Несвобода внутри нас

Nebrīve mūsu iekšienē

20 04 16 01

Dārgais Ercenģeli Uriēl, sveicināts! Es klausos tevi.

Uriēls: Iestājas mans laiks uz planētas. Es gaidīju savu stundu, lai pasludinātu jums ceļu. Es ieminu jums ceļu uz Jauno Zemi. Sekojiet man.

Es redzu, kā pa ķēdīti no planētas spirālveidīgi ir sākušas pacelties dvēseles. Pa ceļam viņas mainās, gluži kā noņem vecos apģērbus, un zem viņām atklājas jauni pārklāji, ļoti gaiši. Ceļš stiepjas līkumains. Beidzot mēs sasniedzam milzīgu, maigi mirdzošu Sauli. Viņa piepilda visu telpu, izņemot viņu, nav nekā. Zem mūsu kājām ir kāds ciets pamats, līdzīgs izkausētam akmenim, mirdzošā garoza atgādina tumšu glazūru. Mēs praktiski to ar kājām neskaram, jo esam vieglāki par gaisu. Kopumā šeit ir patīkami, saule spīd “pašā laikā”, ne spoži un ne karsti. Taču apkārt nekā nav. “Cietais pamats”, izrādās, ir tikai zem mums, bet tālāk viss izgaist gaismā.

Uriēls: Radiet savu planētu tā, kā jūs vēlaties. Sāciet radīt visi kopā.

Mūsu ir pavisam nedaudz. Tas ir kāds virtuāls eksperiments? Es atcerējos, kā atšķiras Šivas, Brahmas un citu indiešu dievu un dieviešu pasaules, kuras mēs nesen apmeklējām. Un apmulsām, jo katram no mums taču piemīt tāda pati neatkārtojama individualitāte, kā gan mēs šeit būvēsim tieši kopā? Šeit ir jārada vienkārši no domas, bet cik mūsu domas var būt sinhronas?

Ņemsim kaut vai mūs ar Vladimiru. Viņš interesējas par vienām filmām, es par pilnīgi citām. Nesen es sapratu, ka “meitenes” turpina spēlēt “mājas”, bet “zēni” – “karu”. Un tas turpinās līdz mūža beigām. Viņam ir tehniska daba, man – humanitāra. Viņa pasaule visdrīzāk būs piepildīta ar dažādām ierīcēm un iekārtām, mana – ar ziediem, kalniem un ūdeni.

Uriēls (smejas): Būvējiet! Saskaņojiet! Mācieties draudzēties un darīt visu kopā!

Es neatšķiru, kādas dvēseles ir ar mani, visdrīzāk tā ir virtuāla spēle…

Un mēs sākam padomi. Apsēdāmies visi aplītī un sākām apspriest, kas tad mums ir nepieciešams. Vai mēs gribam uzbūvēt visu kā uz Zemes, vai arī mums vajag katram īpašu pasauli, kura atbilstu mūsu individualitātēm, kā dieviem un dievietēm.

“Nevis kā dieviem, bet kā eņģeļiem,” piezīmē Uriēls.

Kāds uzreiz sāka domāt par dzīvniekiem, par putniem, es padomāju par ūdenskritumiem un gleznainiem dabas stūrīšiem, kāds vēlējās mūziku un dejas… Cik mēs dažādi, varbūt katrs radīs savu?

“Nē,” teica Uriēls. “Jums visiem ir jārada kopīgi, tāpēc ka jūs pat iedomāties nevarat, kā kāds sīkums var izraisīt jums bezgalīgus strīdus. Šeit ir papilnam telpas radīšanai, taču jūs varat traucēt cits citam, tāpēc ka, no vienas puses, jums ir vajadzība citam pēc cita, bet, no otras puses, prasības un raksturi jums ir dažādi. Jūs drūzmēsieties vienā klajumiņā, atdalot savus telpas gabaliņus, tāpēc ka gribat būt netālu cits no cita, un ar to traucēsiet cits citam. Radīšanai ir jābūt kolektīvai, kopīgai, un jums sava individualitāte ir jāpakļauj grupai. Mācieties dzīvot kolektīvi.”

Tagad ir jāizvēlas vadošais, lai viņš visu saskaņotu ar visiem, it kā koncentrētu sevī visus vēlējumus. Taču katrs no mums iekšienē ir “vadošais”. No vienas puses, negrib pakļauties citiem (nopakļāvušies uz Zemes!), no otras puses, negrib būt atbildīgs visu priekšā, lai no viņa pieprasītu un viņš rakņātu mūsu prasības un pretenzijas.

