Программа 20 и назад

Programma “20 un atpakaļ”

Dažādu interviju fragmenti

20 06 11 01

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=290

Programmas “20 un atpakaļ” apstiprinājums

Intervija ar Koriju Gudu (Corey Goode) un Viljamu Tompkinsu (William Tompkins)

 

V.T.: Tūkstošiem un tūkstošiem, nevis vienkārši daži tūkstoši, cilvēku gāja dienēt Flotē šeit, Savienotajās Valstīs. Viņi tika vervēti uz Kosmosa Floti un parakstīja priekšlikumu “20 un atpakaļ”. Tādiem cilvēkiem, vīriešiem un sievietēm, tika likts priekšā iziet daudz eksāmenu, viņiem tika dota informācija, kas no viņiem tiek prasīts. Daudzi aizlidoja uz Mēnesi, mūsu Mēnesi, uz konstrukcijām, kas uzbūvētas uz mūsu pavadoņa. Tur viņi tika pārbaudīti, iekārtoti, tika noteikta pati labākā vieta, kur viņiem būtu jādodas, konstatētas spējas un kādā sfērā viņiem vislabāk attīstīties, nu, kā stājoties universitātē.

Pēc tam uz nenoteiktu laiku viņus sūtīja uz Marsu. Bet daži aizkļuva pat līdz Jupitera pavadoņiem, kur mums ir liela konstrukcija.

Pēc tam viņus piereģistrēja konkrētai bāzei. Tur viņi kalpoja pavisam neilgi un pēc tam devās uz kosmiskajiem kreiseriem, kosmiskajiem iznīcinātājiem un pat uz dažādu veidu kosmiskajiem kuģiem-nesējiem, to garums sasniedz 1, 2 vai 4 kilometrus.

Ir 8 lielas kaujas grupas, kurās pietiek vietu iesācējiem. Vairums iesācēju nonāk uz kosmiskajiem kuģiem-nesējiem vai uz atbalsta kuģiem. Dažus nosūta uz kravas kuģiem. Protams, tas nav tik amizanti, bet arī tur vajag cilvēkus.

Pēc 20 dienesta gadiem cilvēkiem tiek likts priekšā savervēties vēl uz 20 gadiem. Viņi varēja dienēt vēl 20 gadus vai atgriezties uz Zemes, kur dzimuši un iestājušies Flotē. Un, ja viņi pieņēma lēmumu atgriezties, viņi izgāja vecuma regresiju. Bet viņi taču tagad ir par 20 gadiem vecāki nekā, kad iestājās Kosmosa flotē, vai ne tā? Tāpēc pēc dažām vecuma regresijas nedēļām vai mēnešiem viņi tika atgriezti 21 gada vecumā, kad tika vervēti uz Floti. Tas ir, viņi dienēja 20 gadus un pēc tam pieņēma lēmumu atgriezties Savienotajās Valstīs.

Taču atcerieties, ka 20 gadu laikā viņiem nebija nekādu kontaktu ar ģimenēm vai vēl ar kādu uz Zemes. Tas ir obligāts nosacījums. Taču viņi atceras ģimeni, draugus un meitenes. Tātad viņi atgriežas, taču par 20 gadiem vecāki nekā, kad atstāja planētu. Bet arī meitenes taču kļūst daudz vecākas. Un Flote ļauj viņiem, programmas “Saules Glabātājs” ietvaros, atgriezties tajā vecumā, kad viņi iestājās Flotē.

Tātad viņiem ir 20 gadu, viņi tiek savervēti uz Floti, dienē 20 gadus, atgriežas, un tagad viņi ir 20 gadus vecāki. Tas ir, nonāk situācijā, kad vienkārši ir spiesti iziet vecuma regresiju, lai nokļūtu tajā vietā un tajā laikā, no kurienes aizgāja. Vairāku nedēļu laikā no viņu prātiem nesāpīgi tiek izvākti 90,99% atmiņas, kura saistīta ar pēdējiem 20 kosmosa dienesta gadiem. Izdienējušie nonāk mājās, bet viņu draudzenes ir tajā pašā vecumā, kad viņas tika atstātas.

Stop! Vai tad meitenei nav jābūt 20 gadus vecākai, kā mēs teicām? Nē, viņa joprojām ir tikpat jauna. Un, ja rekrūtis bija precējies un viņam bija bērni, viņš atgriežas un sieva ir tajā pašā vecumā. Viņi nedzīvoja 20 gadus bez viņa.

Apbrīnojama sistēma, vai ne tā? Jā, tā darbojas, un darbojas kopš 80. gadiem.

Tūkstoši, vairāki tūkstoši jaunu cilvēku, kuri nonāk programmā “20 un atpakaļ”. Tas ir diezgan liels skaits. Atkarībā no tā, kādi būs jūs pienākumi, jūs ievietos dažādās konstrukcijās un trenēs tajās. Teiksim, vajadzīgi speciālisti dziļā kosmosa telemetrijas sfērā. Tad, ja jūs vēlaties nodarboties tieši ar to, ar jums rīkosies tāpat, kā rīkotos, ja jūs dienētu uz Zemes, – sūtīs uz dažādām bāzēm, kur jūs saņemsiet vislabāko sagatavotību, pirms nonāksiet uz jums paredzētā kuģa.

Dienests virszemes jūras flotē nedaudz atšķiras no dienesta Kosmosa Flotē. Jauniesauktie kareivji iziet nedaudz citādu procesu, nekā piesaistīti civilie kalpotāji, teiksim, cilvēki no MILAB, zinātnieki un viss kas tāds.

Kad es runāju ar Henriju Dīkonu (Henry Deacon)­ – viņš bija pirmais insaiders, pie kura man bija piekļuve, – viņš pavēstīja, ka strādājis konstrukcijā uz Marsa. Laikā, kad viņš atradies uz planētas, konstrukcijas personāls bijis 200 000 cilvēku un iedzīvotāju skaits ātri audzis. Savā laikā mani ļoti satrauca tas, ka uz Zemes piedzima tikai 10 000 cilvēku. Smadzeņu Aizplūšanas ēras periodā daudzi tika izvesti, bet pēc tam… Ziniet, tur nomainījās vismaz divas, trīs šajās bāzēs pierakstīto un dzīvojošo cilvēku paaudzes.

Mana dienesta periodā bija 8 dažādas kaujas grupas, “Saules Glabātāja” grupas laikos… Vairums kuģu vēl arvien ir ierindā, taču izmētāti pa dažādām apakšvienībām: nesēji, iznīcinātāji, kravas kuģi un atbalsta kuģi.

Dažādas kaujas grupas sastāvēja no vienādi daudzveidīgiem kuģiem. Ziniet, Jūras Kara Flotē (JKF) taču arī ir vairāki dažādi iznīcinātāju un nesēju veidi, par tiem zina vairums cilvēku. Tie dalās vairākās kaujas grupās vai flotēs, kas pilda dažādas misijas. Tas pats notiek arī Kosmosa Flotē. Tiek veiktas dažādas misijas, un ne vienmēr viena grupa ir lietas kursā, ka dara otra, kamēr tās neizsauc atbalstam.

