Как живут ангелы среди людей

Kā dzīvo eņģeļi cilvēku vidū

20 01 23 01  20 01 23 02

22.01.20.

Cilvēku vidū fiziskā ķermenī ir ugunīgie eņģeļi, nolaidušies blīvajā plānā. Eņģeļi staigā starp mums gadsimtiem, un šodien ir gan pieaugušie, gan bērni. Es visus bērnus sauktu par eņģeļiem, bet ne visi ir piemēroti šim nosaukumam ar savu smalko uzbūvi, ar saviem Augstākajiem Es.

Tādam cilvēkam pirmā Augstākā Es līmenī nav astrālais, bet mentālais ļoti augstas gaismas aspekts. Mentālā es līmenī stāv ugunīgs milzis, dzenošs no sevis ārā milzīgu gaismu. Turklāt uz Zemes tāds eņģelis var būt bezpalīdzīgs un dzīvot ciešanās, slims un izbiedēts, pārguris un nospiests.

Ko eņģelis jūt cilvēku vidū? Viņš visu laiku pārdzīvo, ka ar viņu kaut kas nav tā. Viņš šo “navtāvību” dažreiz notur par prātā jukšanu vai “fāzes nobīdi”. Kāpēc visiem ir “normāli”, bet es kaut kāds ne tāds, kas ir ar mani?

Kopš bērnības viņš jūt savu atšķirību no citiem. Jaunībā viņš nevar saprast, kāpēc viņš netiecas pēc dzimumattiecībām. Nu vienkārši viņam nav vajadzīgs ne sievišķais, ne vīrišķais papildinājums, jo viņš taču ir androgēns.

Viņa jutīgums ir pārspīlēts salīdzinājumā ar cilvēkiem. Viņš reaģē ļoti jutīgi un asi uz to, ko mēs vienkārši varam palaist garām vai nesaprast. Tāpēc viņam var attīstīties psihomātiski vai psihiski traucējumi “uz līdzenas vietas”.

Nolaižoties matērijas dziļumā, eņģelis jūt to pašu, kad ja mēs inkarnētos dziļā, mitrā un smacīgā alā. Šeit ir krupji, zirnekļi un sikspārņi, bet no alas pagrieziena var negaidīti paraudzīties monstrs. Un tas ir “normāli”? Savā dziļumā eņģelis atceras to gaismu un mīlestību, kurām “jābūt” normā. Un kur tās ir šeit? No katra pagraba rēgojas aste vai auss, no režģa asfaltā raugās briesmonis, no pazemes vai alas skatās degošas acis...

Neraugoties uz to, ka tādas būtnes dzīve no vienas puses ir sevis upurēšana, bet no otras puses – augstākā kalpošana, viegli viņai nekas nedodas. Viņai ir ļoti maz fiziskās pieredzes. Iespējams, viņa ne pirmo reizi ir uz planētas, taču dzīves gadi fiziskajā plānā pagājušajās dzīvēs viņai pagāja bērnībā vai jaunībā. Diez vai tāda būtne ilgi dzīvoja pagājušajās inkarnācijās. Pielāgošanās “alai” norit pakāpeniski. Un ar katru reizi tāds eņģelis arvien vairāk kļūst cilvēks.

Taču dvēseles dziļumā viņš jūt bailes no dzīves, zināmu riebumu vai pretīgumu pret atsevišķiem dzīves momentiem. Nicinājums un līdzcietība pret dzīves apstākļiem uz planētas, kurus viņš nejūt reāli, bet tikai kaut kur dvēseles dziļumā, zemapziņā, dedzina un ievaino, neļauj dzīvot tā, kā visi.

Viņa Augstākie Es, kam piemīt milzīga varenība, apjūk fiziskajā blīvumā, tāpēc ka viss šeit ir “ne tā”, kā viņi zina, bet kā šeit ir – nav pieredzes. Tāpēc apakšējiem es, fiziskajiem, ir jāvada sevi pašiem, nolaižoties blīvumā no savām debesīm. Viņiem ir jāpieprasa sava varenība šajā līmenī, vadot savus Augstākos Es. Daudzdimensionalitātes ķēdītē viņi ir galvenie, paši apzinošākie un iezemētākie. Tāpēc viņiem ir jāiemācās skaidri un loģiski domāt.

