Print

Встреча с Матерью Мира

Tikšanās ar Pasaules Māti

Ievads

20 08 26

25.08.20.

Šodien ir tikšanās ar Pasaules Māti. Kā vienmēr, lai noskaņotos, es uzdodu jautājumus un Pasaules Māte man atbild. Tā ir otrā tikšanās ar Pasaules Māti. Turpmākajā seminārā Pasaules Māte atbildēja uz mūsu daudzajiem jautājumiem, uz kuriem atbildes ievadā neietilpst.

***

Jautājums: Mēs uzskatām, ka ir Pasaules Tēvs un Pasaules Māte. Ar ko viņi atšķiras?

(Pasaules Māti jūtu kā matērijas koncentrāciju, kādu materiālu salu apziņas okeānā.)

Tu esi planētas vai mātes vispār simbols?

Pasaules Māte: Es esmu Zemes materiālisma simbols. Zeme – tā ir milzīga pasaule, sastāvoša no planētas Zeme variantiem. Es esmu gravitācijas, dvēseļu pievilkšanas mezgls, magnēts dvēselēm. Kamēr dvēseles ir materiālas, viņas atrodas planētas orbītā. Augšupceļoties un atbrīvojoties no materiālisma, viņas var lidot uz citām pasaulēm.

Ko tu domā ar atbrīvošanos no materiālisma? Vienkārši fiziskā apvalka noņemšanu vai kaut ko citu? Pāriešanu no fiziskā ķermeņa astrālajā?

Cilvēka iekšienē ir milzīgs iemiesojuma materiālisma enkurs. Atbrīvojoties no šī enkura, notiek dvēseles augšupcelšanās. Enkurs tiek noņemts, izšķīst, kad cilvēks savā iekšienē atrod brīvību no piesaistes materiālajam.

Kas ietilpst jēdzienā “piesaiste materiālajam”, izņemot piesaisti mājām, pilsētām, zemēm un cilvēkiem? Es esmu piesaistīta materiālajam?

Piesaiste materiālajam – tas ir iesakņojums planētā, cilvēku valodā tas izskatās kā piesaiste ģimenei, bērniem, zemes gabaliem, mājām vai kosmosa kuģu matērijai, ja cilvēks tur dzīvo, u.c.

Vairums cilvēku dzīvo daudzdzīvokļu mājās, un diez vai viņi ir tām piesaistīti?

Viņi iegulda vairāk enerģijas bērnos nekā sevī, tādā veidā apdalot sevi, attālinot no attīstības pilnības. Viņi dzīvo svešu dzīvi, pārvietojot sevi bērnos vai savā biznesā – koncentrējot enerģiju biznesa attīstībai, pārbīdot “es” uz materiālismu vai uz citu cilvēku ķermeņiem (“es dzīvoju dēļ…”).

Kā jādzīvo, lai novāktu piesaisti matērijai?

Jānodarbojas vairāk ar sevi nekā ārējo. Jāpārvieto uzmanības fokuss uz sevi. Kad jūs sniedzat uzmanību sev – ķermenim un dvēselei –, jūs pārbīdāt enerģijas fokusu, dodot sev piebarošanos no Augstākajiem Es, no Manis kā planētas gara, no Debesu Tēva un debesu eņģeļiem. Mēs vienmēr tad sākam palīdzēt jums, jo jūs kļūstat ne materiālu spēku, bet debesu spēku pievilkšanas fokuss. Jūs atkal ieplūstat debesu matērijas okeānā – tā arī ir mana “dzimtmuiža”, bet smalkākā plānā. Es esmu viss materiālais – gan smalkā matērija, gan blīvā, atšķirībā no Tēva, kurš ir apziņas gars un avots.

Tas ir, nodarboties vairāk ar sevi – nozīmē savienoties ar smalkajiem ķermeņiem un ar apziņas garu un avotu?

Protams, jūs taču neesat materiālais ķermenis un jūsu dzīve tikai mazā savā daļā ir koncentrēta uz planētas, tās blīvajā plānā. Jūs varat apzināties savu dzīvi smalkajā plānā, fokusējoties uz attīstību turp, uz saviem augstākajiem aspektiem. Jūs varat savienoties ar Tēvu, apzināties sevi kā monādi, garu. Jūs varat kļūt Viss Kas Ir, ieskaitot mani un Tēvu.

Ko dod šī apzināšanās? Mēs audzējam savu smalko daļu?

Jūs augat, audzējot arī mani, jo es kļūstu līdz ar katru no jums apzinošāka, uzsūcot jūsu pieredzi un iedegoties arvien spēcīgāk. Un pēc tam es atdalu sevi no jums, kad jūs augšupceļaties, vairs nebūdama jums enkurs. Atlaižu uz smalkākām pasaulēm, kur man vairs nav varas, kur es neesmu, neeksistēju.

Pastāsti par materiālisma enkuru, lūdzu. Kas tas ir?

Lai dvēsele varētu iemiesoties matērijā, viņai ir jāiesakņojas planētā vai kaut kādā citā, kas ir materiāls, piemēram, kuģī. Iesakņošanās matērijā – fizisko ķermeņu iegūšana.

Vai daudz dvēseļu dzimst un dzīvo kuģos?

Salīdzinoši daudz, gandrīz puse visu dvēseļu ir augšupcēlušas sevi līdz kosmiskajiem augstumiem. Bet visu laiku notiek piebarošana no avotiem, dzimst arvien jaunas dvēseles, un pakāpeniski visas planētas būs daudzveidīgas dzīves apdzīvotas.