Lielāko daļu laika tās atradīsies Mēness otrā pusē vai tālāk Saules sistēmā, tuvāk citām bāzēm, bet arī aiz planētas, tās ārā nebāžas. Tās ir spiestas tā rīkoties, jo ir astronomi, kas nodarbojas ar pavadoņu meklēšanu. Jāsaka gan, ka programmas ir pārliecinātas, ka vienmēr zina, kur atrodas to īpašums, un ir lieliski informētas, kur astronomi domā to meklēt.

Konflikti ir bijuši. Ir bijuši kuģi, bojāti tik stipri, ka vienkārši tika norakstīti un utilizēti. Citi kuģi devās uz remontu uz ilgiem laika periodiem.

Sākumā notika vairāki incidenti vietās Jupitera vai Saturna tuvumā, no kurienes nācās aizvākties, pametot likteņa varā visu savu aizmuguri.

Kuģiem tika uzbrukts ar izsmalcinātiem citplanētiešu ieročiem. Ap dažām planētām un planetoīdiem ir vietas, kurām pieeja ir aizliegta, un, ja nejauši vai ar nodomu neaizskaramība tiek pārkāpta, kuģi sākumā tiek brīdināti, bet pēc tam tiem uzbrūk.

Bija incidenti, kad kuģi ceļoja uz dažādām ārpuszemes vietām un pa tiem tika šauts ar ļoti moderniem ieročiem, torsionu ieročiem, tā, ka kuģa iekšējā daļa savērpās un saspiedās.

Reāli programma “20 un atpakaļ” parādījās tikai pēc grupas “Saules Glabātājs” rašanās, apmēram 1980. gadā.

Deivids Vilkoks (David Wilcock): Ja jūs ejat un dienējat programmā “20 un atpakaļ”, ja jūs pārejat uz turieni no JKF (un Tompkins teica, ka tā rīkojas tūkstošiem kareivju) un, beidzot darbu Kosmosa Flotē, jūsu apziņa tiek nodzēsta par 99,99%, vai tas nozīmē, ka pēc atgriešanās jūs varat turpināt parasto militāro dienestu?

K.G.: Daudzas reizes, kad cilvēki tā rīkojas… Pieņemsim, kāds savervējas uz 4 vai 8 gadiem un pēc tam tiek iesaistīts projektā, kurš aizved no planētas. Tad pēc 20 gadiem, pēc regresijas, viņš var atgriezties un nodienēt līdz galam sākotnējos 4 vai 8 gadus.

Es pazīstu cilvēkus, kuri ir nodienējuši vairākas reizes “20 un atpakaļ”. Un izskatās tāpat kā es, tādā pašā vecumā.

Ja jūs esat strādājuši kādas kosmiskās programmas labā un kļuvuši liecinieki kaut kam, ko nav ļauts iznest ārpus grupas “Saules Glabātājs”, vai dienējuši uz šīs grupas kuģa, jums nodzēsīs noteiktu informācijas daudzumu. Taču visu atmiņu nenodzēsīs līdz jūsu dienesta beigām.

Cilvēkiem nebija atļauti nekādi kontakti ar ģimenēm vai Zemi 20 gadu dienesta periodā. Un ne tikai tas, viņiem nav ļauta pieeja radio, televīzijai vai Internetam, kas nāk no planētas.

D.V.: Cik pašlaik uz Zemes ir cilvēku ar nodzēstu atmiņu, un, neatceroties neko no tā, ar ko viņi nodarbojās?

K.G.: Desmitiem tūkstošu. Cilvēki, iesaistīti vienā vai otrā līmenī, ir izrādījušies ievilkti… Ne visi dienē 20 gadus. Ir inženieri vai olgalvji zinātnieki, kurus iesaista uz īsiem termiņiem. Esmu dzirdējis par 8-10 gadiem. Pēc tam viņi vai nu parakstās uz jauniem termiņiem, vai arī atgriežas.

D.V.: Es zinu, ka Jūs kādu laiku strādājāt Pārtveršanas un Pratināšanas Programmā. Mani interesē, vai bija gadījumi, kad kāds no kosmiskās programmas pēkšņi sāka atcerēties. Ar viņiem saistījās, pratināja un dzēsa atmiņu?

K.G.: Jā. Tādi cilvēki vienmēr tiek novēroti. Ziniet, tādām organizācijām kā Nacionālā drošības pārvalde (NDP) ir visa informācija par jums. Viņiem ir uzvedības zinātnieki, kuri meklēs jebkuras pazīmes, ka programmējums brūk. Un pie mazākajām aizdomām par to jūs izolēs, nopratinās, lai paskatītos, ko jūs zināt, un pēc tam atkal nodzēsīs atmiņu.

 

***

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=209

MILAB: Vervēšanas process

Džordža Nūrija (George Noory) intervija ar Koriju Gudu

 

Korijs Guds stāsta:

“16 gadu vecumā, tieši pirms 17 gadu sasniegšanas, pēc tam, kad es pabeidzu treniņus programmas MILAB ietvaros, mani paņēma programmā, kura saucas “20 un atpakaļ”. Protams, nosaukums skan diezgan dīvaini, bet ne Jums, pēc visa, ko jūs dzirdējāt. Mani pieņēma un pateica, ka uz 20 gadiem es tieku iesaistīts Slepenajā Kosmiskajā Programmā (SKP). Paejot 20 gadiem, es iziešu vecuma regresiju un tikšu ievietots tajā pašā vietā un laikā, no kurienes mani paņēma, no manas istabas. Sadeva kaudzi solījumu, kurus nekad netaisījās pildīt. Viņi solīja apmaksāt mācības koledžā, augsti apmaksātu darbu, kuru es vēlāk arī dabūju, taču tikai pateicoties savām paša pūlēm…

Pēc 20 dienesta gadiem, pirms cilvēkus nosūta atpakaļ laikā vai atgriešanās procesā, viņiem tika dzēsta atmiņu. Lūk, kāpēc daudzi no tādiem cilvēkiem cieš no posttraumatiskā stresa sindroma. Un nezina, kāpēc. Viņiem mēdz būt atmiņas uzliesmojumi par atrašanos kosmosā, uz citām planētām vai konstrukcijām, un viņi nezina, kāpēc.”

“Posttraumatiskā stresa sindroms (PSTS) ir smags psihisks stāvoklis, kas rodas viena vai atkārtojošos notikumu rezultātā, kuri superspēcīgi negatīvi iedarbojas uz indivīda psihi. Notikumu traumatisms ir cieši saistīts ar savas bezpalīdzības stāvokli dēļ nespējas efektīvi darboties bīstamā situācijā.” (Vikipēdija)

Korijs Guds: “Kādu laiku es visu uztvēru ļoti emocionāli. Es cietu no posttraumatiskā stresa sindroma. Skaidri bija redzamas visas pazīmes un visi simptomi. Taču es saņēmu palīdzību. Kad es piedalījos programmās, man nebija nekādu ilūziju. Tā ir Kabala un tumšas programmas. Jūs piespiež rīkoties ļoti slikti.

Dzīvot ar to ir ļoti grūti. Es cietu no posttraumatiskā stresa sindroma paveida. Man palīdzēja tikt galā ar sekām. Bija laiks, kad es pilnīgi fokusējos uz visām tām negatīvajām lietām, kuru daļa es biju, redzēju un zināju. Parastam cilvēkam par to nav nekāda priekšstata. Vieni vienīgi netīrumi un sarūgtinājums.