Nu neveiksme! Vadošo nav. Jāmācās būt “horizontāliem”, nevis jābūvē jauna “varas piramīda”. Jā, mums visi Skolotāji tā arī ir teikuši – augstākajās hierarhijās nav galveno un otršķirīgo, visi ir “galvenie”. Tad ir jāizklīst, jāuzbūvē savas pasaules, kurš ko spēj, un jāiemin taciņas citam pie cita saziņai. Tā arī nolemjam.

Es apsēdos un sāku domāt: ko man vajag šajā pasaulē? Nu neko nevajag… Viss ir ar mani. Visas domas, jūtas, maņas – viss ir ar mani. Iekšienē miers un prieks. Ķermeņa kā tāda nav, tas ir, viņam nevajag barību vai pajumti: šeit viss ir tā iekārtots, ka ķermeņiem nevajag neko. Un ko vajag dvēselei? Neko, viss tāpat ir labi. Vēlmju nav nekādu, viss ir lieliski. Lūk, arī nolēmu – “iekūniņošos” un vienā mierā te eksistēšu svētlaimē.

Skatos, arī citi ir “iekūniņojušies” un klusiņām snauž. Vai nu ir noguruši no dzīves planetārā haosa, vai arī nezina, kā rīkoties, vai neko negrib? Nolēmu apciemot citus. Skatos – kāds jau ir ar sūnu pārklājies, kāds ir dziļā miegā un redz sapņus… Kāds ir sapņojumā, un es viņam traucēju, it kā filmas karstumā iejaucos ar savām domām. Attālinājos no telpas un skatos no malas. Sēklas augsnē ir neiestrādātas… Rēgojas “kūniņas” “mākonītī”.

Vēršos pie Uriēla: “Tātad, vai nu mēs nespējam radīt kolektīvu, vai arī ir vajadzīgs laiks, lai mēs sailgotos cits pēc cita?” Te es atcerējos, ka indiešu dievi tā arī “nesailgojās”…

Kas tā ir par vietu?

Uriēls: Tā ir Jaunā Zeme, un mēs veicam pirmo eksperimentu ar jums, tiem, kuri tā alka uz to pāriet. Nu taču, jūs tiecāties uzbūvēt jaunu Brālību, ar augstām vibrācijām, ar milzīgu spēku un varenību, un ko mēs redzam? Katrs pats par sevi. Jums šeit uzsist knipjus pa vienam, kā putniņam savākt “kūniņas” vai kāpurus. Jūs esat spēks tikai kopā, un šitā neder. Tomēr jūs pagaidām neesat dievi, lai dzīvotu katrs atsevišķi.

Uriēl, es saprotu, ka mēs pagaidām neesam gatavi kopīgai jaunas dzīves būvēšanai, mēs pēc ieraduma meklējam darba vadītājus (skolotājus, radītājus) un esam gatavi tikai pakļauties, kā mēs esam pieraduši uz Zemes, vai arī ieņemt vadošo stāvokli, bet tikai savā iekšienē. Nav mums nekādu priekšstatu, kā tam jābūt, neesam mēs gatavi kopīgumam. Pat vēlmju nav – ne vispārīgu, ne kopīgu. Ko ar to darīt?

Uriēls: Mēs pašlaik ar tevi apskatām svarīgu tēmu – cilvēku nošķirtību; viņi nav gatavi kopīgumam. Jūs sapņojat par jaunām pasaulēm, it kā tās jau būtu priekš jums gatavas un jums tik ieiet tajās un dzīvot bez bēdu. Par ko tas liecina? Par to, ka jūs kā radītāji pagaidām neesat gatavi radīt ko savu, jaunu un nestandarta. Jums jāiemācās sapņot par jauno pasaules iekārtojumu.

Bet mums prātā ir tikai tas, kas uz planētas. Atceros, kad mēs būvējām tādas tamlīdzīgas pasaules agrāk, semināros, mēs vēl aizvien būvējām dievnamus, skolas un pat slimnīcas... Lai arī ar bezmaksas enerģiju, taču visu to, no kā mēs šeit tā tiecamies atbrīvoties. Varbūt mums nevajag nekādu dabu, infrastruktūru, un visu pasauli vajag izbūvēt katram no mums savā apziņā? Un uzaicināt uz savu pasauli padzīvot katru no mums? Un pēc tam apvienot mūsu pasaules, lai iznāktu kolektīvs? Pēc dievu piemēra – radīt apvalku, kurā ir nirvāna: viss, kas veicina dvēseles uzplaukumu, skaistumu, laimi; un pēc tam savienot savas pasaules?

