Разум

Saprāts

20 03 13

13.03.20.

Vakar iepazinos ar dažiem rakstiem par budismu un nolēmu par šiem jēdzieniem parunāt ar Sanatu Kumaru.

Budisms sludina pavisam atteikties no saprāta, tāpēc ka viņš ir ilūzija. Tukšums un “es” neesamība tiek uzskatīti par ceļu. Intuitīvi es tam nepiekrītu, tāpēc ka tukšumam nav jēgas, kuru mēs sastrādājam tieši matricā, nav cilvēcisko vērtību izpratnes. Vispār tad Radītājam nav pamata radīt radības, kuras domā. Jo taču kaut kā dēļ mūsu “ilūzija” tika radīta? Lai realitāte būtu hologrāfiska, lai Avots neietvertu mūsu cilvēciskos jēdzienus, bet tātad nebija cita ceļa radīt to, kas ir radīts? Pat ja mūsu ceļš ir viens no daudziem dzīves variantiem, vai ir vērts atteikties no tā, kas ir sastrādāts ar tādām pūlēm? Iespējams, budismam “es” neesamība – tas ir paņēmiens atgriezties Avotā?

Kāda ir jēga domājošas būtnes radīšanai? “Domāju, tātad eksistēju.” Šo apgalvojumu Dekarts izvirzīja kā sākotnējo ticamību. (Vikipēdija) Es saprotu, ka eksistē arī tas, kas nedomā vai domā citādi. Bet Radītājs taču mūs neradīja tam, lai mēs padarītu mazvērtīgāku viņa darbu. Iespējams, izejot domājošas būtnes rašanās ceļu patstāvīgi, mēs tik viegli pret saprātu neizturētos. Cik tas ir kaitīgs jēdziens, un kāpēc saprāts attīstās tikai fiziskā realitātē? Droši vien arī citās realitātēs viņš attīstās?

“Ja jūs koncentrējaties ilgāku laiku, domu formēšanās samazinās un apstājas, un jūs piedzīvojat ilgus klusuma, domu neesamības periodus. Taču tajā pašā laikā apstājas arī pašsajušanas formēšanās. ”Kad domas nomierinās, ir vieglāk pamanīt, ka kādā momentā jūs operējat no apzināšanās, nevis domāšanas nodoma. Tas ir pirmais “gatē”:jūs izejat aiz domas ietvariem apzināšanās laukā, kurš tagad ir jūsu operēšanās bāze.
Apzināšanās kā tāda, izgājusi aiz pašprezentēšanās (sava paša “es” sajūtas) ietvariem, – tas ir otrais “gatē”.

http://eroskosmos.org/three-maps-of-spiritual-progress/

Anātmavāda, Anātma-vāda (sanskritā anātmavāda, no an-ātman, pali an-attā – “ne dvēsele”, “bezpatīgums”, “bezpersoniskums”, vāda – “mācība”, “doktrīna”) – mācība par “es” neesamību, viena no budisma filozofijas pamata tēzēm. Vispārīgākajā nozīmē anātmavādas būtība ir “jebkura pastāvīgi ilgstoša substancionāla pamata eksistēšanas (dravji) noliegšana“. Konkrētākā gadījumā tiek noliegta mūžīgā un nemainīgā patība, atmans, zem kura var pacelties kā dvēsele, tā arī “personības identiskuma centrs”, vai arī pastāv kļūdains ieskats par parasta individuāla “es” eksistēšanu (vikipēdija, norāde).

Sanats Kumara: Saplūst ar tukšumu un kļūt par tukšumu – nav ceļš. Apzināties sevi atsevišķi no Visa un pēc tam ienest Visā savu ceļu – pieredzi, saprātu, enerģiju, informāciju, likumu izpratni, apziņas līmeni u.c. – lūk, tas ir ceļš cilvēkam daudzdimensionālajam. Dzīves vērtību izpratne, radību neatkārtojamība (tieši personība ir neatkārtojama), mīlestības un skumju, asaru un smieklu, prieka un bēdu atklāšana – vai tad tas nav pelnījis to, lai to apzinātos?

Apzināties un atlaist? Budas ceļš – ceļš no ciešanām pie vienlīdzīguma. Vai griba vai negriba – vienalga. Taču tajā pašā laikā es neatrodu emociju neesamību mūsu Saules Skolotājiem. Arī viņi priecājas, jūtas svētlaimē un pat uztraucas…

Ir dažādi garīgie ceļi, tie cēlušies no dažādām civilizācijām. Tie nestrīdas, ir ceļš gan tāds, gan tāds. Vienalga jūs nonāksiet vienā vietā, taču radību vērtības apzināšanos nāksies atkārtot, jo cilvēks ir tieši radītājs, ne priekšmets, ne lieta, ne matērija.

