Санат Кумара о любви

Sanats Kumara par mīlestību

Ievads pirms tikšanās ar Sanatu Kumaru

20 07 03 01  20 07 03 02

02.07.20.

Sanats Kumara: Šodien mēs parunāsim par mīlestību, jo tā ne pārāk līdz šim ir saprotama cilvēkiem.

Jūs mīlestību saprotat kā pieķeršanās jūtas, vēlmi būt blakus, kopoties, audzināt bērnus un kopā atpūsties. Kā piedošanas un pieņemšanas momentu visā pilnībā.

Bet mēs mīlestību saprotam kā visuma radīšanas enerģiju. Jā, tā saprot sevi un piedod sev un visam sevis iekšienē, visai pasaulei un par visām kļūdām, visiem sīkumiem un trūkumiem. Taču visuma mīlestība vienmēr ir mērķēta uz dvēseles gaismu, tāpēc ka dvēsele barojas no mīlestības, sastāv no mīlestības – kā radītājs – un pieņem visu, ko rada.

Dvēsele mīl visu savā iekšienē, tāpēc ka viss sevis iekšienē ir jūsu radīšana. Tas, kas tiek noliegts kā netīkams, ir nolemts labošanai, dziedināšanai un pieņemšanai. Visas šīs visuma jūtas jums nav pazīstamas, tāpēc ka jūs noliedzat savu tumšo pusi un visu laiku to lamājat, cīnāties ar to un nolādat.

Dzīve sastāv ne tikai no konfektēm. Jūsu iekšienē trako nepazīstamā, nezināmā un neizpētītā okeāns. Šis atvars kā melnais caurums vienmēr darbojas un aprij daudzas enerģijas, kuras jūs caur sevi izstrādājat. Tajā tiek aprīta tā mīlestība, kura jums nav mūžīga: mīlestība pret pretējo dzimumu, mīlestība pret sevi u.c. Tā absorbējas (“aiziet mūžībā”), lai atjaunotu jūtas, lai turpinātu un izstrādātu jaunas īpašības, lai tā nesastāvētos, lai vienmēr būtu svaiga un jauna.

Jūs esat radītājs, un tās mīlestības enerģijas, kuras jūs pazīstat, iet jaunu pasauļu būvēšanai. Tās transformējas un tiek izmantotas kā celtniecības materiāls.

Cilvēciskā nav visuma mīlestība, tā ir ļoti konkrēta un ērta ar to, ka tā ir cilvēcīga, tas ir, apziņu visaptveroša, iekrāsojoša to rozā krāsās, vidi vai mīlestības objektu idealizējoša un piekrāsojoša.

Cilvēciskās mīlestības spēks ir atkarīgs no visuma mīlestības, kura ienāk cilvēkā, taču mīlestību rada tomēr cilvēks. Viņa sirdī un aurā turas šīs visuma enerģijas, taču, kā bieži mēdz būt, neilgi, tāpēc ka dzīve nav ideāla, bet dvēsele grib pilnīgu saplūšanu, pilnīgu uzticēšanos, godīgumu un savstarpēju mīlestību. Kad viņa nesastop atbildes jūtas, kad sastop neuzticību un viltu, notiek vilšanās. Mīlestības valdzinājums, kas ietinis personību, šīs pašas personības radīts, aiziet, un tās vietā rodas rūgtums un īgnums, arī šīs pašas personības radīts. Jūs savā iekšienē radāt jūtu gammu, kura iekrāso jūs, jūsu auru un jūsu sirdi visās varavīksnes krāsās, plus pelēkās un melnās.

Taču mēs sakām, ka sirdij nepavēlēsi, un mīlestība patiešām pāriet, nomainoties uz pretējām jūtām, gan noskaņojums, gan auras krāsa izmainās, gan domas nāk pavisam citādas.

Mīlestība – mums tas ir viens gabals, mums neiznāk mīlēt visus un uzreiz, tas ir sarežģīti un nesaprotami, jo mīlestība ir intīmas jūtas, kuras dzimst krūtīs nesaprotami, kā. Un nez kāpēc nedzimst mīlestība pret visiem pēc kārtas, lai kā gribētos izjust šīs jūtas. Droši vien visuma mīlestība dzimst augstākos plānos, piemēram, Kristus-apziņas plānā.

Kad mēs paceļamies uz šo apziņu, patiešām tā arī notiek, tāpēc ka cilvēku okeāns nesatur atsevišķas personības un cilvēce parādās kā vienots jūtu un domu lauks. Taču man gribas izjust šīs neviltotās un reālās mīlestības jūtas pret cilvēci fiziskajā plānā.

Tu mēģini šīs jūtas sajaukt ar personisko mīlestību. Ir personiskā mīlestība un mīlestība kopībā, sociālā, nejauc kopā šis jūtas. Kad mēs runājam par beznosacījuma mīlestību, par mīlestību pret būtnēm un personībām, mēs apkopojam šīs jūtas, kā ja tu mīlētu ne tikai savu bērnu dārziņā, bet arī visus bērnus šajā dārziņā.

Cilvēki ir tie paši bērni. Kāds ir nepaklausīgs, patvarīgs un bīstams, kāds ir paijiņa, kāds slimīgs un nervozs… Taču viņi visi ir noslēpumaini un neapjēdzami savā iekšienē, dvēselē, un cilvēciskais viņos ir ievainojams un netīrīgs…

Bet kāpēc netīrīgs?

Tāpēc ka jauc kopā savus cilvēciskos instinktus ar dzīvnieciskajiem un zvēriskām jūtām, dažreiz.