Mēs vienmēr nodarbojāmies ar ikdienišķo darbu, kurš mijās ar bagātīgiem treniņiem. Es nodarbojos arī ar komunikācijām un dažām citām lietām. Sākumā mani nosūtīja uz starpzvaigžņu pētniecības kuģi. Tas bija mūsu kuģis. Tas piederēja grupai “Saules Glabātājs”.

Kuģi būvēja tie paši cilvēki, kuri būvēja zemūdenes. Viņus piemēroja augstām tehnoloģijām.

Tie bija diezgan lieli kuģi. Tur bija vairāki pētniecības kuģi. Tos komandēja un kontrolēja tie, kurus mēs saucām par “olgalvjiem”, zinātnieki. Kuģis, kuram biju piereģistrēts es, visu laiku palika kosmiskās programmas ietvaros. Mēs nodarbojāmies ar ekstremofīlu pētniecību.

Uz Zemes pašās dziļākajās okeāna daļās un superkarstos vulkānu krāteros, tur, kur dzīvība, šķiet, nevarētu eksistēt… tika konstatēta dzīvība. Zinātnieki tādas sugas nosauca par ekstremofīliem. Ekstremofīli ir arī mūsu Saules sistēmā. Viņi dzīvo atklātā kosmosā. Viņi mīt tādu planētu elektriskajos laukos kā Jupiters. Citi – zem pavadoņu ledus okeāniem.

Tā ir ļoti primitīva dzīvība… Daži no viņiem ir ļoti lieli. Mūsdienu zinātne pat neklasificē viņus kā dzīvus organismus, jo viņi ir plazmas dzīvības formas. Daži izskatās kā milzīgas amēbas. Viņi vairojas caur mitozi, dalīšanos. Viņi barojas ar gaisīgām barības vielām vai no Jupitera elektriskā lauka. Mēs devāmies uz turieni, lai viņus pētītu.

Tā ir ļoti liela dzīvības forma. Viņi demonstrēja saprātīguma pazīmes un dzīvības saglabāšanas instinktu.

Zinātnieki mēģināja ņemt mazus paraugus, taču nevarēja tos saglabāt. Tāpēc viņi pētīja uzvedību, atmeta mēģinājumus un visu ko tādu.

Pētniecības kuģim es biju pierakstīts 6 gadus no 20. Pēc tam es tiku mētāts pa vairākām citām programmām. Dažas programmas man negribētos apspriest, jo tajās no manis tika prasīts darīt šausmīgas lietas.

Es piedalījos programmā, kurā tika pratināti citplanētieši, kuri bija ielauzušies mūsu biosfērā, tvarstīja cilvēkus un ātri bēga prom no mūsu Saules sistēmas. Mūsu uzdevums bija viņus sagrābt. Taču pa lielākajai daļai tie bija dažādi citplanētieši, iekļuvuši zemes sabiedrībā, tēlojot, ka ir cilvēki. Dažos gadījumos viņi izmantoja tehnoloģiju, kas ļāva radīt ap sevi lauku, lai no malas izskatītos pēc cilvēkiem. Dažas SKP grupas atlidoja un nolaupīja cilvēkus no augstceltnēm tieši darbadienas pīķa stundā. Nolaupīšanas turpinās. Ar to nodarbojas ne tikai viņi, bet arī mūsu pašu zemes slepeno valdību noziedzīgie sindikāti. Daudzi cilvēki sauc viņus par Kabalu vai Iluminātiem. Noslēpumi, zināmi tikai iesvētītajiem. Viņi ir noziedznieki.

No paša sākuma sindikāti noslēdza tirdzniecības vienošanos ar citplanētiešiem ar mērķi iegūt tehnoloģijas, pretī atļaujot cilvēku nolaupīšanu. Bet pēc tam viss izgāja no kontroles. Tikko kā mēs attīstījāmies tik tālu, ka varējām labāk kontrolēt savu biosfēru, sindikāti un Zemes slepenā valdība nolēma, kā Jūs domājat, ko? “Mēs varam kontrolēt, kādi cilvēki pazudīs, jo viņi ir vienkārši prece.”

Savienotajās Valstīs apmēram 100 000 cilvēku gadā… pazūd no Zemes virsas. Planetārā mērogā gadā pazūd miljons cilvēku. Pa lielākai daļai cilvēkus nolaupa tādi paši kā viņi, cilvēki! Viņus sagrābj, apmaina vai tirgo apmaiņā pret tehnoloģijām un visu ko tādu.

20 06 11 02

ASV: vietas, kur pazūd cilvēki

Šis tas izskanēs dīvaini, taču mēs esam pazīstami ar mūsu spēju izdomāt un radīt lietas. Tas ir vergu darbs. Klātesoša ir arī apbēdinošā, normai neatbilstošā seksuālā komponente. Ir grupas, kuras izmanto dažādas cilvēku būtņu daļas pārtikai un savai ģenētikai. Mēs esam tik daudz reižu ģenētiski modificēti, ka esam kļuvuši unikāli. Mūsu gēni ir skaldīti tik daudz reižu, ka tagad, kad viņiem vajag saskaldīt mūsu gēnus, mūsu ģenētika gandrīz nepakļaujas tālākai skaldīšanai. Mēs esam unikāli ar to, ka, redzams, esam daļa no grandioza eksperimenta, kurš ir vairāk nekā vienkārši ģenētisks. Tas ir ģenētisks, garīgs un lielākā mērā visaptverošs.”

 

***

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=495

Fragmentāras atmiņas par programmu “20 un atpakaļ”

Džeja Vaidnera (Jay Weidner) intervija ar Toniju Rodrigesu (Tony Rodrigues)

 

T.R.: Man bija 9 gadi. Mani savāca, veica kaut kādas medicīniskas procedūras, un pēc tam es 20 gadus nodzīvoju uz Marsa un Cereras. Visi Cereras iedzīvotāji zināja, cik viņiem laika atlicis. Pēc termiņa beigām kāds rīkoja atvadas, ballītes. Pēc tam viņi pazuda, un kāds cits sāka pildīt viņu darbu.

Atkārtoju, mēs visi zinājām, ka atgriezīsimies. Reiz es kādam reptiloīdam pajautāju, kāpēc tieši 20 gadi? Kāpēc, teiksim, ne 50? Kāpēc ne vairāk? Viņš atbildēja, ka pat citas sugas, visas saprātīgās sugas, uzskata, ka pats ideālākais variants ir 20 gadi.

Proti, vienīgi cilvēki, un ne tikai cilvēki, ģenētiski ir vairāk piemēroti šai programmai nekā citi. Viņi var arī iziet vienu programmu “20 un atpakaļ” un pēc tam vēl vienu programmu “20 un atpakaļ”. Ir arī cita tehnoloģija, kura ļauj programmā “20 un atpakaļ” ievietot vēl vienu “20 un atpakaļ”.

Reptiloīds pavēstīja, ka noteikti ir jābūt 20 gadu intervāliem. Ja intervāli netiek ievēroti, tad cilvēkiem, kuri paliek ilgāk, ievērojami pieaug neprāta varbūtība pēc atgriešanās atpakaļ. Tāpēc 20 gadi – tas ir pats drošākais laika logs, lai pārvietotos laikā uz priekšu un atpakaļ.

