Социум Галактического Христа - Сознание Одного

Galaktiskā Kristus sociums – Viena Apziņa

20 08 15

Noskatīties raksta videoierakstu (norāde)

Pārskatot vakar jaunumus no Baltkrievijas, pasaules jaunumus par Covid-19 un par dziļās valsts pasaules mēroga sazvērestību, man radās “bērnišķīgi” jautājumi Jēzum.

Dārgais Jēzu, saki, ar ko tik pievilcīga ir vara? No mana redzes viedokļa tā ir ļoti smaga – gan atentāti, gan pasaules mēroga sazvērestības, gan uzbrukuma un valsts suverenitātes zaudēšanas draudi, gan visdažādākās krīzes, gan aizkulišu cīņa. Kāpēc cilvēki tik nelabprāt atdod to citās rokās un cīnās, un mānās, un rada dubultniekus? Man šī nasta šķiet ļoti smaga.

Paceļoties virs sociuma, jūti brīvību un atpūšanos no politiskajām ķildām, jaunumiem un terora un apmāna upuriem. Par ko cīnās vara? Tu arī esi cietis no varas…

Jēzus: Ar ko tev asociējas vara?

Man tā asociējas ar vardarbību un apmānu.

Jēzus: Cilvēks ir sociāla būtne, viens viņš maz ko var, ja nu tikai izdzīvot kaut kā. Vienatnē viņš viegli var tikt pakļauts cilvēku vai dzīvnieku uzbrukumam, viņam grūti sagādāt sev barību un pajumti… Smalkajā plānā viņam arī ir jādzīvo kāda sociāla veidojuma iekšienē, jo smalkajā plānā nav iespējams izdzīvot bez atbalsta un kopienas. Cilvēkam vajag sarunāties, apmainīties ar enerģijām, redzēt citu cilvēku acis, kontaktēties, mīlēt, būt mīlētam.

Visa cilvēces vēsture ir balstīta uz kariem, arī miera laikā sociuma iekšienē visu laiku norit karš – te reliģisks, te valstu galvu gāšana, te bads, te dumpji u.c. Un visu laiku un tautu visa sociālā pieredze ir balstīta uz mēģinājumu atrast pārvaldības jeb varas formu, kura būtu derīga visiem.

Vara vienmēr asociējas ar bagātību un vienu cilvēku pakļaušanu no otru cilvēku puses. Pārvaldītāju neprasme radīt kārtību valsts iekšienē spiež viņus risināt jautājumus, laupot citas teritorijas vai valstis.

Man miermīlīga eksistence šķiet tik pievilcīga, vai tiešām nav iespējams radīt mieru? Un kā tad uz citām planētām? Vai tiešām sociālais princips – tā ir vienu vardarbība pret otriem?

Mēs atkal nonākam pie apziņas un apzinātības pacelšanas jautājuma. Apzinošs cilvēks saprot ne tikai savas vajadzības, bet arī sabiedrības kosmiskos likumus: apmaiņu ar enerģijām, savstarpību visā, citu bagātināšanu ar savu pozitīvo pieredzi, apmācību labākajā, interesi par dzīvi un vispārēju attīstību.

Vai ir baudas veidi augstākajos plānos?

Protams, bauda, kā tu to sauc, ir mūsu dzīves pamata tonis, tikai jums tas nav pārāk bieži, bet mums tas ir kā fons, tāpēc ka tas, kas traucē baudai vai svētlaimei iekšienē, ir likvidēts. Jums no daudz kā nākas norobežoties, atlaist, censties aizmirst visu dzīves negatīvu, lai kaut nedaudz pabūtu svētlaimē. Un, kā mēs saprotam, tas tad arī ir garīgas būtnes mērķis – radīt baudu iekšienē.

Un, ceļot mūsu apziņu, mēs to saprotam un cenšamies sasniegt tādas attiecības, lai kopienas iekšienē valdītu svētlaime un miers. Ar šīm īpašībām jūs saistāt arī Dievu jeb Radītāju. Kā jūs to saprotat? Kad nav vardarbības un ir viss attīstībai un mierīgai eksistencei, iestājas svētlaime, kura mostas iekšienē, pateicoties dievišķā atbrīvošanai katrā no jums.

Meditācijas norobežo jūs no pasaules, izolē no savām domām un problēmām uz laiku, rada jūsu iekšienē mieru un svētlaimi.

Jā, cilvēks meditācijā savas apziņas iekšienē iegūst brīvību domāt, darboties, kustēties, neatkarību no citiem, kaut vai virtuāli. Man šķiet, ka tomēr cilvēks ir radīts neatkarīgs, tieši tāpēc viņš cieš no sabiedrības un pastāvīgajiem pienākumiem.