Ar ko radītājs atšķiras no tā, ko viņš domā? Viņš operē ar matēriju, laukiem, enerģiju, vibrācijām, gaismu. Viņš to visu atšķir ar saprāta palīdzību. Ja saprāta vispār nav un eksistē tikai tukšums, tad būtība nespēs neko saprast vai radīt.

Katrā līmenī ir sava saprašanas daļa. Tu man sniedz piemēru, kā tava būtība radīja “telpu” vai “kvalitāti” ļoti augstā līmenī. Taču viņa nesaprata, ka dara ļaunumu, jo nav saskārusies ar jēdzieniem “labs” un “ļauns”. Un tu uzreiz viņu palaboji, jo momentāni to saprati. Jēdzieni “labs” un “ļauns” tiek izstrādāti tikai tur, kur tie ir atdalīti un nostādīti iepretim. Un katrs, kurš iziet šīs pieredzes, pēc sevis mācās, ka nedrīkst darīt ļaunu, tāpēc ka tad būtne cieš. Ja aizejam uz pirmo saprāta izaugsmes stadiju, tad jūs kā nekad sapratīsiet, ko jūs radāt; “neapjauš, ko dara” – tas ir par tieši to pašu.

Jā, matricas ir radītas jēdzienu un saprātīguma izstrādei. Daba iztiek bez cilvēka, bet cilvēks bez dabas neiztiek. Un par ļoti vērtīgo pieredzi cilvēkam ir jāpateicas kopienai, kur lēni un ar kļūmēm, ar avārijām tiek izstrādāts ļoti vērtīgais saprāts – kas ir noderīgs un kas ir kaitīgs gan planētai, gan dabai, gan cilvēkam.

Kas ir saprašana? Budistiem bija sava saprašana par kaut ko, un tā viņus izveda pie telpas un saprātīguma noliegšanas.

Saprašana – tā ir daudzdimensionalitātes evolucionāra īpašība. Katrā līmenī krājas noteikta pieredze, un, daudzas reizes atspoguļojusies telpā, tā kļūst par vispārēju iegumuvumu izdzīvošanai. Tikai izdzīvošanai (Mauglis kā piemērs). Bet sociums izstrādā prātu, kurš palīdz mainīt apkārtējo pasauli, tas ir, radīt. Saprāts no vienkārši prāta atšķiras ar dziļāku izstrādi. Nevar teikt, ka alkoholiķim nav prāta, bet, lūk, saprāta jau nu patiešām nav.

Un kur viņš paliek? Lūk, cilvēks mācījās skolā, viņam ir saprāts. Viņš kļūst labs speciālists – viņam ir saprāts. Un pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ sāka dzert un nomira. Kur palika viņa saprāts?

Tu pareizi saskatīji, ka saprātu var zaudēt. Arī slimi cilvēki zaudē saprātu, arī viņi atrodas ārpus prāta…

Cilvēks visā meklē jēgu. Viņam vienmēr ir jābūt apjēdzošam, lai būtu laimīgs. Dažiem ir grūti iegūt viņu dzīves jēgu, ja viņi kaut ko ir zaudējuši – darbu, dzīvesbiedru, bērnu, mājokli…

No otras puses, no tā, ka tu zaudēsi saprātu, iemantosi tukšumu, vai apkārtējie cilvēki būs laimīgi? Bet, lūk, ja tu cilvēkiem palīdzēsi radīt mājokli, iegūt veselību, izglītību, atvieglot dzīvi, cilvēki kļūs nedaudz brīvāki. Un paši budisti arī nav neprātīgi, viņi palīdz cilvēkiem saprast laimes otru pusi – bez milzums daudz naudas un mantu piederēšanas.

Vai es pareizi saprotu, ka viņu ceļš veda pie dvēseles, nevis uz Brālības sociumu? Iespējams, dvēsele viņiem šķita tukša, jo viņā nav gandrīz nekā materiāla? Un mēs vienkārši vedam mācekļus uz citu vietu?