Izejot cauri “20 un atpakaļ” un nezinot, kā tehnoloģija darbojas, es dzirdēju citu cilvēku vēstījumus par šo programmu. Pieņemu, ka ir vairāk nekā viens paņēmiens to darīt, vairāk nekā viena tehnoloģija. Manā gadījumā no manis izņēma dzīvības dzirksti jeb apziņu, kamēr es kā dārzenis gulēju uz galda. Pēc tam mani klonēja, jo man piemita piemērota ģenētika, un pēc tam dzīvības dzirksti jeb apziņu pārlika klonā. Kad es biju nodienējis 20 gadus, viņu atgrieza laikā atpakaļ, tāpēc ka ceļojumi laikā ir daudz vieglāki, nekā mūs mācīja domāt.

Tātad paņēma manis 9 gadu versiju un atgrieza laikā atpakaļ. Izmantoto ķermeni, visticamāk, nogalināja. Kad, guļot uz galda, es atjēdzos, mana dzīvības dzirksts jeb apziņa bija ievietota manā sākotnējā ķermenī. Es atguvos ar visām bērna atmiņām un neko neatcerējos par nodzīvotajiem 20 gadiem. Tātad es pamodos, un man uzreiz pajautāja: “Kā tu jūties? Kaut ko atceries?” Es atbildēju, ka ne. Tad viņi iesmējās. Viņi smējās par mani. Tad es teicu: “Esmu jūs iegaumējis un pastāstīšu par jums māmiņai un tētim.”

“Nē, tu neko neatcerēsies. Tu jau visu esi aizmirsis.” Viņi smējās. Es atrados istabā ar citplanētiešiem, un viņi smējās. Es sadusmojos. Es biju nikns, bet viņi bija pārtraukuši savas darbības un vienkārši uzjautrinājās. Viens no citplanētiešiem darbojās ar hronovizoru, pārlūkoja manas nākotnes varbūtējos variantus. Viņš lika viņiem pārtraukt: “Skatieties, ko jūs esat savārījuši.” Pēc tam es tiku pakļauts vēl vienai procedūru virknei ar saprātu.

Es neko neatcerējos. Es biju atgriezts manā parastajā “es”. Taču, kad es nākamajā rītā pamodos savā gultā, es biju kļuvis citāds. Es biju kļuvis par pilnīgi citu cilvēku. Vēl pagājušo nakti es biju 9 gadus vecs bērns. Mani paņēma, es nodzīvoju 20 gadus un atgriezos pirms dažām minūtēm. Tātad no rīta es pamodos un neatcerējos neko par kaut kur nodzīvotiem 20 gadiem. Es biju kļuvis par pilnīgi citu cilvēku.

To uzreiz sajuta mani vecāki un māsa. Tēvs, kurš agrāk parasti jokoja, ka grib, lai es “kļūtu jaunāks”, tagad atzina, ka esmu kļuvis citāds. Biju izmainījies. Biju nodzīvojis to laiku. Un vēl: mani pēkšņi sāka pievilkt pieaugušas sievietes. Nākamajā rītā es atnācu uz skolu un pēkšņi padomāju, ka mana skolotāja nu gan ir viens karsts gabaliņš. Man bija 9 gadi. Nekas tāds agrāk nebija bijis. Biju kļuvis citāds.

Skolā, apmēram vienos dienā, es palūdzos uz tualeti un pajautāju, kur ir tualete. Izrādās, biju aizmirsis, kur ir tualete. No rīta, brokastojot ar saviem draugiem skolas ēdnīcā, es teicu: “Man ir tāds iespaids, ka neesmu jūs redzējis, puiši, daudzus gadus.” Māsa noreaģēja: “Aizveries, stulbeni, tu viņus redzēji vakar. Nemuļķojies.” Vecāki bija nedaudz satraukti. Viņi zināja, ka notiek kaut kas dīvains. Un dīvains bija viss. Biju izmainījies.

Es vairs neiekļāvos savā sociālajā lokā. Biju kļuvis dīvains. Kopš tā brīža biju kļuvis citāds. Pēc verga dzīves un apiešanās ar mani kā ar vergu es uz visiem laikiem biju zaudējis pārliecību par sevi. Šī tendence turpinās līdz pat šai dienai. Es vēl arvien izjūtu bailes, iekšējas bailes tikt sodītam.

Es aizgāju, pavadīju programmā 20 gadus un pēc tam atgriezos laikā atpakaļ. Tā ir kā laika cilpa. Pieņemu, ka tieši tā citplanētiešiem izdodas legāli tikt cauri ar veselu ādu, tikai tā viņiem neko nevar pierādīt.

Ir arī citi attīstītāki citplanētieši, kuri spēlē policijas lomu laika ceļojuma sfērā, policijas lomu visumā. Šajā sfērā arī eksistē savi likumi. Divdesmit gadi.

Katrs cilvēks atceras kaut ko savu, un tam ir jēga.

Lūk, ko es konstatēju: parasti es cilvēkiem jautāju: “Kad tas notika? Kad viss notika?” Cilvēki vienmēr pasaka vecumu: “Tas notika, kad es biju bērns.” Tad es interesējos: “Un cik Jums gadu ir pašlaik?” Man atbild. Tad mani māc ziņkāre: “Tātad, kad Jums palika 35 gadi, neskaitot 20 gadu atrašanos programmā, kas pamodināja Jūsu atmiņas?” Atbildes gandrīz vienmēr ir tādas: kad es satiku savu sievu, kad es dabūju jaunu darbu, kad es beidzot nomierinājos. Parasti ir kāds notikums, kurš izmaina dzīvi, kāds neparasts notikums.

Parādās kāds ierosinošs notikums, kuru cilvēki atceras. Es atcerējos savu nolaupīšanu visu laiku, ļoti skaidri un precīzi. Šīs atmiņas nedzēsās. Kad es pamodos pie Pelēkajiem... vai tad ko tādu aizmirsīsi? Starp citu, mani vienmēr ir interesējusi ufoloģija. Atceros, būdams bērns, jau pēc atgriešanās, ballītē es uzrakstīju un paziņoju: “Mani nolaupīja atnācēji,” tāpēc ka atcerējos par nolaupīšanu un atgriešanos. Taču sekojošos 20 gadus, pavadītus programmās, es neatcerējos. Es nezināju, kad un kas notika, tāpēc ka atrados savos hronoloģiskajos 9 gados.

Tātad es konstatēju sekojošo: kad kādu paņem, viņš dzīvē piedzīvo kādu nozīmīgu notikumu, kurš parasti tiek iegaumēts. Cilvēki aizmirst, kas notika pēc tam, uz alternatīvās laika līnijas. Tā notika arī ar mani, es neatcerējos darbus programmās. Tad es cilvēkiem piedāvāju: “Pārliksim pulksteni 20 gadus uz priekšu. Kas notika tad jūsu dzīvē?” Un atkal, parasti tas ir notikums, kurš izmaina dzīvi, 20 gadus pēc nolaupīšanas.

Ak, es gandrīz nonācu līdz nervu sabrukumam. Katru reizi, kad man uzradās meitene, es atrados emocionāla saspringuma stāvoklī. Tā kā es uzvedos, maigi sakot, dīvaini, neviena meitene nenoturējās ilgi. Pēc tam, reiz, kaut kur 2000. gadā... 2001., nē, 2000. gadā es pamodos un teicu sev: “Pietiks.” Es nezināju, kāpēc tā rīkojos. Vienkārši no rīta pamodos, sajutos par visiem miljons dolāriem un teicu: “Pietiks.” Pēc pāris mēnešiem es sastapu savu sievu, un kopš tā laika mums ir lieliskas savstarpējās attiecības. Man izdevās tās nostiprināt. Kopš tā laika ar savstarpējām attiecībām man viss ir kārtībā.