Sociums vienmēr rada eksistences vieglākas formas visiem. Ja gadītos kataklizma – plūdi, piemēram, tad atkal apziņa un dzīvesveids atgrieztos dzīvnieku līmenī, un izdzīvošana būtu eksistences pamats. Tieši šajā sākuma līmenī tad arī piedzima vara, kad pārvaldnieka eksistence uz pakļaušanas un apkalpošanas rēķina kļuva vieglāka. Un varas institūts tā vietā, lai kļūtu sociāli pieņemamāks ar laiku, ir apaudzis ar tādu sarežģītību un apgrūtinājumu, kuri nav iespējami bez nonullēšanas un krīzēm.

Kāpēc tā vietā, lai kļūtu par miermīlīgu un saprātīgu sabiedrību, valdībām visu laiku nākas radīt savstarpējus draudus un masu iznīcināšanas ieročus? Vai tiešām mūsu pasaule ir nonākusi pie strupceļa? Un nav cita ceļa kā pakļaušana un vardarbība? Mēs taču saprotam, ka visi šie draudi ir valdību sadomāti, lai saglabātu savu varu, bet visi cilvēki grib vienkārši mierīgi un miermīlīgi “ganīties savās pļavās”.

Cilvēce mācās dzīvot miermīlīgi. Viņa augstu vērtē mieru. Viņa bruņojas, lai aizsargātu pasauli no svešiem draudiem, kā tas vismaz tiek pozicionēts.

Stādies priekšā, ka draudi ir pagājuši. Ko darīt valdībām, kā sevi pielietot? Kā pielietot varu? Tā kļūs nevajadzīga. Ja katrs no miermīlīgajiem iedzīvotājiem sāks pašizpausties caur saviem talantiem, prātu un iespējām, mainīties ar sasniegumiem ar citiem uz savstarpēja pamata, kam būs nepieciešams karaspēks, apbruņojums, miera sarunas u.c.?

Taču tāda sabiedrība ir iespējama tikai pie katra tās locekļa augstas apziņas. Ja kaut viens cilvēks joprojām būs parazīts, viņa parazītisma programma ienāks mentālajā sociumā un aplipinās vēl kādu. Vienlīdzība – tādas kopienas pamats.

No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām?

Tieši tā, un vajadzības arī var būt regulējamas. Piemēram, radot svaigēšanas paradigmu, ko vajag svaigēdājam? Pavisam maz – graudiņus-riekstiņus un dārzeņus ar augļiem. Ja tas nāks modē, aizies gaļas un piena rūpniecība, graudkopība (maize un putras, lopbarības ražošana). Lauku vietā radīsies dārzi un sakņu dārzi.

Vai cilvēce var izdzīvot ar replikatoru[1] palīdzību? Kāda tur ir sākotnējā izejviela?

Dzīvu barību nekas nespēj aizstāt pilnvērtīgi. Bez noderīgajām vielām tai jābūt piesātinātai ar dzīvības enzīmiem. Var izdzīvot, taču turklāt vienalga vajag lietot dzīvības enerģijas citā veidā.

Kāds ir jūsu sociums? Vai tas ir sasniedzis cilvēces sapņus, ideālu?

Jā, var teikt, ka mūsu sociālā iekārta ir iemiesojusi visus humānas kopienas uzdevumus un sapņus. Katrs no mums dzīvo savā paša vidē, kuru viņš rada.

Kā mūsu dievi?

Jūsu dievi tomēr ir atkarīgi no viņu pielūgšanas un dievināšanas. Un bez tā viņiem nebūtu tik komfortabli dzīvot. Mūsu iekšējās pasaules ir piepildītas ar visu mūsu atmiņu, mūsu daudzdimensionālo pieredzei, mēs visu laiku mācāmies un sazināmies savās pasaulēs cits ar citu, saglabājot neatkarību un iekšēju vientulības un saziņas vajadzību. Mēs neesam atkarīgi no citu eksistences, un tajā pašā laikā augstu vērtējam un attīstām saziņas un attīstības veidus.

Attīstība sabiedrībā norit daudz ātrāk nekā vientulībā. Mums patīk radīt sabiedriskas kustības, akcijas, svinības, kad mēs esam ciešāk un nepastarpinātāk saistīti un saņemam maksimālu labsajūtu, sazinoties cits ar citu.

Tā ir tāda Vienotība, kad mums nevajag saziņu, lai saprastu cits citu, apspriestu uzdevumus vai pievērstu savu uzmanību. Mēs to darām no savas kolektīvās apziņas, vienlaikus paliekot zemākā apziņas līmenī ar saviem individuālajiem Es.