Kristieši un budisti, hinduisti un ebreji – visi atnāk uz vienu un to pašu vietu, un ceļu daudzveidība ved pie pieredzes daudzveidības. Katrs no jums ir gājis šos ceļus, lai iegūtu dažādu dzīves pieredzi un jūsu mentālais aspekts iegūtu saprāta bagātību. Jūs dzimāt dažādās valstīs un reliģijās, bijāt te budisti, te “orientālistiķi” (kalambūrs), te arābi, te ebreji. Tas jums sniedz plašāku redzesloku un saprāta attīstību.

Tēvs man teica, ka saprāta attīstība – tas vispār ir mūsu visuma mērķis. Es pareizi viņu sapratu?

Jā, protams, pieredze, kuru iziet dvēsele, uzkrājas, un tas nu ir pats vērtīgākais, kas pēc tam iegūst citu dzīvi, tiek izmantots citu dabas un sociuma valstību radīšanai. Ja tu visas dienas pavadīsi prāta tukšumainībā, tikai tādu pieredzi arī sastrādāsi. Tas ir viens no pieredzes variantiem, bet cilvēka parastā pieredze ir daudz vērtīgāka.

Man vispār nav saprotama cilvēka padarīšana par bezvērtīgu visās reliģijās. Priekšstats par viņu kā par vergu, rāpojošu tārpu u.c. Visas šīs zemošanās, bezgalīgās klanīšanās, lūgšanas, metoties ceļos, upuri dieviem, tempļi dieviem u.c., bet te – parastā individuālā “es” noliegšana.

Spēka vietās, kur sastrādāts kanāls saziņai ar augstākajiem spēkiem, sāka būvēt tempļus, un tajos jau maz vietas pašai saziņai daudzo rituālu un noteikumu dēļ. Saziņas brīvību nomainīja ceremonijas, kurās norādīts, kā un ko var un vajag teikt dievam. Cilvēku iesprostoja kā džinu pudelē, atņemot viņam dzīvi nodrošinošo dievišķo mīlestību, kuru tagad vajadzēja pirkt par maksu.

Un arī zinātne ar grūtībām izrāvās no šiem stingrajiem noteikumiem un reglamentācijām.

Bet es reizēm vienkārši jūtu savu grandiozitāti, nozīmīgumu kā Cilvēkam daudzdimensionālajam ar lielo burtu. Tas ir mūsu ceļš?

Mēs tikai negribētu attīstīt jūsu lepnību, jo tā viegli pārsvītro visu jūsu daudzdimensionalitātes grandiozitāti. Bet kopumā tev ir taisnība. Cilvēks vairs ne pirmajā stadijā attīstās, viņš lielā skaitā cilvēku savā attīstībā tuvojas daudzdimensionalitātei. Un tas atspoguļojas planētas informācijas laukā. Pēctečiem arvien vieglāk un vieglāk būs uztvert savu daudzdimensionalitātes dabu.

Visdrīzāk budisti mēģināja savu saprātu atdalīt no apziņas, kuru viņi sauca par apzināšanos. Saprātīgums no apziņas atšķiras ar to, ka stūrē ar darbīgumu. Apziņa nevada, viņa apzinās, spriež, domā, bet saprāts ir spēcīgs radošs spēks, piemītošs daudzām radībām ar dažādām programmām.

Apziņa dažādos plānos ir dažāda, tāpēc ka maņu orgāni, vide un apkārtne ir dažāda. Saprātīgumu jūs ņemat sev līdzi uz jebkuru plānu kā paņēmienu izdzīvot ar labumu visiem, ar izdevīgumu sev, kā izpētes instrumentu un apzināšanās rezultātu. Mēs saprotam, ka dažām rasēm, kuras nav atkarīgas no materiālisma, nav vajadzīgi eksperimenti ar matēriju, ar ēku un aizsprostu būvēšanu, ar apmācību un medicīnu. Tādas rases tad arī nodarbojas ar saviem meklējumiem jomā – apzināties pasauli kā smalku materialitāti. Viņas tad arī māca nenovērsties uz prāta darbību, uz darbu, uz veselību. Viņām to nevajag, viņas to ir pāraugušas. “…Ļaut lietām rasties, neiesaistoties tajās.” http://eroskosmos.org/three-maps-of-spiritual-progress/

Tātad nedomāt par tām kā par kaut ko pastāvīgu. Viss paiet un atjaunojas. Tādā gadījumā nav iespējams kaut ko radīt, ja neapdomāt savus plānus un netiekties uz tiem.

Saruna nav pabeigta, diemžēl. Un vai tā vispār var tikt pabeigta?

Pateicos par sarunu!

 

Pievienots 13.03.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/razum

Tulkoja Jānis Oppe