Первое творение в огненном плане

Pirmā radīšana ugunīgajā plānā

21 03 17 01

17.03.21.

Es pacēlos uz ugunīgo ķermeni un atvēru sevi. Kas manī ir? Gaidas, ko es radīšu. Bet tālab ir jāzina, ko radīt.

Sākumā apkopošu rezultātus, ar ko es pacēlos uz neapdzīvoto salu.

Atmiņu nav. Nekāda negatīva nav.

Gaismas un mīlestības (manā priekšstatā), kuras es ienesu, radot iepriekš, stāvoklis. Gaisma līst zibšņos no manas sirds. Kāpēc zibšņos?

Izlīdzinot plūsmas, noskaidroju, ka mana zvaigznīte ātri rotē un dod gaismu no vienas puses. Kā pārnova. Tā ir mana enerģētiskā daļa, lādiņš. Un ko dara mana informāciskiā daļa?

Viņa ir buda, mierīga un bezkaislīga, lieta sevī. Apzinos, ka mani vēro Sanats Kumara. Tomēr zem viņa spārna cēlāmies augšup.

- Sanat Kumara, tas ir mans gars?

SK: Jā, tā ir tava garīgā matrica. Tā nav piepildīta ar jūtām un domām. Viss, kas attiecas uz tavu pašapliecināšanos, ir dots tev no tavas dvēseles – sajūtas, pašnoteikšanās, pašsajūta un vēlmes. Un plus radīšana.

Turpinu raudzīties apkārt. Šeit nav laika – Vienmēr Tagad. Tāpēc ka nav relativitātes.

Sanats Kumara ir kā saule, ap kuru es kā planētiņa riņķoju, lidoju, zibšņiem spīdu, taisot garu orbītu. Gandrīz nesataustāmu. Vairāk nevienu es pagaidām nejūtu.

Taču Dvēsele man saka priekšā: pilnīga aizmirstība.

Un es, šķiet, viņai piekritīšu. Jāpagaida, kamēr es nobriestu; vēlmju dzimšana. Šeit ir labi – bez jūtām, izņemot mīlestību un brīvības sajūtu. No tā dzimst svētlaime un pilnīgs miers. Dvēsele atpūšas no pārdzīvojumiem un domām.

Kas attiecas uz domu, tā tikai apzinās – ne zib, ne lien prātā, doma ir iedīgļos un pažobelē.

Klusa radīšana… Patīkama un mierīga…

Var saprast iemiesojumu akmenī. Atpūta no kaislībām uz miljoniem gadu.

Visdrīzāk tā arī ir sajūta – dievišķība, nesaduļķota apziņa un tajā pašā laikā eksistēšanas skaistums.

Negribas neko mainīt, pievienot vai vākt prom. Varbūt pagaidām ir tā jāeksistē. Apniks – kaut ko mainīšu.

- Tas ir personības centrs? Viņas pamats?

SK: Dvēseles daļiņa, atbrīvota no kaislībām.

Lūk, tā var vienmēr Būt. Nedarīt, neplānot, nesasniegt, nekļūdīties un nepārdzīvot par radījumu dzīvi.

Es nolaidu apzināšanos un pabiju bez domas.

Mana gaisma ir izmainījusies un kļuvusi balta un spēcīga uguns.

Tā var atnākt uz šejieni un neatgriezties…

SK: Šīs apziņas īpatnība ir tāda, ka tev vienalga vajag uzturēt saikni ar sakni. Tikai tad ir nozīme tavai daudzdimensionalitātei.

- Bet saikne ir ļoti tieva. Varbūt vajag to pieaudzēt?

SK: Nē, saikne ar planētu nav jāpieaudzē, tā ir jāpastiprina.

- Tas ir, nevis enerģētiski, bet informāciski?

SK: Jā, viss ir pareizi.

Hm, jauns uzdevums – atšķirt enerģētisko saikni un informācisko. Enerģētiskā saikne – mana sutratma. Tā ir lejā, pretējā pusē manam apzināšanās punktam. Un saista mani ar planētu. Informāciskā saikne ir manā iekšienē. Tā ir iekšējā redze.

