Свет без любви и любовь без света

Gaisma bez mīlestības un mīlestība bez gaismas

20 01 10

09.01.20.

Tēvs, es gribu pastāstīt, kā var būt garīgā Gaisma bez Mīlestības un Mīlestība bez Gaismas. Proti, bieži gaisma ir sākusi aizvietot mīlestību mūsu čenelingos un aicinājumos, kā arī grāmatās un praksēs. Pastāsti, lūdzu, kāda tajā bīstamība? Un kāpēc vienmēr ir jāsasaista gaisma un mīlestība? Man šķiet, ka tas ietver kādu patiesību.

Debesu Tēvs: Jā, tev taisnība. Gaisma bez mīlestības tiek izplatīta ar uguni un zobenu. Patiesība bez mīlestības ir, lai pakļautu sev visus pārējos un apžilbinātu ar manu “patiesības gaismu”, padarītu viņus pakļautus manām pārliecībām. Gaisma kā artefakts nevar cilvēkiem kalpot par patiesību kā pretstatu tumsai. Planēta ir radīta no gaismas un tumsas, un tikai mīlestība un naids taisa no gaismas labo un no tumsas ļauno.

Tumsa kā tāda – tā ir tikai zemāka gaisma. Ar ko tu to piepildīsi – ar labestību vai niknumu, ar mīlestību vai naidu – tāda tā arī būs. Tā ir neitrāla. Nav absolūta likuma – tumsa kā iznīcinātājs un gaisma kā radītājs.

Saules gaismas un uguns uzliesmojums sadedzina dzīvību uz planētas un noved apziņu sākotnējā stāvoklī. Tas nes iznīcību un nonullēšanu. Pārnovas dzimšana pilnīgi iznīcina matēriju tās iepriekšējā veidā. Un ir gaismas pasaules, cietas un “absolūtas”, kurām nav ne līdzcietības, ne žēluma, ne mīlestības, ne piedošanas. Tās sastāv no “lāzerveidīgām” būtnēm, kuras izstaro vistīrāko radioaktīvo gaismu, taču nepazīst dvēselisko siltumu.

Pēdējos dažus gadus esmu sadūrusies ar parazītiem no gaismas, tiesa, ļoti reti. Pastāsti par viņiem, lūdzu. Viņi grauj mūsu auras un ved cilvēkus pie slimībām.

Katrā vibrāciju līmenī ir savas parazītiskas kolonijas. Tās attīstījās, patstāvīgi izdzīvojot, sakarā ar barības trūkumu normālā režīmā. Un parazitē uz cilvēkiem, kas nes gaismu. Jā, tās ir pat graujošākas nekā tumšās parazītiskās būtnes, jo tām ir augstākas gaismas vibrācijas un tās atbruņo cilvēkus, kas negaida lamatas no šīs puses. Kultivējošie gaismu bez mīlestības var no tām ciest.

Neaizmirsīsim, ka es nenesu tikai Gaismu un tikai Mīlestību. Es esmu Viss, Kas Ir. Ir būtnes, kuras slēpjas no gaismas un dzīvo tumsā. Ir arī tās, kas bez gaismas iet bojā. Ir daudz pasauļu, kas iztiek kā bez gaismas, tā arī bez tumsas jūsu izpratnē, kā bez mīlestības, tā arī bez naida. Tām ir pilnīgi citāda domas un apziņas uzbūve.

Naids rodas, trūkstot enerģijai, vai tā būtu gaisma, vai cita būtni barojoša enerģija. Ne visām pasaulēm pietiekamā daudzumā ir viss, kas vajadzīgs. Tās piemērojas pašas ražot “trūkstošās” komforta daļas vidē, kurā attīstās. Tādā dzīvē tad arī dzimst tas, ko mēs saucam par saprātīgumu. Saprātīgums attīstās ne uzreiz, tam vajag zināmu evolūcijas procesu, kurš ne vienmēr ved pie dzīvības izdzīvošanas. Radīt pasauli bez konfliktiem nav vienkārši. Tam vajag pilnīgu vides un ķermeņu fizisko parametru savienojumu. Turklāt šai sugai ir jādominē šajā vidē un jāpakļauj sev visas pārējās dzīvības sugas. Vai šī suga būs apveltīta ar mīlestību vai dzīvos bez emocijām un jūtām, ir atkarīgs no radītāja parametriem.

