanās pūsmām no pašreizējo ziņu vēstījumiem. Īpaši par ko tamlīdzīgu pārliecina prezidenta izteikumi. Reizēm ar ekspresiju, bet reizēm ar smīnu viņš izsaka vērtējumus un domas, kuras pilnīgi runā pretī realitātei. Nākas izvēlēties no diviem maz patīkamiem variantiem: vai nu viņš klusu smejas par klausītāju (lai neteiktu, tautu), vai arī viņš nav adekvāts vērtējumos.

Mēs atceramies prezidenta atbruņojušo spriedumu: “Jā, cilvēcei tā būs globāla katastrofa, pasaulei būs globāla katastrofa. Bet es kā Krievijas pilsonis un Krievijas valsts galva gribu uzdot jautājumu: kādēļ mums tāda pasaule, ja tur nebūs Krievijas?”

Dzīvs un vesels (Жив курилка)... Garīdznieks, kam atņemtas tiesības kalpot, un reizē kinorežisors I. Ohlobistins (И. Охлобыстин) attīsta šo tēmu: “Ja pat gadīsies neiespējamais un mēs zaudēsim, tas nozīmē, ka kopā ar mums zaudēs visa pasaule. Nekā nebūs! Būs lielā Nakts! Un mēs visi esam gatavi šai Apokalipsei! Visa tauta piekrīt... Vienotā dziņā! Visi, ar ko esmu runājis, visi ir par uzvaru! Dzejnieki, mākslinieki... Mēs nogalināsim visus! Mums nevajag tādu pasauli, kurā nav mūsu uzvaras, Putins ne velti to pateica. Un man ir priecīgi ap sirdi! Tā ir tāda sajūsma!... Tāds allah-akbar visai tautai!”

“Viss šis apdullums un zvērīgums, kurā atrodas tagad krievu sabiedrība, – tas viss ir tikai pazīme, ka noziedzīgums tiek apzināts tajā šausmīgajā lietā, kas tiek darīta,” uzrakstīja Ļevs Tolstojs krievu-japāņu kara laikā rakstā “Apdomājieties!”.

Trauksme ir noskanējusi.

Fanfaras skan, ļaudis triumfē... Kā tur teikts: pasaka meli, bet tajā ir mājiens. Sasistā sile mētājas pie sliekšņa... Izredzes apdomāties šodienas Krievijas situācijā nav lielas.

 

Колокольный звон, колокольный звон. Звон плывет, плывет над всей землею, И гудит взволнованно эфир: Люди мира, будьте зорче втрое, Берегите мир, берегите мир!

Zvanu skaņa, zvanu skaņa. Zvanu skaņa peld virs visas zemes, Un satraukti dun ēters: Pasaules cilvēki, esiet trīskārt modri, Glabājiet mieru, glabājiet mieru!

 

Zvanu skaņa izplatās augstu un tālu. Es redzu šodienas puišeļus Ukrainas pilsētu ielās, kuri drudžaini ar savām roķelēm žņaudz māšu rokas. Es redzu sevi pirms 80 gadiem – bumbu patvertni uz Maskavas metro naksnīgās platformas.

Pasaulē viss relatīvs. Man ir 86. Daudz, bet ir vēl kaut kādas intereses un kaut kādas minimālas iespējas. Kas un cik ir priekšā?... Putinam būs 70. Līdz manam vecumam vien vēl 16 gadu. Man tie ir tukši skaitļi, tāpēc ka tas ir aiz manas dzīves ietvariem. Bet valstij?... Negribu mērīt vecuma cenzu ar savu aršīnu. Asaras, kā slikts sapnis...

“Tas ir prieks ar asarām acīs.” Pēc būtības uzvaras jēdzienā (par to nez kāpēc nerunā) ir ietverts pirms tam notikušais ļaunums. Pirms uzvaras ir karš. Nelaimes, postījumi, nāves... Nevajag uzvaru. Nedrīkst pieļaut karu, lai ar kādiem saukļiem un lozungiem tas nenāktu. Kara motīvos vienmēr ir cietsirdīgs viltus šaubīgu grupveida interešu apmierināšanai. Rezultātā – globāli zaudējumi.