Viņi atrod izpratni un kompāniju starp mums, tiem, kas tiecas aiziet no planētas, pabeidzot Sansaras Apli. Mēs visu laiku attīrāmies, mazgājamies, vācam prom vecos ierobežojumus. Mēs tiecamies augšup, pie gaismas un eņģeļiem. Un viņi sāk mūs atdarināt, tāpēc ka nezina neko citu.

Bet patiesībā viņi mirdz tā, kā mums pat sapņos nav rādījies. Viņu gaisma, mīlestība un varenība vienkārši nav redzama ar neapbruņotu aci. Un viņu nebūt ne vieglais uzdevums – materializēties pēc iespējas dziļāk, ienākot cilvēku sabiedrībā, izplešot verdziskās “alas” apziņas ietvarus un piepildot mūs ar debesu gaismu.

Mēs ejam augšup, bet viņi lejup, matērijā. Mēs meklējam mīlestību, bet viņi baidās parādīt mums savas iespējas mīlēt, tāpēc ka to ir pārāk daudz iekšienē. Viņiem pat sirdī var stāvēt “aizbāznis”, kurš ielikts, lai eņģeļa sirdi nesaplosītu mīlestība un spēks.

Dvēsele visu laiku raud un raujas uz gaismu. Dvēsele neļauj mierīgi dzīvot, rādot, ka kaut kas nav tā, nav tas un nav šeit. Dažreiz nākas ar kaut ko slāpēt tādas dvēseliskas sāpes – ar alkoholu, zālēm... Cilvēks nesaprot, kas viņš ir tagad.

Labi, ja kāds viņam pastāstīs un nomierinās, ka viņš gan tieši ir “pats normālākais” un vienkārši nonācis zemākās vibrācijās, nekā vibrē pats. Un tādēļ cilvēki var viņam šķist ļauni, aprobežoti, muļķīgi un neattīstīti. Un atrast draugus vai tuviniekus ir ļoti grūti.

Taču tādu eņģeļu mērķis ir kļūt cilvēkiem, pieņemt sirdī “alas” iedzīvotājus un izvest viņus virspusē. Ar savu dvēseles gaismu viņi katalizē mūsu apziņu fiziskajā plānā un apgaismo to ar saviem ugunīgajiem Augstākajiem Es mentālajā līmenī. Tādi eņģeļi apgaismo ceļu tumsā un aicina mūs uz eņģeļu pasaulēm, rādot ar sevi, kādi mēs arī varam būt.

Mūsu ar jums uzdevums ir atrast tādus cilvēkus un sniegt viņiem izpratni par viņu misiju. Viņiem vienkārši ir jādzīvo starp mums kā vienkāršiem cilvēkiem, krājot zemes plāna pieredzi, iezemējoties un “materējot”. Pati viņu dzīve, ja viņu gaisma saglabājas un briest, jau ir kalpošana. Nobriedušā vecumā viņu kalpošana būs kļūšana par garīgiem skolotājiem, apskaidrotajiem, zinātniekiem, kuri veic izrāvienus zinātnē, čeneleriem, dziedniekiem, komponistiem un dzejniekiem. Tas ir nācijas un planētas zieds.

Priecāšos, ja šis raksts, kuru es uzrakstīju tāda ugunīga eņģeļa iedarbībā šonakt, būs noderīgs kādam, kurš meklē un nevar atrast sevi. Bet mēs palīdzēsim viņiem dzīvot tā, kā viņi var šajos apstākļos. Lai dzied, sacer mūziku, spēlē mūzikas instrumentus, raksta dzeju, grāmatas bērniem, glezno un rada dārzus un parkus. Lai viņi strādā bērnudārzos un slimnīcās. Lai apvelta mūs ar savu mīlestību un gaismu.

Zemu viņiem paklanos!

 

Svētais Radoņežas Sergijs https://days.pravoslavie.ru/Life/life1602.htm

“Un jaunais mūks palika viens starp saviem krēslainajiem mežiem. Viņam rādījās zvēru un riebīgu rāpuļu tēli. Bruka viņam virsū ar svilpšanu, zobu griešanu. Reiz naktī, kā stāstīja svētais, kad “baznīcā” viņš “dziedājis rīta dievkalpojumu”, caur sienu pēkšņi ienācis pats sātans, ar viņu vesels “jodu pulks”. Viņi dzina viņu prom, draudēja, mācās virsū. (“Lai augšāmceļas Dievs, un lai izplēn Viņa ienaidnieki...”) Jodi pazuduši.”