Man šķiet, pelēkie nav apveltīti ar mīlestību, tāpēc mēs viņus arī saucam par “pelēkajiem”. Par viņiem ir rakstīts, ka viņi izdzīvoja ļoti bargā vidē un atteicās no jūtām, jo jūtas neveicināja izdzīvošanu. Vai tas tā ir?

Dzīvības variantu uz dažādām planētām un dažādās rasēs ir ļoti daudz. Ir arī tādi varianti, kā tu apraksti. Tieši tādas pašas var būt arī gaišas pasaules – asas un nejūtošas – pakļāvušas savai diktatūrai visus pārējos uz planētas dzīvojošos.

Dzīve nav saistīta tikai ar mīlestību vai tikai ar gaismu. Ja būtne attīstās bargā vidē, izdzīvošanai smagā, kur katram ir jābūt “tikai par sevi”, tad mīlestība tādā vidē ir vienkārši neiedomājama. No otras puses, ja dzimst kaut kāda kopības sajūta, tad tā pastiprina izdzīvošanu un ved pie tā veidošanās, ko var saukt par vienu vai otru mīlestības veidu.

Kas ir Dievišķā Mīlestība, kā tu vari to definēt cilvēciskā izpratnē?

Mīlestība – tās ir tās jūtas, kuras tiek liktas vienā līmenī ar dzīvību un ar visu pašu augstāko cilvēku priekšstatos. Pēc vibrāciju parametriem tās ir pašas augstākās jūtas, paceļošas cilvēku līdz dievam.

Kāpēc pasaule ir piepildīta ar bruņošanos un naidu? Kā pasaulei iepotēt mīlestību? Mēs neizdzīvosim pie tāda globālās cīņas citam ar citu pārsvara. Vai tiešām katastrofa var ar mums notikt?

Nē, tu kļūdies, domājot, ka pasaule – tie ir politiķi. Politiķu ir pavisam nedaudz, vienkārši jūs paši iedevāt viņiem planētas vadību, uzskatot viņus par cienīgiem tādai lomai. Lūk, tad nu skatieties, vai viņi tiek galā ar uzdevumu, kuru jūs viņiem uzdevāt?

Nu, ja domājam, ka pasaule globālā konfliktā nekaro jau 70 gadu, tad, iespējams, tajā kaut kādas sekmes ir. Tajā pašā laikā pasauli pārvalda nevis mīlestība vai vienotība, bet dualitāte un nauda. Lai kā mēs negribētu iziet no dualitātes (kā rakstīja daži čeneleri), pasaule vienalga paliek duāla, asa, un dzīvības vērtība ir sākusi kristies salīdzinājumā ar naudu un lietām.

Mēs neraugāmies uz politiku, arī jums neiesakām. Audziniet savā vidē jaunus burvīgus cilvēkus, sniedziet viņiem tik daudz mīlestības, cik nepieciešams. Nesaistiet mīlestību ar nepareizu audzināšanu, ar lutināšanu un izdabāšanu. Cilvēks ir radīts no matērijas un gara. Uzturiet bērnos un mazbērnos kā materiālā ķermeņa vajadzības, tā arī garīgo skaistumu. Nesašķiebiet uz mīlestības vai matērijas pusi – visam ir jāsaskan vajadzīgajos gaismas un mīlestības, cīņas un spēka parametros. Cilvēks ir radīts, balansējošs starp gaismu un tumsu, starp garu un matēriju, un viņam nav jāatdala šie jēdzieni, bet jāapvieno ar sevi, sevī. Turklāt jums ir dots spēks no VISA, nevis tikai no tā daļas – gaišās vai tumšās. Gaismas un tumsas balanss katram no jums ir dažāds, un cilvēce pāriet no tumsas dominances pie gaismas dominances. Harmonija jūsu priekšstatos arī ir matērijas un gara savienojums.

