Осознанность

Apzinātība

Gatavošanās semināram “Apzinātības attīstība”

20 02 20 01

Mūsu māceklības ceļš uz gaismu un mīlestību reizēm iepriecina, bet dažreiz arī tiek apgrūtināts ar dažiem negatīviem pārdzīvojumiem. Ieejot augstākajās pasaulēs, savienojot sevi ar grupu un vedot aiz sevis citus, mums jau šķiet, ka negatīvā pasaule ir kļuvusi tālu no mums, citā realitātē, un mēs jau esam izgājuši uz jauno matricu, kā mums saka Skolotāji. Protams, tas tā ir, taču vecā matrica pagaidām nepadodas un laiku pa laikam liek par sevi atcerēties.

Māceklības procesā mums veidojas jauns sevis apzināšanās tips, jauna subpersonība – “es esmu apskaidrota personība”. Viņa kļūst spēcīgāka, un mums šķiet, ka viņa ir noturīga un nesagraujama. Dažiem no mums tādā veidā pat rodas garīgā lepnība, par kuru mēs principā zinām, taču par sevi tā nedomājam.

Neraugoties uz to, ka mēs spējam ieiet augstākajās pasaulēs un pat sākt tās apzināties – labklājību un tīrību, mīlestību un prieku –, atkal nolaižoties zemes pasaulē, vēl arvien saduramies ar to, kas mums dara pāri, kaitina mūs, vaino mūs, kritizē vai ir ar mums neapmierināts. Un dažreiz (vai pat bieži?) arī mēs tāpat reaģējam – ar pārestību, aizkaitinājumu, kritiku un pat kliedzienu. Un mūsu “apskaidrotās personības” tēls brūk, izraisot mūsos veco sāpju un pārestības reakciju.

Mums gribas aizsargāties, norādīt oponentam viņa vietu... Kā tad tā, es taču esmu tāds/tāda laipns/laipna, man jau viss ir gaismā un mīlestībā, es jau esmu “tur”, bet tu tā pie manis vērsies, tā ar mani apejies, nesaprotot manu dziļumu un gaismu...

Brūk ar tādām pūlēm radītais “garīgā sevis” tēls. “Garīgā sūtņa”, “zvaigžņu sējuma”, izglītotas būtnes tēls. Tādā veidā brūk mūsu salipinātais garīgās lepnības tēls.

20 02 20 02

Visi vai vairums “ejošo-meklējošo” iet tam cauri – ļaudis to sauc par “iziet uguni un ūdeni, un vara taures”. “Taures” process ir ļoti sāpīgs, un tas ir vienkārši jāpārdzīvo, saprotot un apzinoties, ka ir vēl tas, ar ko ir jāpastrādā. Un jāsaprot, kādēļ to vajag, jo taču “kas apakšā, tas arī augšā”. Mēs arī “augšā” pagaidām esam tādi paši kā “apakšā”, no sevis nekur neaizbēgsi. Ir jātransformē sevi, cenšoties dziļāk saprast savas problēmas un caurumus.

Jā, mēs izejam uz augstākajām pasaulēm meditācijās, rādot tur savu “parādes” pusi, jo ar savām negatīvajām sajūtām mēs turp “nevaram izlīst cauri”. Bet, vai mēs pacelsimies uz turieni tajā momentā, kad turp vajadzēs atnākt pilnībā? Un cik mēs tur atbildīsim augstākā mentālā plāna tīrībai un skaistumam? Vai arī atkal apmierināsimies ar “astrālajiem jaukumiem”?

Un dažreiz otrādi, mēs pārāk augstu ceļam sava “cienīguma” un “izglītotības” parauga latiņu un atbīdām šo tēlu arvien tālāk un tālāk, samērā ar virzību gaismā, iztaisot no tā savdabīgu “burkāniņu ēzelītim”. Un arvien neuzskatām sevi par cienīgiem ienest savu ieguldījumu skolotāja darbā: lūk, es vēl tādā skolā pamācīšos, lūk, es vēl tādus kursus iziešu, lūk, es vēl ar šo pastrādāšu. Es vēl pagaidām esmu māceklis, un man ir par agru...

Un kad jūs iziesiet no māceklības? Kurā dzīvē tas būs? Vai tad mēs nepaliksim mācekļi uz visām tālākajām dzīvēm, tajā skaitā atmiskajā plānā?

Attīroties mēs bieži izmantojam tikai mehānisku attīrīšanos – prakses piepildīties ar gaismu, kas dotas skolās. Un kā ir ar apzināšanos? Un kā ar mūsos slēptajiem ieradumiem, uzvedības paterniem, ar to, ka mēs joprojām savu izcelsmi skaitām no ģimenes un skolas, un no mums iepotētās uzvedības, lai arī neapzinātas? Vai mēs bieži ieraugām sevī tēti un māmiņu, viņu ieradumus, vārdiņus, uzskatus un pašvērtējumu? Cik tālu mēs no viņiem esam aizgājuši? Vai mēs esam tuvāk mūsu dzīves elkiem, tiem, no kuriem mēs apzināti ņēmām piemēru jaunībā, un tagad cenšamies tādi būt?

Cik sāpju pagaidām ir jūsos? Cik neapzinātu pārestību un nepieņemšanas? Ne tikai sastrādātu vai iepazītu šajā dzīvē, bet arī bagātajā pagātnes pieredzē. Hronikas ir slēgtas, bet bailes palikušas. Tās var aizvākt, tikai apzinoties tās.

Vai mēs bieži aizdomājamies par savu uzvedību?

Vai ir ierasts savas problēmas un to risinājumus apspriest ar personīgajiem Skolotājiem?

Un vai parastajā ikdienas dzīvē mūsos ir daudz mīlestības un gaismas?

Vai ir daudz baiļu un ierobežojumu? Vai arī tās netiek apzinātas?

Kā iemācīties apzināties sevi, fiksēt to, ar ko tālāk strādāsiet?

Kā izšķirties no psihosomātikas?

Apzinātība – tas ir mūsu taisns ceļš uz gaismu un mīlestību, kuras mēs no mūsu apskaidrotajiem Augstākajiem Es nesam mūsu pasaulē. Nest mūsu pasaulē mīlestību un atklātas sirds ievainojamību nemaz nav viegli. Nevērtēt un nenosodīt citus var pacensties iemācīties. Neapvainoties uz citiem cilvēkiem vajag prast. Nekritizēt citus vajag iemācīties.

Skolotāji mums pateiks priekšā, kur mums nav taisnība. Jā, principā mēs arī paši saprotam, ja aizdomājamies. Taču ārējā pasaule neļauj mums domāt, fiksēt, pamanīt. Mēs visu laiku esam ar kaut ko aizņemti, un darbus mums (uff) nepadarīt.

Kā just procesus, kas notiek ķermenī, un iemācīties viņu ārstēt?

Kā pieradināt sevi pie iekšējā darba procesa – ne, lai lieku reizi sevi pakritizētu vai pazemotu, bet lai sakārtotu sevis attiecības ar Sevi?

Kādas prakses un metodes jau ir, gatavas, un tās tikai ir jāpielieto?

Par tām mēs parunāsim seminārā 7. martā “Apzinātības attīstība”. Nāciet!

http://sanatkumara.ru/seminari-2020-goda/razvitie-osoznannosti[1]

 

Pievienots 20.02.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/osoznannost

Tulkoja Jānis Oppe

 


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/26-raksti-2019/2539-apzinatibas-attistiba (Tulk. piezīme)