20 gadus ilgi strādājot programmā “20 un atpakaļ”, es dalījos traumās un pārdzīvojumos sakarā ar verdzisko eksistenci tikai pats ar sevi. Tādos apstākļos cilvēki visu pārdzīvo savā iekšienē. Ziniet, tas ir kā dvīņiem, kad viens salauž roku, bet otrs cieš fantomas sāpes veselajā rokā.

Taču pagāja 15 gadi, pirms... Pēc tam es sāku justies labāk, profesionālajā sfērā un savstarpējās attiecībās ar draugiem.

Katru reizi, kad man tika nodarītas sāpes, es teicu: “Tas ir briesmīgi. Jūs nevarat ar mani tā izrīkoties.” Uz visām manām žēlabām man nemainīgi atbildēja: “Neuztraucies. Jebkurā gadījumā tu neko neatcerēsies.” Ziniet, man nekad nedeva pretsāpju zāles, nekad netērēja naudu vai resursus pretsāpju līdzekļiem, tāpēc ka rēķinājās ar to, ka es tāpat visu aizmirsīšu. Tāpēc viss bija ļoti sāpīgs. Lai kad man netiktu nodarītas sāpes, mani noteikti “sita pa galvu” ar vārdiem: “Tu vienalga visu aizmirsīsi. Viss ir kārtībā. Tu aizmirsīsi, kā kliedzi no sāpēm.”

Tas bija viņu kaujas sauciens. Tā viņi attaisnoja šausmīgo izturēšanos pret cilvēkiem: “Tu visu aizmirsīsi.” Nolieciet sevi tā vietā, kurš tā izrīkojas ar kādu citu. Tas ir slidens ceļš, pat ja tamlīdzīgā situācijā jūs zaudējat pēdējās morāles atliekas.

Laikā, kad man uzgāzās atmiņas par programmu “20 un atpakaļ”... Es atcerējos, kā tur nokļuvu, pašu ceļojumu un pat pandusu, pa kuru kāpu uz kuģi. Tas ir, man bija sākotnējās atmiņas, kurp mani nosūtīja tālāk. Kaut kāda līnija sāka veidoties. Taču man nojausmas nebija par to... Es nebiju ņēmis vērā laika ceļojuma aspektu. Es tiku domājis par to, ko es varēju tu darīt. Kad es stāvēju uz kuģa un skatījos logā uz geizeri uz Cereras? Tieši uz geizeri. Tas bija ļoti skaists, un es to vienmēr atcerējos. Nekad neaizmirsu. Bet, lūk, kad tas bija?

Ziniet, es labi atceros visu savu dzīvi, katru rītu, kad gāju uz skolu, uz darbu, tikos ar draugiem, gāju uz kino. Atceros visu. Bet, lūk, kad es varēju strādāt par kravu inženieri? Kaut kas tāds vienkārši nevarēja būt.

2015. gada maijā es griezos pēc palīdzības pie ārstiem sakarā ar galvassāpēm. Ārsts izrakstīja nosūtījumu uz galvas magnētiskās rezonanses tomogrāfiju (MRT). Apmēram 2 nedēļas pēc MRT man burtiski uzgāzās atmiņu brāzma. Es visu atcerējos, lielu apjomu zaudēto zināšanu. Pēc tam, tikko es tās pieņēmu: “Ak, Dievs, – tas ir reāli,” atmiņa sāka atgriezties vēl ātrāk. Godīgi sakot, es vēl arvien atceros.

Cilvēkus, ar kuriem es kontaktējos un sarunājos šajā sakarā, es nosacīti iedalu trīs kategorijās. Pirmajai kategorijai pieder cilvēki, kuriem ir darīšana ar cilvēku SKP. Tās it tādas programmas kā MILAB un “Saules Glabātājs”. Viņi atnāk, savāc cilvēkus un ved viņus cauri programmai “20 un atpakaļ”. Sievietes tiek izmantotas sakrustošanas mērķiem. Ar viņām notiek daudz kas un ne vienmēr viens un tas pats. Tāpēc pirmā kategorija – tā ir cilvēku SKP.

Otrā kategorija – Drakoniešu SKP. Cilvēkus savāc uz trapecveida bāzi. Tas vienmēr ir viens vai otrs vampīrisma veids. Cilvēkus pieslēdz pie mašīnas un kaut ko sūknē ārā. Vai arī cilvēkus izmanto, lai būtu pēcnācēji. Drakonieši pieder pie reptiloīdiem, viņi ietilpst tā sauktajā Drakoniešu Impērijā. No šejienes – Drakoniešu SKP.

Pie trešās kategorijas es pieskaitu visus pārējos cilvēkus. Tie ir SKP apmeklējošie, ar cilvēkiem kontaktējošie. Starp citu, kontakts – tas ne vienmēr ir slikti. Es runājos ar meiteni, kurai izārstēja zobus. Viņai bija ļoti slikti zobi. Viņu paņēma uz kuģa, izārstēja zobus un atgrieza atpakaļ. Tas ir, tie ir SKP apmeklējošie.

Ja jūs paraudzīsieties uz mērogu vai apjomu, jūs uzreiz sapratīsiet, ka visumā eksistē miljardiem, triljoniem saprātīgu civilizāciju. To lielākā daļa – tās ir vienas vai otras cilvēku versijas: cilvēki-zivis, cilvēki-žurkas un tā tālāk. Viņi visi apmeklē mūs, nodarbojoties ar savām darīšanām. Lūk, kāpēc dažu cilvēku, kas iznākuši priekšplānā, vēstījumi par to, kas ar viņiem notika, skan nesakarīgi salīdzinājumā ar citu cilvēku stāstiem.

Personīgi man bija darīšana ar cilvēku SKP. Tāpēc man vieglāk ir kontaktēties ar cilvēkiem, kas saistīti tieši ar to. Citi cilvēki vienkārši stājas psihiskā kontaktā. Tas ir, fizisks kontakts nenotiek, taču ir iziešana no ķermeņa un psihisks kontakts. Vai tas nozīmē, ka viņi nav kontaktētāji vienkārši tāpēc, ka viņiem viss notiek citādāk, ne tā, kā man? Vienkārši ar viņiem stājas kontaktā kāds cits.

Tagad padomājiet par nozīmīgo cēloni, kura dēļ viss tiek turēts noslēpumā no mums un mēs atrodamies pilnīgā neziņā. Viss ir ļoti vienkārši. Tā var dabūt visu, ko ļoti gribas. Ja mēs nezinām par ārpuszemes dzīvi, mēs atrodamies “baltās lapas” stāvoklī.

Atklāšana. Man gribētos, lai pasaule iegūtu pieeju starpplanētu datu bāzei tā, lai cilvēki varētu par visu uzzināt paši. Ziniet, eksistē starpplanētu Internets un man gribētos, lai pasaule brīvi iegūtu tam piekļuvi, lai mūs cienītu tie, kas mūs pārvalda.