Kaut arī gaismas vibrācijas jūsu dvēselēs saistās ar visām labākajām dvēseles īpašībām, tas jums nedod tiesības teikt, ka tumsā nav mīlestības. Vienkārši trūkuma apstākļos mīlestība vairāk ir saistīta ar iegūšanu, piesavināšanos, ar privātīpašumu, pārsvaru pār kādu vai pār kaut ko konkurences cīņas apstākļos. Visa dzīve ir būvēta uz cīņu un uzvaru.

Cietas gaismas apstākļos mīlestības nav kā īpašības, kura nenes saprātīgumu. Jo mīlestība taču piedod, pauž līdzcietību, žēlo un pat reizēm ved pie nāves. Tādās pasaulēs humānisms ir saistīts ar prakticismu, pragmatismu. Var to nosaukt par totālu sterilitāti.

Tas ir līdzīgi mākslīgajam intelektam?

Nē, tie ir humanoīdi, taču viņi tā ir noslīpējuši savas īpašības, ka nav palikušas jūtas un emocijas. Redzot tādu nepilnību, mēs radīsim jaunas pasaules, kuras sabalansēs Visu, Kas Ir pēc jauniem parametriem, neko nenoliedzot. Augi bez saknēm un saknes bez vainaga nav dzīvotspējīgi.

Cilvēks ir tikai daļa no šīs daudzdimensionālās dvēseles, kura dzīvo kā zemākajās, tā arī augstākajās pasaulēs. Cilvēks – tas ir nākamais Logoss, ietverošs sevī visu.

Bet kāpēc mēs esam iekārtoti tā, ka tiecamies pie gara (gaismas) un noliedzam matēriju (tumsu)?

Jūs pārejat no negatīva pie pozitīva savās dzīvēs, no cīņas pie mīlestības, no slapjdraņķa pie labiem laikapstākļiem. Ziemas pasaule ir beigusies, un jūsu Pavasaris liek jums, tāpat kā visam dzīvajam uz virsmas, stiepties uz gaismu. Bet visas būtnes uz planētas gaismas trūkuma apstākļos bendē savus konkurentus, taču jūs neesat aicināti cīnīties par izdzīvošanu, bendējot visu visapkārt. Tieši tāpēc jums saprāts dots. Jums jāsaprot – iznīcinot ar sevi visu pārējo, jūs iesiet bojā paši. Taisot sev “labumu”, jūs patiesībā sējat “ļaunumu”. Mīlestība pret sevi nedrīkst izspiest mīlestību pret Dzīvību kopumā. Atsevišķu aprobežotu politiķu ambīcijas nedrīkst iznīcināt dzīvi uz planētas.

Tādējādi, apkopojot rezultātus, varam teikt, ka “tīra gaisma” nav mīlestība. Mīlestība humanizē gaismu/garu un piešķir saprātīgajam cilvēkam viedumu. Tieši cilvēks savās vibrācijās nes mīlestības avotu, tāpēc ka viņš to izstaro. Pati matērija vai pats gars nav saistīti ar jūtām un nenes humānisma uzstādījumus. Iemācījusies mīlēt matēriju, dvēsele nes tās parametrus uz augstākām sevis daļām. Šie parametri ļauj dvēselei saglabāt Dzīvību visās viņas izpausmēs – pat ja viņa nekalpo kā atspaids Dzīvības izdzīvošanai (neiesaka neko ēšanas un zāļu ziņā).

Abstraktā Beznosacījuma Mīlestība ir Radītāja Mīlestība. Cilvēka programma ir Radītāja programma. Bez Mīlestības radīt nevar.

 

Pievienots 10.01.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/svet-bez-liubvi-i-liubov-bez-sveta

Tulkoja Jānis Oppe