SK: Labi. Tālāk.

Informāciskā saikne… to pat par saikni nevar nosaukt, jo nav nekādu staru, ne līniju, ne stīgu, šajā plānā tā ir kā vispārējā apziņas lauka daļa?

SK: Domā.

No “domāšanas” mana uguns ir izplūdusi un kļuvusi par nenoteiktu visbaltākās uguns mākonīti.

No SK nāk koncentriski starojumi, un es riņķoju pa noteiktu orbītu, pa vienu no koncentriskajiem apgabaliem. Jautāju par orbītām.

- Un tie ir dažādi apziņas informāciskie apgabali?

SK: Ne tā.

- Dažādas pakāpes tuvībai tev?

SK: Nē.

- Attīstītas ugunīgās apziņas dažādi apgabali?

SK: Tuvāk.

- Klātbūtnes individuāli apgabali?

SK: Drīzāk tā. Personība rada savu riņķošanu personiskā orbītā. Tas ir tavs tēls šeit.

- Rotējošs ritenis?

SK: Eksistēšanas apgabals.

- Kā elektronu mākonis?

SK: Tieši tā.

- Tu esi protons, bet es elektrons?

SK: Apmēram tā.

Apzinos, ka esmu līdzīga spirālveida gliemežnīcai, un no manas sprauslas nāk enerģija kā uguns. Es riņķoju un virzos pa šo orbītu šīs enerģijas kustības rezultātā. Enerģija pati dzimst iekšienē. Nav nekādas barošanas vai sakaru kanālu ar mani barojošo kvantu lauku. Es varu abstrahēties no kustības un iekšienē justies statiska. Mana “mūžīgā kustība” man it nemaz netraucē.

Spontāni nolaidos uz savu zemes plāna prātu, un uzreiz sāka nākt visādi tēli, riebīgi lienoši galvā. Pacēlos uz ugunīgo aspektu – klusums un miers. Apzinos, ka vārds “miers” te nav piemērots. Te ir pastāvīga kustība, bet bez tukšas domāšanas.

- Šeit nav cilvēku informāciskā lauka ar tā domām un domiņām?

SK: Kamēr tu pati to neradīsi, tā nav. Bet tu jau ar savām domām sāc to radīt.

- Ai, jābūt akurātākai, lai neienestu šeit infekcijas…

SK: Tā nu ir, esi uzmanīga.

Atkal pavadīju dažas minūtes bezdomībā un pamanīju, ka šis stāvoklis velk mani pie SK. Viņš gluži ir kā apskāvis mani. Un šeit vispār ir pilnīgs vakuums. Pilnīgs nekas, kā apgabals apkārt melnajam (patiesībā baltajam) caurumam. Šeit ir tik ātra rotācija, ka šķiet statika manai apziņai.

SK: Tagad tu saprati starpību starp savu orbītu un šo. Un tu vari jau eksistēt divās orbītās – savā un šajā, tuvākajā.

Manā orbītā ir dzīve, bet šeit manā izpratnē ir pilnīga apziņas un kustības apstāšanās, kaut gan viss vienkārši paātrinās līdz tam, ka mana doma līdz tam nepaspēj. Un es būvēju tiltu līdz šim manam Augstākajam Es, lai atrastos vienlaikus tur un tur. Pārlēkāju šurp un turp un domās savienoju ar portālu divas orbītas. Augstākā enerģija sāk tecēt uz mani no augšas, uz manu apakšējo aspektu.

SK: Apsveicu ar pirmo radīšanu, mana kaziņa!

Es pateicos tev, dārgais Skolotāj! Man ir kļuvis interesanti!!

21 03 17 02

 

Pievienots 17.03.2021.

http://www.sanatkumara.ru/stati-2021/pervoe-tvorenie-v-ognennom-plane

Tulkoja Jānis Oppe