 

***

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=437

Jauns atmaskotājs – Džeisons Raiss

Džeja Vaidnera (Jay Weidner) intervija ar Džeisonu Raisu (Jason Rice)

 

D.V.: Tātad Jums ir 13 gadu. Jūs pabeidzāt treniņus. Tie nebeigtos bez iemesla. Tāda gatavošana maksā daudz naudas. Jūsos daudz ielika. Kas notika tajā momentā?

D.R.: Tas bija gads, kad mani atbrīvoja no treniņiem un pārcēla uz aktīvo dienestu.

Diemžēl man nav visu atmiņu par pirmo programmu “20 un atpakaļ”. Tās vēl nav atgriezušās. Programma “20 un atpakaļ” balstās uz attīstītas tehnoloģijas izmantošanu. Jūs dienējat 20 gadus. Dienesta beigās ar medicīnas un vecuma kvantu regresijas palīdzību jūs atgriežaties tieši tajā laika momentā, kad uzsākāt dienestu. Tas ir, atkārtoju, jūs atgriež tajā laika momentā, kad sākāt dienestu. Bet jums aiz muguras ir 20 gadu dzīves un 20 gadu dienesta, kurus jūs pavadījāt kādā no programmām. Ir virkne SKP, kuras izmanto tamlīdzīgu tehnoloģiju. Kad es atgriezos, daļa no atstātās atlaišanas pabalsta paketes ietvēra programmēšanu – noteiktu psiholoģisku uzstādījumu. Programmēšanu tādu, lai es vēlētos iet karadienestā. Burtiski vienas nakts laikā manī pamodās interese par armiju. Vispār jau es gribēju iestāties koledžā, iegūt izglītību. Bet kļuvu par vadītu indivīdu.

Mana otrā militārā programma “20 un atpakaļ” sākās tieši manas militārās karjeras ASV armijā sākumā. Atmiņu par otro programmu “20 un atpakaļ” man ir saglabājies daudz vairāk. Mani iesauca tajā pašā dienā, kad es biju pabeidzis mācības koledžā, 1996. gada decembrī. Pēc diviem mēnešiem rīkojumi izmainījās. Saskaņā ar pirmo rīkojumu man bija jāierodas Fort Leonard Wood un jāķeras pie mācībām virsnieku bāzes kursos. Burtiski dienu pirms tam, kad man bija jābrauc, es dabūju jaunu rīkojumu, kurš mani sūtīja uz Militāro pētījumu centru Ziemeļkarolīnā. Man nebija ne jausmas, kas tas tāds ir un kāpēc. Nekādu paskaidrojumu.

Nu, viena vai otra cēloņa dēļ atmiņas vienmēr paliek pie viņiem. Bet, kas attiecas uz mani, es kaut ko atcerējos 33 gadu vecumā, pēc 20 gadiem pēc pirmās programmas “20 un atpakaļ”. Toreiz es tiku pakļauts ķirurģiskai operācijai ambulatoros apstākļos. Nākot pie samaņas, es vēl atrados stiprā narkozes iedarbībā. Protams, es neko neatcerējos. Taču medmāsas runāja, ka operācijas laikā esmu stāstījis par atrašanos kosmosā, par darbu programmā un par dienestu ārpus planētas. Protams, es viņām pateicu, ka neko neatceros. Toreiz es uzskatīju, ka tie ir murgi – narkozes blaknes. Bet pēc tam apzinājos, ka tā bija vēl viena zīme.

Domāju, ka cilvēkiem, kas izgājuši cauri programmām “20 un atpakaļ”... Redziet, daļa tehnoloģijas, kuru izmanto atmiņas dzēšanai... Ir zināms, ka 1-3% cilvēkiem atmiņas dzēšana vispār nedarbojas. Atmiņas atgriežas pie viņiem daudz ātrāk nekā pie manis. Man atmiņas dzēšana nostrādāja. Tas skar katru, kurš bijis SKP daļa, katru no mums.

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=455

Citplanētiešu manipulēšana ar cilvēku augšupcelšanos

Džeja Vaidnera intervija ar Džeisonu Raisu

...vairums manu atmiņu attiecas uz otro programmu “20 un atpakaļ”. Lielākā daļa atgriezušos atmiņu par pirmo programmu “20 un atpakaļ” galvenokārt ir saistīta ar sagatavošanu.

 

***

http://divinecosmos.e-puzzle.ru/page.php?al=519

Rendijs Krāmers. Kareivis-hibrīds priekš SKP

Emerija Smita (Emery Smith) intervija ar Rendiju Krāmeru (Randy Cramer)

 

E.S.: Šodien programmā “Kosmiskā Atklāšana” ar mums ir Rendijs Krāmers. Viņš apgalvo, ka 20 gadus dienējis SKP ar nosaukumu “Zemes aizsardzības dienests”. Krāmers 17 gadus ir dzīvojis uz Marsa, kur, pēc viņa teiktā, mitinājušies aptuveni 6-7 miljoni cilvēku, ieskaitot dažādas citplanētu rases.

R.K.: Es esmu ASV Jūras spēku Speciālo uzdevumu korpusa kapteinis. Tā ir Jūras spēku kosmiskās programmas slepena militāra apakšvienība, kuru kaut kur 1954. gada saformēja Prezidents D. Eizenhauers (Dwight D. Eisenhower), atbildot uz sadarbības trūkumu ar komiteju MJ-12. Tāpēc kopš 60. gadu beigām attīstījās speciāla programma, lai radītu superkareivjus, vērsta uz nākamo kareivju ģenētisku modificēšanu kopš pašas bērnības.

60. gadu beigās es piedalījos programmā ar nosaukumu “Projekts “Mēness Ēna””. Kopš pašas bērnības mani ģenētiski pārveidoja, manā DNS ievadīja citplanētu hibrīda DNS, lai es kļūtu gudrāks, ātrāks un spēcīgāks militāro pienākumu pildīšanai. Mani gatavoja kopš tā brīža, kad es tikko sāku staigāt, pēc tam jaunībā un pusaudža vecumā. Kad man palika 17 gadu, mani iesauca aktīvajā karadienestā uz 20 gadiem. Septiņpadsmit gadus no 20 es nodienēju Marsa aizsardzības dienestā.

Marsa aizsardzības dienests (MDF) – tā ir darbuzņēmēja organizācija, kur strādā Marsa kolonijas korporācijas (MCC) labā, kura savukārt atrodas zem Starpplanētu korporatīvā koncerna (ICC) lietussarga.

Sākumā es dienēju kājniekos, pa lielākai daļai cīnījos par teritorijām ar aborigēniem-reptiloīdiem un aborigēniem-insektoīdiem, galvenokārt ar mērķi testēt militārās iekārtas. Pēc tam, pēc šī perioda beigām, es saņēmu paaugstinājumu, absolvēju lidotāju skolu un pabeidzu 20 gadu termiņa dienestu kā aviācijas apakšvienības pilots uz EDF SS Nautilus, kas atšifrējas kā “Zemes aizsardzības dienesta zvaigžņu kuģis” Nautilus. Pēc būtības tas ir kosmosa gaisakuģis, kurš patrulē Saules sistēmu ar mērķi aizsargāties no kontrabandistiem.