Uriēls: Nu ko, pamēģiniet, ideja nav slikta.

Mēs sākām radīt savas pasaules “kūniņu” iekšienē, savienojot tās ar starveidīgām saiknēm. Iznāca kristālisks režģis. Un, kad pabeidzām būvēt, radās visa režģa kolektīvā apziņa, kā Kristus-apziņas mentālā plāna līmenī. Mēs visi un katrs varam eksistēt savā iekšienē un tajā pašā laikā izmantot visa apziņas režģa spēku un izturību, ieejot kolektīva apziņā.

Nu un ar ko mēs atšķiramies no mentālā plāna?

Uriēls sāka mūs savienot pa pāriem, liekot pa divām “kūniņām” kopā. Man “trāpījās” it kā dvīnis; viņš nekādi nemulsināja un nekaitināja mani. Mēs pagriezāmies viens pret otru un sasveicinājāmies. No vienas puses, tas ir gluži kā spogulis, no otras – parādījās zināms nemiers. Pat nesapratu, par ko tas...

Jā, beidzot sapratu – tādas nepierastas kaimiņattiecības ar citu būtni. Sirds sāka “smadzeņot”... It kā vienā mazā “kamerā” divi ieslodzītie. Sagribējās brīvību – atvērt savu kokonu un palidot pa telpu. Uzreiz sapratu “kūniņas” ierobežotību. Vientulīgai eksistencei tas bija ērti, taču, kad parādījās vēl viens “iedzīvotājs”, spēji kļuva nekomfortabli...

Uriēl, kādēļ tu mūs savienoji? Mums sāka pietrūkt “gaisa”...

Atvēros, aizlidoju, palidoju, piekusu...

Un sāku būvēt milzīgu pasauli, kura būta līdzīga manai mazajai, mums diviem.

Tagad mēs te draiskojamies kā naktstauriņi luktura gaismā. Mēs tā pašizpaužamies. Draiskojamies, draiskojamies, draiskojamies... Vai tiešām mēs ne uz ko vairāk neesam spējīgi?

Un kā tad Galaktiskais Kristus?

Uriēls: Galaktiskais Kristus sākās tāpat.

Un kā jūs varat uzbūvēt savu Augstāko Pasauli? Uz ko jūs esat spējīgi? Visas pasaules – Radītāju pašizpausmes. Kā jūs varat sevi pašizpaust? Lūk, jūs esat stipri neapmierināti ar savu matricu. Pašlaik jums tiek dota iespēja radīt savu pasauli – bez matricas, bez plāna, bez ierobežojumiem. Uzdrīkstieties!

Ko, atkal būvēt pilis? Vai mežu, okeānu, lai dzīvotu kā dzīvnieki? Mākoņus un eņģeļus? Vai virtuālu pasauli “bez nekā”? Jā... piemēru nav, priekšlikumu arī. Visi ir apjukuši, kaut arī mēģina domāt un radīt...

Saprotu, kā forma mūs nomāc. Mums atkal vajag formu pasauli. Bet kā uzbūvēt pasauli bez formām? Vienkārši aizmigt un sapņot? Ir taču sapņojošas būtnes, kuru pasaule visa ir iekšienē, sapņos.

20 04 16 02

Cik grūti kaut ko izlemt! Vienmēr sapņojām par pilnīgu brīvību. Dzīvo un priecājies! Bet nē, ir jāapvienojas, nu neveiksme! Jābūvē kaut kas pilnīgi jauns.

Uriēl, bet, ja vērsties pie citu pasauļu pieredzes? Kā pie viņiem viss ir iekārtots?

Uriēls: Svešas matricas nolēmāt paskatīties? Labi, aiziet.

Galaktiskais Kristus. Milzīgs šūnains caurspīdīgs kristāls, katras dobās šūnas – vāku tām nav – iekšienē ir kādam “māja”. Atcerējos Viena Apziņas Režģi, ļoti līdzīgi.

Taču “neviena nav mājās”. Visi ir virs kristāla, saziņā citam ar citu. Redzu tur būtņu mākonīti; viņas mudž kā odi. Tas ir, pastāv iespēja pilnīgi nošķirties, bet, no otras puses, savienoties padomei vai apspriedei, svētkiem vai citiem notikumiem, piemēram, kopīgai jaunradei.