Ja mūsos ir klātesoša zemes plāna dvēsele un citplanētu, tad kā viņas mijiedarbojas? Tieši zemes plāna dvēsele ietver zvēriskos instinktus?

Ir ķermeniskais apvalks, sastāvošs no zvaigznēm, un ir garīgais, sastāvošs no apziņas. Zvaigznes – tā ir gara fiziskā daļa, garīgā daļa – tā ir Radītāja apziņa, sadalīta daļās, par kuras alternatīvu kalpo matērija. Cilvēks sevi identificē ar matēriju un nekādi negrib vai nevar identificēt sevi ar garīgo daļu. Lūk, kāpēc viņam ir grūti mīlēt, mīlestība viņam bieži ir sodība, nevis svētlaime. Tāpēc ka zvēriskā mīlestība noteikti pieprasa ķermenisku saplūšanu un savstarpēju iekļūšanu, bet garīgā apkampj un caurauž ar apziņu, nedalot daļās, kuras mīl un kuras nemīl.

Verdzība, vardarbība, terors – kā var to saprast un piedot, mīlēt?

Tās atkal ir naida un nepieņemšanas zvēriskās jūtas. Tavā iekšienē ir šīs jūtas, vienkārši tās nevajag kaut kā attīstīt un pastiprināt. Tā ir kā diena un nakts. Jūs mīlat sauli un siltumu, bet ir aukstums un tumsa. Tas vienkārši ir jāsaprot – kā viena divas daļas. Ja jūs esat viengabalaini, tad augstu vērtējat visas savas jūtas, nevis tikai siltumu un gaismu. Jūs apgaismojat savas jūtas un tīrāt tās, kā ar laternām apgaismojat naksnīgās ielas. Jūs mācāties labot trūkumus – savus un svešus.

Jūs mācāties.

Ko jūs gribat saglabāt sevī un savā dvēselē – naidu pret trūkumiem, pret tumsu un aukstumu, vai kā tā pieņemšanu par eksistējošu un mīlestības un sasildīšanas prasošu?

Tumsa un visuma aukstums tiek labots ar attīrīšanu, apgaismošanu un izstrādāšanu sevis iekšienē. Tās ir bailes no vientulības, dvēseles visuma mēroga bailes…

Kad dvēsele dodas vientuļā kuģojumā, dzimst bailes no neesības, bailes pazust un neatrast sevi. Šīs visuma mēroga bailes dvēseles iekšienē paliek uz visiem laikiem, tāpēc ka tās piepilda tukšo telpu, tā ir nepieredzējušās dvēseles pirmā pieredze; viņa ir iepazinusi tikai bezgalīgu mīlestību un pirmoreiz nonākusi visuma plašumos.

Vai tiešām viņai nav palīgu?

Ir palīgi, protams, bet tikpat mazpieredzējuši un patvarīgi. Kā cilvēki.

Uz Zemes dzimst bērns. Viņš iziet no dvēseles gādības sarežģītā un aukstā pasaulē, kur nav tādas mīlestības vai tās ir nepietiekami, kur pēkšņi nevis tu – pasaule, bet pasaule – ap tevi… viss ir ne tā, kā bija agrāk. Dvēsele šaudās, uztraucas un lūdz atkal ievietot sevi tur, no kurienes ienāca šajā ķermenī. Taču neviens nedzird un nedara. Nākas samierināties ar to, ka ir aukstums un tumsa, ka ir bads, slāpes un ķermeņa vajadzības. Bet apkārt ir papilnam palīgu…

Dvēsele kāri uzsūc visu, kas ir ap viņu. Ievelk šīs pasaules enerģijas bez filtriem – visu, ko jūs pēc tam nosauksiet par sliktu un labu. Un tas formē viņas raksturu, viņas iespējas, viņas nākotni. Jūs to saucat par ģimenes egregoru. Ģimenes egregors savienojas ar personiskajām programmām, ar personīgo egregoru. Tie iebūvējas viens otrā un veido zemes plāna personību uz šo inkarnāciju. Viņā savienojas dvēseles un ķermeņa personiskās iezīmes.

Ja ķermenis tiek būvēts uz vienu inkarnāciju, kāda personība var būt ķermenim? Jo nav taču personības iestrāžu, ja ķermenis ir pirmoreiz uz planētas?

Tas ir egregors, tas ir, dvēseles ierobežojumi un atvērtās programmas atsevišķas pieredzes iziešanai. Šaura informācija, kura ietver dvēseles personības iezīmes un zemes plāna “ražošanas nepieciešamību”.

Vai var teikt, ka personība zemes plānā katru reizi ir citāda vai arī tomēr kaut kādas kopīgas iezīmes ir izpaustas ķermeniskajā apvalkā?

Tā grandiozā būtne, kura ir jūsu dvēsele, var sevi izpaust ķermenī tūkstošiem veidos. Neaizmirsti, ka dvēsele ir iemiesojusies citplanētu ķermeņos daudzās citās vietās. Un tur pauda sevi pavisam citādi. Tā ka, protams, viņa var dažādās inkarnācijās būt te zvaigžņu zēns, te zivs, te kamielis tuksnesī. Tā visa ir dvēsele, kura pēta visas fiziskā plāna izpausmes.

Un, lūk, šajā vietā mēs “saglabāsimies” un turpinām seansā.

20 07 03 03

Seansā mēs tomēr ievietojām visuma mīlestību fiziskajā ķermenī…

 

Pievienots 03.07.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/sanat-kumara-o-liubvi

Tulkoja Jānis Oppe