Nu, kā jau es teicu, mani modificēja kopš pašas bērnības. Tāpēc, redzams, jau pirms dzimšanas mans mērķis bija šī darba pildīšana. Tas ir, vēl kā bērns, es jau piederēju ASV Jūras spēku Speciālo uzdevumu korpusam. Es tajā biju ieskaitīts kopš pašas dzimšanas. Pēc tam, atkārtoju, 17 gados mani iesauca aktīvajā karadienestā.

Parasti mūs savāc uz treniņiem nakts vidū. Daudz, daudz vēlāk es apzinājos, ka vieniem cilvēkiem tas var skanēt nedaudz dīvaini nekā otriem. Tātad jūs varat nebūt klāt vairākas stundas vai pat vairākas dienas, bet tad jūs atgriež 15 minūšu intervālā pēc tam, kad savāca, izmatojot ceļošanu laikā. Tāpēc, domājams, jūsu ģimenes locekļi vai tuvinieki uzskata, ka jūs nekad un nekur neesat bijis.

Gadiem es meklēju to, kurš varētu mani pārbaudīt uz poligrāfa. Cilvēki taču arī agrāk ir jautājuši, vai esmu bijis pakļauts tādai pārbaudei. Es vienmēr atbildēju, ka izdarīšu to, tikko kā atradīšu vajadzīgo speciālistu. Skatieties, ja jūs nebaidāties no taisnības, ja jūs nebažījaties par atmaskošanu, tad kāpēc baidīties no poligrāfa? Vispār es biju satraukts. Tagad es ļoti priecājos, ka mēs beidzot to izdarījām. Pārbaudi veica speciālists, kam bija desmitiem gadu pieredze un kurš bija izpildījis 20 000 testu uz poligrāfa. Tāpēc, jā, es uzskatu, ka tā bija lieliska diena.

Labi. Atkārtoju, 17 gadu vecumā mani paņēma karadienestā uz 20 gadiem. Tas ir, dienests turpinājās no 17 līdz 37 gadiem. Pēc tam, kad personāls atgriežas Mēness Operāciju Pārvaldē (MOP), ar viņu dara to, kas saucas “atmiņas dzēšana”. Patiesībā tā nav atmiņas dzēšana, bet tās apspiešana. Tiek praktizēts arī tas, kas tiek dēvēts par “vecuma atgriešanu”. Taču pēc būtības arī tā nav nodzīvoto gadu atgriešana. Tiek izaudzēts klona ķermenis tādā pašā vecumā, kādā jūs savāca, pēc tam uz klona ķermeni tiek pārnesta visa jūsu apziņa, un klona ķermenis atgriežas tur, no kurienes viņu savāca 15 minūšu intervālā pēc aiziešanas.

Ceru, ka tagad ir skaidrs, kāpēc, nākamajā rītā pamodies, es nodomāju, ka esmu redzējis sapni, kurš vilkās mēnešiem un gadiem, vienkārši dīvainu sapni. Kopš tā brīža man nācās saskarties ar uzpeldošām atmiņām. Lūk, tā viss arī bija.

Mūsu garam un/vai mūsu apziņai piemīt plūstoša kvantu dinamika. Tas nozīmē, ka viņus var izņemt un pārvietot no trauka uz trauku. Lūk, kāpēc jūsu apziņu vai jūsu garu var izņemt no ķermeņa, pārvietot uz pagaidu trauku un pēc tam ievietot zemieša vai citplanētieša ķermenī, vai pat citās sugās un visu ko tādu.

Šajā konkrētajā gadījumā es to saprotu tā: apziņa tiek pārvietota uz mūsu jaunības versiju, uz mūsu klonu, un pēc tam šo jaunības versiju nosūta atpakaļ laikā tā, lai jums pat prātā neienāktu, ka kaut kas ir noticis, un lai neviens neko nenojaustu. Uz galda atradās mans iepriekšējais ķermenis. Uz otra novietoja svaigu ķermeni, pārnesa apziņu no viena ķermeņa uz otru un pēc tam paņēma veco nonēsāto ķermeni un nosūtīju to uz sadedzināšanas krāsni. Tas ir, šajā gadījumā tā ir pārnešana uz visiem laikiem.

Tam bija jābūt apmēram 2007. gadā.

E.S.: Jūs gribat teikt, ka es pašlaik skatos uz klonu?

R.K.: Jā, neapšaubāmi.

Man ir 17 gadu. Mani savāc karadienestā uz 20 gadiem. Pēc tam man ir 37 gadi. Mani nosūta uz MOP, pārvieto uz citu vecumu, uz jaunu klonētu ķermeni, kuram atkal ir 17 gadu. Tālāk jauno ķermeni pārvieto 15 minūšu intervālā no tā brīža, kad mani savāca dienestam.

Skatieties, gultā neviena nav, ķermenis no gultas tiek pilnīgi izņemts. Visa mana fiziskā personība aiziet dienestā. Istabā neviens nepaliek. Ziniet, ja cilvēki grib iegūt priekšstatu par sarežģītiem laika līniju savijumiem… Nu tad tā: kaut kur eksistē laika līnija, uz kuras es aizgāju uz 20 gadiem. Varētu šķist – nākamajā rītā vecāki pamostas, bet manis nav, viņu dēls ir pazudis. Bet, proti, tikko mani atgriež atpakaļ 15 minūšu intervālā pēc “pazušanas”, šī laika līnija pilnīgi nodzēšas un iznīcinās, it kā tās nekad nebūtu bijis.

Turklāt rūpīgi tiek ievēroti visi drošības pasākumi, tas ir, nepaliek nekādu fizisku liecību par procesu, nekādu pirkstu nospiedumu. Kopumā viss tiek darīts tā, lai personālu varētu atgriezt parastajā dzīvē, lai cilvēki nezinātu par notikušo un lai viņiem nebūtu nekādu apzinātu atmiņu.

E.S.: Kas notika, kad Jūs aizgājāt uz 20 gadiem un pēc tam atgriezāties, domājams, pēc 15 minūtēm?

R.K.: Kā es jau teicu, nākamajā dienā es pamodos. Es ar to domāju, ka dzīvi atceros savu pamošanos nākamajā rītā, kā es sēžu gultā un mēģinu atcerēties sapni, kurš turpinājās, turpinājās un turpinājās, Smadzenes cenšas tam piemēroties ļoti ātri.

Pēc būtības, ar dienestu ir saistīts tik daudz šoka un traumu, ka smadzenes vienkārši izspiež to atmiņu komplektu. Protams, visvieglāk ir nonākt pie secinājuma, ka nekas tāds nekad nav noticis. Pēc tam jūs vienkārši pieļaujat, ka viss iet savu gaitu, kaut gan saduraties ar dzīvām emocionālām atmiņām, nemaz nerunājot par traumu, palikušo traumu.

E.S.: Saliekot kopā, cik Jums tagad būtu gadu, ja iekļaujam visas programmas “20 un atpakaļ”?

R.K.: Ja ņem vērā visu dienesta termiņu un gatavošanās laiku, tagad man būtu labi aiz 80 gadiem.

Kopumā es daru visu, kas vien ir manos spēkos, lai izstāstītu patiesību, kā es to saprotu, pašā skaidrākajā veidā, tāpēc ka es reti laižu garām informāciju. Man nediktē, ko teikt un ko ne. Protams, viņi noteikti uzstājas pret dažām konkrētām tēmām. Tāpēc dažreiz es esmu spiests jautāt, vai viņi vēlas, ka stāstītu to vai to. Atbildes vienmēr ir tādas: “Jā, protams, vai varbūt būs labāk neizklāstīt visu gadījumu, tāpēc ka cilvēkiem būs grūti to saprast.”