Un citi piemēri?

  • Piemērs, kur dvēseles ir savienotas “pienenē”, kad tai jau ir nobriedušas sēklas. Vienmēr var savu “sēklu” atdalīt un atkal piestiprināties pie centrālā punkta. Tu atlidoji un atnesi to, kas kļuvis par ieguvumu visiem un uzreiz, – vēsti, ideju, jaunumu...
  • Dvēseles, izkārtotas gar vienu līniju, piestiprinātas garai virvei, kā putniņi sēž uz vada. Virve, kura viņas savieno, ir kopīgās mājas. To var saslēgt un atraisīt, radot izvēles, brīvības u.c. ilūziju.
  • Varianti – savienojums bezgalības zīmē, spirālē un citos “vada” locījuma veidos.

No vienas puses, mēs esam paredzēti dzīvot citam ar citu; no otras puses, dzīve sabiedrībā šķiet mums kā nebrīve. Ko ar to darīt? Sāc saprast savus iekšējos ierobežojumus. Nebrīve ir mūsu iekšienē. Būt pazudušam kosmosā vienatnē nav iespējams. Būt kopā tā arī neesam iemācījušies – cienīt citam citu, ieklausīties citam citā, palīdzēt un pakļauties. Mums pakļaušanās ir verdzības veids, kaitējums savām interesēm u.c.

Lūk, dievi arī dzīvo – katrs savā “kūniņā”. Uriēl, un kā jūs, Ercenģeļi, dzīvojat?

Uriēls: Mēs savienojam savas apziņas, turklāt katram ir sava noteikta atšķirība. Ja jūs neiemācīsieties atzīt cits citu, palīdzēt un mijiedarboties, jūs nespēsiet pacelties ne uz vienu Augstāko pasauli, pat uz Saules Brālību. Būtu labi iemācīties šajā dzīvē iepazīt grupu, grupveida apziņu, lai darbotos kopīgi. Kamēr jūs esat atšķirti, jums grūti pavirzīties uz pasaulēm aiz formu ietvariem.

Grupa – tas nav, kad viens vada, bet pārējie klausās. Tas ir, kad katrs gan vada, gan klausās. Horizontālā pakļaušanās. Vienlīdzība.

Nu, mums tā mēdz būt ģimenē, tiesa, ne katrā. Varbūt ģimene tieši arī ir placdarms apmācībai? Ģimene ir mums saprotamāks veidojums nekā kopiena. Agrāk visas kopienas bija lielas ģimenes vai ciltis. Ģimenēs/ciltīs pienākumi tika sadalīti un bija kopīgi ienākumi. Pārejam uz cilts sociālo iekārtu?

Uriēls: Nē, tas atkal ir “mans un svešs”, tas ir cilts īpašums un kari par cilts paplašināšanu un atjaunošanu. Un kā jums patiktu visas planētas kolektīvs īpašums? Jums nav planēta, bet Pasaule, kā jums patīk kopīgi bērni, kopīgi ienākumi un kopīgas zināšanas?

Patīk.

Kas tev ir pret dalīties visā, kas tev ir, pat ja citi ir mazāk darbaspējīgi vai gudri?

Mēs apmēram tā arī dzīvojam tagad ģimenē. Taču piekrītu, ka ne katram tas ir pa prātam, ne katrs piekritīs strādāt citu labā, ja tie nav mazi bērni. Atkal it kā verdzība. Kad gan mēs iziesim no šīs domformas? Mums brīvību tomēr kā vajag saprast?

Vajag būt augstāk apziņā. Un saprast savu pasauli nevis kā ierobežojumus, bet kā brīvību no ierobežojumiem.

Atcerējos piemērus par dzīvniekiem: ja viņus kaut kā ierobežo, tad pēc tam, kad ierobežojumi ir noņemti, viņi nemēģina izdarīt neko jaunu, iziet no pagātnes ierobežojumiem (tā audzina ziloņus). Pat ilgi cietumā sēdējušie baidās no atklātās pasaules un tiecas atkal nonākt aiz restēm. Kas gan mums ir par apziņu un saprātu, ka mēs neesam spējīgi pat iegūt to brīvību, par kuru sapņojam? Nebrīve ir mūsu iekšienē…

Kas mēs tādi esam? Mudžoši eņģeļi?

20 04 16 03

 

Pievienots 16.04.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/nesvoboda-vnutri-nas

Tulkoja Jānis Oppe