Tiešā veidā katrs no mums ir dažāds, bet sabiedriskajā līmenī viņš ir Viss Kas Ir mūsu sociumā. Tāpēc mums nenākas ne kaut ko apspriest, ne cīnīties citam ar citu ar saviem viedokļiem, ne pretoties. Mēs augstu vērtējam mūsu kolektīvo Viena apziņu, kad es tad arī esmu šī kopiena un gribu vienu – tās mierīgu eksistenci un labklājību. Tāpēc es nedarīšu kaut ko, kas sagraus manu mieru un mīlestību.

Man tas viss ir saprotams, un katrs no mums gribētu tā dzīvot. Kāpēc mēs nevaram to sasniegt uz planētas? Tas nav iespējams?

Vajadzīgs viendabīgs apziņas slānis, kurš domā vienādi, ir audzināts vienās un tajās pašās tradīcijās un nosacītībās, vienādu dvēseļu radīts un slīpēts. Uz jūsu planētas ir pārāk liela starpība starp apziņas līmeņiem, sava izdevīguma izpratnē, personīgajā planetārajā un zvaigžņu vēsturē, atbildības līmenī. Kad cilvēks pacelsies līdz mūsu apziņas līmenim, viņš būs apmācīts, audzināts un attīstīts tādā mērā, lai nedisonētu ar citām dvēselēm. Viņš izies cauri sietam, kurš atsijā dvēseles, negatavas kļūt par Vienu. Tā būs dabiska filtrācija, viņa negatavība kļūs vienkārši par nespēju dzīvot tādu vidū kā mēs.

Lai paceltos uz šejieni, dvēselei ir jāiziet grandiozs attīstības ceļš, paceļoties un nolaižoties atkal dažādos sociumos, lai atsijātu savas ilūzijas un sāktu saprast savus uzdevumus un izdevīgumu. Tas nav tuvs ceļš, taču tieši augšupcelšanās ceļš ir īsākais ceļš uz attīstītiem sociumiem.

Vai mentālajā slānī ir tādas vai līdzīgas sociālās pasaules?

Protams, ir. Tieši tajās jūs iziesiet stažēšanos, saskaroties ar dažādām pasaules uzbūvēm un valstīm, uzsūcot viņu pieredzi, apzinoties savas iespējas un izdevīgumu miermīlīgā attīstības ceļā visu labā.

Aiz katras dvēseles stiepjas grandiozs attīstības ceļš no mazas un maigas dvēseles līdz grandiozai un sociāli domājošai. Sociālā domāšana – kopienas pamats jebkurā līmenī. Pie mums tā pāraug Viena Apziņā. Taču, lai kļūtu par Vienu, vajag to vēlēties, izejot dažādu sociālo formu universitātes, iepazīstoties ar gaismas un tumsas pasaulēm, izzinot starpību dziļi sirdī, saprotot Dievišķās Mīlestības lomu,

Viena Apziņa – tā nav pašatdeve, nav sevis upurēšana par izpatiku sabiedrībai, kā jūsu apziņas līmenī jums var šķist. Tā ir sevis augstākā pašpilnveidošanās, kad starp tevi un sociumu nav robežas.

Kādi vēl sociumi eksistē augstākajos plānos?

Tikai tādi, Viena Apziņā. Mūsu Galaktikā tādu sociumu nav daudz, un tie ir radīti uz dažādiem pamatiem. Eksistē dažādas apziņas bāzes funkcijas. Mūsu sociums ir piemērots tādām dvēselēm kā mēs un jūs. Mēs – vēlīnākas briešanas dvēseles.

Kādas ir savstarpējās attiecības starp jūsu “valstīm”?

Mēs atrodam savstarpējas izpratnes ceļus, taču maz saskaramies interešu ziņā, jo, piemēram, radioaktīva vai magnētiska dvēsele ir maz mums piemērota. Katra pasaule rada savu visumu saskaņā ar savu dabu un vajadzībām. Pasaules saskaras, taču nav atkarīgas cita no citas.

Ko mēs šodien apspriedīsim nodarbībā?

Mēs atbildēsim uz jūsu jautājumiem, bet pēc tam pacentīsimies ienākt mūsu sociumā, lai pamēģinātu to apzināties.

Pateicos!

 

Pievienots 15.08.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/sotsium-galakticheskogo-christa-soznanie-odnogo

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Replikatori – ierīces, kas ļauj atkritumus sadalīt atomos un molekulās, savācot tos no jauna kā barību un dažādus objektus. Replikatori iedalās pārtikas un rūpniecības replikatoros.