 

Helēna Rēriha https://24smi.org/celebrity/43456-elena-rerikh.html

http://www.facets.ru/index.htm?article=6341

“Helēna Ivanovna pēc dabas ir meklētāja, kopš agras bērnības tiecas pēc gara zināšanām. Viņai ir spēcīgs raksturs, skaidrs, dziļš prāts. Viņa ir apburoša saziņā, prot visus apmīļot, apkampt, un viņa visa mirdz iekšējā skaistumā. Turklāt viņai piemīt liels ārējais skaistums. Brīnumainas brūnas acis, skaidra liela piere, apbrīnojamas melnas garas uzacis, burvīgs, nepareizs, bet plāns degums, skaista maza mute, apburošs smaids ar bedrītēm vaigos un apbrīnojama sejas krāsa – sārtums viegli melnīgsnējā sejā.”

 

Helēna Petrovna Blavatska https://sirius-ru.net/liki/blavatskaia.htm

”Bez visiem redzamās dabas daļas viņa vēroja arī ko citu. No agras bērnības mazā gaišreģe redzēja kādu majestātisku indieti baltā turbānā. Viņa pazina viņu tikpat labi kā savus tuviniekus un sauca par savu Glabātāju. Viņa bieži teica, ka viņš vienmēr ir glābis viņu visās nelaimēs.

Viens tāds gadījums notika, kad Blavatskai bija 13 gadi. Zirgs, uz kura viņa jāja, pēkšņi izbijās un saslējās pakaļkājās. Meitene tika izmesta no sedliem un karājās, iepinusies kāpšļos. Visu to laiku, kamēr zirgu neapturēja, viņa juta, ka kāds balsta viņas ķermeni.

Cits līdzīgs gadījums notika agrākā vecumā, kad viņa vēl bija pavisam maza. Viņai ļoti sagribējās aplūkot kādu gleznu, kura karājās augstu pie sienas un bija piesegta ar baltu pārklāju. Viņa palūdza noņemt pārklāju, taču viņas vēlēšanos neizpildīja. Tad kādu reizi, kad meitene bija viena, viņa piestūma pie sienas galdu, nolika uz tā vēl vienu mazu galdiņu un uz tā novietoja krēslu. Pēc tam uzrāpās uz šī krēsla, ar vienu roku atspiedās pret sienu, bet ar otru paķēra pārklāja malu. Bet te zaudēja līdzsvaru un vairs jau nu neko neatcerējās. Kad nu viņa atjēdzās, tad ieraudzīja, ka guļ uz grīdas, sveika un vesela, bet abi galdi un krēsls stāv savās agrākajās vietās. Vienīgā liecība, kas apstiprināja, ka šis notikums ir bijis patiesībā, bija viņas mazo rociņu pēdas uz putekļainās sienas zem gleznas.”

 

Aleksandrs Skrjabins https://citaty.su/kratkaya-biografiya-aleksandra-skryabina

“Piecu gadu vecumā viņš pārliecināti uz instrumenta izpildīja ne tikai melodijas, bet arī reiz izdzirdētus ne pārāk sarežģītus skaņdarbus, astoņu gadu vecumā sāka sacerēt mūziku, rakstīja arī dzeju un daudzcēlienu traģēdijas.”

 

Pēteris Čaikovskis https://soundtimes.ru/muzykalnaya-shkatulka/velikie-kompozitory/petr-ilich-chajkovskij

“Kopš bērnības tas bija pats iespaidojamākais, smalki jūtošākais, ievainojamākais, talantīgākais bērns ar ļoti smalku nervu organizējumu. Aukle viņu sauca par “porcelāna zēnu”. Tāda trausla, neirastēniska psihiskā struktūra, tāda asa dzīves uztvere un jutīgums viņam saglabājās visu mūžu.”

 

Pievienots 23.01.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/kak-zhivut-angeli-sredi-liudey

Tulkoja Jānis Oppe