Amerikāņu sabiedrība Vjetnamas kara laikā atzina: protests pret netaisnīgu karu – tas tad arī ir patriotisms. Kā to savienot ar administratīvajiem sodiem par piketiem ar miermīlīgiem aicinājumiem Krievijas pilsētu ielās mūsdienās?...

Uzvaras Dienas lielais salūts: 30 artilērijas zalves no 1000 lielgabaliem. Nē, tas nebija tikai Maskavas salūts. Visa pasaule šāva ar visiem daudzajiem ieročiem. Tas bija siržu salūts kara beigu momentam, Eiropā pienākušajam mieram.

Kā liktos, kas tur liels – reizi par visām reizēm....

Nē, viss nav tā. Dārd kanonādes, iet bojā cilvēki. Nav miera uz Zemes. Katrs no mums gaida salūtu: UZVARAS salūtu, kara valodas iznīdēšanu. Tas ir nepieciešams pasaules cilvēkam.

 

Pielikums

Konflikti, kuros piedalījās PSRS un Krievijas bruņotie spēki pēc LTK:

 

Gadi	Nosaukums
PSRS
(1944-1954)	Nemiernieku kustība Rietumukrainā
(1944-1954)	Nemiernieku kustība Lietuvā
1945	Padomju-japāņu karš (Mandžūrija, Sahalīna, Kuriļu salas, Koreja)
(1946-1950)	Pilsoņu karš Ķīnā
(1950-1953)	Korejas karš
1956	Ungārijas sacelšanās
(1960-1970)	Nacionālās atbrīvošanās karš Laosā
(1957-1975)	Karš Vjetnamā
(1962-1964)	Karību krīze
(1962-1964)	Kara darbības Alžīrā
(1962-1969)	Kara darbības Jemenas Arābu Republikā
(1967-1974)	Arābu-Izraēlas kari
(1967-1991)	Pilsoņu karš Mozambikā
(1967-1973)	Kara darbības Sīrijā
1968	Karaspēka ievešana Čehoslovākijā
1969	Robežkonflikts Damanskas salā
1970	Kara darbības Kambodžā
1971	Pakistānas-Indijas konflikts
(1972-1973)	Kara darbības Bangladešā
(1975-1994)	Pilsoņu karš Angolā
(1977-1979)	Somālijas-Etiopijas karš
(1979-1989)	Afganistānas karš
1982	Kara darbības Sīrijā un Libānā
1987	Čadas-Libānas konflikts
(1989-1991)	Konflikts Dienvidslāvijā
Krievijas Federācija
(1991(?)-1993)	Pilsoņu karš Gruzijā
(1991-1992)	Dienvidosetijas konflikts
(1992-1994)	Gruzijas-Abhāzijas bruņotais konflikts
(1991-1992)	Osetijas-Ingušijas konflikts
1992	Bruņotais konflikts Piedņestrā
(1992-1997)	Pilsoņu karš Tadžikistānā
(1992-1993)	Karš Abhāzijā
(1994-1996)	Pirmais Čečenijas karš
1999	Dagestānas karš
(1999-2009)	Otrais Čečenijas karš
2008	Bruņotais konflikts Dienvidosetijā un Abhāzijā
(2009-2017)	Cīna ar terorismu Ziemeļkaukāzā
2014	Krimas pievienošana
(2014-līdz mūsdienām)	Karš Donbasā
(2015-līdz mūsdienām)	KF militārā operācija Sīrijā
(2018-līdz mūsdienām)	Pilsoņu karš Centrālās Āfrikas Republikā
2022	Kolektīvās drošības līguma organizācijas operācija Kazahstānā
(2022-līdz mūsdienām)	Iebrukums Ukrainā

 

Pievienots 22.05.2022.

https://www.chayka.org/node/13164

Tulkots ar autora atļauju

Tulkoja Jānis Oppe