Un ko var teikt par astrālajām planētām? Vai ir astrālā Zeme?

Visām planētām ir astrālās pasaules. Tur koncentrējas dvēseles, kas atpūšas pēc iemiesošanās fiziskajā plānā. Viņas pavada diezgan ilgu laiku astrālajā pasaulē, taču vienalga viņām agri vai vēlu ir atkal jāiegūst fiziskā dzīve.

Kāpēc? Kas liek viņām atkal nākt uz Zemi?

Tas ir iepriekš uzdots apriņķojums. Dvēsele nespēj pretoties šai uzdotajai kustībai – nolaišanai un pacelšanai uz astrālo pasauli.

Kā notiek iziešana no šī Sansaras Riteņa?

Kad tiek iegūts spēks, spējīgs izgrūst dvēseli no apriņķojuma. Tas ir gaismas spēks… Zini, kas neļauj ābolam nokrist zemē, pirms viņš nogatavosies? Viņš turas pie ābeles. Kad ābele viņu atlaiž, ābols krīt, izejot no ābeles-mātes apriņķojuma. Un tālāk viņa liktenis veidojas dažādi…

Un kā veidojas liktenis cilvēkiem? Kā ābolam? Viņu apēd, vai izvāra un pēc tam apēd?

Nē, dabā viņu neviens nevāra. Viņš var dot atvases jaunam kokam. Cilvēkam viss ir ne tā, protams. Cilvēks arī var atdalīt daļu savas dvēseles, lai turpinātu iemiesojumus uz planētas, un savu galveno daļu viņš velta attīstībai, atlaižot materiālos ieradumus iesakņoties matērijā. Viņam atklājas jauna gaismas pasaule, kur arī ir savas universitātes un savs materiālisms. Viņš dzīvo jaunā materiālismā, taču viņā ir ielikts Tēva Grauds, kas ved viņu uz pieaugšanu. Kā koks nelokāmi aug, tā arī cilvēks tiecas izaugt pēc visiem parametriem – gan enerģētiski, gan garīgi.

Vai cilvēks pēc augšupcelšanās var dzīvot individuālu dzīvi, vai viņam tomēr ir jādzīvo kādā debesu sociumā?

Var dzīvot arī viens, taču tie ir atsevišķi piemēri. Tas ir, kā pie jums vientuļnieki mežos.

Vientuļnieks, kā man šķiet, vismazāk ir piesaistīts materiālajam un visu laiku atdod savas dvēseles attīstībai.

Neaizmirsti, ka viņam ir sevi jābaro patstāvīgi, iegūstot barību no dabas, un tas aizņem viņa galveno laiku. Dzīvot pie dabas nav vienkārši. Vienalga viņam vajag siltumu un barību, ūdeni un apģērbu. Cilvēks – tā ir sociāla būtne. Apvienojoties viņš var savu laiku atbrīvot augstākiem mērķiem – mākslai, zinātnei un tehnoloģijai, kuras savukārt attīsta viņa apziņu un saprātu. (Rāda, kādā ātrumā attīstās sociums – aug kā raugs – un cik lēni, praktiski nemanāmi, attīstās vienpatnis – kā akmens.)

Noslēgumā – pastāsti par sevi, lūdzu.

Es apzinos sevi kā milzīgu materiālu apziņu. Esmu viens no liela matērijas koka “pumpuriem”, kuri izkliedēti pasaules-ēkā. Savā starpā visi “pumpuri” ir savienoti ar informācijas saiknēm, taču katrs dzīvo savu neatkārtojamo dzīvi. Mans liktenis – audzēt Debesu Tēva potenciālu – cilvēkus, kuriem ir tendence augt līdz Visa Kas ir līmenim.

Es dzīvoju patstāvīgu dzīvi, Tēva dzīvi un pasaules-ēkas dzīvi. Tās ir trīs manas lielās attīstības programmas.

No vienas puses, es sevis iekšienē izbaudu savu dzīvi, un tā ir Debesu Tēva dzīve, no otras puses, mans pienākums ir uzturēt materiālo dzīvi uz planētas, un tā ir pasaules-ēkas kā dzīvi veidojoša faktora vai principa dzīve. Mana patstāvīgā dzīve ir saistīta ar tām būtnēm, kuras palīdz man attīstīties, es sazinos ar viņām, sildot viņas ar maniem infrasarkanajiem stariem, sildot viņu dvēseles un uzturot viņu dzīvi manī.

Un cilvēki?

Cilvēki – tā ir virsprogramma, būtnes ārpus manas kompetences kā apziņas un saistītas ar mani ar savu materiālismu. Pret cilvēkiem es attiecos augstprātīgi, saprotot, no vienas puses, viņu materiālo niecību, bet no otras puses, ar cieņu, zinot viņu turpmāko attīstības ceļu.

Izskatās līdzīgi stādu audzēšanai – ja novītīs, nav bēda, bet izaudzēts – atnesīs man savus augļus.

Tu pareizi atzīmēji, paldies tev par tēlu.

Tas ir, kā es saprotu, tu esi saistīta ar Zemes elementāļiem? Ar elementālajām apziņām, kā savām būtnēm, kuras palīdz tev attīstīties?

Jā, jūs viņas saucat tā, taču manas būtnes nemaz nav tik primitīvas, reizēm viņu prāts ir attīstīts tāpat kā cilvēkiem.

Mums laiks beigt.

Pateicos tev, Pasaules Māte.

 

Pievienots 26.08.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/vstrecha-s-materiu-mira

Tulkoja Jānis Oppe