Protams, viņi vienmēr tiek ņemti vērā. Galvenokārt tā ir aktīvā militārā personāla aizsardzība. Tāpēc vienmēr ir jāapzinās, lūk, kas: kad jūs izpaužat kaut ko, kas atrodas zem slepenības lietussarga, tas ir jādara tādā veidā, lai nenodarītu kaitējumu kādam citam. Ja es kādam nodaru kaitējumu, tad no manas puses tas kļūs par kriminālu un es saņemšu nelabvēlīgu atsauksmi gadskārtējā analīzē.

Attiecībā uz visu pārējo, man ir pilna atļauja runāt visu, ko gribu, kā gribu un kad gribu, apspriest visu, ko vēlēšos, un izvēlēties tēmas pa savam. Kā teica mans brigādes ģenerālis: “Esi godīgs, saki taisnību, esi saprotams un neizpušķo. Tev nevajag izpušķot. Vienkārši stāsti tā, kā saproti. Tev nav jāsatraucas, vai cilvēki gribēs to pieņemt, ticēt tev vai ne.” Un, godīgi sakot, man ir vienalga. Tas vienkārši ir mans darbs – teikt taisnību manu spēju ietvaros. Ar ko es arī nodarbojos.

E.S.: Kā jūs kontaktējaties ar ģenerāli, ar kādu līdzekļu palīdzību?

R.K.: Galvaskausa aizmugurējā daļā man ir portatīva mikro-rācija. Un vēl, kā katram Īpašo spēku virsniekam, smadzeņu centrā man ir uzstādīts implants. Implants mūs visus savieno ar tā saukto psionu datoru. Tas ir, mēs visi izmantojam, teiksim, it kā stropa prātu un spējam sazināties psioniski.

E.S.: Implanti ir organiski vai izgatavoti no kāda sintētiska materiāla?

R.K.: Pieņemu, ka pa lielākai daļai tie ir sintētiski materiāli. Atkārtoju vēlreiz: tā kā tā nav mana specialitāte, man nav paredzēts zināt par tiem pārāk daudz. Domāju, ka tie galvenokārt ir sintētiski materiāli un/vai materiāli, kas imitē dabiskos bioloģiskos materiālus tā, lai jūsu ķermenis tos neatraidītu, lai nerastos iekaisumi un viss kas tāds.

E.S.: Jūs kādreiz esat redzējis… Jūs kādreiz esat taisījis magnētiskās rezonanses tomogrāfiju (MRT) vai rentgenu, kuros Jūsu ķermenī ir parādījies kaut kas, par ko Jūs nezinājāt?

R.K.: Nu, reiz es taisīju MRT, taču ne pārāk skatījos skenogrammās, tāpēc arī neredzēju neko dīvainu. Tas pats attiecas uz rentgenu. Nekā dīvaina. Taču aiz katras auss ir kas līdzīgs medaljonam. Es arī zinu, ka manā ķermenī implanti ir visur. Taču es tos nekad neesmu redzējis ne rentgenos, ne uz kaut kā cita.

E.S.: Tiek izmantoti organiski vai sintētiski materiāli, kuri, kā jūs teicāt, piemērojas ķermenim, un ķermenis tos pieņem. Esmu redzējis ko tādu agrāk. Mēs ņēmām ārā daudz implantu no cilvēkiem, kad ierīces sabojājās. Kad Jūs pārvietoja jaunos klonētos ķermeņos, tajos jau atradās implanti?

R.K.: Jā, neapšaubāmi. Kloni jau ir apgādāti ar visiem implantiem. Interesanti, ka jūs pieminat… Tagad, kad jūs to pieminējāt, es atminos interesantu gadījumu. Kaut kur pirms 5 gadiem man nācās izšņaukt degunu. Es paskatījos uz salveti un ieraudzīju ļoti dīvainu plastisku melnu substanci. Mani ļoti ieinteresēja, kas gan tas ir. Es nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Substance izskatījās kā sadalījies sintētisks materiāls, izšķīdis deguna blakusdobumā un vienkārši izvirdis puņķu veidā.

Visums ir milzīgs. Tajā ir iespējams viss, par ko jūs varētu padomāt un ko varētu iedomāties. Dzīvība attīstās visur. Vispār, kā man patīk teikt, dzīvība attīstīsies visur, kur ir kaut vai mazākā iespēja. Evolūcija notiek dažādos veidos, tāpat kā tās radīšana. Es ar to domāju, ka radītās sugas visu laiku attīstās. Tā ne vienmēr ir dabiska attīstība, dažreiz tā tiek bīdīta mākslīgi. Un iespēja rasties daudzveidīgām dzīvības formām ir neierobežota.

Visumā ir daudz vietu, kurp var doties. Ainavas no planētām, kuras spēj uzturēt dzīvību, gravitācijas paveidi, apkārtējā vide – šķidra vai gāzveida… Mēģināt saprast un apgūt to visu pats par sevi ir lieliski un nav ne ar ko salīdzināms. Visas iespējas, kuras es redzēju vai izjutu uz sevis. Tas vienkārši ir… Kā lai to izsaka? Es to jūtu kā zobu pastu, kura nekad neatgriežas tūbiņā. Tā ir daļa no mana prāta un pasaules, kurā es tiku dzīvojis, apzināšanās. Un es nekad neatgriezīšos pie tīri zemes plāna domāšanas, ar kuru biju dzīvojis uz šīs planētas.

Es apzinos, ka eksistē daudz pasauļu, kuras ietver dzīvību visā tās daudzveidībā: dažādas sociālas un politiskas sistēmas, naudas un ekonomikas sistēmas. Visums ir bezgalīgs, un es jūtos kā pati veiksmīgākā no visām cilvēku būtnēm. Vai tad es kādreiz varēju iedomāties, ka man būs ļauts piedalīties tādā programmā kā Kosmiskā Atklāšana? Un kurš vēl varētu pavēstīt par to, ko es redzēju, dzirdēju vai kur piedalījos?

Godīgi sakot, man ir absolūti vienalga, vai cilvēki man tic vai ne. Man vienkārši trāpījās tas gods piedalīties, redzēt un dzirdēt vairāk nekā kādam citam.

Esmu kontaktējies ar citplanētu būtnēm, kuras atrodas tādā personīgās, mentālās un garīgās evolūcijas līmenī, kādā atnāk izpratne par matērijas un enerģijas vienotību un spēju manipulēt ar matēriju un enerģiju. Lūk, ko man gribētos teikt: pašlaik mēs atrodamies pirmsskolas mācību stāvoklī, kā ar prātu manipulēt ar matēriju un enerģiju. Ziniet, ir sugas, kuras ir galvastiesu pārākas par mums un tomēr atrodas aiz citām sugām. Tāpēc visums – tā nav tikai satriecoša vieta, viņš ir elastīgāks un plūstošāks, nekā vēl pat ir sācis saprast cilvēku vairākums.

 

Pievienots 11.06.2020, atjaunots 15.06.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/programma-20-i-nazad

Tulkoja Jānis Oppe